Latvijas amatpersona gatavo ceļu Latvijas islamizācijai! Palestīniešu nacionālā pašpārvalde vēlas Rīgā atvērt savu pārstāvniecību. Tāpēc šajā sakarā Latvijas ārlietu ministrs Aivis Ronis ticies ar palestīniešu kolēģi Rijadi al Malki.

Nav saprotama Latvijas nostāja atbalstot valsti, kura faktiski nepastāv. Kāds Latvijai ir sakars ar palestīniešiem? Vienīgi tas varētu būt Lisabonas Līguma ratificēšanas viens no rezultātiem,- ziņo spektrs.com

Zināšanai

Palestīnieši nav nācija! Neeksistē atsevišķa palestīniešu valoda vai kultūra! Tie ir tie musulmaņi, kuri izvēlējās palikt Izraēlā, kopš tiem laikiem, kad ebreji pēc genocīda spiediena atgrieza savu likumīgo zemi savā īpašumā. Lai būtu saprotams, tas ir līdzīgi kā pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, okupācijas laikā iegūto zemi krievi tomēr neatstāja, bet izvēlējās palikt Latvijas teritorijā. Un tagad Latvijā palikušie krievi pieprasītu daļu Latvijas, piemēram, Daugavpili atdot Krievijai un vienpusīgi nodibinātu neatkarīgu valsti. Absurda situācija un rīcība!

Ar ko mēs ieejam sakaros?

Ar tiem, kas neatzīst Holokaustu. Ar tiem, kuri atbalsta terorismu un naidu pret citādi domājošajiem. Ar tiem, kas izvērsīs Latvijā plašu islāma propagandu. Ar tiem, kas atbalsta HAMAS, bet kā zināms ES to ir pasludinājusi ārpus likuma un ienesti melnajā teroristisko organizāciju sarakstā.

Aicinājums

Lūdz par Latviju! Un lai Dievs dod Latvijas ārlietu ministram Aivim Ronim gudrību nepieļaut muļķības. Video

Man bija dzimšanas diena, man uzdāvināja ziedus un es pateicu paldies. Manam bērnam bija dzimšanas diena, viņam uzdāvināja auto un viņš pateica paldies. Mēs vienmēr pasakām paldies par dāvanām, ko saņemam,- spektrs.com ziņo Ieva Leinasare.

Vakar bija Latvijas neatkarības 20.gadadiena, pie Brīvības pieminekļa runāja svarīgi cilvēki un arī teica paldies – paldies māmuļai dabai, paldies veļiem (Īvāns), paldies Helsinkiem 86, paldies Vides aizsardzības klubam, paldies tiem, kas te un citur, paldies mums un jums (valsts prezidents) – un tas tika noslēgts ar valsts himnu „Dievs svētī Latviju”. Tikai viens paldies neizskanēja – Dievam.
Tomēr savas un tautas dzīves svarīgākajos brīžos sakām – mīlestība ir Dieva dāvana, bērns ir Dieva dāvana, dzīvība ir Dieva dāvana, brīvība ir Dieva dāvana. Tomēr dzīves bezcerīgajos brīžos lūdzam – Dievs palīdzi. Tad kāpēc pie Brīvības pieminekļa nebija šī viena paldies? Aizmirsās? Neienāca prātā? Likās, ka tauta nesapratīs? Nelikās svarīgi? Nelikās ērti? Pietrūka laika?
Kā rīkotos Tu, cilvēks būdams, uz savu sirds dāvanu paldies vietā saņemdams – dod vēl kaut ko? Par kādu svētību mūsu zemei un tautai var būt runa, ja turpinām diedelēt dziesmā svētību no Dieva, bet vienkāršu paldies par brīvību neprotam pateikt? Un nekas nebūs labi, kā atbilstoši notikumam pacilātās runas runāja, kamēr nesapratīsim, kas ir kas – cilvēks ir cilvēks un Dievs ir Dievs. Nevis otrādi. Diezvai mēs izbrauksim cauri ar himnu kā lūgšanu Dievam. Viņš par to saka šādi: “Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” /Amosa 5:21-24./
Bet Dievs saka arī šādi: “Bet arī vēl tagad,” saka Tas Kungs…. Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ.„ /Joēla 2:12-13/
Īvāns savas runas noslēgumā minēja interesantu līdzību par PSRS karaspēka parādi 1991.gada 4.maijā, dažas stundas pēc neatkarības deklarācijas parakstīšanas, kas bija kā šīs varas pēdējā prezentācija. Un arī man ienāca prātā līdzība, ka varbūt šī Īvāna kunga runa ar tās dīvainajiem “paldies” bija kā pēdējā atrauga pirms jaunas Latvijas, kas patiesi ir brīva – brīva skaļi pateikt paldies savam Radītājam. Domā tauta, tu taču esi brīva! Runā tauta, tu taču esi brīva! Vai esi?
P.S. Sēžot tā viena pie datora domāju, vai es pati pateiktu šo vienu paldies pie Brīvības pieminekļa, kad tik daudz cilvēku apkārt.. Nezinu, bet gribētu. Visticamāk jau no uztraukuma vispār neparunātu. Tāpēc izmantošu šo iespēju, lai pateiktu – paldies Tev, Dievs, par mūsu brīvību, paldies par savu valsti, paldies Tev par mūsu talantīgo tautu, paldies par mūsu skaisto zemi, paldies, ka esi izvedis mūs cauri visiem vēstures līkločiem un darījis stiprākus, paldies, ka neatdevi mūs iznīcībai toreiz 1729.gadā (1.atmoda), paldies, ka Tu esi un būsi vienmēr, un kopā ar mums arī šodien.

Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien, uzstājoties starptautiskās konferences “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” atklāšanā Latvijas Universitātē, izvirzīja četrus uzdevumus valsts attīstībai, aicinot politiķus priekšvēlēšanu programmās piedāvāt risinājumus to sasniegšanai,- ziņo spektrs.com/delfi.lv

Zatlers norādīja, ka ” nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt, lai noskaidrotu, kas pie kā bija vainīgs, kāpēc viss neizdevās, kā vēlējāmies”. “Jo mēs nevaram atgriezties nulles punktā un sākt visu no jauna. Pagātnes sasniegumi, par kuriem mēs varam būt patiesi lepni, mūs neapdrošina pret nākotnes kļūdām un neveiksmēm, tie nevar būt par pamatu paštīksmei. Mūsu panākumi ir kvalitātes latiņa, apliecinājums, ka mēs varam, ja patiesi gribam!” sacīja prezidents.

“Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta. Mēs gribam šādu valsti izveidot! Mēs varam šādu valsti izveidot. Mēs to paveiksim. Mums būs šāda valsts!” sacīja prezidents.

Viņš uzskata, ka Latvijas atjaunotās neatkarības 20 gados ir paveikts “pārsteidzoši daudz”. Vienlaikus viņš norādīja uz straujās attīstības ēnas pusēm, piemēram, ir pieaugusi cilvēku mantiskā nevienlīdzība, izveidojusies dziļa neuzticības plaisa starp varu un tautu, kuru vēl vairāk palielina pastāvīgas aizdomas, ka politiskos un reizēm arī tiesiskos procesus Latvijā virza atsevišķu cilvēku ekonomiskās intereses.
Tomēr prezidents uzskata, ka “mēs nedrīkstam ļauties tikai pagātnes atmiņu un nostaļģijas vilinājumam”. Viņš atgādināja Bībeles stāstu, kas vēsta, ka Mozus 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi. “Tieši sākums bija pats grūtākais, tieši tad tauta uz brīdi piemirsa savas vērtības, sāka pielūgt zelta teļu, zūdījās un gaudās par grūtībām un pieminēja stabilo dzīvi pirms garā ceļa uzsākšanas,” Bībeles stāstu atgādināja prezidents.

Viņš uzskata, ka “pienācis laiks tagad, kad esam pusceļā, par atskaites un vērtēšanas punktu izvēlēties nevis 1990.gadu vai 20.gadsimta 30.gadu Latviju, bet gan Latviju 2030.gadā”. “Mums jau šodien ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāda būs Latvija 40 gadus pēc neatkarības atjaunošanas,” uzsvēra Zatlers.

Viņaprāt, nav pareiza pieeja, ka Latvijai vajag izvirzīt jaunu lielu mērķi, līdzīgu kā iestāšanās ES un NATO. Prezidents atgādināja, ka “eiforija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā mums ir dārgi maksājusi”. “Šādi uzstādījumi rada ilūziju, ka pēc divu, trīs gadu saspringtāka darba, sasniedzot konkrētus uzdevumus noteiktā laika posmā, mēs varēsim atslābināties un turpmāk dzīvot bezrūpīgi. Tā vienkārši nemēdz būt,” brīdināja prezidents.

Viņaprāt, politiķu pienākums ir iezīmēt savu redzējumu par valsts attīstību. “Vēlēšanu gads ir ļoti piemērots laiks, kad sabiedrībai ir lieliska iespēja pieprasīt konkrētus risinājumus ilgtermiņa uzstādījumiem no politiskajām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās. Tieši šādiem konkrētiem, praktiskiem politikas uzstādījumiem un piedāvātajiem risinājumiem ir jākonkurē cīņā par vēlētāju balsīm,” uzsver Zatlers.
Viņš pats redzot četrus lielus uzdevumus nākamajiem 20 gadiem un “tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jāsniedz politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumiem”.

Prezidents uzskata, ka, pirmkārt, ir “jānostiprina valsts pamati”. “Latvijas valsts pamats ir cilvēki, šīs valsts pilsoņi, kas piedzimst, izskolojas un nav spiesti lielā skaitā doties prom no savas dzimtenes. Bez Latvijas tautas nav Latvijas valsts!” atgādināja prezidents.

Viņaprāt, nepieciešamas fundamentālas izmaiņas valsts sociālajā politikā – daudz plašāks risinājumu klāsts, ne tikai “māmiņu algas”. “Nepieciešams radīt apstākļus, lai arī no valsts aizbraukušie vēlētos pielietot savu jauniegūto pieredzi un zināšanas Latvijas labā. Mums nepieciešama pārdomāta lauku attīstības stratēģija, lai atspriegotu centrtieci valsts attīstībā,” sacīja Zatlers, uzsverot: “Panākt to, lai Latvijā ģimene vēlas un spēj izaudzināt divus un vairāk bērnus, ir nākamās divdesmitgades svarīgākais uzdevums.”

Viņaprāt, pirmais solis būtu beidzot izveidot valsts ilgtermiņa demogrāfisko politiku un to pēc būtības, nevis formāli piepildīt ar valsts un pašvaldību konkrētām atbalsta formām jaunām ģimenēm un bērnu audzināšanai.

Otrkārt, “beidzot jāiemācās efektīvi un ar jaunradi saimniekot savā zemē“, sacīja prezidents, norādot, ka “šeit diez vai derēs salīdzinājums ar pagājušā gadsimta 20. un 30.gadiem, jo ekonomikas struktūra pasaulē ir fundamentāli mainījusies”. “Latvijas ekonomikas nākotnei pēc 20 gadiem jābūt ilgtspējīgai un jābalstās nevis uz aizņemtas naudas un importa patēriņu, bet uz spēju pašai nodrošināt nozīmīgu eksporta apjomu,” uzskata Zatlers.
Viņaprāt, neattaisnojās cerības, kas tika liktas uz finanšu ekonomikas attīstību. “Mums būs jāpievēršas reālajai, tas ir, ražošanas un pakalpojumu ekonomikai, taču nevis tradicionālā – 20.gadsimta izpratnē -, bet gan energoefektivitātes un jaunrades augsto standartu virzienā,” aicina prezidents. Viņš arī norāda, ka Latvijas nākotne ir meklējama “zaļajā enerģētikā”, kur jau tagad Latvija apsteidz daudzas ES valstis.
Prezidents arī uzskata, ka nākamajām desmitgadēm jākļūst par aktīvas ārējās ekonomiskās politikas iniciatīvu laiku. Ir jāturpina darbs, lai izmantotu Latvijas ilgtermiņa interešu īstenošanā NATO un ES dalībvalstu statusu, jāturpina stratēģiskā partnerība ar ASV. Tāpat Latvijas ilgtermiņa interesēs ir uz savstarpēju cieņu, sapratni un izdevīgumu balstītas attiecības ar Krieviju, kā arī ar citiem partneriem austrumos, norāda Zatlers.
Treškārt, uzskata prezidents, “mums beidzot jāiemācās saprātīgi pārvaldīt savu valsti”. “Mēs esam bijuši ļoti veiksmīgi nacionālās valsts institūciju atjaunošanā, taču esam pazaudējuši tautas uzticību tām,” norāda Zatlers, atgādinot pērnā gada janvāri, kad “mēs redzējām pilnīgi cita veida “barikādes” pie Ministru kabineta un Saeimas logos lidoja pavisam citi akmeņi” nekā 1991.gadā, kad tauta cēlās aizsargāt tikko atjaunotās valsts vadību.
Prezidents uzskata, ka ir divas izejas. Vispirms visām institūcijām jāstrādā efektīvāk un jāpanāk, lai cilvēki izjūt viņu darba un lēmumu pozitīvās sekas, bet, no otras puses, Latvijas iedzīvotājiem – tautai – daudz aktīvāk jāpiedalās savas valsts pārvaldē. “Tās ir ne tikai tautas iespējas un tiesības, bet arī pienākums, kas jāuzņemas pilsoniski izglītotam indivīdam, saņemot valsts atbalstu un mudinājumu pilsoniskai rīcībai. Tieši tas, ka pilsonis var aktīvi lemt par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, ir atšķirība starp pilsoni un labi atalgotu imigrantu, kas nav integrējies vietējā sabiedrībā un nepiedalās tās politiskajos procesos. Ja mēs uzskatām, ka brīvības divdesmitgades ieguvums ir nacionāla valsts, tad turpmāk Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs iespējama tikai tad, ja mēs iemācamies paši saprātīgi to pārvaldīt,” norādīja Zatlers.
Kā ceturto uzdevumu valsts attīstībai prezidents izvirza to, ka “mums ir jāiemācās atkal saskatīt un izmantot cilvēku savstarpējās sadarbības sniegtās iespējas”. Viņaprāt, “šajos 20 gados mēs nespējām saliedēt un apvienot dažādās sociālās un etniskās grupas”.
Zatlers uzskata, ka “vecuma diskriminācija darba tirgū ir redzamākā no visiem diskriminācijas veidiem”. Turklāt tā notiek uz strauji novecojošas sabiedrības fona. Tāpat sabiedrība sevi joprojām iedala latviski un krieviski runājošajos, joprojām nav vienotas izpratnes, ka Latvijas nacionālā valsts ir uz mūžu un ka arī tie pilsoņi, kuru dzimtā valoda nav latviešu, “ir un būs mūsējie un ir vajadzīgi Latvijas valstij”, atzīst prezidents.
Viņš arī atgādināja, ka ienākumu nevienlīdzības ziņā “esam kļuvuši par Eiropas rekordistiem”.
Bez visa jau pieminētā, aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir divas reizes lielāks aizdomīgums kā kaimiņu valstīs. Iespējams, gan padomju gadu, gan mežonīgā kapitālisma pieredze ir iemācījusi neuzticēties citiem cilvēkiem ārpus radu un draugu loka. “Taču mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties šķelties un dalīties,” uzsver prezidents.
Viņaprāt, nākamajiem 20 gadiem ir jākļūst par laiku, ko raksturo lielāka savstarpējā sadarbība un atbalsts, nevis atgrūšanās un norobežošanās. “Mums ir jāspēj saliedēt vienotā veselā gan tie tur, gan mēs te – gan politiski, gan kulturāli, gan etniski, gan ģeogrāfiski un arī citos dalījumos. Tā ir mana dziļākā pārliecība un arī vēlēšanās,” sacīja Zatlers.

Latvijā viss notiek pakāpeniski un vienlaicīgi, divi balsti, kas palīdz izdarīt to, kas nebija iespējams izdarīt Latvijas okupācijas laikā, no vienas puses (Latvija 2030), savukārt no otras puses (Imigrācijas likuma grozījumi).

Kurus vainosim šoreiz -Maskavu, Eiropu, vai tomēr paši sevi? Viss notiek ar LATVIEŠU līdzdalību!

Saeima ceturtdien pēc Valsts prezidenta pieprasījuma atkārtoti skatīja un atbalstīja grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz iespēju izsniegt terminēto uzturēšanās atļauju ārpus ES valstu investoriem, kuri Latvijā pēc šī gada 1. jūlija iegādāsies nekustamo īpašumu par 100 000 latu vai 50 000 latu, vai ieguldīs 25 000 latu kāda uzņēmuma pamatkapitālā vai 200 000 latu kredītiestādes subordinētajā kapitālā,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz delfi.lv

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK uzsāktajā deputātu parakstu vākšanā, lai apturētu Saeimas pagājušajā nedēļā pieņemtos Imigrācijas likuma grozījumus, kas paredz papildus uzturēšanās atļauju piešķiršanas atvieglojumus ārvalstu investoriem, līdz šim savākti tikai 15 paraksti, informē TB/LNNK preses pārstāvis Rolands Pētersons.
TB/LNNK Saeimas frakcija aicina visu Saeimas frakciju deputātus nepalikt vienaldzīgiem un parakstīties pret grozījumiem.

“Saeimas balsojums par Imigrācijas likuma grozījumiem parādīja, ka vismaz 35 Saeimas deputāti nav gatavi atbalstīt uzturēšanās atļauju dāvāšanu visai apšaubāmiem Krievijas “investoriem”, kuriem pietiek Latvijā nopirkt kaut vai 50 000 latu vērtu nekustamo īpašumu. Mēs aicinām kolēģus nebūt kūtriem, apzināties savu atbildību par iespējamo Šengenas zonas durvju atvēršanu, kā arī Latvijas zemes izpārdošanu visdažādākajām no austrumiem nākošām personām, un darīt visu iespējamo, lai nepieļautu likuma stāšanos spēkā,” aicina TB/LNNK deputāti.

Kāda izeja?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu balsot “par”. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. Arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas lādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola  „gāzt valdību” bet uzcelt ” jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Aicinājums

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties.

Dievs, svētī Latviju!

SPEKTRS jau iepriekš ziņoja par stratēģijas plāna (Latvija 2030) niansēm.

Stratēģijā minēti rādītāji, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam. Starp lielā „ūdens liešanas” klāsta akcentēsim dažus punktus, – ziņo spektrs.com

Līdz 2030.gadam Latvijas iedzīvotāju skaits var sarukt līdz 2 miljoniem, šodien Saeimas deputātus informēja Latvijas ilgtspējīgas stratēģijas “Latvija 2030″ grupas vadītājs Roberts Ķīlis.

Jautājums bez atbildes: Interesanti, kad Ķīļa kungs pēdējo reizi ir pētījis statistikas datus šodienas skatījumā, lai prognozētu šādu statistiku 2030. gadam?!

Stratēģija: Ķīlis secināja, ka nākamajā desmitgadē lauksaimniecība Latvijā būs tikai kā hobijs nevis kā viena no prioritārajām un eksportspējīgākajām nozarēm valstī, jo pašreizējā Latvijas ekonomikas struktūra neveicina ilgtspējīgu saimniekošanu laukos.

Jautājums bez atbildes: Kaut gan tieši lauksaimniecībā un zvejniecībā Latvija vienmēr bijusi konkurētspējīga. Pat šobrīd Latvijas lauksaimnieki spēj eksportēt piena produktus un graudus, aktīvi strādā, lai varētu eksportēt arī cūkgaļu. Stabili attīstās aitkopības, dārzeņu un augļu nozares.

Stratēģija: Kravu apgrozījumam Latvijas ostās no 63,6 miljoniem tonnu 2008.gadā līdz 2030.gadam būtu jādubultojas.

Jautājums bez atbildes: kā tas būtu iespējams panākt, ja Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās, Ķīlis nav paskaidrojis.

Stratēģija: Runājot par ārējo sasniedzamību, stratēģijā norādīts, ka Latvijai ir jākļūst par izdevīgāko un pievilcīgāko tranzīta ceļu preču plūsmām no Krievijas un Āzijas uz citām Eiropas Savienības valstīm un otrādi.

Jautājums bez atbildes: Ko šajā gadījumā nozīmē vārds „izdevīgāko?” Un izdevīgāko kam?

Stratēģija: Lai uzlabotu iekšējo sasniedzamību, galvenie virzieni ir autoceļu tīkla attīstība un sabiedriskā transporta sistēmas attīstība.

Jautājums bez atbildes: Vai sabiedriskā transporta sistēmas attīstība jeb skaita palielināšana garantē, mazāk sastrēgumu uz tiltiem?

Stratēģija: Ķīlis uzskata, ka ar veselības un sociālo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību esot problēmas. Palielinājusies arī sociālā nevienlīdzība.

Jautājums bez atbildes: Kad sociālā vienlīdzība ir bijusi, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas?

Stratēģija: Savukārt iespēju vienlīdzības un vidusslāņa veidošanās ietvaros rīcības virzieni ir kvalitatīvas izglītības un bērnu aprūpes pieejamība; darba tirgus pieejamība un diskriminācijas mazināšana.
Jautājums bez atbildes: Par kāda tipa diskrimināciju ir runa?

Stratēģija: ir uzstādīts mērķis par dzīves līmeņa uzlabošanu, lai iedzīvotāju skaits Latvijā būtu lielāks. Tomēr Ķīlis atzina, ka stratēģijas mērķis ir maksimāli izmantot iedzīvotāju skaita kritumu, jo alternatīva būtu vismaz pieci bērni katrā ģimenē vai ap 400 tūkstošiem imigrantu.

Jautājums bez atbildes: Kāds tad būtu dzīves līmeņa uzlabošanas risinājums? Kāpēc uzsvars ir uz imigrantu, bet ne viesstrādnieku vai migrantu piesaistes Latvijas darba tirgū? Turklāt latviešu tautai nevis trūkst svešzemes iedzīvotāju, bet gan runa ir par latviešu tautas izmiršanu. Kāpēc par prioritāti nav izvirzīta Latvijas iedzīvotāju atgriešana no ārzemēm?
Turklāt ir daudzas valstis, kuras ir krietni mazākas par Latviju, bet dzīves līmenis ir daudz augstāks, piemēram, Islande vai Luksemburga. Latvijā 1937 gadā bija apmēram 1,9 milj iedzīvotāju, bet neviens neizjuta migrantu nepieciešamību.
Igaunijā šobrīd ir ap 1,3 milj. iedzīvotāju, tomēr krīzi pārdzīvo vieglāk. Varbūt tomēr jautājuma risināšana būtu, nevis migrantu piesaiste, bet gan kaut kas cits?

Kāda izeja?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu pieņemt pretrunīgu stratēģijas plānu. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. Arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas lādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola  „gāzt valdību” bet uzcelt ” jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Aicinājums

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties.

Dievs, svētī Latviju!

1.daļa.

2.daļa.
Vai par tādu Latviju jūs dzīvojat šodien? – par Latviju, kas ir vien teritorija ar nosaukumu, visiem vējiem caurvējotā atvērtā un pilsoniskā sabiedrība, ar pasaules pilsoņiem piepildīta, bez savas identitātes ar mākslīgu smaidu visiem, kas gatavi maksāt. Kā ielasmeita.. globalizācijas pievārtē,- spektrs.com ziņo Ieva Leinasare
——————-
Mīļie, jūs varat domāt tā vai citādi par ekonomiku, izglītību, veselību, jums var būt tāda vai šāda reliģiskā, politiskā, pat seksuālā piederība. Tomēr šis ir jautājums, kas reāli un neatgriezeniski skars Latviju kopumā, tās nākotni, nācijas pastāvēšanu un jūs personīgi! To ignorēt, nozīmē iebāzt galvu smiltīs un – lai notiek kas notikdams, pēc manis kaut ūdens plūdi. Jā, cits jautājums ir par to, ja NEZINĀM – KO ar to visu darīt! Bet tas nav attaisnojums. Palaižot ātrvilcienu ceļā, skaidri zinot, ka tam ir bojāta bremžu sistēma, bet montieris šobrīd atrodas Havaju salās – ir ļaunprātība un kriminālnoziegums. Tad KĀPĒC mēs šobrīd identiski rīkojamies ar mūsu valsti? Kā teroristi pašnāvnieki vai vergu dvēseles. Pieļaujot šīs ilgtermiņa stratēģijas (LV2030) „palaišanu no stacijas”, apzinoties, ka to plānots pieņemt ar likuma spēku un pēc tās 20 gadu posmā tiks veidoti politiskie dokumenti un vadīsies valdības!
Un nevajadzētu ļauties siltam pašapmānam, ka ekonomika un nauda atrisinās demogrāfiju! Ir vienreiz jāsaprot un jāierauga, ka bērnu skaits NAV atkarīgs no finansu labklājības! Jo, JA tā būtu, tad labklājībā slīkstošā Eiropa neizmirtu. Jo, JA tā būtu, tad treknajos gados dzimstība būtu REĀLI palielinājusies (to, ka 2005.-2008.gadam bērni dzima par dažām koeficienta desmitdaļām vairāk (1.3-1.4) nevar norakstīt uz treknajiem gadiem, jo tā ir likumsakarība pēc 1985.-1989.gadu dzimstības buma (2.2), turklāt tai vajadzēja būt daudz lielākai). Jo, JA tā būtu, tad ģimenēs ar augstākiem ienākumiem vidējais bērnu skaits nebūtu vien 1.1. (tieši šajās ģimenēs ir vislielākais bezbērnu %). Jo, JA tā būtu, tad mūsu miljonāri būtu daudzbērnu tēvi, bet reāli kādiem no viņiem drīz būs jāsastopas ar jautājumu – KAM atstāt savas bagātības?
Un mediķi neļaus man samelot – šis ne tuvu nav vienīgais gadījums, kad slimības cēlonis atrodas citā vietā, kur slimības simptoms. Viss, kas saistīts ar cilvēku, nav tik vienkārši, kā gribētos. Zemās dzimstības cēlonis un problēmas sakne meklējama dziļāk: 1) Cilvēku (īpaši sievietes) nedrošībā par attiecībām, to stabilitāti, ilglaicīgumu (redzot, kas notiek apkārt – laulību šķiršanas 60%, kopdzīve bez laulības, partneru maiņa utt.). 2) Neprasme veidot stabilu laulību, ģimeni, attiecības, jo nav pozitīva piemēra bērnībā, vecāku ģimenē (daudz vecāku audzina bērnus vieni, laulību problēmas, ģimenes kvalitāte, vecāki “Īrijā” uc.). 3) Kā arī tieksme dzīvot vieglu dzīvi, sev, patērēt un baudīt nevis dot, ieguldīt, rūpēties, uzņemties atbildību, kalpot otram un bērns ir vien – traucēklis. Tas nozīmē, ka arī zāles ir jāizraksta šīm lietām. Vai pareizāk sakot – vitamīni. Un vitamīni izmaksās lētāk kā zāles, ja tos uzņemsim savlaicīgi un ar gudrību.
Vienīgais, ko šī stratēģija par šo (straujo nācijas samazināšanās ¹) problēmu pasaka ir – 2030.gadā Latvijā nebūs mazāk kā 2mlj. iedzīvotāju. Jā, mēs varam ievest kaut 5miljonus „iedzīvotāju” no citām valstīm – Āzijā, Āfrikā, Austrumos, tur cilvēku netrūkst. Un viņi brauks kopā ar ģimenēm, jo ģimene viņiem IR vērtība, un viņi būs priecīgi dzīvot šeit, jo šī (Latvija) ir skaista zeme. LV2030 runā vien par labklājīgu valsti un IKP pieaugumu.. Bet, KAM tad būs tā labklājība, un, cik tajā būs latviešu un to cittautiešu, kam Latvija dzimtene šobrīd.
KAS ir mūsu vērtības? Vai joprojām vien nauda un labklājība? Vai tiešām neko neesam sapratuši no šīs krīzes?
Bībelē teikts: “Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums” /Apustuļu darbi 17:26 – 27/

Dieva principi un vērtības nav mainījušās kopš pasaules radīšanas un darbojas arī šodien. Dievs atbild vienkārši un katram cilvēkam saprotami – Viņš ir uzticējis mums katram SAVU zemi un saka „Augļojieties un vairojieties un piepildiet zemi..” „Vairojieties” nenozīmē būt dzīvniekiem, kas neuzņemas atbildību (bet varbūt tieši uzņemas?) par saviem mazuļiem. „Vairojieties” nozīmē vairoties nevis mazināties un ar to NAV domāts Ķīļa kunga paustais par dzimstības palielināšanu apņemot jaunu sievu ik pēc 10 gadiem, tādējādi radot citus bērnus, kaut vai tā, arī starp citu vienkāršā, iemesla dēļ, ka vecāku šķiršanās atstāj uz bērna dzīvi graujošu iespaidu.

„Vairojieties” nozīmē, ka tev ir jārada 1 cilvēks savā vietā (par sevi) un vēl (vismaz) 1 plusā. Lai TU kā vīrietis turpinātos, lai TU kā sieviete turpinātos, lai tava ģimene, dzimta un tavi tēvi turpinātos. Lai Latvija turpinātos. Tātad – katrā ģimenē (un te atkal speciālisti neļaus samelot – ģimenē kā vislabvēlīgākajā vidē bērna pilnvērtīgai attīstībai un audzināšanai) 4 bērni. Mēs Latvijā, protams būtu priecīgi arī par pusīti plusā, tas ir 3 bērni ģimenē. Šobrīd ir 1.3!!!

Mīļie, skaitļi nemelo! Skaitļi ir nepielūdzami. Vārdus var vērpt krellēs un apadīt apkārt zemeslodei, bet te ir viens cipars – 1.3 un 2 vārdi – mēs izmirstam. MĒS.

Es nezinu, ko domā valsts vadītāji, es nezinu, ko domājat Jūs, cienījamais lasītāj. Bet, raugoties uz to no malas, nāk prātā jaunībā skatīta filma „Amazones”, kur savas tiesības izcīnījušas sievietes bērnus kolbās audzēja. Iespējams, ka tā bija filma par Latviju 21.gadsimtā.
Un kamēr mēs gari diskutējam par krīzi kā visu problēmu cēloni nevis sekām, par naudu un ekonomiku, kā visu pamatu pamatu un problēmu risinājumu, tikmēr vilki kauc un karavāna dodas tālāk. Bet mūsu ātrvilciens, sagatavots ātrajam un gludajam ceļam uz bezdibeni, savā stacijā gaida startu. No mūsu pašu ievēlētās Saeimas un ar Prezidenta roku. MK savu pogu par Latvijas nākotni jau nospiedis.
Es kā Latvijas pilsonis un patriots, zinot, ka arī man atļauts brīvi paust savu viedokli, pat, ja tas ir kristīgs viedoklis, redzu šajā visā to, ka Dievs nekad neļaujas apsmieties. Viņš ir dziļi visu lietu kārtībā ielicis principus un likumsakarības, kas darbojas cauri laikiem, un, ignorējot tos, mēs saņemam atbilstošus augļus un sekas. Dievs mūs brīdina un aicina, bet IZVĒLI Viņš atstāj mūsu rokās. Viņš neuzbāžas ar Sevi un atļauj cilvēkam, tautām, valstīm sevi iznīcināt.
Mēs varam darīt, ko gribam, un, kā gribam, bet – Dievs VIENMĒR teiks pēdējo vārdu. Jo Viņš ir VISA Radītājs. Dievs aicina apstāties un padomāt. Un skatīties dziļāk. Dziļāk par naudu un baudu, dziļāk par sevi un šodienu. Dziļāk par ekonomiku un vārdiem. Viņš aicina nebūvēt savu namu uz smiltīm. Bet atgriezties pie Viņa.

P.S. Interesanti un reizē skumji – šis raksts tapa piektdienā (9.04.), bet jau pirmdien delfos lasāmas K.Rozenvalda pārdomas par lielo Polijas traģēdiju, kas liek apklust un aizdomāties visai pasaulei. Arī mums!

„Domāju, ka Lehs Kačinskis noteikti būtu gandarīts par to, ka viņa tauta nu ir kļuvusi daudz vienotāka, daudz iecietīgāka un daudz vairāk aizdomājas par tām vērtībām, kuras Polijā līdz ar Eiropas ietekmētu liberalizāciju, globalizāciju un brīvās ekonomikas ietekmē nācās upurēt. Vienmēr esmu bijis neizpratnē – kāpēc ir vajadzīgi tik nežēlīgi upuri, lai cilvēkus pamudinātu atgriezties pie vērtībām? Kāpēc mācāmies tikai no savām, nevis citu kļūdām? Kāpēc mūsu attīrīšanā nevarētu noderēt citu nestie upuri?”
———-
¹ nācijas samazināšanās – morālā, fiziskā, kvalitatīvā, ekonomiskā. Zema dzimstība, augsta mirstība, škiršanās (sliktākie rādītāji ES), abortu apjoms (aptuveni puse no dzimušajiem!), masveida ģimeņu un speciālistu emigrācija, slima sabiedrība, ģimeņu kvalitātes un pusaudžu problēmas (atkarības, aborti, agras dzemdības, agra (14-15gados) seksuālā dzīve kontracepcijas propogandas skolās rezultātā uc.)

Mēs dzīvojam laikā, kad troksnis apkārt ir lielāks par sirdsapziņu mūsos. Ir kļuvis gandrīz neiespējami atšķirt patiesību no meliem. Mēs vadāmies pēc pieņēmumiem, jo nav laika dziļākai analīzei. Mēs „savus” lēmumus pieņemam pēc citu teiktā, pēc tiem, kas ir dzirdami, un dzirdami ir tie, kas vairāk runā un skaļāk kliedz, kas maksā. Bet, vai patiesība ir runāšanā, troksnī un naudā?,- spektrs.com ziņo Ieva Leinasare

Šodien caur mēdijiem un apkārtējo vidi mūs apņēmis antivērtību spektrs un paši esam kļuvuši tā daļa. Tas ir kā bacilis, kas ielien smadzenēs un to pat nepamanām. Ērtākas dzīves un sirdsapziņas neapgrūtināšanas labad, vērtības ir sācis radīt cilvēks pats. Tās ir katram savas, plašā izvēlē kā lielveikala plauktos, pamatvērtības nobāžot kur noliktavās, lai neaizņem vietu, jo nav pieprasītas. Mīlestība ir aizvietota ar seksu; prieks ar baudu un atkarību izraisošām lietām; laime ar nepārtrauktu darbošanos, naudas daudzumu un labām sajūtām; gudrība ar tiesībām teikt ko, kam un kur gribās vai paņemt, kas vēl paņemams; brīvība ar visatļautību un neskaitāmajām tiesībām.

Te nu mēs esam – „vērtību” lielveikalā un kā pilsoņi varam cīnīties par SAVĒJO vērtību un interešu noteikšanu par valsts likumu. Jo mums uz to ir tiesības! To sauc par pilsonisko sabiedrību un rietumu vērtībām. Likums un morāle ir kā māls mūsu rokās, un mēs veidojam to pēc mūsu personiskajām vēlmēm un instinktiem, mēs – tā sabiedrība, kāda esam. Pat likuma latiņu pārliekam atbilstoši savām vērtībām, liekot pārējiem pēc tām dzīvot. Jautājums – vai mūsu vērtības iet uz augšu vai uz leju, uz attīstību vai degradāciju? Kādas vērtības var izdot un kādus likumus veidot slima sabiedrība? Vai mēs esam vesela vai slima sabiedrība?

Ilgtermiņa stratēģija (LV2030)

Šobrīd Saeimā caurskatīšanai pirms apstiprināšanas atrodas Latvijas ilgtermiņa stratēģija (LV2030), kas noteiks mūsu nākotni 20 gadu posmā, jo tiks pieņemta ar likuma spēku. Šo stratēģiju ir izveidojis R.Ķīļa kungs kopā ar sevis izvēlētu, līdzīgi domājošu (līdzīgu vērtību) cilvēku grupiņu, kas izglītību (pamatā) guvuši Eiropas augstskolās. Pats Ķīļa kungs ir antropologs un šīs studiju programmas pamatā (tāpat kā daudzu citu sociālo programmu) ir „new age” ideoloģiskā bāze, t.i., nav absolūto vērtību, bet vērtība var būt jebkas. Dieva nav un dievs var būt jebkas. Un jautājums nav par izglītības kvalitāti vai augstskolas reputāciju, bet par vērtību un ideoloģisko bāzi cilvēkam, kurš veido VALSTS ILGTERMIŅA stratēģiju.
ŠEIT sākas jautājumi. Latvija vēsturiski ir kristīga (nevis, piemēram, islama) valsts, kurā 74% iedzīvotāju tic Dievam un reģistrēti 1.3miljoni kristiešu, bet „new age” būtība ir pretēja kristietībai. Minētās izglītības saturs (un Ķīļa kunga nostādne) ir konfliktā ar kristīgajām jeb vispārcilvēciskajām pamatvērtībām, piemēram, laulība un ģimene neaprobežojas ar vīrieša un sievietes savienību, kā tas ir noteikts arī Latvijas Satversmē, bet laulības, ģimenes definīcijās ir iekļautas arī viendzimuma pāru attiecības, kā tas jau izmainīts jau daudzu ES valstu likumdošanās, ne bez spiediena arī uz Latviju.
Tas ir jautājums pārdomām saistībā ar šodienas realitāti, kur tieši ģimenes institūtam (kā vislabvēlīgākajai un drošākajai videi bērna – veselas personības radīšanā, audzināšanā un attīstībā) ir BŪTISKĀ loma – Latvija ir 4.izmirstošākā un novecojušākā nācija pasaulē! Vai tad var dzimt bērni un pastāvēt valsts ilgtermiņā bez stabilām un stiprām ģimenēm?
Tas ir jautājums par plaša patēriņa vērtībām lielveikala plauktos (un valsts ilgtermiņa stratēģijā), jo ir BĪSTAMI runāt par ekonomiku, kultūru, izglītību, ja ir atvērtas durvis antivērtību vējiem, kas tad arī ieliek saturu un nosaka rezultātu. Nozares ir vien trauks, kas tiek piepildīts ar saturu, un saturs, nevis trauks, rada augļus – labus vai sliktus, uz attīstību vai degradāciju vērstus. Vai jūs saprotiet par ko es runāju? No skābiem kāpostiem ar pienu un iepelējušu reņģi nevar izvārīt gardu un veselīgu zupu, ar ko paēdināt savējos. Vienalga, cik skaists un dārgs arī nebūtu katliņš.
Tāpēc, lasot šo, nesteidzieties ar secinājumiem, bet apstājieties un padomājiet – katrs ar savu galvu:

Teritorija

Teritorijas tukšas nepaliek.. KAS to piepildīs? LATVIJU. Amerikāņi? Angļi? Zviedri? Turki? Krievi? Ķīnieši? Arābi? Vai varbūt igauņi?
Vai Latvijas pensionāru pulki (demogrāfi prognozē, ka līdz 2030.gadam gandrīz 3.daļa iedzīvotāju varētu būt vecāki par 60 gadiem) kopā ar saujiņu darbā novārdzināto (jo taču būs jāuztur milzu pensiju un sociālā sistēma, gan vēl jāpamanās kāds bērnelis laist pasaulē) reproduktīvā vecuma iedzīvotāju lielā mērā no jauktajām ģimenēm (ar viesstrādniekiem) spēs nosargāt valodu, nacionālo identitāti, kultūru, tradicionālo reliģiju?
Atbilde nav grūta – teritoriju piepildīs tie, kam būs vairāk bērni un ģimenes. Kam pasaulē ir šī privilēģija? Izmirstošā Eiropa tā noteikti nebūs, un tā ir cena par vērtību pārdefinēšanu un aiziešanu no kristīgiem pamatprincipiem, no Dieva Radītāja.
Kas uzturēs šo strauji pieaugošo pensionāru daļu – pensiju un sociālo sistēmu (bērnu skaits līdz 14gadu vecumam samazinājies no 20% 1989.gadā līdz 15% 2006.gadā), veselības sistēmu, kas tieši ar to saistīta. Starp citu, visticamāk, šis stāsts ir par jums personīgi, ja šobrīd esat aktīvajos spēka gados. Pensiju speciālisti neļaus samelot, ka pensiju sistēma ar visiem saviem līmeņiem šobrīd karājas gaisā un tas attiecas uz ikvienu godīgo pilsoni, kas godprātīgi maksājis sociālo nodokli un iemaksas pensiju fondos.
Vai jums ir tik daudz bērnu, kas saņēmuši no jums to mīlestību, rūpes, laiku un uzmanību, lai būtu ko atdot jums vecumdienās, uzņemoties par jums atbildību un rūpes? Ko sēsi to pļausi princips vēl nav atcelts. Vai arī jums ir iekrāta naudiņa veco ļaužu pansionātam (ko tajā laikā droši vien sauks skaistāk, bet tas jau būtību nemaina) un medicīnas pakalpojumiem, jo veselība jau ar gadiem droši vien neuzlabojas?
Vai par tādu Latviju jūs dzīvojat šodien? – par Latviju, kas ir vien teritorija ar nosaukumu, visiem vējiem caurvējotā atvērtā un pilsoniskā sabiedrība, ar pasaules pilsoņiem piepildīta, bez savas identitātes ar mākslīgu smaidu visiem, kas gatavi maksāt. Kā ielasmeita.. globalizācijas pievārtē.
1.daļa.

Maikls Hadsons – Misūri Universitātes (Kanzasas štats) profesors, Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta prezidents. Džefrijs Sammers – šā paša institūta Baltijas valstu izpētes grupas līdzdirektors

Lielākā daļa pasaules plašsaziņas līdzekļu savu uzmanību ir pievērsušas Grieķijai, Spānijai, Īrijai un Portugālei kā Eiropas visproblemātiskākajām valstīm. Taču daudz nežēlīgāka, postošāka un atklāti nāvējoša postpadomju ekonomikas krīze, kas norisinās valstī, kas plāno iekļauties eiro zonā, kaut kā ir palikusi nepamanīta. Stāvokli mūsu valstī vērtē Ilgtermiņa ekonomikas tendenču pētniecības institūta eksperti,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz varianti.lv

Tas neapšaubāmi notiek tāpēc, ka eksperiments ar Latviju ir apsūdzība neoliberālisma postošajām šausmām un Eiropas politikai, kas tā vietā, lai sniegtu apsolīto palīdzību, uzlūko Latviju kā kolonizējamu teritoriju, saredz tajā eksporta un banku pakalpojumu tirgu – teritoriju, kurai jāatņem visas ekonomiskās priekšrocības, kvalificēts darbaspēks, nekustamie īpašumi un vispār viss, ko tā mantojusi no padomju ēras.

Situācija Latvijā graujoša

Latvijai ir nācies piedzīvot vienu no visnežēlīgākajām krīzēm pasaulē. Pēdējo divu gadu laikā tās iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms ir krities par 25,5%, uzstādot pasaules rekordu. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) optimistiskākās prognozes, kad paredz IKP kritumu vēl par 4% un tam sekojošais Latvijas ekonomikas sabrukums aizēnos ASV Lielās depresijas rādītājus.
Taču sliktās ziņas ar to nebeidzas. Valsts valdība strauji palielina parādus. Latvijas ārējais parāds no 7,9 % 2007. gadā pieaugs līdz 74 % šā gada beigās un saskaņā ar SVF visoptimistiskāko scenāriju 2014. gadā stabilizēsies 89% līmenī, atstājot Latviju tālu aiz Māstrihtas vienošanās kritēriju robežām.
Un tomēr neviens Rietumos neuzdod jautājumu, kāpēc Latvijai ir iedalīts šāds liktenis – tik tipisks Baltijas un citu postpadomju valstu ekonomikai, kurām ciešanu mērs ir tikai mazliet mazāks. Pēc tam, kad šīs valstis ieguva brīvību no Padomju Savienības 1991. gadā, šodien diez vai var vainot padomju sistēmu kā vienīgo problēmu cēloni. Nevar arī uzvelt visu vainu vienai atsevišķi ņemtai korupcijai. Patiesībā šis vēlīnā padomju perioda mantojums tikai izvērsās plašumā un pastiprinājās, pieņemot tādu kleptokrātijas formu, kas nodrošināja „bagātu ražu” Rietumu baņķieriem un investoriem.

Rietumu neoliberāļu un Rietumu banku reformas Latvijas ekonomikā

Tie bija Rietumu neoliberāļi, kas „piebaroja” šīs ekonomikas ar „draudzīgām biznesa reformām”, kurām skaļi aplaudēja Pasaules Banka, Vašingtona un Brisele. Ir jāsamazina korupcija kaut vai līdz Igaunijas rādītājiem, kurai tāpat kā visām Baltijas valstīm nācās ciest no augsta bezdarba, ekonomikas izaugsmes krišanās, dzīves līmeņa pazemināšanās un pieaugošas emigrācijas. Neoliberālās ekonomikas ceļš nepavisam nav tas ceļš, kuru pēc Otrā Pasaules kara izvēlējās Rietumeiropa, un šo ceļu salīdzinoši nesen neizvēlējās arī Ķīna.
Šīs valstis izvēlējās klasisko ceļu, lai aizsargātu savu rūpniecību, attīstītu sabiedrisko infrastruktūru, uzturētu progresīvo nodokļu sistēmu, izveidotu veselības aizsardzības sistēmu un ieviestu darba drošības noteikumus, kas no neoliberālās brīvā tirgus ideoloģijas viedokļa ir jānolād un „jāizslēdz no baznīcas”. Tas bija jauns eksperiments, kura ģenerālmēģinājumu Čīlē, pieliekot upurim pie galvas pistoles stobru, organizēja „Čikāgas zēni”. Latvijas padomdevēji nāca no Džordžtaunas, tomēr ideoloģija bija iepriekšējā: demontēt valdību un nodot varu politiskajiem pakalpiņiem. Lai realizētu šo cietsirdīgo eksperimentu, tika nolemts lielākajā daļā padomju bloka valstu ļaut vaļu Rietumu bankām, finanšu investoriem un tā sauktajiem „brīvā tirgus darboņiem no ekonomikas”, kam bija jākļūst par jaunās ekonomikas dizaineriem. Kā parādīja turpmākie notikumi, „piegrieztne” bija palikusi vecā. Mainījās izpildītāju vārdi, bet lielākā daļa no tiem bija saistīti ar Vašingtonu, Pasaules Banku un Eiropas Savienību. Tās tad arī maksāja izpildītājiem. Nu, un, tā kā „dizainerus” sponsorēja Rietumu finanšu institūti, nav jābrīnās, ka „piegriezts” tika par labu aizbildņu finanšu interesēm.
Tas bija plāns, kuram nepiekristu nevienas demokrātiskas Rietumu valsts valdība. Valsts uzņēmumi tika par smiekla naudu pārdoti uzticamām privātpersonām, lai tos vēlāk ātri pārdotu Rietumu investoriem un vietējiem oligarhiem. Lai nomaskētu notiekošā būtību, šajās valstīs nodokļu sistēma tika izmainīta tā, lai Rietumu banku galvenajiem klientiem, nekustamo īpašumu īpašniekiem un dabīgajiem monopolistiem nodokļi praktiski nebūtu jāmaksā.

Kāpēc Latvijai nepieder bankas?

Padomju Savienībā komercbanku nebija kā parādības. Tā vietā, lai palīdzētu šīm valstīm izveidot savas bankas, Rietumeiropa pamudināja savas bankas izsniegt kredītus, lai noslogotu šo valstu ekonomiku ar procentu izmaksām. Lai aizsargātu banku intereses, tie tika noteikti eiro un citās stabilās valūtās. Tas pārkāpa galveno finanšu aksiomu: nekad nefiksēt savus parādus stabilā valūtā laikā, kad valsts parādi tiek mērīti mazāk stabilā valūtā. Taču tāpat kā gadījumā ar Islandi, Eiropa šīm valstīm piesolīja palīdzēt iekļūt eiro zonā. Reformas sastāvēja no tā, ka tika demonstrēti paņēmieni, kā nodokļu nastu no uzņēmumiem un nekustamo īpašumu īpašniekiem pārlikt uz tiem, kas strādā. Runa nav pat par plakano ienākuma nodokļa skalu. Runa ir arī par plakanu nodokļa skalu „sociālajiem pakalpojumiem”: atskaitījumus par medicīnisko apdrošināšanu un pensiju fondos bija jāmaksā strādājošiem un nevis valsts budžetam, kas varēja iegūt šos līdzekļus, paaugstinot nodokļus.

Kāpēc Latvija neražo pašmāju produktu?

Atšķirībā no Rietumiem īpašuma nodoklis šajās valstīs bija neliels. Tas valdībām lika aplikt ar nodokļiem rūpniecību un darbiniekus. Un atkal atšķirībā no Rietumiem, tie nebija progresīvais ienākumu un peļņas nodoklis. Šāda politika krasi paaugstināja darbaspēka izmaksas. Tādējādi rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana valstīs ar neoliberālo ekonomiku kļuva pārāk dārga un nekonkurētspējīga, salīdzinot ar Veco Pasauli. Realitātē postpadomju ekonomikas tika pārvērstas par zonām, kurp tiek eksportētas Eiropas preces un banku pakalpojumi.

No kurienes Latvijai, kurai parādu nebija, tagad ir uzradušies?

Postpadomju valstu ekonomikas, kurām 1991. gadā parādu nebija, tika noslogotas ar saistībām, kas bija nominētas stabilās valūtās. Rietumu bankas pieprasa, lai Latvija un pārējās Baltijas republikas norēķinātos, īstenojot jaunas neoliberālas „reformas”, kas tām draud ar visa darbaspēka emigrēšanu, pēc kā to ekonomikas sarausies čokurā, bet nabadzība uzblīdīs. Neoliberālā ideoloģija, kuru, spriežot pēc visa, Eiropā un Ziemeļamerikā gatavojas pielietot, piesedzoties ar skaļu optimistisku retoriku, ir izrādījusies tika postoša, ka tās sekas var salīdzināt tikai ar militāras okupācijas sekām.

Latvija atgriežas feodālismā

Šodien termins „reformas” Baltijas valstīs iegūst negatīvu nokrāsu tāpat, kā tas bija Krievijā. Tagad tās jau nozīmē atgriešanos pie feodālas atkarības.
Kopš neoliberālās kārtības ieviešanas ir pagājuši jau daudzi gadi, un rezultāti ir izrādījušies liktenīgi – tos droši var salīdzināt ar noziegumu pret cilvēci.
Ekonomiskā izaugsme tā arī nesākās, bet no padomju laikiem mantotie aktīvi ir apkrauti ar parādiem. Latvijas Banka apgalvo, ka valsts jau ir sasniegusi krīzes zemāko punktu. Pamazām palielinās eksports, taču ekonomikas stāvoklis joprojām ir šausminošs. Ja pašreizējās tendences saglabāsies, valstī nepaliks iedzīvotāji, kas varētu izmantot ekonomikas atdzimšanas augļus. Bezdarbs turas 22% līmenī. Desmitiem tūkstoši cilvēku ir pametuši valsti un desmitiem tūkstoši palikušo ģimeņu neuzdrošinās laist pasaulē bērnus.
Alberts Einšteins savulaik teica, ka viens no neprāta simptomiem ir daudzkārtēja vienu un to pašu darbību atkārtošana, cerot, ka rezultāts ikreiz būs citādāks.

Kāda ir izeja?

Šodien Latvijas uzdevums ir izvest valsts ekonomiku no neoliberālā kursa, kas to ved uz neodzimtbūšanu. Lai to paveiktu, būs jāmaina gan ekonomikas filozofija, gan arī valdība.

Jautājums: bet kā uz to reaģēs Eiropa un Rietumi? Vai atzīs savas kļūdas, vai bezkaunīgi izvairīsies no atbildes? Pagaidām cerīgas pazīmes nav manāmas. Rietumos runā, ka strādnieki vēl nav novesti līdz galējas nabadzības stāvoklim, rūpniecība – līdz pēdējā darbagalda apturēšanai, bet ekonomika kā pacients vēl nav pilnībā noasiņojusi.

Kam pieder Francija? Un tu saņemsi zibenīgu atbildi, protams, ka francūžiem? Bet aptaujājot Latvijas iedzīvotājus, attiecībā par to, kam pieder Latvija? Viennozīmīgas atbildes nav, -spektrs.com ziņo Jānis Rožkalns.

Kaut gan 1918. gadā 18. novembrī tika dibināta Latvija latviešiem. Vai mēs slikti zinām Latvijas vēsturi? Kāpēc mēs šodien esam nonākuši pie elementāra jautājuma uzdošanas, kuram nav atbildes? Par to stāsta Jānis Rožkalns.

Iegriežoties lielveikalu tīklā „Maxima” it sevišķi Purvciema un Pļavnieku veikalos vairs nepārsteidz, ka latviešu valodā runājošajiem klientiem pārdevēji atbild krieviski, vai arī atbild, ka „ņečevo ņepoņimaju.” ,-ziņo spektrs.com

Pārsteidzošākais ir tas, ka pat vidēja vecuma latviešu pārstāvjiem, tādi uzstājīgi valsts valodā runājoši patrioti nemaz nepatīk. Koptelpā ir ievērota tāda tendence, ja izvēršas diskusija starp krievu tautības patriotiem un latviešu tautības patriotiem, tad no malas vidēja vecuma latvieši labprāt iejaucas svešā sarunā un kļūst par bezmaksas tulku Krievijas patriotiem, vai arī kļūst par svešzemnieku advokātiem. Un nepaiet ne brīdis, ka jau vairāki Krievijas nepilsoņi un tostarp arī latviešu tulki/advokāti paceļ balsi uz latviski runājošo. Kāds iemesls? Vienkāršs. Izskaties, ka esi latvietis…
No vienas puses smieklīgi, ka šīs nemainīgās ainas notiek 2010. gadā, bet no otras puses patiesi skumji, ka Rīgā latviešu valodas lietošana ir aizvien retāka un apkaunojošāka. Kāds ir iemesls? Vai tāpēc, ka latvieši pamanās iejusties mūžīgā pakalpiņu lomā, vai arī par iemeslu ir kaut kas vairāk par to?

Ko saka statistika?

„Jau daudzus gadus Latvijas iedzīvotāju kopējā tendence ir gana strauja izmiršana”,-ziņo Jānis Dombrava “Visu Latvijai!” valdes loceklis, kurš arī ir apkopojis šos statistikas datus.
Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes dati no 2000. līdz 2009. gadam.
Kopumā Latvijā latviešu skaits katru gadu vidēji samazinās par ~2’500.
Pieejamos datos 2009. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, latviešu skaits ir samazinājies par 3’296. Kopš 2000. gada tas ir samazinājies par nepilniem 10’000.

Rīgā latvieši ir minoritāte

Rīgā latvieši ir minoritāte – 42,3% no kopējā Rīgas iedzīvotāju skaita, bet no kopējā latviešu skaita Rīgā dzīvo vien 22,52%. Savukārt latviešu skaits gada laikā Rīgā ir samazinājies par 1’907. Šis samazinājums veido 57,86% no kopējā latviešu skaita samazinājuma gada laikā, tātad mēs varam novērot interesantu tendenci, ka Rīga, kurā dzīvo tikai 22,52% no latviešu kopskaita, piedzīvo visstraujāko samazinājumu. Tas ir saistāms ne tikai ar straujāku izmiršanu, bet arī ar cilvēku pārvietošanos dzīvot uz citām vietām, piemēram, Pierīgas reģioniem, kur kopš 2000. gada latviešu skaits ir pieaudzis par 20’000.

Citās Latvijas lielākajās pilsētās latvieši turpina nostiprināt savas pozīcijas. Kopš 2000. gada Daugavpilī latviešu ir palicis aptuveni tikpat daudz, savukārt īpatsvars proporcionāli ir palielinājies par 1,6%. Jelgavā latviešu skaits ir palielinājies par nepilniem 4’000, palielinot latviešu īpatsvaru pilsētā par 5,4%. Jūrmalā latviešu skaits ir pieaudzis par aptuveni 600, īpatsvaru palielinot par 1,4%. Liepājā pieaugums arī ir aptuveni 600, latviešu īpatsvars palielinājies par 3,4%. Ventspilī latviešu skaits ir palielinājies par nepilnu 1000, īpatsvaram palielinoties par 3%. Rēzekne ir vienīgā lielā pilsēta, kur latviešu skaits ir samazinājies. Kopš 2000. gada Rēzeknē dzīvo par 1000 latviešiem mazāk, bet citas tautas ir vēl vairāk samazinājušās, tāpēc Rēzeknē latviešu īpatsvars ir pieaudzis par 1,7%. Arī te tendence ir tāda, ka latvieši labprātāk dzīvo latviskās pilsētās.

Latvijas rajonos novērojama latviešu pakāpeniska izmiršana un urbanizācija
Ja apskatām Latvijas rajonus, tad ir novērojama pakāpeniska izmiršana un urbanizācija. Vienīgie rajoni, kur latviešu skaits ir pieaudzis kopš 2000. gada, ir Ogres, Rīgas un Tukuma rajoni. Rīgas rajonā kopš 2000. gada latviešu pieaugums ir bijis 20’000 liels. Šobrīd latviskākais ir Talsu rajons, kur 2009. gadā latvieši veidoja 92,1% no iedzīvotāju kopskaita.

Etniski jauktās laulības

Vēl būtu jāapskata noslēgtās etniski jauktās laulības. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, krieviski runājošie nepilsoņi, kuri nākuši no valsts, kas nav Eiropas Savienības sastāvā, labprāt izvēlas Latvijā jauktās laulības – 45% gadījumu.
Vadoties no Centrālās statistikas pārvaldes datiem, rodas jautājums, vai pastāv cerības nākotnē, ka latvieši varētu kaut cik saglabāt savu identitāti?

Ko darīt?

1. Pirmais ko latviešu nācija varētu darīt un dara jau šodien, tas ir savu grēku nožēlošana un piedošanas saņemšana no Tā Kunga.
2. Latviešu nācija kļūst pestīta, pieņemot Jēzu par savu Kungu un glābēju.
3. Latvieši saņem savu piedošanu, savukārt Viņš izdzēš pagātnes pārkāpumus, lai ar drošu sirdi varētu raudzīties nākotnē. “Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis!” (Jesajas 43:18)
Starp citu, ASV vīru kalpošanas prezidents E. L. Kols reiz teica: „Ja cilvēks pazaudē nākotni, viņš atgriežas pagātnē.” Un lai tas nenotiktu, mums ir jāizvirza kopīgs mērķis: Latviešu tautas vairošana!
Protams, ka pēc šo 3 punktu izpildīšanas nevar notikt pēkšņas izmaiņas. Nepieciešams laiks. Dievs dziedina latviešus un Latvijas zemi, Dievs atjauno posta vietas, pagātnes grēdu vietā ceļ nākotnes uz stipriem pamatiem celtus namus un tā nav ilūzija, tā ir patiesība!
Mēs esam atjaunošanas procesa paaudze. Uz mūsu pleciem gulstas atbildība, jo 1): Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst.

2)Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. (Jesejas 58: 11-12)
Latviešu galvenais mērķis ir nācijas vairošana, lai tā neizzustu no Latvijas zemes, līdz arto uz latviešiem attiecams pravietisks vārds: „Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā.” (1.Mozus 22:17)
Ierakstīsim šos vārdus savas sirds plāksnēs un ar lepnumu sev un citiem teiksim: „Mēs taču esam latvieši!”