Šodien, 2009.gada 8.decembrī, paiet trīs mēneši, kopš eksistē pirmais Baby Box – vieta bērna dzīvībai, projekts Latvijā. Vadoties no projekta darbinieku vārdiem, paldies Dievam, ka 3 mēnešu laikā vēl neviens jaundzimušais bērniņš nav atstāts, acīmredzot morāles vērtība, neskatoties uz finansiālo krīzi Latvijā, pastāv augstā līmenī, – ziņo spektrs.com

Kas ir „Baby Box”?

Ar farmācijas kompānijas Gedeon Richter finansiālo atbalstu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā, 8.septembrī, tika atklāts pirmais Baby Box – vieta bērna dzīvībai.

Baby Box ir traģiska nozieguma profilakses projekts. Tā ir iespēja, izglābt bērna dzīvību, ja māte, kaut kādu apstākļu dēļ ir gatava pastrādāt noziegumu, izmetot bērnu atkritumu konteinerā vai atstājot vārtrūmē.
Jau 20. gs. sākumā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā bija vieta, kur atstāt bērnu, gluži kā senākos laikos pie baznīcas vai patversmes. Pirms vairākiem gadiem tieši tajā vietā, kur šobrīd ir izvietots Baby Box – vieta bērna dzīvībai, tika atstāts veselīgs zēns, kuru mediķi nosauca par Jāni Laimīgo.
„Baby Box” speciāli tika ievietots slimnīcas „klusajā” teritorijā, lai cilvēks, kurš ievieto bērnu „Baby Box”, paliktu anonīms. Tāpat kā citur pasaulē, arī Latvijā pie „Baby Box” nav ne video novērošanas kameru, ne apsardzes.

Baby Box mērķis

Baby Box mērķis ir ne tikai izglābt mātes nemīlēta un negribēta bērna dzīvību, bet arī rosināt sabiedrībā diskusiju par ģimenes plānošanas jautājumiem un kontracepciju.

„Meklēsim Dieva vaigu!” arī starpkonfesionālā konferencē ar šādu nosaukumu no 11.-13.decembrim Kristīgajā centrā „Labā vēsts”, Ūnijas 99, kur konfesiju vadītāji un garīgās autoritātes /viesis Sergejs Šidlovskis/ dalīsies pieredzē par personīgo attiecību ar Dievu vērtību un praktizēšanu savā dzīvē,-spektrs.com ziņo Ieva Leinasare organizatoru pārstāve.

Šajā jautājumā otršķirīga kļūst konfesionālā un draudzes piederība, ir tikai Dievs – Jēzus Kristus – es un MŪSU ATTIECĪBAS, jo personīgas attiecības stāv pāri cilvēku uzceltiem mūriem, struktūrām un noteikumiem, tās ir – MĪLESTĪBA. Un Latvijai tā šobrīd īpaši nepieciešama.

Laipni aicināti visi, kas mīl un meklē Dievu, kā arī draudžu vadītāji kopā ar savām draudzēm no visas Latvijas. Konference veidota īsu dievkalpojumu veidā, nodrošināta bērnu pieskatīšana un tulkojumi latviešu, krievu valodās.

„Un mana tauta, kas ir pēc mana vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi.” /2. Laiku grāmata 7:14/

Papildus informācija www.tautaslugsana.lv

Atkal tuvojas tas laiks, kad sarosās visi dāvanu dāvināt un saņemt gribētāji. Kā katru gadu, iespējams arī šogad Tu domāsi kas varētu būt labākā, piemērotākā, mīļākā vai sirsnīgākā dāvana Tev mīļiem un svarīgiem cilvēkiem. Tomēr šogad ir kāda lieliska iespēja – uzdāvināt dāvanu, kas var izmainīt dzīvi. Iespējams labākā dāvana šogad – Jauns Sākums, Pirmais pielūgsmes DVD Latvijā. Tikai decembrī pērc vienu par 6Ls vai divus par 9Ls un Tev nebūs jāmaksā par pasta izdevumiem, jo tos sedzam mēs. Ieskaties www.jaunssakums.lv

“Jauns Sākums” ir pirmais Pielūgsmes DVD Latvija, kurā ir apkopotas četrpadsmit, tepat Latvijā tapušas dziesmas no tādiem autoriem kā Linda un Māris Prinduļi (Jorspeis), Santa Lozinska (Xenos), Kristaps Tālbergs (Metanoia),  Jānis Zābaks (Man-Hu), Anete Kozlovska (Palm, Tramplīni), Kaspars Ezeriņš (Secondchance), Filips Baumanis (Secondchance), Atis Rijnieks (Ocha), Jānis Šnipke, Ieva Grīnfelde, Estere Lavendele.

Pacietīga gaidīšana nozīmē „dzīvot pašreizējā mirklī”

Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē.Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.  (Raudu dziesmas 3:25-26)

Kā mēs gaidām Dievu? Mēs gaidām ar pacietību. Bet pacietība nenozīmē pasivitāti. Pacietīga gaidīšana nav kā gaidīt, kad atnāks autobuss, pārstās līt vai uzleks saule. Tā ir aktīva gaidīšana, kurā mēs pilnībā dzīvojam pašreizējām mirklī, lai tur atrastu Tā zīmes, kuru gaidām,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz katolis.lv

Vārds „pacietība” nāk no latīņu darbības vārda patior, kas nozīmē „ciest”. Pacietīgi gaidīt nozīmē izciest šo mirkli, to pilnībā izbaudot, un ļaut tām sēklām, kas tiek izsētas zemē, uz kuras mēs stāvam, izaugt par stipriem augiem. Pacietīgi gaidīt nozīmē pievērst uzmanību tam, kas notiek mūsu acu priekšā un saskatīt tur pirmos starus Dieva atnākšanai godībā.

Vai es pietiekami nenovērtēju tās svētības, kas man ir, jo esmu pārāk norūpējies par nākotni? Kādus praktisku soļus es varu spert šajā Adventā, kas man palīdzētu kļūt pacietīgākam un izdzīvot pilnīgāk katra mirkļa žēlastību?

Pasākumu atklāja vakara vadītāji, kuri iepazīstināja viesus ar programmu, tostarp sveica draudzi 20- gadu jubilejā, stāstīja par draudzes vēsturi un iepazīstināja ar mūziklu „Game is over!”. Mūziklā būs saskatāms -
realitāte un fantāzija, kas atklāj daudzu gadsimtu senu stāstu. Dievs un eņģelis, pravietis un ļaunā spēki. Galvenokārt mūzikla mērķis–ikviena vara nāk no Dieva un tikai Viņa spēkos ir lemt ikviena zemes ķēniņa likteni. Mūzikls veidots sadarbībā ar Latvijas teātra mākslas profesionāļiem. Izrādes autors -Aleksejs Ledjajevs.
Jubilejas konferences pirmā diena beidzās ar Aneselma Madubuko svētrunu.
Pēc dievkalpojuma daudz cilvēku veltīja savu dzīvi Jēzum Kristum.

Vakar, 22 novembrī draudzē „Prieka Vēsts” notika dievkalpojums, kurā kalpoja mācītājs no Izraēlas Oren Lev Ari. Kurš no 2005. gada kalpo Izraēlas draudzē „Meleh Kavod Rav”,- ziņo spektrs.com.

Mācītājs Oren Lev Ari jau nedēļas laikā apmeklējis vairākas draudzes Latvijā. Viņa pēdējā apstāšanās vieta bija draudzē „Prieka Vēsts”.
Galvenā dievkalpojuma tēma- „Derības zīme”. Dievkalpojuma laikā mācītājs vairākas reizes uzsvēra attiecībā par Dieva derības zīmes būtību. Viņš teica, ka tās sastāv no diviem galvenajiem punktiem.1 derība ar Izraēlu. 2. derība ar draudzi.
Dievs noslēdza derību ar Ābramu ar kura palīdzību svētīja Izraēlas tautu. Ābrams paklausīja Dievu un izgāja no tās zemes, kurā atradās un devās apsolītās zemes virzienā. Kaut arī viņš nezināja kurp iet, viņš tomēr paklausīja Dieva apsolījumam un gāja. Par to vairāk var izlasīt (1.Moz 12: 1-3.)
Izredzētība nāk no Dieva, bet nevis no cilvēka. Dievs ir izredzējis ebreju tautu, lai parādītu savu žēlastību un mīlestību pret to.
Dievs saka: „Celies un ej!” Tas nozīmē, ka nezinot virzienu, Tev jāiet ticībā.
Ja tu ticēsi, Dievs darīs lielas lietas. Dievs meklē cilvēku, kurš ticēs Viņa Vārdam un neiespējamas lietas pārtop par iespējamām. Dievs atver durvis. Paldies, Ābramam, ka viņš ticēja un Dievs viņu darīja par lielu tautu.
Ebrejiem ir savs aicinājums. Dievs saka: „Jūs esat gaisma pasaules tautām.” Nevis tāpēc, ka ebreji ir labāki, bet gan tāpēc, ka ebreji ir izredzēti.
Mācītājs Orens teica: „Es ticu, Jeruzāleme-Izraēla ir kā garīgais pulkstenis, apliecinot to, kas norisinās tagad tuvajos austrumos. Tuvajos austrumos viss notiek ātri. Šovakar tu ej mierīgi gulēt, bet no rīta piecelies no kara trokšņa. Tuvie austrumi ir karstais punkts”.
Atgriežoties pie tēmas mācītājs Orens turpināja, ka Dievs Ābramam atgādināja savu apsolījumu par apsolīto zemi un atgādināja trīs reizes, ka caur viņu būs svētītas visas zemes ciltis. Izraēla ir atgādinājums visām tautām par to, ka cilvēka būtība ir slavēt to Kungu. Un nest labo vēsti visām tautām.
Mācītājs Orens nedaudz pastāstīja par patreizējo stāvokli Izraēlā. Viņš teica: „Iespējams, ka daudzi Izraēlā vēl nesaprot, ka Jēzus ir mesija, bet šodien garīgā atmosfēra Izraēlā mainās. Kaut kas notiek. Kādreiz Izraēlā bija 200 kristiešu draudze, bet tagad ir tik draudžu, ka pat saskaitīt nevar. Un kristiešu draudzes ar ebreju kopienām savienojas. Mums notiek kopēji dievkalpojumi un saprotam, ka mēs nevaram viens bez otra. Es ticu, ka pienāks tā diena, ka Izraēla ieņems savu vietu Dieva aicinājumā. Un ebreju tauta brauks pa visām zemēm sludināt Dieva vārdu. Tas ir Dieva sapnis. Tas ir labi, ka ebreji seko vienam no aicinājumiem un masveidā atgriežas savā dzimtenē no visām pasaules malām, kurās dzīvojuši ebreji.”
Dievkalpojuma otrajā daļā mācītājs Orens Vecās Derības laikus salīdzināja ar ikkatra kristieša tagadējo dzīvi. Viņš stāstīja, par to, ka Vecās Derības laikā Dievs noslēdza derību ar Ābramu, bet šodien Dievs noslēdz derību ar katru no mums ar vakarēdienapalīdzību, tā mēs savienojamies ar Jēzu Kristu. Turklāt Dievs noslēdza derību ar Ābramu un apsolīja viņam dēlu, bet laiks gāja un nekas nenotika, tad Ābrams savienojās ar kalponi un dzemdināja dēlu, bet tas vairs nebija Dieva plāns viņa dzīvē, tas bija Ābrama miesīgs lēmums. Bieži vien tā ir arī mūsu dzīvēs, saņemam apsolījumu un gaidām un nekas nenotiek, pēc kāda laika mēs nolaižam rokas bezspēkā. Bet derība nav atkarīga no mums. Mums jāpaliek uzticīgiem, mēs nedrīkstam atkāpties. Dievs apsolīja, ka neatstās un nepametīs.
Attiecībā par ekskursijām uz Izraēlu, mācītājs Orens piekodināja, lai kristieši, kuri vēlas apmeklēt Izraēlu, nekādā gadījumā nepielūdz tās akmeņus vai zemi, bet gan dzīvo Dievu, protams, ka ikkatrs var piedzīvot Dieva klātbūtni Izraēlā, bet to pašu var piedzīvot arī šeit. Jā, ir skaistas vietas Izraēlā, bet ja mēs uz to skatīsimies miesīgām acīm, tad jutīsimies vīlušies. Jāskatās gara acīm, tad parādīsies cita aina.
Nobeigumā mācītājs Orens aicināja lūgt par Izraēlu, lai ebreji bez torras zināšanu un praviešu grāmatu lasīšanas spētu pieņemt Svēto Garu un dzīvot garā un patiesībā.

Mēdijos jau tika ziņots par „Papardes zieds” filmas „Tava dzīve – Tava izvēle” izplatīšanas plāniem skolās, kuras mērķis ir mācīt bērnus iestāties par drošu seksu. Drošs sekss – prezervatīvu lietošana,-ziņo spektrs.com Lasīt vairāk

Ar dažādiem pasākumiem tiek sagaidīti, svinēti un pavadīti valsts svētki – 90. proklamēšanas gadadiena.
Valsts neatkarība ir garīga vērtība: pirmām kārtām tas nozīmē, ka tauta ir brīva sava likteņa noteicēja,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz katedrāle.lv
Svētki kārtējo reizi mums liek padomāt par dzīves galvenajiem jautājumiem, ko esam sev atraduši, vai ko esam devuši savai paaudzei šajos neatkarības gados? Vai esam atraduši dziļāku jēgu un tālāko mērķi savai dzīvei un darbiem?
Svētie Raksti saka, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele. Tātad viņš nes sevī mūžību un bezgalību. Un nekas nepiepildīs cilvēka sirdi kā vienīgi Dievs. Tāpēc arī valsts svētki, lai tiek sagaidīti un pavadīti garīgā gaisotnē.
Ja Dieva un tuvākmīlestības tikumi ir iesakņojušies lielā sabiedrības daļā, tas ir labs garants labklājībai arī valsts mērogā. Vislabākais likuma un tiesību sargs ir ticīga cilvēka izkopta sirdsapziņa. “Dievs uzlūko sirdi”, saka Svētie Raksti (1Sam 16,7).
Tātad cilvēkam svarīgs ne tikai darbs, uzturs un mājoklis, bet arī reliģiskās un morālās vērtības.
Svētku novēlējumu izsaku ar Apustuļa Pāvila vārdiem: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2 Kor 13,13).
Kardināls Jānis Pujats

Pirms 91 gada tika dibināta Latvijas valsts. Mūsu tautai sākās skaists laiks. Jau pirmajos desmit brīvības gados mūsu valsts droši nostājās blakus pasaules attīstītākajām valstīm. Notika izaugsme visās jomās – lauksaimniecībā, rūpniecībā, izglītībā, medicīnā, kultūrā un daudzās citās nozarēs. Sasniedzot valstiskuma divdesmit gadus, mūsu valsts daudzās jomās jau bija priekšā citām valstīm,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz Aigaru Brikmani no katolis.lv
Kā ir šodien, 19 gadus pēc 1990. gada 4. maija? Šodien daudzi mūsu lauki pamesti aizaug, tiek slēgti rūpniecības uzņēmumi, skolas un slimnīcas. Ja pirms 70 gadiem citās zemēs daudzi sapņoja par dzīvi Latvijā, šodien daudzi brauc projām no Latvijas. Pirms 20 gadiem mēs bijām iedomājušies mērķi, mūsu valsts neatkarību, kura mūsu tautai spētu nodrošināt mieru un labklājību. Kas ir noticis? Mūsu pašu tautas pagātne taču liecina, ka ir iespējams cits ceļš. Kur ir mūsu kļūda?
Pirms doties ceļā uz kādu ģeogrāfisku vietu, mēs, ja esam saprātīgi, vispirms cenšamies noskaidrot visus apstākļus, kas mūs ceļā sagaida. Mēs attiecīgi nodrošināmies un cenšamies noskaidrot patiesību par to, kā labāk sasniegt mērķi. Tāpat arī politikā, lai sasniegtu mērķi – Latvijas valstiskumu, ir jānoskaidro patiesība par to, kas mūs šajā ceļā sagaida, kā mums pareizāk rīkoties. Taču, kas ir patiesība, kā to atrast?
Šodien mēs daudz dzirdam un lasām aicinājumus būt darbīgiem, pildīt savu pilsonisko pienākumu. Taču mēs nedzirdam, ka kāds mūs aicinātu iedziļināties mūsu darbības motivācijā. Mūs aicina sekot līdzi sabiedriskajām norisēm, taču mēs nedzirdam, ka kāds aicinātu mūs iedziļināties šo norišu cēloņos. Mūs aicina būt informētiem, taču neaicina izvērtēt informācijas avotus un informācijā atspoguļoto norišu cēloņus. Pie mums veido sabiedrisko domu, taču neizglīto.
Ja mēs iedziļināmies šodienas politisko procesu virzītāju aicinājumus, mēs redzam, ka tie visi aicina mūs būt apzinīgiem. Aicinātāji vēlas mūs redzēt kā apzinīgu pilsoņu kopu.
Apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar jautājumiem par lietu cēloņiem un sakarībām. Tie nemīl domātājus un vērtētājus. Viņi uzskata par savu pilsonisko pienākumu, kārtējo vēlēšanu laikā doties pie vēlēšanu urnas un nobalsot par iepatikušos sarakstu vai personu. Tie ir aktīvi dažādu aptauju un referendumu dalībnieki. Parasti tie, savu iespēju robežās, lasa Latvijā iznākošos preses izdevumus, skatās televīziju, klausās radio diskusijas, tāpēc viņi zina daudzus faktus, zina, ko runā sabiedrībā zināmi cilvēki. Viņu smadzenes bieži vien ir veselas faktu, frāžu, izteiktu viedokļu, pat likumprojektu un priekšvēlēšanu programmu krātuves. Viņi daudz zina. Un, diemžēl ne vairāk! Tie nemeklē pašu uzzināto faktu sakarības. Vienmēr taču atrodas kāds, kurš gatavs paskaidrot, “izdiskutēt” un “izdarīt secinājumus”. Tāpēc apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar analizēšanu, prāta spēju izkopšanu un sava viedokļa meklēšanu. Vienmēr taču var atrast kādu “viedokli” kuram pievienoties. Arī vēstures jautājumos, tie labākajā gadījumā apmierinās ar gadu desmitu laikā izveidotiem mītiem un sabiedrībā populāriem priekšstatiem. Tādi, lūk, ir lojālie, apzinīgie pilsoņi. Rakstu zinātāji, vēlētāji – ideāli statisti sistēmas saglabāšanai.
Uz ko vērsts šis apzinīgums? Vai mēs esam apzinīgi izturējušies pret savu sirdsapziņu, pret veselo saprātu, kuru mums ir piešķīris Dievs. Vai mēs esam meklējuši patiesību?
Apzinīgums ir laba īpašība tad, ja tas ir izlaists caur mūsu sirdsapziņas un veselā saprāta filtru.
Svētie Raksti norāda, ka „Dievs ir ikvienas patiesības avots”. Šajā Svēto Rakstu frāzē ir izteikta patiesības būtība. „Ikvienas patiesības avots”. Šeit nav izdalīta kāda atsevišķa patiesība, bet gan visa patiesība, kāda vien pastāv. Vadoties no šīs frāzes, mums jāsaprot, ka pat ikviens pētniecībā iesaistīts zinātnieks, neatkarīgi no tā, kādu nozari viņš pārstāv, neatkarīgi no tā, vai viņš atzīst Dieva esamību, godīgi attiekdamies pret savu pētniecības darbu, tuvojas Dievam, Dieva radītās patiesības izziņai. Ignorējot acīm redzamas patiesības, neviens zinātnieks nespētu veikt atklājumu.
Tātad, arī jautājumos, kas skar politiku, mums, pirms rīkoties, vispirms jānoskaidro patiesība par esošo situāciju un, vadoties no tās, jāplāno tālākā rīcība.
Taču šim jautājumam ir arī pārlaicīga, garīga puse. Ja Dievs ir patiesības avots, tas, no kura izplūst patiesība, mēs nevaram mīlēt Dievu un nemīlēt patiesību. Vairīdamies no patiesības, mēs vairāmies no tās avota. Patiesība ir tā, kas mūs tuvina Dievam. Tikai caur patiesību mēs jau šeit, virs zemes, varam tuvināt Dieva valstību.
Sabiedrība, kura izvairās no patiesības, nevar būt brīva. Jēzus Jāņa evaņģēlijā saka: „Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Lai spētu saskatīt un sasniegt mērķi, ir jāatzīst patiesība. Mūsu tautas politiskie līderi pirms 91 gada saskatīja mērķi – Latvijas valsti, kā mūsu tautas augstāko labumu. Neviens no viņiem Latvijas valstiskuma ideju nebija no kāda aizguvis. Gluži otrādi – Latvijas valsts tika pasludināta laikā, kad pasaules lielvaras Latviju drīzāk vēlējās redzēt Krievijas sastāvā. Latvijas valstiskumam nebija nobriedusi arī Latvijas sabiedrība. Taču mūsu valsts dibinātāji spēja saskatīt patiesību. Izvērtējot pasaulē notiekošos procesus, viņi redzēja, ka ir izveidojušies labvēlīgi apstākļi Latvijas valstiskuma pasludināšanai. Tālākie gadi apliecināja, ka viņu redzējums bija pareizs.
Novēršanās no patiesības, nevēlēšanās lietas redzēt tādas, kādas tās ir, agri vai vēlu noved pie katastrofas. Tā tas bija arī mūsu valsts gadījumā. Patiesības mīlestība, kas palīdzēja 1918. gadā, trīsdesmito gadu otrajā pusē tika nomainīta pret vēlmju domāšanu. Laikā, kad pasaulē brieda jauns konflikts, mūsu tautas modrība tika iemidzināta ar neitralitātes solījumiem, ar paļaušanos uz melīgiem lielvaru solījumiem. Skaidra redzējuma vietā, priekšroka tika dota vēlmju domāšanai. Rezultātā sekoja okupācija un ilgi apspiestības gadi.
Atskatoties pagātnē, mums ir vērts padomāt, vai mēs šodien esam gatavi atbildībai, ko uzliek politiskā neatkarība. Šodien reizi pa reizei sabiedrībā tiek izplatītas idejas par vadoni, kurš varētu glābt mūsu tautu no krīzes. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir tik bezatbildīgu, nespējīgu indivīdu kopa, ka nespēj iztikt bez politiska virsgana? Acīm redzot, vadoņa idejas lolotāji tā domā. Diemžēl atskatoties uz līdzšinējām norisēm, uz to, cik viegli mūsu zeme tiek iztirgota un pakļauta, cik viegli mēs atsakāmies no pamatotām tiesībām, jāsecina, ka viņu domas ir pamatotas.
Mums jāsaprot, ka vadonības vilinājums slēpjas lielas sabiedrības daļas vēlmē noņemt no sevis atbildību. Latviešu tautā vēlme pēc vadoņa sakņojas dzimtzemnieka mentalitātes paliekās, kuras vēl vairāk pastiprināja padomju totalitārisms.
Vadoņi, pat vishumānākie, cenšas izvairīties no patiesības, kas viņu patmīlībai un vēlmju domāšanai liekas netīkama. Mūsu tauta to ir izjutusi vissmagākajā formā, kamēr Somija, kura iztika bez vadonības, savu brīvību nosargāja.
Pagātnes notikumi liecina, ka tieši sabiedrība, kura sastāv no brīviem, patstāvīgi domājošiem cilvēkiem politiski sarežģītos apstākļos spēj nodrošināt valsts neatkarību. Atsakoties no vēlmju domāšanas un drosmīgi izvērtējot pagātni mēs redzam, ka šodienas problēmu cēlonis nav demokrātija. Patiesībā tas ir demokrātijas trūkums. Daudzi no mums ir vieglprātīgi paļāvušies uz solījumiem. Pirms divdesmit gadiem tik daudzi vēlējās aktīvi rīkoties, taču nevēlējās padomāt, iepazīties ar tiesībām un iespējām, kuras sniedz mūsu valsts juridiskā pēctecība. Sabiedrība sekoja tiem, kuri skaļāk solīja, nevēloties iedziļināties solītāju patiesajos mērķos.
Tātad, lai iegūtu patiesu neatkarību, mums jākļūst brīviem pašiem. Patiesa brīvība nav brīvība no fiziskiem ierobežojumiem, kam, protams, ir nozīme, Patiesa brīvība ir mūsu gara un prāta brīvība, kas balstīta mūsu sirdsapziņā un vēlmē tuvoties patiesībai. Pagātnes pieredze rāda, ka iztrūkstot šai patiesajai brīvībai, sabiedrība agri vai vēlu zaudē arī savu fizisko, politisko brīvību.
Iemīlēsim patiesību, lai kurā pasaules malā katrs no mums šodien atrastos, jo tikai patiesības mīlestībā mēs iegūsim drosmi un spēsim saskatīt ceļu uz mūsu zemes patiesu brīvību. Mēs šodien Latvijai esam vajadzīgi. Mēs esam vajadzīgi, lai mūsu zemē atkal atdzimtu tas, kas gadu desmitos ir izpostīts, izlaupīts un izsaimniekots, lai mēs atkal varētu izjust lepnumu par savu valsti. Mēs to spējam. Mūsu pagātnē ir izcils drosmes un uzdrīkstēšanās piemērs. Mūsu senči spēja izcīnīt un uzcelt savu valsti. Lai tas kalpo mums par iedrošinājumu mūsu turpmākajā dzīvē. Tad mēs piedzīvosim savas zemes patiesu brīvību.

Dievs svētī Latviju.
Aigars Brikmanis, Rīga

Mācītāja Jura Rubeņa svētruna Valsts svētkos Rīgas Domā, Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā 2009. gada 18. novembrī. Svētruna sacīta par Vecās Derības rakstu vietu no 1. Ķēniņu Grāmatas (19. nod., 3.-12. pants). ,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz lelb.lv Lasīt vairāk