«Mēs esam nemirstīgi, jo nododam savu ģenētisko kodu bērniem un mazbērniem. Viņos mēs redzam savu nemirstību – caur viņu dzīvēm, panākumiem vai neveiksmēm,» tā intervijā žurnālam «Ir», runājot par savu personīgo dzīvi un mazdēla nākšanu pasaulē, teica Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Viņš atzina, ka vislielākais gandarījums viņam ir cilvēku smaids,- ziņo spektrs.com/apollo.lv

Zatlers tāpat pajokoja – «kad jautā, kāda ir atšķirība starp Dievu un ortopēdu, tad atbilde ir vienkārša – Dievs nekad nedomā, ka viņš ir ortopēds. Šī ir būtība – vispirms jāsajūt sevī cilvēka apziņa un nevis Dieva apziņa. Es – cilvēks. Cilvēks starp daudziem citiem cilvēkiem. Cilvēks konkrētā amatā. Tā ir galvenā atziņa man pašam.»
Runājot par krīzi, viņš atzina, ka tā ir ietekmējusi pozitīvi. «Visgrūtākais laiks bija 2008.gada pavasaris, kad no cilvēkiem nāca liels negatīvisms, bieži viņi bija ļoti depresīvi, pat naidīgi. Nekādas krīzes tobrīd vēl nebija, bet bija neapmierinātība, ko grūti izskaidrot. Krīze cilvēkiem nāca kā pārsteigums, viņi jautāja tikai vienu – vai kāds var pateikt, kas būs rīt, parīt, lai mēs spētu tam pielāgoties. Bet dzīve ir pārsteigumu pilna. Šajā vasarā cilvēki vairākkārt teica – cik labi, ka bija krīze, mēs pārvērtējām savas vērtības. Un to viņi pateica man kā prezidentam, viņi gribēja man to pateikt. Ja gribam saprātīgi pārvaldīt savu valsti, mums pēc iespējas biežāk jāieklausās cilvēkos, jāuzzina viņu domas. Viņu domas ir precīzas un ļoti gudras,» tā prezidents.
Runājot par jaunizveidoto valdību un jauno parlamentu, par vislielāko apdraudējumu Zatlers uzskata stereotipu, ka tikko ievēlēts parlaments noteikti tiks atlaists, un tūdaļ pēc valdības apstiprināšanas sākam domāt, kurā dienā tā kritīs. «Jo ātrāk tiksim vaļā no šā stereotipa un pievērsīsimies valdības darbam un tā analīzei, jo ilgāk valdība nostrādās, jo tā mēs to spēcināsim,» norāda Valsts prezidents.

Kādu svētdienas rītu, dievkalpojuma laikā, 2000 draudzes locekļi bija pārsteigti ieraugot baznīcā ienākam divus vīrus. Abi bija tērpušies melnā no galvas līdz kājām, un rokās turēja automātus. Viens no vīriem izsaucās: ‘Ikviens, kurš ir gatavs mirt Jēzus dēļ, palieciet, kur esat!’ Tai pašā brīdī, no baznīcas izskrēja ārā visi draudzes koristi, tāpat arī diakoni un liela daļa draudzes. No 2000 palika tikai 20 cilvēku. Vīrietis, kurš bija kliedzis, atsedza seju, paskatījās uz mācītāju un teica: ‘Nu re, mācītāj! Tikām vaļā no visiem liekuļiem. Tagad jūs varat atsākt vadīt dievkalpojumu. Lai jums jauka svētdiena!’ Un abi vīri devās ārā no baznīcas.
Jocīgi, cik vienkārši cilvēks spēj novērsties no Dieva…. un tad brīnīties, kāpēc pasaule ir tieši tāda, kāda tā šobrīd ir…
Jocīgi, kad ticam visam, ko raksta avīzes, bet apšaubām to, kas rakstīts Bībelē.
Jocīgi, ka ikviens vēlas nonākt debesīs, bet bez ticības un domām, vārdiem, darbiem, ko māca Bībele.
Jocīgi!

Iesūtīja – Elīna Voitova

Ikvienai baznīcai grūti pastāvēt bez vadītāja un iedvesmotāja,- ziņo spektrs.com/Latvijas Avīze- Dace Kokoreviča.

Tagad, kad Latvijas katoļiem ir iecelts jauns, ļoti inteliģents un labi izglītots arhibīskaps, kas sniedz vienu interviju pēc otras, pauž savus un Vatikāna viedokļus svarīgos jautājumos, meklē saskarsmi ar citām Latvijas konfesijām, runā sešās valodās un kam ir svaiga, moderna pieeja 21. gadsimta cilvēka problēmām, mēs, Latvijas luterāņi, sākam meklēt, kur ir mūsu pašu baznīcas augstākais pārstāvis. Un atrodam tukšumu. Mums arhibīskapa nav. Vismaz viņa nav ne baznīcā, ne draudžu sanāksmēs Latvijā, ne starptautiskās konferencēs ārzemēs. Mūsu arhibīskaps nekur neiet, nekur nepiedalās, nesniedz intervijas, neinteresējas un necīnās par reliģijas mācīšanu Latvijas skolās, nerūpējas par Latvijas pensionāriem, nepauž nekādas domas, nekādus viedokļus par baznīcas šodienas problēmām. Viņa vadībā luterāņu baznīca ir atstāta inercei un turpina darboties, tikai pateicoties jauno luterāņu mācītāju personīgai iesaistei un degsmei. Pēdējā iesvētību mācībā Vecajā Ģertrūdes baznīcā bija pāri par 200 iesvētāmo! Vai nebūtu bijis skaisti un iedvesmojoši, ja tur būtu bijis klāt mūsu arhibīskaps, lai svētītu un apsveiktu tik daudz jaunu draudzes locekļu? Cik ilgi Latvijas luterāņu baznīca tiks lemta pašplūsmei? Bez vadības, bez pārstāvja, bez iedvesmotāja? Mūsu luterāņu arhibīskaps ir ievēlēts “uz mūžu”. Bet mēs nevaram turpināt mūsu baznīcas veģetāciju vēl daudzus gadus. Ir nepieciešama mūsu arhibīskapa demisija un jauna, darbīga, gudra un kompetenta arhibīskapa izraudzīšana no mūsu labāko mācītāju vidus.

Aina Rodriges-Mata
Komentējot šo vēstuli, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sabiedrisko attiecību vadītājs Ivars Kupcis atbild: “Ja kādu baznīcu piemeklējusi vēstulē aprakstītajai situācijai līdzīga, tas tiešām būtu pamats satraukumam un raizēm. Nevar nepiekrist, ka ikvienai baznīcai nepieciešams vadītājs un iedvesmotājs, aizstāvis un pārstāvis – ja tāda nebūtu, baznīcai būtu grūti pastāvēt. Cik labi, ka vēstulē skaudri aprakstītais vadītāja trūkums nav skāris LELB. Ņemot vērā LELB arhibīskapa intensīvo darba plānu, daudzās viesošanās draudzēs, biežo dalību dažāda līmeņa baznīcas sanāksmēs un starptautiskās konferencēs, mūsu baznīcas pārstāvēšanu daudzās starptautiskās organizācijās, ir skaidrs, ka vēstulē nevar būt runa par mūsu cienījamo arhibīskapu Jāni Vanagu. Tomēr, tā kā autore nemin ne arhibīskapa vārdu, ne arī nosauc konkrētu baznīcu, kurā šis bīskaps kalpo, rodas pamatots jautājums, par kuru baznīcu un par kuru arhibīskapu viņa ir tā nobažījusies. Ņemot vērā apstākli, ka vēstule vispirms ir publicēta vairākos Rietumu latviešu preses izdevumos, rodas bažas, vai autore nav domājusi kādu ārpus Latvijas pastāvošu luterāņu baznīcu, kuru nosaukumi arīdzan sākas ar “Latvijas”.”
Jāpaskaidro, ka mums pavisam ir tikai divas luterāņu baznīcas. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps ir Jānis Vanags, bet ārzemēs latviešu luterāņus apvieno Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBāL). Tā savu arhibīskapu ievēl reizi septiņos gados. Pēdējās vēlēšanās, kas notika 2008. gada 15. februārī Sietlā, jau uz trešo termiņu tika ievēlēts Vācijā dzīvojošais Elmārs Ernsts Rozītis, kas iepriekš šajā amatā bija jau 14 gadus. Sazinājos ar Ainu Rodriges-Matu. Viņa teica, ka rakstot nav domājusi par LELBāL arhibīskapu Rozīti, un vēlreiz uzsvēra, ka vēstulē pausts tikai viņas personiskais viedoklis.

No 5-7 novembrim vakara programma sāksies 18: 30.
Festivāla programma mainīsies katru festivāla vakaru, tā tiks tulkota uz krievu, lietuviešu, igauņu un zīmju valodām.

Festivāla gaitā uz skatuves redzēsim plaši pazīstamus mūziķus no Latvijas un citām pasaules valstīm. Koncertēs arī “Grammy” un “Dove” balvu ieguvējs, mūziķis Maikls V. Smits (Michael W. Smith), kurš Latvijā ieradīsies ar savu grupu.

Festivāla muzikālā daļa būs ļoti daudzpusīga. Piedalīsies daudz atzīti un iecienīti mūziķi; no ārvalstu māksliniekiem uz skatuves redzēsim lielisko džeza pianistu Hantliju Braunu (Huntley Brown) no Jamaikas, ģitāras virtuozu Denisu Agadžanjanu (Dennis Agajanian) no ASV, Džonu un Annu Barbūri (Jonh and Anne Barbour) no ASV un vēl daudzus citus.

Festivālā uzstāsies arī Ieva Akurātere, Rīgas Doma zēnu koris, Trīs Tenori (Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs, Nauris Puntulis), Ingus Pētersons, Artis Gāga, Jānis Kurševs, Jevgeņijs Udovins (Eugene Udovin, Ukraina), Aleksandrs Patliss (Alexander Patlis, Baltkrievija), Vaidass Vīšņausks (Vaidas Vysniauskas, Lietuva), Rebeka Kontusa (Rebecca Kontus) no Igaunijas, Valdis Indrišonoks ar grupu, kā arī grupa Vēstniecība, grupa Sliekšņi un griesti un Railī Orrava un Jāņa Maslovska vadītais Rīgas Gospelkoris.
Savas balsis kopkorī apvienos ap 800 dziedātāju no visas Latvijas, kā arī būs iespēja baudīt mūziku simfoniskā orķestra izpildījumā.

Festivālu vadīs Kristaps Tālbergs.

Savās domās par cerības tēmu dalīsies BGEA un starptautiskas labdarības organizācijas “Samaritan’s Purse” prezidents un padomes loceklis Franklins Grehems.

Ieeja festivālā ir bez maksas.

Kā jau zināms no 5. līdz 7. novembrim Arēnā Rīga notiks līdz šim vērienīgākais evaņģelizācijas pasākums Latvijā – Cerības festivāls.

Baptistu draudžu bīskaps Pēteris Sproģis ir gaidāmā „Cerības festivāla” vadības komitejas priekšsēdētājs. Bīskapa redzējums par to, kāda ir šī notikuma loma Latvijā, – ziņo spektrs.com

Pēteris Sproģis: Esmu dzirdējis diskusijas par to, vai mums tāds festivāls ir vajadzīgs un ka tas neatbilst latviešu mentalitātei, ka lielie arēnu pasākumi nav efektīgi utml.

Ja tā būtu mana nauda, es varbūt to lietotu citādāk. Bet ir cilvēki, mūsu brāļi un māsas kristieši citur pasaulē, kas redz, ka šī metode ir nesusi un joprojām nes rezultātus, un viņi tam ziedo naudu. Un es domāju, ka tāpēc arī šo pasākumu vajag izmantot.

Jautājums ir, cik mēs paši tam būsim gatavi.
Man liekas nožēlojami, ka tie, kas tā pēkšņi gudri sāk spriedelēt par evaņģelizācijas metodēm, ir tie, kas vismazāk kaut ko evaņģelizācijā dara. Bet, ja viena draudze veselīgi, misionāli aizsniedz cilvēkus un, kā apustuļu darbos sacīts – Dievs ik dienas viņiem pievieno jaunus, un viņi spēj viņus darīt par mācekļiem un atkal sūtīt tālāk misijā – tādai draudzei varbūt arī nevajag piedalīties „Cerības festivālā”.

Ja pie jums tas viss notiek, lai Dievs jūs svētī un netērējiet laiku! Bet cik daudz ir tādu draudžu?…
Manuprāt, mums visiem ir dota iespēja atvest cilvēkus,  īpaši no laukiem – paklausīties mūziku, dzirdēt Evaņģēliju, un – lai Dievs dara savu darbu! Savukārt, ja mums neizdosies uzrunāt cilvēkus, tad „Cerības festivāls” nav vainīgs. Tāpēc ir jāveido attiecības ar šiem cilvēkiem, jālūdz par viņiem un varbūt, ka viņu atgriešanās nenotiks arēnā, bet mēnesi vēlāk tavā dzīvoklī! Un, ja kāds domā braukt ar vieglo mašīnu, ir vērts padomāt par mazo busiņu, bet, ja brauc ar mazo busiņu, tad vērts ir pameklēt piecdesmitvietīgo autobusu un vest cilvēkus uz festivālu.

„Solījums visam mūžam” (A Vow to Cherish!) filma Tevi neatstās vienaldzīgu. Papildus info.

Vakar, 24. oktobrī plkst. 19: 00 Ādažu poligonu apmeklēja kristiešu centra „Prieka Vēsts” mācītājs Vilnis Gleške ar draudzes mūziķiem, lai iedrošinātu karavīrus un nestu vēsti par Kristu,- ziņo spektrs.com

Savukārt iepriekšējās nedēļas laikā tika atdalīts laiks lūgšanās par karavīriem, lai Dievs viņiem dotu spēku atbildīgos un izšķirošos momentos un pasargātu bīstamās dzīvībai situācijās.

Ādažu poligonā un tās apkārtnē no 18. – 31. oktobrim risinās starptautiskās militārās mācības “Sabre Strike 2011″, kurās piedalās vairāk nekā 1700 karavīru no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un ASV.

Militāro mācību mērķis ir sagatavot un pilnveidot Baltijas valstu un ASV bruņoto spēku vienību gatavību dalībai NATO vadīto Starptautisko drošības atbalsta spēku (ISAF) operācijā Afganistānā.

2010. gada 23. oktobrī
plkst.14.00
G12 KONFERENCE
Kalpos:
Mācītājs Mārcis Jencītis
Draudzes Kristus Pasaulei slavēšanas grupa
Draudzes Kristus pasaulei deju grupa
Kristīgā rokgrupa Resq
Noslēgumā – PĀRSTEIGUMS!

Norises vieta: Rīgā, Zinātņu Akdēmijā, Akadēmijas laukumā 1

Vairāk info kristuspasaulei.lv

Daugavpils 10. vidusskolas 5. b klases audzēknei Jekaterinai Keirānei iekšlietu ministre Linda Mūrniece pasniedza Iekšlietu ministrijas goda rakstu par drosmi, apķērību, prasmi un pašaizliedzību, izglābjot trīs gadus vecu slīkstošu meiteni.
“Ar 10 gadus vecās Katjas rīcību lepojas gan ģimene, gan skola, gan pilsēta. Viņa ir parasta meitene, taču par to, ko viņa ir paveikusi, jāuzzina itin visiem,” Neatkarīgajai uzsvēra Daugavpils 10. vidusskolas direktore Inna Kirņičanska,-ziņo spektrs.com/nra.lv

“Jekaterina ir laba skolniece tāpat kā daudzi, taču ne katrs bērns nelaimes brīdī ir tik drosmīgs, lai spētu izdarīt to, ko vajag izdarīt, lai glābtu cilvēku. Katja ir labs paraugs citiem,” saka skolas direktore, piebilstot, ka mazā glābēja arī ikdienā ir atsaucīga, labvēlīga un draudzīga.
Todien bijusi karsta jūlija diena un daugavpiliešu iecienītās peldvietas pludmale bijusi cilvēkiem pilna. Turp atpūsties devusies arī Katja kopā ar mammu, brāli un vecmāmiņu. Kā atceras meitene, pēc peldes viņa izkāpusi krastā un nejauši ieraudzījusi, ka ūdenī dīvaini peld maza meitenīte. Šķitis, ka viņa rotaļājas, bet ar galvu uz leju. Vietā, kur atradusies meitenīte, ūdens Katjai bijis gandrīz līdz pleciem. Pieskārusies bērnam, Katja sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, jo meitenīte mēģinājusi vārgi saspiest viņas roku, un viss ķermenis sarāvies kamolā. Acumirklī novērtējusi situāciju, apķērīgā glābēja izvilkusi bērnu krastā, noguldījusi uz muguras un sākusi spiest ar plaukstām krūšu kurvi un vēderu, līdz no meitenes mutes un deguna sācis tecēt ūdens. Vēlāk Katja ūdenī atradusi meitenes glābšanas vesti, kura bijusi atpogāta. Izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas izglābto bērnu nogādājusi slimnīcā. Noskaidrojies, ka māte savu trīsgadīgo bērnu bija atstājusi pludmalē vienu, bet pati devusies uz krastmalas kafejnīcu.
Meitene pēc notikušā teikusi, ka nespējusi rīkoties citādi, ka viņas pirmā doma bijusi bērnu glābt. To, kā jāveic mākslīgā elpināšana, viņa bija redzējusi grāmatās un multiplikācijas filmās, par to bija runāts arī skolā, klasē.
Nozīmīga loma te bijusi arī ģimenei, jo vecāki abus bērnus – Katju un Arturu – audzina kristīgās tradīcijās, mācot līdzcietību, iejūtību un uzmanību.

Vakar, „Prieka Vēstī” dievkalpojums iesākās kā vienmēr pēc reglamenta, taču vēlāk virziens zināmi mainījās. Mācītājs Vilnis Gleške akcentēja domu par to, cik svarīgi cilvēkam ir neklibot ar vienu kāju garīgā nozīmē, vienu dienu kalpojot Dievam, bet otrajā jau šaubīties par izvēli,- ziņo spektrs.com

Dievkalpojuma laikā uz skatuves tika uznesti atribūti- galds ar trīs krēsliem un sofa. Mācītājs centās atveidot ainu darbībā, to kā tas varētu izskatīties ikkatra personīgajā dzīvē.

Mācītājs iesēdās sofā un teica: „Iestājas nakts!” Un zālē nodzisa gaisma. Kad tā tika atkal ieslēgta viņam abās pusēs sēdēja, tie, kas parasti ikkatra dzīvēs čukst ausīs. Vienā – labus nodomus un labas lietas, bet otā – ļaunus nodomus un sliktas lietas.
Droši vien katrs no mums var iedomāties to vadoties pēc savām izjūtām, bet šajā gadījumā vizuālais efekts tika panākts tik efektīvi, ka pat nācies secināt, vai kaut ko tādu būtu iespējams pat iedomāties?

Ziņas būtība: Divi eņģeļi, kas cīnās par cilvēka likteni. Viens ar glanci tērptā pelēkā, spīdīga auduma uzvalkā, staltu stāju un smalku uzvedību, bet par to otru skatuves tēlu… tas ir atsevišķs stāsts! Melnā ar kapuci tērptais, kurš savu lomu nospēlēja tā, šķiet, ka pat atpazīstamais komēdiju filmu atveidotājs aktieris Džims Kerijs tam „nepavilktu” līdz, viņš vienkārši ar visu savu „Masku” varētu atpūsties. Tā katra izpausme, mīmika un epizožu atveidošana klātesošos ieveda aizvien lielākā smieklu pasaulē. Uz mirkli varēja aizmirst, ka atrodies draudzē. Un drīz vien jau nojaust, ka nespēj vairs sekot līdzi, ko runā galvenais skeča varonis–mācītājs, kurš atveidoja cilvēku savās pārdomās. Vairs nebija svarīgi klausīties labās vēsts būtībā, jo otrās lomas izpildītāja aktierspēle, atsvēra visu runāto. Un var jau būt, ka galvenais varonis ir domājis, ka visa „sāls” ir tas, ko viņš runā, bet domājams, ka daži labi klātesošie uzskatīja, ka „sals” ir tajā, kā to pasniedz.

Galvenais varonis – stāstīja par „garā” pieaugšanas svarīgumu: Bībeles lasīšana un evanģelizēšana. Un tad, kad viens eņģelis atbalsta un priecājas par labo un pareizo izvēli, tad tas otrs – garlaikojas un nodarbojas ar blakus lietām, cenzdamies novērst uzmanību no cilvēka labo lietu īstenošanas. Izmantojot visu, kas iespējams un kā vēlāk izrādījās arī visu, kas nav iespējams sava mērķa realizēšanai. Piemēram, tumšais eņģelis izvilka no bikšu kabatām lielus lielgabarīta arsenālus – liela izmēra pulksteni ar kura palīdzību skaitīja laiku, cik galvenais varonis nejēdzīgi velta savu laiku Bībeles lasīšanā, kā arī vēlāk no kabatām izvelkot beisbola nūju ar kuras palīdzību centās izpaust negatīvas emocijas nepatīkamas situācijas laikā u.t.t. Tādējādi, liekot skatītājam uzdot liekus jautājumus, piemēram, kā no kabatām izvilkt ābolu vēl būtu saprotams, bet kurā brīdī parādījās beisbola nūja, nav bijis saprotams.

Tāda nu, bija programmas „nagla”, bet „odziņa” bija tad, kad dievkalpojums tika noslēgts ar nedzirdētu, bet jauku slavēšanas dziesmu valša ritmā.

Taču kā nu tur viss arī nebūtu, bet pēc redzētā skatītājus pie reālitātes nebija viegli atgriezt. Pieredzētais vēl ilgi glabāsies viņu atmiņā un smaids no lūpām tik viegli neizdzisīs.