Kā jau ziņots, Šogad draudzei “Prieka Vēsts” aprit 20 gadu jubileja, kuru atzīmē ar Rīgas iedzīvotājiem veltītu pasākumu sēriju, kas ilgs līdz pat septembra beigām. Savā jubilejas mēnesī draudze ir izvēlējusies būt noderīga Latvijas sabiedrībai., -ziņo spektrs.com Lasīt vairāk

Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas nostāja jautājumā par obligātās Bībeles mācības ieviešanu skolās, kuru ierosināja Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, ziņo spektrs.com

Kristīgās reliģijas Latvijā ir tradicionālas. Cilvēki, kas sevi pie tām pieskaita, šobrīd veido ievērojamu sabiedrības daļu. Uz Bībeles pamata noformējušos konfesiju, strāvojumu un sektu ir lielumlielais daudzums. Ikviena tāda grupa uzskata, ka tieši tai ir pareizākā Bībeles izpratne. Cilvēki, kas pieturas pie kristīgiem strāvojumiem savas apzinātas izvēles, ģimenes vai nacionālās tradīcijas dēļ, bet reizēm vienkārši stipru emociju un pārdzīvojumu ietekmē, dod priekšroku vienai vai otrai Svēto Rakstu interpretācijai.

Apziņas brīvība šobrīd ir sabiedrības stūrakmens. Tieši pateicoties tai mēs varam būt ticīgi vai neticīgi, apšaubīt un meklēt. Rīcībspējīgam cilvēkam ir tiesības iepazīties ar ikvienu mācību vai pasaules uzskatu, salīdzināt to ar citiem, pārbaudīt vienu vai otru apgalvojumu par tā vēsturi un dibinātājiem patiesumu. Viņam ir tiesības pieņemt mācību pilnībā vai daļēji, pārdomāt un mainīt savu viedokli par mācības formu vai saturu.

Ikviena ticība atšķiras no zinātnes ar empīriskas pārbaudes neiespējamību. Тas nozīmē, ka vienas vai citas mācības patiesums jāpieņem ar ticību. Ticība ir kādu atziņu atzīšana par patiesām bez iepriekšējās faktiskās vai loģiskas pārbaudes, vienīgi iekšējās, subjektīvas stingras pārliecības dēļ, kurai nav nepieciešami pierādījumi, lai gan reizēm tā tos piemeklē.

Skola nedrīkst kalpot kādas mācības vai pasaules uzskata popularizēšanai. Skolas pienākums ir ne tikai sniegt zināšanu, iemaņu un prasmju kopumu pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Skolai tiešām jāsniedz zināma tikumiska audzināšana, jāveido priekšstats par to, kas ir labs un slikts, bet šādai audzināšanai jābalstās tikai vispārpieņemtajās drošās un ērtas kopdzīves normās, nevis kādā reliģiskajā mācībā. Piemēram, ir svarīgi bērnam teikt, ka vecākiem ļaudīm transportā būtu jāatbrīvo vieta, jo viņu vecumā stāvēt ir grūti. Bet nav pieļaujami mācīt – ja tu neatbrīvosi sēdekli, tevi sodīs Dievs vai tev sabojāsies karma.

Mēs uzskatām, ka reliģijas mācība skolā ir pieļaujama divos gadījumos:

1. Iepazīšanās ar reliģiju kā sociāli kulturālu parādību
Šajā gadījumā vajag iepazīstināt skolēnus ar visu pasaules lielāko tradicionālo reliģiju pamatiem un rašanās vēsturi, kā arī ar citiem izplatītiem pasaules uzskatiem. Jebkādas mācības vai pasaules uzskata pētīšanas procesam jābūt informatīvajam raksturam, bez vērtējumiem. Visi strīdīgie jautājumi, apgalvojumi, interpretācijas vai nu nebūtu minami, vai būtu pasniedzami neitrāli un vispusīgi. Nav pieļaujama nekādas mācības kritika vai slavināšana.

2. Noteiktas ticības mācība kā ģimenes reliģiskās audzināšanas turpinājums
Šajā gadījumā ir pieļaujama dziļāka izpēte, nevis vienkāršs neitrāls ekskurss vēsturē. Pieļaujamas ir teoloģiskas interpretācijas, priekšstati par morāli, rituāliem u.tml. Tomēr, mūsuprāt, nav pieļaujama citu mācību, kas atšķiras ar ticības objektu, dogmām vai Svēto Rakstu interpretāciju, kritika. Tas nozīmē, ka ir pieļaujami teikt: „Mēs saprotam Rakstus šādi” un argumentēt, kāpēc attiecīga konfesija nonāca pie šāda secinājuma. Bet nav pieļaujami runāt: „Vienīgi mums ir taisnība, bet citi maldās!”. „Citiem” taču arī noteikti ir savas patiesības izpratnes skaidrojums, bet agresīvais kategoriskums var kļūt par pamatu starpreliģiju konfliktam.
Tāds priekšmets var tikt ieviests pēc noteikta skaita vecāku lūguma; tam jābūt fakultatīvam. Pedagogiem, kas to pasniegs, būtu nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, līdzīgi citu priekšmetu skolotājiem, nevis vienkārši jāpārstāv kāda konfesija.
Obligātas Bībeles mācības ieviešana skolās negarantē morāles un tikumības stiprināšanos sabiedrībā. Ikvienai reliģiskai mācībai ir zināma morāle. Tomēr nav nekāda pamata uzskatam, ka cilvēks, kas nepieturas pie kristīgām mācībām, ir mazāk godprātīgs par kristieti. Obligāta Bībeles mācība ne ar ko neatšķirsies no marksisma-ļeņinisma pasniegšanas.
Ticības jautājums ir pieauguša, pilnībā noformēta cilvēka dziļas, pārdomātas izvēles jautājums. Un, ja mēs nevēlamies dzīvot sabiedrībā, kur „visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”, mēs nedrīkstam to aizmirst.

Ar cieņu,
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas līdzpriekšsēdētāji
Оļegs Ņikiforovs, Dr.psych., BSA asoc. prof.
Viktors Jolkins, psihologs, Mag.psych.

Ne tikai Bībelē ir aprakstīti pagātnes varoņi un to varoņdarbi, bet arī mūsdienās ir savi varoņi, arī Latvijā. Varoņi, kuri cīnījušies par Latvijas zemi. Atdodami savas dzīvības un izlējuši asinis par brīvu nacionālu valsti-Latviju,-ziņo spektrs.com

Vai mēs godinām viņu piemiņu? Vai arī dzen atceramies viņu labos darbus un dalāmies ar citiem, lai tādējādi celtu viens otra nacionāli-patriotisko Garu un ieaudzinātu to arī savos bērnos? Nē! Šodienas skatījumā pateicoties austrumu nostādnei, vārds nacionālisms jau ir izkropļots tik tālu, ka tas jau ir kļuvis par sinonīmu lamu vārdam.

Vai tās ir tās vērtības, par kurām latviešu pagātnes patrioti un ticības vīri ir atdevuši savas dzīvības?

Nezinu, vai latviešu nācijai ir „īsa atmiņa”, vai arī baiļu paralīzes iespaidā joprojām trīc par savu vietu zem saules un tāpēc savas vēlētāju balsis gatavi no jauna atdot par „politiskajiem līķiem” un korumpētajiem politiķiem, kuri jau iepriekš ir parādījuši uz ko ir spējīgi, precīzāk sakot, uz neko, kā vien bremzēt Latvijas tautai nozīmīgus likumprojektus, tāpēc vien vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai pirms līst kaut vai rāpus, bet atpakaļ valdībā.

Aicinu atsvaidzināt atmiņu attiecībā par to, par ko, tad ir cīnījušies Latvijas tautas senči. Lai labāk izprastu gaidāmās 10. Saeimas vēlēšanas politisko spēli izaicināsim tos, kuri sevi dēvē par „tautas kalpiem”. Vai starp viņiem atrastos Latvijas izpratnē varoņi, kuru dēļ būtu vērts atdot savas vēlētāju balsis?

Atskatīsimies netālā Latvijas vēstures pagātnē, cīņās par Latvijas neatkarību, un atceroties tos patiesos varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, salīdzināsim pagātni šodienas skatījumā.

Un saprast, vai mums vajadzīgi „varoņi nodevēji” un „viltus pravieši”, kas cenšas Latviju virzīt atpakaļ austrumu nezināmajās, iznīcības tālēs, kaut gan, pēc augusta statistikas datiem vadoties, izskatās, ka Latvijas tauta labprāt vēlas atgriezties, pie tiem, kas savulaik Latvijā ieviesa genocīda programmu un Latvijas tautas paverdzināšanu zem dzels priekškara, vienīgi, vai to vēlas arī latviešu nācija?

Vai arī atgriezties pie „politiskajiem līķiem” un to smirdēšanas?

Vai arī izvēlēties kaut ko pavisam jaunu un iedziļinoties saprast, ka tas jaunais cīnās par to pašu, par ko savulaik cīnījās Latvijas senči.

Par nacionālu atmodu! Par nacionālu valsti! Par brīvu Latviju!(visās nozīmēs).

Jo tikai un vienīgi nacionāla un garīga atmoda spēs glābt Latvijas valsti no austrumu un rietumu elles. Tikai nacionāla identitātes apzināšanās un garīgais spēks spēs izraut no elles, kurā paši dodamies.
Tikai un vienīgi vienoti vienā Garā un Spēkā, vienoti ar nacionālām saitēm, mēs uzvarēsim jebkura ienaidnieka pārspēku.
Vai tas ir iespējams? Jā! Ja tas pat ir panākams ar bērnu palīdzību: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8:3)
Tad mēs to it sevišķi spēsim, kā teikts ”Es visu spēju Tā (Jēzus) spēkā, kas mani dara stipru!”(Ef. 4:13).
(Turpinājums sekos).

Dievs, svētī Latviju!

Vakar, 22.08.2010. Rīgā, Ziedoņdārzā notika masu pasākums „Svētki visai ģimenei.”
Sakarā ar draudzes „Prieka Vēsts” divdesmit gadu jubileju, kas ir iekritis laikā ar Rīgas Svētkiem, tika organizēti „Svētki visai ģimenei”, kuros notika atrakcijas, spēles, dažādas izklaides ar klauniem un izjāde ar ponijiem, kā arī noslēdzošais koncerts,-ziņo spektrs.com

Tā ir ierasts, ka pie jubilāra nāk ar dāvanām, tomēr šajā gadījumā ir otrāda aina. Draudze ir izvēlējusies citu stratēģiju, tas ir, ar dāvanām nākt pie Latvijas sabiedrības uzrunājot to ar Prieka Vēsti un sniedzot prieku bērniem, kā arī pieaugušajiem ar koncerta programmām.
Tā ir viena no pirmajām draudzes sniegtajām dāvanām, nākošā plānota 28. augustā Vērmanes parkā un 11. septembrī „Sakām paldies!” koncerts draudzes „Prieka Vēsts” telpās un t.t.
Interneta masu mēdijos aicinājums uz pasākumu tika aprakstīts ar pozitīvu dzirksti un labprāt iepazinās par to vairāk.
Pasākums bija plaši apmeklēts, praktiski viss Ziedoņdārzs mudžēja ar krāsaino bērnu apģērbiem un viņu prieku pilnām gavilēm. Kamēr bērni rosījās savās aktivitātēs, tikmēr pieaugušos iepriecināja uz skatuves organizēts dzīvās mūzikas koncerts.
Koncertā izskanēja dažādas pazīstamas kristīga satura dziesmas –„Viens ceļš- Jēzus!”, „Cik liels ir mans Dievs” un citas, kā arī k/c „Prieka Vēsts” muzikālās daļas vadītāja Valtera Gleškes pašsacerēts repertuārs. Jāatzīst, ka īpašu uzmanību piesaistīja dziļi tekstuāla un ekspresijas pilna dziesma „Ļauj man!” kura nespēj atstāt vienaldzīgu, savukārt dziesma „Lidojums” veda domu fantāziju dzīlēs.
Valters Gleške uzstāšanās programmu noslēdza ar Latvijas tautas svētīšanu, novēlējot izdošanos gaidāmajās 10 Saeimas vēlēšanās un nobeigumā visi sanākušie dziedāja Latvijas himnu „Dievs, svētī Latviju.”
Uz šīs patriotiskās nots šķita, ka koncerts ir beidzies, tomēr cilvēki uz mājām nesteidzās un daudzi labprāt vēl runāja par notikušo un gaidāmo. Par Latvijas sabiedrības un politisko dzīvi tagadnē un nākotnē, diskusijas turpinājās vēl ilgi, kaut arī debesis jau satumsa, šur tur parka nostūros bija redzami cilvēki, kuri diskutēja un šķita, ka tā varētu vēl ilgi.
Tas ir labs sākums. Latvijas sabiedrība nav vienaldzīga pret valstī notiekošo un tomēr klusi cer, ka viss būs labi, jo „Dievs, svētī Latviju.”

Īpašs, paldies, informatīvajam dienestam LETA un EASYGET.LV par atsaucību informācijas sniegšanā.

Pēdējās dienās ziņu portālā TVNET parādījušies vairāki raksti, kuri atklāj mūsu tautiešu nožēlojamo stāvokli ārzemēs, uz kurām viņi bija devušies cerībā labi nopelnīt. „Apsolītā zeme”, kur „piens un medus tek” realitātē izvērtusies par īstu murgu daudziem viesstrādniekiem no Baltijas un Austrumeiropas,-ziņo spektrs.com/marcisjencitis.lv

Britu laikraksta “Daily Star Sunday” korespondenti atklājuši, ka bez darba palikuši Austrumeiropas viesstrādnieki Lielbritānijā dzīvo dziļā nabadzībā un netīrās barakās.

Kādā pamestā stiklinieku un galdniecības noliktavā Londonas dienvidaustrumu rajonā Grīnvičā žurnālisti uzgājuši divos stāvos bez elektrības un ūdensapgādes cieši kopā izmitinājušos aptuveni 20 imigrantus no Latvijas un Polijas.

Daudzi no viņiem gulēja uz netīriem matračiem, bet turpat blakus pa smirdošiem atkritumu kalniem saimniekoja žurkas. Uz betona grīdas starp sasistiem stikliem atradās apģērbs, bet pa vidu šai netīrībai bija redzamas viesstrādnieku tuvinieku fotogrāfijas.

Kā žurnālistiem stāstīja viens no galdniecības noliktavā dzīvojošiem – no Latvijas iebraukušais santehniķis Niko, – viņš ēkā mitinās jau četrus mēnešus, jo viņa sapnis atrast Lielbritānijā labu darbu izvērties par īstu murgu.

“Darba man nav jau aptuveni gadu,” viņš sacīja, turot rokā informācijas skrejlapiņu “Kā atgriezties darbā”.

“Lielbritānijā es ierados pirms četriem gadiem. Sākumā es pelnīju daudz naudas, bet, sākoties ekonomiskajai krīzei, šeit vairs nebija darba. Man nebija kur dzīvot. Kāds man pastāstīja par šo vietu, un es guļu uz matrača. Pārtiku mēs saņem kādā labdarības iestādē, bet bezpajumtnieku dienas centrā var ieiet dušā,” stāstīja Niko.

“Es vairākus gadus strādāju par santehniķi Džērsijā, kur nav tādu pašu nodokļu likumu. Līdz ar to, kad es ierados britu salās, es nevarēju prasīt pabalstus,” viņš sacīja.

“Pēc tam es strādāju Birmingemā, saņemot 250 sterliņu mārciņas nedēļā skaidrā naudā uz rokas. Tādā pašā pozīcijā ir desmitiem tūkstoši viesstrādnieku. Mēs to nebijām paredzējuši. Lielbritānija bija mūsu glābējs. Tagad tas ir mūsu murgs.” – stāsta Niko.

Savukārt Lielbritānijas viesstrādnieku nodarbinātības starpniekuzņēmumā “Plus Staff 24″, kuram tagad atņemta licence, nodarbināto Latvijas ogu lasītāju apstākļi atzīti par tādiem, kas liecina par pēdējos gados visbriesmīgāko strādnieku ļaunprātīgo izmantošanu, vēsta britu mediji.

Kā jau ziņots, Lielbritānijas atbildīgās iestādes augusta sākumā atņēma licenci viesstrādnieku nodarbinātības starpniekuzņēmumam “Plus Staff 24″, kas atzīts par valstī sliktāko šāda veida kompāniju.

“Plus Staff 24″ algoja pārsvarā viesstrādniekus, kas tiek nosūtīti darbā uz dažādām rūpnīcām, lauksaimniecības fermām un tamlīdzīgām zemi kvalificētām nodarbēm.

Līdz ar viesstrādnieku lielo pieplūdumu Lielbritānijā savairojušies šādi uzņēmumi, kuros nereti strādniekiem tiek maksātas zemākas algas, nekā noteikts likumā, kā arī viņi nometināti sliktos apstākļos.

Lai cīnītos pret šādiem uzņēmumiem, ko britu amatpersonas nodēvējušas par mūsdienu vergturiem, pirms četriem gadiem tika izveidota atbildīgā aģentūra GLA, kas uzrauga starpniekuzņēmumus un izsniedz tiem licences.

GLA inspektori atraduši vairāk nekā 30 ogu lasītājus no Latvijas, kuriem nācies dzīvot nožēlojamos apstākļos.

Strādniekiem maksāts krietni mazāk par minimālo algu, nav maksāts par darbu brīvdienās, un viņiem nodrošinātās mājvietas neatbilda sanitārijas un higiēnas prasībām, ne arī elektroenerģijas drošības noteikumiem.

Strādnieki katru rītu uz darbu vesti ar neapdrošinātu mikroautobusu, kuram pie stūres parasti sēdējis nepilngadīgs portugāļu jaunietis bez atbilstošām autovadītāja tiesībām.

Turklāt no strādnieku algām par šiem braucieniem un mājokļu īri atskaitīta nauda, kas nereti veidoja lielāko daļu no atalgojuma. Vismaz viens ogu lasītājs pēc mēnešiem ilga darba tā arī neko nav nopelnījis, bet vēl palicis parādā saimniekiem. Ja strādniekiem bijusi vajadzīga nauda, tad darba devējs viņiem piedāvājis aizdevumu ar procentlikmi 6% apmērā.

Pēc pieņemšanas darbā “Plus Staff 24″ pārstāvji strādniekiem atņēmuši pases.

“Tā ir brutāla varas ļaunprātīga strādnieku izmantošana. Ja cilvēkam pēc vairāku mēnešu darba nekas netiek samaksāts un turklāt viņš vēl saimniekam ir parādā, kā gan viņš tad varētu izdzīvot,” norādīja GLA priekšsēdētājs Pols Vaithauss.

Tomēr, neskatoties uz atņemto licenci, “Plus Staff 24″ turpina savu darbību, savukārt GLA paziņojusi par apņemšanos vērsties pret uzņēmumu tiesā.

Latvijas darbā iekārtošanas firma SIA I-Work Latvia, kas ir viens no vadošajiem personāla atlases un novērtēšanas uzņēmumiem, ikdienas darbā saskaras ar paradoksālām situācijām, kas nav tipiskas ekonomiskās lejupslīdes laikam un adekvātām darba tirgus tendencēm.

Darba intervijās un sarunās ar kandidātiem un darba meklētājiem atklājas ļoti interesanta aina. Daudzi cilvēki ir bez darba, kā arī ir ļoti daudz to cilvēku un ģimeņu, kuri nespēj vairs sev nodrošināt iztikas minimumu vai arī jau atrodas galēja izmisuma robežās, tomēr īsti neraujas strādāt. Lai gan situācija ir tuvu kritiskai, cilvēks šajos apstākļos izsakās šādi: „es jau par 200 vai 300 latiem neiešu strādāt veikalā par pārdevēju” vai arī „ja man maksā 200 latus, tad es labāk sēžu mājās un mirstu badā”, „es jau neiešu tādu darbu darīt”, „…tad es labāk braukšu uz ārzemēm strādāt, nekā par 200 latiem te mocīšos” u.c. frāzes ik dienas dzirdam no darba meklētājiem. Secinājums – cilvēkiem pēc būtības īsti negribas strādāt.

Mēs uzskatām, ka jebkurš darbs ir cienījams un arī atalgojums, kas ir tieši atbilstošs attiecīgā darba specifikai, kas nekādā ziņā nevar būt apkaunojums cilvēkam, kas ir nonācis kritiskā situācijā.

Ikdienas intervijās un sarunās ar darba meklētājiem novērojam interesantu faktu, ka lielākā daļa pašreiz ir gatavi pamest Latviju, lai gan nezina, nedz kur dosies, nedz ko darīs. Ir daudzi, kuriem ārzemes ir ilūzija, no kuras viņi „barojas”. Tomēr ikdiena ir reāla un skarba, ka jebkurā pasaules valstī būs smagi jāstrādā, lai nopelnītu un sasniegtu profesionālos mērķus, un tas būs ilgs un smags ceļš uz panākumiem. Taču daļa cilvēku pat necenšas atrast darbu un neizrāda nekādu iniciatīvu, lai realizētu sevi šeit, Latvijā.

Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata izteikumi par nepieciešamību skolās ieviest Bībeles mācību ir izraisījuši plašu rezonansi, taču skaidrs, ka tuvojošos vēlēšanu kontekstā jautājums par to, kā mainīt politiķu un sabiedrības vērtības, morāles normas un tikumus, ir krietni plašāks. 18.augusta publiskajās debatēs „Kas notiek Latvijā?” (KNL) ziņo Lāsma Rozenfelde
Par iespējamajiem risinājumiem skanēja atšķirīgi viedokļi, uzsverot zināšanu vai, gluži otrādi, sankciju nozīmi.
„Es domāju, tur nav speciāla reklāma, es gribētu, ka visas partijas es varētu tāpat nosaukt, bet diemžēl tai brīdī bija tikai viena atsaukusies,” J.Pujats skaidroja, kāpēc uzrunā Aglonā bija starp citām partijām izcēlis apvienību „Par labu Latviju”. Kardināls KNL skaidroja, ka, ja cilvēks netic Dievam, viņš nedalīsies ar tuvāko, bet „rāva un raus sev”. Taču viņš neapstrīdēja to, ka politiķi nepārstās „raut” tāpēc vien, ka nobalsos par likumprojektu, kas paredzēs skolās ieviest Bībeles mācību. J.Pujats savu pozīciju pamatoja ar to, ka jaunatne augs ar Bībeli „un ar laiku tas dos augļus”. Viņš atzina, ka nedomā, ka visi politiķi, kas gājuši uz dievkalpojumiem, „būtu ļoti, ļoti ticīgi cilvēki”, bet arī ar to pamatoja vēlmi ieviest Bībeles mācību – lai nākotnē „izaugtu politiķi kārtīgi”.
Citi debašu dalībnieki morāles mācīšanas pieejā saskatīja trūkumus. RSU asociētais profesors Sergejs Kruks atgādināja, ka deviņdesmitie gadi iezīmējās ar to, ka skolās lika akcentu uz humanitāriem priekšmetiem. „Ko mēs redzam? Cilvēki morālāki nepaliek,” viņš novērtēja un secināja, ka problēma ir nevis tajā, ka cilvēki nezina, kas ir morāli, bet tajā, ka trūkst sankciju institūcijas. Arī Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks piekrita, ka sabiedrībā tikumi ir pagrimuši un tā var turēties „tikai uz tikumiem, ne uz likumiem”, bet viņš apšaubīja iespēju iedibināt tikumus ar konkrēta teksta mācību. Aktieris un uzņēmējs Juris Žagars izteica versiju, ka nostrādāt varētu princips, ka „uzvesties godīgi ir izdevīgi”. LU asociētais profesors Jānis Ikstens atzina, ka daļai cilvēku Dievs strādā kā „iekšējais uzraugs”, kas ir sankcija, bet citiem cilvēkiem tā ir tukša skaņa, līdz ar to viņš piekrita versijai par godīguma izdevīgumu kā risinājumu. Taču J.Ikstens aizrādīja, ka mēs gribam rezultātus „rīt uz brokastlaiku, bet tikumi tik ātri nemainās”.

>>VIDEO<<

Septembra sākumā Cerības festivāla jaunieši rīko velobraucienu „Par cerību!”, kas aptvers visu Latviju. Katrs jaunietis vai tāds, kas sirdī možs un jauns un kurš grib pārbaudīt savus spēkus, dodoties kopīgā evaņģelizācijas braucienā, ir aicināts pieteikties un piedalīties!,-spektrs.com ziņo Liis Borissenko Lasīt vairāk

Obligātā Bībeles mācība skolās ir apspriežams jautājums, tā priekšvēlēšanu laikā pausto Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata priekšlikumu komentē Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Brīdi pēc tam, kad apvienības ‘Par labu Latviju’ vadītājs Guntis Ulmanis nosauca viņu, kā premjera amata kandidātu, Ainārs Šlesers apvienības biedru kopsapulcē nodevās konkurentu vērtēšanai un nākotnes vīzijām. Tāpat Šlesers solīja skolās ieviest obligātu Bībeles mācību skolās.

Iepriekš ziņots,ka kristīgie līderi vēstulē ministru prezidentam Valdim Dombrovskim lūdza rast iespēju izskatīt neapmierinošo morālo stāvokli skolās, saskatot arī nepieciešamību kristīgās mācības pasniegšanas iespējām vidusskolā.
Par iespēju tika asi diskutēts Latvijas sabiedrībā.

Jānis Šmits par notiekošo..

Jā, Dieva Vārda gaismai, nē tumsonībai Latvijā!

Latvija ir valsts, kura dzimusi un veidojusies uz Eiropas kristīgo vērtību bāzes. Tāpat kā daudzus gadu desmitus pirms Latvijas neatkarības izcīnīšanas, šodien mēs brīvās un neatkarīgās valsts himnā lūdzam Dieva svētību pār savu zemi un tautu.
Būdama daļa no Eiropas, Latvija nesaraujami ir daļa no kristīgās pasaules – no tās pasaules, kuras politisko iekārtu, tiesību sistēmu, kultūru, mākslu, arhitektūru, zinātni, filozofiju un tautas dzīvesziņu vistiešākajā veidā ir ietekmējusi kristīgā ticība. Mūsu pienākums ne tikai nākamo paaudžu, bet arī mūžības priekšā, ir glabāt un nest tālāk šo Dieva doto mantojumu.
Saglabāt stingru un nelokāmu nostāju, sargājot mūsu valsts un tautas tradīciju – sakņotu tautas dzīvesziņā un kristīgajā mācībā. Tas nozīmē ciešu atbalstu sabiedrībās fundamentālām pamatvērtībām – dzīvībai, ģimenei un cieņai pret katru sabiedrības locekli. Un vienlaicīgi tas nozīmē stingru iestāšanos pret šo vērtību apdraudējumu.

Kurš ir pret obligāto Bībeles mācību skolās?

Šis apdraudējums ir tiešs un nepārprotams. Tas nāk no organizācijām un personām, kas jau iepriekš ir demonstrējuši klaju neiecietību pret kristiešiem un kristīgām vērtībām, tradicionālo ģimeni un laulību, piemēram , Delna, Politika.lv, geju un lesbiešu organizācija   ”Mozaīka”, žurnāls „ Ir” u.c. , kas gadiem ilgi garīgi inficē mūsu sabiedrību ar idejām , kas ir pretrunā ar kristīgo ticību. Kāds tam ir iemesls, atbilde ir skaidra – iespējams tās cītīgi atstrādā Dž. Sorosa dāsni piešķirto naudu daudzu miljonu dolāru apmērā.

Redzot pretreakciju Romas katoļu baznīcas Kardināla Jāņa Pujata ierosinājumam ieviest obligātu Bībeles mācību skolās, mana apņēmība un atbalsts ir kļuvis tikai stiprāks. Vēlos atgādināt, ka par tumsoņām tradicionāli līdz pat XX gs. tika uzskatīti tie indivīdi, kas dažādu iemeslu dēļ, piemēram, lasītneprasmes vai citu iemeslu dēļ, nevarēja vai nespēja apgūt un iemācīties Svēto Rakstu pamatpatiesības. Apvainot cienījamo Dieva vīru tumsonībā ir reliģiskā neiecietība, kas skan no šo daudzo Bībeles nezinātāju vai nelasītāju ( t.i., tumsoņu ) puses. Manī rada neizpratni un bažas šāda veida reliģiskais analfabētisms un kristianofobija, kas valda XXI.gs Latvijā, kurai saistošas ir starptautiskās tiesību normas, kas aizsargā personas reliģisko pārliecību. Demokrātiskā sabiedrībā nevar būt tā, ka kāds gļēvi , visbiežāk anonīmi , slēpjoties aiz LR Satversmē garantētās vārda brīvības, diskriminē otru viņa reliģiskās pārliecības dēļ, vai arī šī paša iemesla dēļ rupji aizskar viņa personas cieņu, godu un reliģisko pārliecību. Gribu atgādināt , ka mūsu valsts likumdošana paredz arī kriminālatbildību par reliģiskā naida kurināšanu.
Pilnībā atbalstu Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju iniciatīvu ieviest ar likumu vispārizglītojošo vidusskolu mācību plānā obligātu „Bībeles mācību” 1.-12.klasei, sākot ar 2011.gada 1.septembri.
Apzinoties Eiropas kontinenta kristīgos pirmsākumus, uzskatu, ka katram mazajam sabiedrības loceklim ir jābūt iespējai skolā iepazīt savas tautas un eiropeiskās identitātes pamatus – to starp, Bībeli, kristīgo mācību un šīs mācības izauklēto ētikas izpratni.
Aicinu  visas partijas, kas pretendē uz pārstāvniecību 10.Saeimā, kā arī šo partiju atbalstošos NVO izteikt skaidru viedokli šajā jautājumā. Tas novilks skaidru sarkano frontes līniju starp spēkiem, kas tieši un nepārprotami atbalsta kristīgas vērtības vai arī konsekventi stāv pret tām.
Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus Jāņa evaņģēlija 8 nodaļā saka: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”

Jānis Šmits , Rīgas Domes deputāts
Rīgas Kristīgo draudžu kolēģijas priekšsēdētājs
Bijušais LR Saeimas cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs