„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Piektā dimensija

Jautājums: Lasīju rakstu „Vai var pagarināt dzīvi?” Vēl vienu „Kas notiek ārpus laika?” Man ir jautājumi. Vai mūžīgo Dievu neietekmē ienākot mūsu dzīves laikā un telpā? Kā Dievs sargājas no dēmonu un novecošanas ietekmes ieejot mūsu Zemes atmosfērā?

Atbilde: Vispirms ieskatam piedāvāju ielūkoties arī šajā rakstā „Paralēlā pasaule eksistē?!” Izrietot no tā mēģināsim kopā paanalizēt. Taču jāņem vērā, ka piedāvājums nav absolūtā patiesība, bet gan pārdomas par to, kā varētu būt izrietot no informatīvā avota Bībele, ko Dievs mums ir atstājis un arī prāta spējas, zinātniskos atklājumus, tehnoloģiskos sasniegumus, kā arī progresijas attīstību citās jomās, kas sasaucas ar Bībelē rakstīto.

Zinātnieki nepārtraukti izgudro dažādus modeļus, lai raksturotu savus zinātniskos atklājumus pēc iespējas saprotamāk. Piemēram, lai ilustrētu atoma kodolu. Tas ir ļoti mazs, centimetra viena miljona no miljoniem daļa (1012). Taču, lai saprastu kodola struktūras būtību, zinātnieki veido uzskatāmus, piemēram, želejveidīgam pilienam līdzīgus modeļus. Vai arī medicīnā, lai sapratu smadzeņu funkcionēšanu, tiek izgatavoti modeļu paraugi, kas tiek salīdzināti ar kompjūtera funkcijām. N t.t. Tāda veida modeļu paraugi tiek lietoti arī teoloģiskajā arsenālā. Piemēram, Jēzus savās izteiktajās līdzībās lieto Debesu valstības modeli. Viņš stāsta par sējēju, vai sinepju graudiņu, Debesu valstību salīdzina ar pērles pircēju, laukā apslēptu dārgumu vai zvejnieka tīklu.

Balstoties arī uz teoloģiskās bāzes zinātnieki ir mēģinājuši meklēt zinātnisku pamatu teoloģiskajam modelim, lai dziļāk saprastu un aprakstītu Dieva garīgo mijiedarbību ar materiālo pasauli. Piemēram, rodas visai lielas grūtības, kad ir runa par Dieva esamības vietu. Kādreiz bērnībā mēs katrs noteikti esam dzirdējuši, ka Dievs ir kaut kur tur augstu debesīs. Taču pieaugot, kā arī zinātniskajā jomā, tāds uzskata modelis ir nepieņemams. Vai zinātne ir spējusi atrast kādu citādāku un labāku modeļa piedāvājumu? Pamēģināsim ieskatīties.

Ģeometriskajā Visuma modelī ir iekļautas četras dimensijas: trīs ir telpas, tas ir garums, platums un augstums. Ceturtā- laika dimensija. Tās pamatā ir telplaika liekums - (curvature of space-time). Lielums, kas vispārīgajā relativitātes teorijā raksturo četrdimensiju telpas metrisko īpašību atšķirību no Eiklīda telpas metrikas.

Mēs dzīvojam trīsdimensiju pasaulē. 1912. gadā Einšteins laiku sāka dēvēt par ceturto dimensiju. Vienā vārdā sakot ceturtā dimensija ir laiks. Starp citu Korejas mācītājs Pauls Jongi Čo ir sarakstījis lielisku grāmatu „Ceturtā dimensija”Taču par cik, kā jau Jūs lasījāt rakstā ”Kas notiek ārpus laika?”, tad noskaidrots, ka Dievs atrodas ārpustelpas, kā arī laika robežām, tad pieņemsim domu, ka Dievs atrodas citā dimensijā, proti, piektajā dimensijā.

Lai skaidrāka būtu jaunā modeļa „Piektā dimensija” koncepcija, ieskatīsimies mums saprotamākā lietas būtībā, tas ir divdimensiju pasaule. 1880. gadā Oksfordas universitātes matemātiķis Edvins Abots (Edwin Abbott)  sarakstīja neierasta tipa grāmatu ar nosaukumu „Plaknes-zeme” (Flatland) Grāmatā viņš apraksta pasauli plaknes dimensijā. Divdimesiju eksistence iespējama kustēties plaknē. Divdimensiju iemītniekiem nav nekādas sapratnes par to, kas notiek ārpus tās robežām.

Divu dimensiju pasaulē visas būtnes ir kā plakanas figūras – trijstūri, daudzstūri un apļi – kas dzīvo mājās, kuru sienas sastāv no līnijām. Divu dimensiju pasaulē norisinās dažādas attiecības. Viss ir labi līdz brīdim, kad aiz horizonta parādās sfēra, kas ierodas no „telpas zemes”. Sfēra traucas cauri līniju sienām, un neviens nespēj to apturēt. Tās īsto apveidu laukuma zemes iedzīvotāji nespēj pat aptvert, jo tie saprot tikai to, kas notiek uz līdzena laukuma jeb plaknē. Kad sfēra nonāk uz laukuma, tie redz tikai apmēros pieaugošu apli, kas sasniedzis savu lielāko caurmēru, sāk atkal mazināties, līdz vienā punktā pazūd. Plaknes-zemes iemītnieki pasauli kā telpu nespēj saprast, kaut gan tā ir daudz bagātāka par viņu pašu pasauli.

Plaknes zemē dzīvojošā sfēra varēja atrasties ārpus divdimensijas pasaules robežām, taču novēroja visus tajā notiekošās norises. Plaknes-zeme tai bija pārskatāmas kā uz delnas. Bez tam tā varēja uzrasties un atrasties jebkurā divdimensiju pasaules vietā.

Līdzīgā veidā, taču iespējams, ka arī līdzības būtība ir pārāk niecīga, lai mēs spētu noprast Dieva nodomus un Viņa eksistenci, tomēr velkot paralēles ar to, kas mums būtu skaidrs, proti, trīsdimensiju pasaule, mēs varētu iedomāties, ka Dievs atrodas piektajā dimensijā, jeb garīgā pasaulē, kā to piemin daudzkārt Bībele. Jēzus Kristus to sauc par Debesu Valstību.

Tādējādi atbildot uz jautājumu „Vai mūžīgo Dievu neietekmē ienākot mūsu dzīves laikā un telpā?” Nekas nevar ietekmēt Viņu, kā vien Viņš pats kādu.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Kaut arī mums grūti izzināt mūsu Visuma apmērus tā plašuma dēļ, taču Dievs ir visur esošs un visur klātesošs. Kā tas iespējams? Tas ir iespējams esot piektajā dimensijā, taču Bībelē tas teikts liriskāk.

Visu redzošais un visur klātesošais Dievs

Dievs visu redzošs

„Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.” (Ebr. 4: 13) „ Vai tad Es esmu tāds Dievs, kas redz tikai tuvumā,” saka Tas Kungs, “vai ne arī tālumā?
Vai var kur kas paslēpties kādā slepenā vietā, ka Es to neredzētu, saka Tas Kungs, vai ne Es tas esmu, kas piepilda debesis un zemi? – saka Tas Kungs.” (Jer. 23: 23-24)

Dievs visur klātesošs

„Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,  tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.” (Ps. 139: 7-10)

Transcendentālais un imanentais Dievs

Transcendents (no lat. transcendens eksistē ārpus Visuma), kā arī Dievs ir imanents – (immanens atrodas mūsu pasaules iekšienē)

Dievs Mozum atklājās noslēpumainā veidā. Krūms dega tomēr nesadega. (2.Mozus 3:2).Mozus iespējams saprata, ka Dievs ir ne tikai kaut kur augstu debesīs (Transcendentāls), bet arī degošā krūmā (imanents). Bet par sevi izteica vēl noslēpumainākus vārdus: „ES ESMU! KAS ES ESMU!” (2. Moz.3:14) Ko tieši Dievs ar to gribēja pateikt? Iespējams, Dievs, kas atrodas ārpus laika un telpas, tādā veidā pateica, ka Viņš ir mūžīgs. Bet vārds, mūžīgs, nozīmē –tagad. Respektīvi, tagadnes formā. Tas, kas notiek šobrīd. Jo Dievs neteica: „Es esmu vakar.” Vai arī: „Es esmu rīt.”

Gluži kā sfēra varēja atrasties vienlaikus jebkurā vietā divdimensiju pasaulē, tā arī Dievs, kas ir ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules spēj atrasties vienlaikus jebkur mūsu pasaulē. Varētu tiekt, ka Dievs attiecībā uz laiku un telpu ir ārpus tās un var atrasties arī iekšpus tās. Tas nozīmē, ka Dievs vienlaikus ir transcendents un imanents.

Transcendentāls Dievs: „Viņš ir tas, kas sēž augstībā pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.” (Jes. 40:22)

„Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jes. 40:26)

 

Imanentais Dievs: „Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: “Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.”

Pāvils sludinādams Atēnās redzēdams, ka tur izplatīta elku kults piekopšana, viņš teica: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. „(Apustuļu darbi 17: 24) lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.  Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies„ (Apustuļu darbi 17: 27-28)

Režisors un mazā aktrisīte

Varbūt, ka tāds modelis kādam uzskatamāk attēlo, ko nozīmē transcendentālais un imanentais. Piemērs no stāsta par teātra režisoru un kāda aktiera mazmeitiņu.

Teātrī mazo aktrisīti zināja visi un viņa arī. Viņa pa retam ieņēma kādu lomu arī uz skatuves, pēc kuras tēlošanas ātri aizmirsa norises uz skatuves, jo pati lielākā viņas loma bija dzīvē.

Ik reizi pirms jaunas izrādes sezonas sākuma, viņa skrēja pie režisora, iesēdās viņam klēpī un centās izdibināt lielāko noslēpumu. Kā vienmēr izskanēja viņas leģendārais jautājums: „Ar ko tad tur viss beigsies?” Režisors: „Pagaidi, vēl nav pienācis vakars.” Taču mazā aktrisīte nerimās, jo ziņkāres dzirksts actiņās dega aizvien vairāk. Viņa sāka raustīt režisoru aiz piedurknēm, ņurcīt viņa drēbes un dīkt pie auss jau sen visiem zināmo dziesmiņu: „Saki, saki, saki!’ Režisors zināja, ko tas nozīmē. Kamēr nepateiks vismaz kaut ko, miera taču tāpat nebūs. Visbeidzot noslēpums tika atklāts. Režisors teica: „Labi, es Tev pačukstēšu to, kā lielu noslēpumu,” Atslēgas vārds teiktajā bija – noslēpums. Tas nozīmēja, ka tas jāatklāj visiem. Tā nu, viņa domāja. Režisors turpināja: „Beigās, viss būs labi!” Tad, kad mazā aktrisīte uzzināja gaidīto vēsti, viņa atstāja režisora klēpi un skrēja ārā pa teātra zāles durvīm, lai vestibilā paziņotu prieka vēsti, protams, savā interpretācijā. Viņa katram garāmgājējam vēstīja aptuveni šādu noslēpuma būtību: „ Tur viss beigās būs labi! Tur konfektes no debesīm kritīs un beigās visiem saldējumu dalīs. Visi aiz laimes atkal aplaudēs.” Bet, ja kāda teātra izrāde beidzās ar pārdomām pilnu filozofisku domu, tad režisors mazajai aktrisītei atklāja savādāku noslēpumaino vēsti. Viņš teica, ka izrāde esot ar filozofisku domu. Taču aktrisīte nezināja, ko nozīmē vārdi, filozofiska doma, tāpēc kārtējo reizi vēsts izplatīšanā pielietoja savu interpretāciju. Ziņa bijā aptuveni šāda: „Ak, šausmas, ak, šausmas, tur mājas brūk un meži deg. Glābjas kas var!” Par tādu ziņnesi aktieri uzjautrinādamies teica, ka mazo aktrisi biļešu kasēs jānosēdina, reklāma garantēta. Protams, neviens neriskēja to darīt, jo taču, kā tu vari ierādīt vietu harizmātiskajai būtnei? Viņa vienā brīdī ir uz skatuves, bet citā, jau teātra otrā galā un atkal kādam kaut ko stāsta.

Neskatoties uz to, ka izrādes uzvedumā gadi tiek izspēlēti pāris stundās, taču skatītājiem izrādes sižets attīstās pakāpeniski un pat beigas paredzēt ir visai grūti, līdz pat izrādes beigām, kad priekškars jau aizveras.

Būtībā izrādes nodomu pilnā mērā zin tikai režisors. Viņš paredz katru nākamo darbības soli. Kaut arī režisors nodrošina katru izrādes posma atveidošanu, pirmizrādes laikā sēžot skatītājiem pilnā zālē, lai arī izjustu un novērotu skatītāju attieksmi pret izrādi, taču mazajai ziņnesei iespējams bija gluži vienalga ar ko sākās vai beidzās izrāde, galvenais, lai būtu procesa centrā, tagadnes formā. Kamēr režisors atradās procesa iekšpusē, jo iepriekš ārpusē jau sagatavojis, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, tikmēr mazā aktrisīte iedomājās, ka atrodas arī divās laika-telpas dimensijās vienlaicīgi. Viņa taču arī zināja, kas notiek zālē, uz skatuves un procesus ārpus zāles durvīm, proti, kafejnīcā baudot savu iemīļoto šokolādes desertu ķīselī.

Dievs ir līdzīgs režisoram, kurš visu paredz, sakārto, izdara, bet Dieva radījums, šajā gadījumā mazā aktrisīte, droši tipina pa režisora iestrādāto un gatavo pasauli, lai vienkārši noplūktu laurus uz dārza skatuves un savāktu ienākošo ražu kafejnīcā. Bet taču Kāds to augsni ir sagatavojis, lai mazā aktrisīte justos droša savā vidē un laimīga atrodoties procesa centrā. Kurš gan var vainot mazo aktrisīti, kā vien baudīt viņas klātieni un priecāties par to, ka viņa vispār ir. Savukārt viņa – saviļņota no savas dzīves režisora tuvuma tā, ka no pateicības, jau nezin kā vēl izrādīties, lai tikai būtu pamanīta, novērtēta un mīlēta.

Režisors zināja, kāpēc mazā aktrisīte uzzinot gaidīto vēsti, vienalga ik pēc brīža atgriezās, lai piezagtos un negaidīti ielekt viņa klēpī un no jauna uzdotu savu leģendāro jautājumu. Viņa bija mīlēta. Iespējams, ka viņa pat nenojauta, bet tikai bija tur, kur jūtās laimīga.

Kā Dievs sargājas no dēmonu un novecošanas ietekmes ieejot mūsu Zemes atmosfērā?

Par cik atbildot uz iepriekšējo jautājumu, par to, ka nekas nevar ietekmēt Dievu, vien Viņš pats kādu, tad šajā gadījumā jāatbild Bībeles vārdiem „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” (1.Jāņa 1: 5) un „Tur kur Dieva Gars tur ir brīvība.” Tas nozīmē, ka nevis visi dēmoni kopā ņemot var kaut kādā veidā ietekmēt Dievu, bet gan Viņš dēmonus, piemēram, kā tas notika Dieva dēla Jēzus dzīvē, kad viņš izdzina ļaunos garus no cilvēkiem.

Kā arī ņemot vērā, ka Dievs spēj atrasties ārpus laika telpas, tad ieejot mūsu Zemes atmosfērā, tad drīzāk atmosfēras daļa, kura saskaras ar mūžības Dievu var ietekmēties un  novecošanas lāsts pārvērsties atjaunojošajās molekulās, bet nekādi nav iespējams otrādi. Jāpatur prātā, ka Dievs radījis zemi un debesis, nevis zeme un debesis Dievu.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?(0)

“Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?” (LELB Arhibīskaps Jānis Vanags)  “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”

Latvijas valsts dibināšanas svētkos: norisināsies koncerts „Dziedam Latvijai!”(0)

Norisināsies Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltīts koncerts „Dziedam Latvijai!” Rīgas Sv. Pētera baznīcā 18. 11. 17. plkst. 14. 00 Divi kori – kultūras centra „Mazā ģilde” vīru kamerkoris FRACHORI un Latvijas izdevniecību jauktais koris „FRACHORI” – aicina uz Latvijas valsts dibināšanas svētkiem veltītu koncertu „Dziedam Latvijai!”. Koncerts notiks sestdien 18. novembrī plkst. 14. 00 Rīgas

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa

11.11.2017. Lāčplēša dienā: Gunta Kalmes uzruna pie Brīvības pieminekļa(0)

Par godu Lāčplēša dienai 11.11.2017. Rīgas Brāļu kapos, tika iededzinātas svecītes un norisinājās lāpu gājiens no Rīgas Brāļu kapiem līdz Brīvības piemineklim un Latviešu strēlnieku laukumam. Pie Brīvības pieminekļa – svētbrīdis ar mācītāja Gunta Kalmes uzrunu. Video: Jānis Rožkalns

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?(0)

„Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību.” Mārcis Jencītis Es jūs, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem(0)

Mūsdienu pasaulē cenšoties viens otru pārsteigt un cīnoties par labāku sniegumu, labāku rezultātu, augstākiem reitingiem un lielāku ietekmi, mēs varam arī paskriet garām kaut kam, kas var būt dažkārt svarīgāks, nekā – augstāk, tālāk un ātrāk. Dzenoties izgudrot, kaut ko jaunu, sasniedzot ātrāku progresu, ne reti par upuri liekot godpilnu konkurenci, cilvēcīgumu un cēlsirdību darbā

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.