Jūdaistu garīdznieku – rabīnu sievu vēstulē pausts aicinājums, ka ebreju meitenēm nevajadzētu iesaistīties romantiskās attiecībās ar arābiem, strādāt ar viņiem kopā vai arī veikt valsts dienestu vietās, kur viņi strādā.

Daudzās darba vietās, kur strādā ebreju meitenes, piemēram, lielveikalos un slimnīcās, “ir daudzi arābu strādnieki, kas sevi dēvē ebreju vārdos”, vēstulē meitenes brīdināja 30 rabīnu sievas. “Viņi cenšas ar jums sadraudzēties, grib panākt, ka viņi jums iepatīkas un velta jums visu pasaules uzmanību.”

Tomēr ilgi tas neturpināsies, pārliecinātas ir garīdznieku dzīvesbiedres. “Tiklīdz jūs nonākat viņu rokās, viņu ciematā, viņu kontrolē – viss mainās.”

“Jūsu vecāsmātes par to nedz sapņoja, nedz lūdzās, ka kāda viņu pēcnācēja spers šādu soli, ar kuru viņas nākamās paaudzes tiks atņemtas ebreju tautai,” vēstulē norādīja sievietes.

Ari jūdaistu garīdznieki aicina – neizīrēt arābiem dzīvokļus un mājas.

Tiesa gan, nav nekādu pierādījumu, ka romantiskas attiecības ebreju un arābu starpā būtu plaši izplatīts fenomens, vai ka šādu gadījumu skaitam būtu tendence pieaugt.

Tieslietu ministrija piešķīrusi vairāk nekā 1000 latu lielu kompensāciju nacionālā naida kurināšanā attaisnotam un sevi par neonacistu nodēvējušam vīrietim.

Tieslietu ministrijas pārstāve Laura Pakalne apstiprināja, ka Andris Jordans, izmantojot savas tiesības, vērsās ministrijā ar lūgumu piešķirt 1380 latu lielu kompensāciju. Ministrija pieprasījumu izvērtējusi un vīrietim piešķīrusi 1179 latus.
Latvijā likums paredz, ka savulaik apsūdzētie un pēc tam attaisnotie, kā arī nepamatoti aizturētie var vērsties Tieslietu ministrijā, lai viņiem piešķirtu kompensāciju, piemēram, par advokātiem iztērētajiem līdzekļiem vai nesaņemto darba samaksu. Šogad Tieslietu ministrijā šādiem mērķiem bija plānoti 45 556 lati, bet no tiem izmaksāti 43 665 lati.
Pēc pāris gadu ilgas tiesāšanās maijā Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā apelācijas instances attaisnojošo spriedumu Jordanam. Viņam izvirzītajā apsūdzībā nav norādītas darbības, kas vērstas uz rasu naida vai nesaticības izraisīšanu.
Izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas apgabaltiesa 2008.gada 6.martā Jordanu atzina par vainīgu un sodīja ar brīvības atņemšanu uz gadu, taču, tā kā Jordanam jau bija neizciesta sodāmība, galīgais sods Jordanam tika noteikts brīvības atņemšana uz pusotru gadu. Grozītā drošības līdzekļa dēļ viņam vajadzēja pat vairākus mēnešus atrasties cietumā.
Prokuratūra iepriekš norādīja, ka 2007.gada februārī Jordans pēc paša iniciatīvas ieradies uz Latvijas Antifašistiskās komitejas organizēto diskusiju “Nacisma, neonacisma un ksenofobijas problēmas Latvijā”, kur paudis viedokli. Diskusijas beigās, kad Jordanam uzdoti jautājumi, viņš sevi nodēvējis par neonacistu. Savukārt uz jautājumu, cik ebreju un čigānu ir viņa pārstāvētajā organizācijā, Jordans krievu valodā vairāku desmitu cilvēku klātbūtnē atbildējis: “Ebreji, žīdi un čigāni – viņi nav cilvēki. Tāpēc viņu nav mūsu organizācijā.”
Uz jautājumu par neofašistisko un neonacistisko organizāciju darbošanos Krievijā Jordans atbildējis: “Jā, pareizi, viņi darbojas!” Savukārt uz jautājumu, vai cilvēku nogalināšanu viņš uzskata par normālu, vīrietis attraucis: “Protams. Ja jūs gribat mieru, gatavojieties karam.” Jordans atzinis, ka “tas būtu ideāls variants”, ja viņa pārstāvētā organizācija varētu Latvijā veikt etnisko tīrīšanu, nogalinot tos, kurus viņi neuzskata par cilvēkiem.
Ja Jordans Otrā pasaules kara laikā dienētu fašistu karaspēkā un būtu jāatved cilvēki uz nošaušanu, viņš tos arī mierīgi nogalinātu. “Jā, protams… Es varu jums paskaidrot, kāpēc. Ja cilvēkam ir gangrēna, ko jūs darīsiet? Šo roku centīsieties ārstēt vai uzreiz nogriezīsiet? Ja ir tāda gangrēna iedzīvotāju vidū, tā ir jānogriež,” teicis neonacists.
Prokuratūra uzskata, ka Jordans ar saviem izteikumiem apzināti publiski paudis uzskatus, kas provocē nacionālo naidu un nesaticību, pauž necieņu pret cilvēkiem viņu etniskās piederības dēļ, kurina nacionālo naidu. Viņa ārēji neagresīvie izteikumi pauž naidīgu attieksmi pret atsevišķu tautu pārstāvjiem, proti, čigāniem un ebrejiem, to etniskās piederības dēļ, neatzīstot viņu tiesības dzīvot.

Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vēl, lai ikvienā atraisās iniciatīva, ”lai ikviens atklāj to dāvanu, ar kuru viņš ir aicināts kalpot visiem pārējiem, un lai viņš nebaidās ķerties pie lietas, sākt kalpot un tādā veidā gūt piepildījumu”, zino spektrs.com/lna.lv

Stankevičs gan atzīst, ka pasaule ir pagriezusi Ziemassvētku notikumam muguru, ar masu kultūras un patēriņa mentalitātes palīdzību cilvēkam tiek iestāstīts, ka dzīves jēga ir materiālajā sfērā. “Ir tikai ārējā dimensija, bet kur palikusi komunikācija ar svētku būtību? Svētku kodols ir: Jēzus Kristus ir dzimis, paudīsim viņam slavu!” aicina arhibīskaps.
Pēc katoļu galvas domām, pasaule kļūst arvien ļaunāka, jo tā ”pagriezusi Ziemsvētku notikumam muguru”. “Līdz ar Kristus atnākšanu cilvēks var uzzināt patiesību par sevi. To, ka viņš nav tikai miesa, nav tikai tas, kas aicināts ieņemt pirmo vietu, sagrābt varu un pakļaut visus pārējos. Cilvēka dzīves piepildījums ir attiecībās ar Tēvu. Tad, kad cilvēks atklāj šo dārgo pērli – attiecības ar Dievu –, tad viss pārējais nostājas savās vietās,” saka Stankevičs.

Šodien, Rietumu kristīgajā baznīcā ar Ziemassvētku vakaru sākas Kristus dzimšanas svētku svinības. Kristiešu draudzēs Latvijā notiek svētku dievkalpojumi.

Dievs Ziemassvētkos dāvināja nevis lietas, bet pats sevi, tādēļ arī cilvēkiem jāmācās dāvināt citiem savu iejūtību un mīlestību, savā Ziemassvētku vēstījumā norāda Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags,- zino spektrs.com/lelb.lv Lasīt vairāk

Atbildot uz SPEKTRS jautājumu par gaidāmo konferences būtību galvenais pasākuma organizators un draudzes ŠOFAR mācītājs Leonīds VAPNE komentē: „Ir skaisti, ka ir viena diena gadā, kad ikdienas steigā apmaldījušies cilvēki spēj atcerēties par Dievu.

No vienas puses piedalīšanās kopīgās Ziemassvētku svinībās, vēl nepadara cilvēku automātiski par Dieva mācekli, vai arī nekļūst tuvs Dievam. Bet no otras puses, tie, kuri neatdala šo dienu no pārējām, bet patiesi meklē Dievu un meklē savu Pestīšanu Viņā, nezaudē Dieva žēlastību.”

Par Ziemassvētku patieso nozīmi Leonīds Vapne papildina: „Ziemassvētku būtība ikkatra dzīvē ir Dievišķas dzīvības dzimšana caur ticību Dievam saskaņā ar Dieva Vārdu! Lūk, ar šādiem Ziemassvētkiem es arī Jūs apsveicu.”

Labvakar, Ziemassvētku vakarā!

Šovakar mūsu visu mājās ir svētku sajūta – īpašā, ne ar ko citu nesalīdzināmā, Ziemassvētku noskaņa.
Steidzīgi vai mierīgi – kā nu katram, bet ir pienācis Ziemassvētku vakars. Vakars, ko ļoti gaidām, lai svinīgāk kā ikdienā parādītu savu mīlestību pret sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Šo vakaru mēs gaidām, lai būtu kopā. Jo svētki taču ir tikai tad, kad esam blakus vai domās kopā ar tiem, kurus mīlam.

Mīlestība šovakar ir ietīta svētku dāvaniņu pārsteigumā, svētkiem sapostajās mājās un Ziemassvētku dziesmās. Un tikai mēs katrs pats apjaušam, cik spēcīgs ir mūsos tas mīlestības  avots, kas straujāk vai rāmāk plūst ne tikai svētkos, bet arī ikdienas pacietībā, rūpēs – un ne tikai par savu ģimeni, bet arī draugiem, kolēģiem, līdzcilvēkiem, tautu un arī valsti.

Gluži kā avots – arī mīlestība ir neizsīkstoša.  Tā mūs bagātina ar visu, kas dots citiem un kas saņemts pretī.
Kādreiz bija ierasts, ka nama durvis netiek slēgtas vai arī atslēga atrodas zem akmens mājas priekšā. Arī šodien dažviet Latvijas novados šī paraša ir vēl dzīva. Atslēga zem akmens stāsta ne tikai par mājas saimnieku, kas to tur nolicis, bet arī  par cilvēkiem ap mums – cilvēkiem, kam uzticamies. Tas ir stāsts par  dzīves pamatprincipiem un attiecībām. Viss ir  vienkārši, ja varam paļauties un uzticēties, – tad esam starp savējiem.  Būt savējam nozīmē justies labi pašam. Būt savējam nozīmē iegūt arī citu uzticību. Izprast, atbalstīt, ja nepieciešams arī piedot un uzmundrināt. To pašu sagaidīt no līdzcilvēkiem.

Katrs labais darbs, ko paveicam – savas ģimenes, draugu un kaimiņu, tātad – savas tautas labā – stiprina mūsu piederību šiem cilvēkiem,  šai zemei, tautai un valstij.

Rīt dodoties laukā no mājām, sirdī saglabāsim to siltumu, ko šovakar sajutām. To siltumu, ko domās sūtījām sev tuviem cilvēkiem. Visa nākamā gada garumā saglabāsim cerību gaismu, kas šovakar deg egles zaros.
Saglabāsim Ziemassvētku īpašo baltumu, kas silda laukus un priecē mūsu acis.
Paņemsim līdzi  piparkūku garšu un smaržu, kas nes sevī svētku gaidīšanas izjūtu.
Ietīsim Ziemassvētkus savās šallēs – lai silda visu ziemu.  Mums taču ik dienu vajag – vairāk cerību, vairāk ticības, vairāk mīlestības, vairāk prieka un gaišuma.

Lai Jums gaiši un mīlestības pilni Ziemassvētki!

Ministru prezidenta Valda Dombrovska apsveikums Ziemassvētkos
(Ministru Kabinets)

Ziemassvētki – ģimenes, miera un savstarpējas sapratnes svētki. Tās ir vērtības, pēc kurām vienmēr tiecas un ilgojas cilvēka gars, neatkarīgi no tā, kur strādājam, kādās skolās esam mācījušies un kādus mērķus vēlamies sasniegt.

Līdzīgi kā bērni ir savas ģimenes spogulis, arī pieaugušo ikdienas dzīve lielā mērā balstās tajā emocionālajā enerģijā, ko ikvienam no mums sniedz tuvie un mīļie cilvēki, ko rodam savās mājās. Nereti mēs pat neapjaušam, cik izšķirīga nozīme ikdienas gaitās ir tām domām un emocijām, ar kādām aizveram durvis aiz sevis un dodamies sabiedrībā.
Mūsdienu tehnoloģijas piedāvā neierobežotas saziņas iespējas, kas ar interneta starpniecību ļauj mums dzirdēt un redzēt vienam otru pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā, dažādās zemeslodes pusēs un kontinentos. Tomēr ieguvumiem, ko dod šī jaunā un modernā saziņas kultūra, ir arī kāds cits efekts. Tas mūsos rada un nostiprina šķietamu pārliecību par to, ka paši esam notikumu centrā, paši tos izraisām un vadām. Nav šaubu, ka iespēja attālināti ietekmēt ikdienas un pat pasaules līmeņa notikumus šajā laikmetā ir simtkāršojusies, tomēr šādai līdzdalībai nereti ir tikai acumirklīgi gaistoša vērtība, kas nevar piepildīt gluži cilvēciskas ilgas pēc patiesa atbalsta un sapratnes. To mums var sniegt tikai tuvo cilvēku klātbūtne, īstajā brīdī pateikts vārds vai dāvāts smaids.
Lai šajos Ziemassvētkos Jūs priecē patiesā labestībā teikti vēlējumi, lai Jūsu māja un tuvo cilvēku klātbūtne sniedz miera sajūtu un atbalstu, pēc kā šajā sarežģītajā laikā tiecas ikviens no mums!

Priecīgus Ziemassvētkus!

Valdis Dombrovskis
Ministru prezidents

Katoļticīgie, kas pieder Svētā Jāņa Kristītāja draudzei Parungā, Indonēzijas Bogoras reģionā (Rietumu Javā), ir nolēmuši atklāti svinēt Ziemassvētkus, neraugoties uz vietējo autoritāšu liegumu,-ziņo spektrs.com/radiovaticana.org/ I. Šteinerte/VR

Šai liegumā, ko rakstiskā veidā prezentējis Bogoras gubernators, tiek izteikta tā pati iepriekšējo gadu motivācija, proti, autorizācijas trūkums reliģiskās kulta vietas celtniecībai. Bez kulta vietas valdība neļauj pulcēties kopā pat uz lūgšanām. Savukārt, lai saņemtu autorizāciju, ir nepieciešams savākt vismaz 60 vietējo iedzīvotāju parakstus, ko apstiprina vietējā Starpreliģiju dialoga grupa. Dievnama trūkuma dēļ Parungas katoļticīgie uz lūgšanām pulcējas teltī, vai vienā no restorāniem. Šogad viņi ir nolēmuši piedalīties svētku dievkalpojumā, neraugoties uz aizliegumiem. Līdzīgi gatavojas rīkoties arī šī reģiona protestantu kopienas. Tiesa, kristiešiem ir jārēķinās ar to, ka viņu rīcība var izsaukt dažu radikālu islāma grupu reakciju. „Esam 400 ticīgie un ceram uz aizsardzību,” aģentūrai Ucanews pastāstīja viens no Parungas katoļu kopienas pārstāvjiem.

Bogoras reģionā spriedze starp reliģijām pastāv jau ilgāku laiku. 2005. un 2008. gados ekstrēmistu grupas Parungā pārtrauca Lieldienu svinības, bloķējot ieeju vietā, kur katoļticīgie bija nolēmuši svinēt Svēto Misi.

Mākslas veikala Hobby Lobby izpilddirektors Deivids Grīns kopā ar savu dzīvesbiedri ierindojušies starp tiem miljardieriem, kuri apņēmušies ziedot lielu daļu no sava kapitāla labdarības mērķiem,-ziņo spektrs.com/marcisjencitis.lv

Šis kristiešu pāris piebiedrojies Vorenam Bafetam, Bilam un Melindai Geitsiem, Ņūjorkas mēram Maiklam Blumbergam, Facebook dibinātājam Markam Cukerbergam un vēl vismaz 50 citiem, kuri arī pieņēmuši līdzīgu drosmīgu lēmumu.
„Dievs ir svētījis mani ar brīnišķīgu ģimeni, veiksmīgu biznesu un izcilu komandu. Es nevēlos pieņemt šīs svētības bez pateicības”, teica Grīns savā vēstulē, kurā izteikta viņa apņemšanās. „Man ir gods pievienoties šai izcilajai idejai, kurai dots nosaukums „Apņemšanās ziedot””.
„Apņemšanās ziedot” ir Bafeta un Geitsu pāra iecere. Ideja apņemties ziedot formējās filantropu tikšanās laikā, kuri uzskata, ka ziedošana dara viņu dzīves bagātākas.
Projekts, sākts jūnijā, aicina bagātākās ģimenes un cilvēkus Amerikā palīdzēt atrisināt viskliedzošākās problēmas sabiedrībā, ziedojot šiem mērķiem kā minimums vismaz pusi no sava kapitāla.
Bafets, pasaulē trešais bagātākais cilvēks, ir apņēmies labdarības mērķiem ziedot 99% no sava īpašuma savās dzīves laikā vai pēc nāves.
„Apņemšanās ziedot” vispirms ir morāla nodošanās, nevis juridisks kontrakts, tas neparedz kopēja fonda veidošanu vai arī kādu organizāciju un to projektu atbalstu” pasvītro miljardieri.
Deividam un Bārbarai Grīniem ziedošana vienmēr ir bijusi neatņemama daļa viņu uzņēmējdarbības plānošana un vadīšanā.
„Es uzaugu sludinātāju ģimenē, un vienmēr, cik atceros sevi, uzskatīju ziedošanu par daļu no savas dzīves”, – saka Deivids Grīns. „Kad 70. gados tika radīta kompānija Hobby Lobby, es apņēmos izmantot ienākumus, lai palīdzētu kalpošanai”.
Grīns ir ieguldījis savus līdzekļus kalpošanās ASV un visā pasaulē, kā arī bērnu namos un daudzos citos projektos. „Hobby Lobby vienmēr ir bijis Dieva darba instruments” – viņš pasvītro. „Man un manai ģimenei labdarība nozīmē kalpošanu, kura ir līdzvērtīga Jēzus Kristus evaņģēlijam”.
Mākslas veikals Hobby Lobby tika atvērts 1972. gadā un kopš tā laika ir izaudzis par 462 veikalu tīklu 39 valstīs. Viņu vīzijas formulējums ir šāds: „Hobby Lobby sadarbojas ar organizācijām, kuras strādā ar mērķi izplatīt Jēzus Kristus evaņģēliju visā pasaulē”.

Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga par Valsts prezidenta Maskavas vizīti
intervijā nra.lv

-Zināmā mērā tā ir simboliska vizīte. Divdesmit gadus mūsu valsts tikusi lamāta kā nacistu un fašistu valsts, tomēr šīs valsts vadītājs tiks uzņemts Maskavā. Mana attieksme pret šo vizīti ir mēreni neitrāla. Es nesaistu ar to lielas ilūzijas un cerības. Skaidrs, ka vēsturei vizītē nebūs vadoša vai svarīga loma. Un nez vai vizīte varētu notikt, ja prezidenta kanceleja darītu zināmu, ka galvenais jautājums, ko prezidents grib apspriest, ir okupācija. Bet – lai kādi būtu šīs vizītes rezultāti, svarīgi, lai tā nevestu ne uz kādu revīziju tādos ārkārtīgi jutīgos jautājumos kā, piemēram, 1940. gada okupācija. Gribētos, lai mūsu demokrātiskajā valstī nenotiek nekas tāds kā Ukrainā, kur pēc Janukoviča ievēlēšanas no prezidenta mājaslapas pazuda nodaļa par golodomoru. Tas ir fakts, kurš pastāv neatkarīgi no tā, kas valda Ukrainā. Visādā ziņā – esam Latvijas pilsoņi un vēlam mūsu prezidentam sekmes.

Attiecībā, ja abas valstis izveidotu vēsturnieku komisiju, tad ļoti būtisks ir šīs komisijas mandāts. Ko tā, kādu hronoloģisku posmu tā pētīs? Ja šis hronoloģiskais mandāts tiks definēts ārkārtīgi plaši – Krievijas sakari ar Baltiju gadsimtu garumā, tad man grūti iedomāties, kādas tēmas varētu tikt aplūkotas. Bet, ja mandāts attieksies uz XX gadsimtu, tad skaidrs, ka 1940. gads nevar tikt nobīdīts malā. Latvijai būtu noteikti jāizvairās no kļūdas, ko pieļāva divi ļoti ievērojami lietuviešu vēsturnieki Lavrinavičus un Nikžentaitis. Vienā darbā viņi iekrita slazdā. Atzina okupāciju, bet – tikai līdz 1940. gada augusta sākumam, kad Lietuvu uzņēma PSRS. Tātad viss, kas notika pēc tam, bija pašu lietuviešu ziņā. Domāju, ka Krievija neatzīs pat to, ka okupācija bijusi kaut pusotru mēnesi.
Cik saprotu, Krievija šādos sarežģītos jautājumos piekopj četru pakāpju politiku. Tā tagad skaidri redzama attieksmē pret Katiņu. Pirmais punkts – atzīšana. Proti – tiek atzīts, ka noziegums ir noticis. Otrs līmenis – nožēlas izteikums. Nožēla par Katiņu tika izteikta. Trešais līmenis, ko poļi gaidīja, bet nesagaidīja, ir – atvainošanās. Ceturtais līmenis ir diezgan nepatīkams – tā saucamā atvainošanās politika, kad skaita, cik reižu atvainojas.
Latvijas gadījumā būtu labi sasniegt kaut vai atzīšanu, ka okupācija ir notikusi. Tad – nožēlu. Dievs dod, kādreiz – atvainošanos. Un mums absolūti nav jācenšas pēc atvainošanās politikas – atvainojieties mums piecas vai sešas reizes. Jau atzīšana būtu panākums.

– Vai jūs domājat, ka Krievija kādreiz varētu atzīt okupāciju?
– Cerēt uz to ir ļoti grūti. Bet gribētos. Jo kā notika ar Katiņu? Cīņu par Katiņu Krievijā sāka divi trīs cilvēki. Memoriāls, Natālija Ļebedeva… Viņa 1997. gadā izdeva grāmatu Katiņa. Taču Katiņas gadījums jāsaista arī ar to, ka Latvija nav tāds spēlētājs kā Polija. Polija faktiski ir lielvalsts. Lehs Kačiņskis parādīja, ka ar šo valsti nevar nerēķināties. Polijas nostāja rosina vislielāko cieņu. Arī Medvedevu viņi nesen pieņēma laipni, bet – bez siekalošanās. Un paziņoja, ka, pieņēmuši Medvedevu, viņi tomēr turpinās iepirkt lidmašīnas F17 no ASV. Latvija diemžēl nav Polija ne svara ziņā, ne arī, kas nepatīkamāk un svarīgāk, Krievija var teikt – Latvijā mums nav cerību, tur neviens neko nemainīs. Gluži otrādi, Krievija var teikt – tur gan mums ir cerības…
– Ja, pieņemsim, Krievija atzītu okupāciju, kas reāli mainītos? Gaidas būtu piepildītas, bet – nekas nesekotu…
– Saprotiet, nācijas un cilvēki dzīvo savu dzīvi, kuru nevar iesprostot līgumos par dubultaplikšanu… Ir tādi notikumi, kuri varbūt nenes neko praktisku, toties ļoti daudz nes cilvēku dvēselēm. Vai šodien Armēnijai būtu svarīgi tirgoties ar Turciju? Absolūti svarīgi! Turcija ir bagāta, ir lielvalsts… Armēnija ir nabadzīga. Bet – 1915. gads nav izrunāts, un tas bloķē visu..

Rīgas tiesas apgabala prokuratūra uzrādījusi apsūdzību 1976.gadā dzimušajam vīrietim Ruslanam Jefimovam, kurš Daugavpils ziņu portālā „gorod.lv” publicēja rakstu, kurā pausts, ka 1941.gadā Latvijā notikušās deportācijas uzskatāmas par pārāk maigām,-ziņo spektrs.com/BNS

Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā decembra sākumā apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma panta par genocīda un noziegumu pret cilvēci attaisnošanu. Par šādu noziegumu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu.
Saskaņā ar apsūdzību šogad jūnijā portālā krievu valodā publicēts Jefimova raksts „Deportācija – pārlieka padomju varas humānisma izpausme”, kurā raksta autors pauda savas simpātijas un atbalstu padomju režīma īstenotajam teroram – 1941.gada deportācijai un attaisnoja to, raksturojot deportāciju kā padomju varas lieka humānisma izpausmi, bet deportācijas izpildi par pārāk mīkstu un nepabeigtu.
Jefimovs aicināja kritiski pārvērtēt deportācijas nepieciešamību, uzsverot, ka no Latvijas tika izsūtīts viens procents neuzticamo personu.
Vīrietis rakstā uzsvēra, ka deportācija ir bijusi nepieciešama, ievērojot PSRS militārās intereses un notikušajā deportācijā ir vainojami Baltijas (un Latvijas) nacionālisti, kuri nav bijuši lojāli PSRS.
„Secinājums ir nepārprotams – jūnija deportācija no Baltijas PSRS bija piespiedu līdzeklis. Ja Baltijas nacionālisti nesadarbotos ar vācu specdienestiem un negatavotu diversijas izvirzīšanos, deportācija nebūtu nepieciešama. Tieši nacionālistu un nacistu aģentūras darbība izraisīja deportāciju,” rakstīja Jefimovs.