Delfi.lv žurnālists pret politiķa pārliecību

„Lai arī jaunākajā žurnālā “Playboy” par Nacionālās apvienības pelēko kardinālu dēvētais advokāts Aigars Lūsis atklāj savu skatījumu uz politikas virtuvi, lasītāju uzmanību visvairāk piesaistījuši Lūša visai vecmodīgais skatījums uz cilvēka evolūciju un Darvina teoriju,” –savas pārdomas pauž „Delfi.lv” žurnālists, kurš komentē intervijas izvilkumu.

„Delfi.lv” žurnālists turpina: ”Intervijā “Playboy”, atbildot uz jautājumu par kristīgo vērtību nostiprināšanu Satversmes preambulā, Lūsis pārsteidzis savus intervētājus, paziņojot, ka uzskata sevi par kreacionistu. ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu,” paziņojis bijušais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņaprāt, evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. Lūsis sevi intervētājiem raksturo kā kristieti un luterisko dogmatiķi. Taujāts, vai viņš noliedz cilvēka saistību ar pērtiķiem, viņš atbild: “Kategoriski noliedzu. Kategoriski! Lai noticētu darvinismam, ticībai ir jābūt daudz fanātiskākai, nekā lai noticētu Dievam kā radītājam.” „

Spektrs.com par politiķa pārliecību

Spektrs.com komentējot politiķa Aigara Lūša izteikumu ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu. Evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. ” atzīst, ka medija delfi.lv izvērsto „linča tiesu” grūti vērtēt kā adekvātu darbību. Šādu spriedumu var salīdzināt ar to, kā nelabvēļi no konteksta izrauj kādu pantu no Bībeles un pasludina to, par pierādījumu, kāda pieņēmuma apliecināšanai, neraugoties uz nodaļā pausto vēsturisko, sadzīvisko, vai līdzību izklāstu. Ja „Playboy” žurnālistu interesētu dotā tēma, kas izraisījusi neizpratni vai sašutumu, tad varētu pārjautāt politiķim, piemēram, ko viņš ar šo teikumu vēlējies pateikt, vai kādā veidā varētu apliecināt savu pārliecību. Turpinot uzdot citu jautājumu, acīm redzot „Playboy” žurnālistam bija skaidrs, ko politiķis pateicis un ar atbildi bija apmierināts, taču cita portāla (delfi.lv) žurnālists paužot savu sašutumu ir nekorekts, primāri, attiecībā pret „Playboy” žurnālistu, otrkārt pārkāpj žurnālistu ētiku. Ja „Delfi.lv” žurnālistu tiešām interesētu jautājums, tad varēja sarunāt ar politiķi papildus komentāra sniegšanā, nevis nodarboties ar diskreditējošiem manevru līkločiem. Turklāt nav skaidrs kādā veidā tika veikta statistika, lai pārliecinātos, ka lasītāju uzmanību visvairāk piesaistīja evolūcijas noliegšana, ja žurnāls tikko bija iznācis.

Par kreacionismu un evolūciju

2. Termodinamikas likums pret Evolūcijas teoriju

Cerība, ka Ida ir cilvēka evolūcijas “trūkstošais posms”, izgāzusies

Gigantiskai čūskai nav izdevies aprīt dinozaura mazuli

DIEVS modernās zinātnes skatījumā

Evensons pret Darvinu

Vatikāns meklē ārpuszemes cilvilizācijas

Kad piedzima Zeme?

ZEMEI NAV GAROZAS?

Ādama & Ievas DNS kods

Teleskopi Hubble un Spitzer apstiprina, ka Bībele ir patiesa

Pielūgsme ar eņģeļiem draudzē un kosmosā

Kristietis par politiķa pārliecību

Evolūcijas teorijas Ahileja papēža meklējumos

Teksta autors: Voldemārs Lauciņš. Voldemārs Lauciņš: kristīts 1979. gada 17. jūnijā, Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē, Mežaparka draudzes loceklis, doktorands Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātē (akadēmiskā specializācija – vēsture, sistemātika), „Luterisma mantojums fonda” valdes loceklis un teoloģiskais redaktors. Sirdslieta – apoloģētika, mūzika.

Nedēļas nogalē Latviju pāršalca ziņa, ka kāds vadošs politiķis ir aizstāvējis biblisko pasaules izcelšanās patiesību. No kādu komentētāju puses lasām epitetus –vecmodīgs, anahronisms, utt. Šķiet, atkal pacelts arvien kā kūdras ugunsgrēks gruzdošais jautājums par reliģijas un zinātnes attiecībām. Kāds lepni uzskata, ka minētajam cilvēkam ir trāpīts viņa domāšanas vājajā punktā – Ahileja papēdī. Tomēr, vai tiešām bibliskie pasaules izcelšanās uzskati ir vājība, nepilnība? Varbūt ar Bībeli konkurējošajai evolūcijas teorijai arī ir kāds Ahileja papēdis?

Šis nebūs zinātnisks vai akadēmiski teorētisks apskats. Te būs pārdomas par, manuprāt, mazāk pamanītām, bet svarīgām niansēm saistītām ar evolūcijas teoriju. Tās kristieši, pēc maniem novērojumiem, pārāk bieži neņem vērā, diskutējot par Dievu kā visa Radītāju un Uzturētāju. Biblisko skatījumu atstāsim citai reizei, jo to lasītājs (es tā pieļauju) zina gana labi.

Strīdos starp Dieva radīšanas darba atbalstītājiem un noliedzējiem, kuri iestājas par visa evolucionāru izcelsmi bez Dieva līdzdalības, esmu pamanījis vismaz divus līmeņus.

Sarežģītais līmenis -eksakto nozaru zinātnes speciālisti

Sarežģītākajā līmenī strīdās divi eksakto nozaru zinātnes speciālisti. Jā, arī eksakti izglītotu sievu un vīru starpā ir bibliskās patiesības apliecinātāji. Šādos disputos tiek lietoti daudzi parastam cilvēkam (piemēram, man) nepazīstami termini un izpratnes. Te diskusijas dalībnieki debatē par kādām niansēm, kuras pierāda vai noraida Dieva eksistenci. Principā, man šķiet šādi strīdi tāli, jo man eksaktās zinātnes nav pārlieku labi pazīstamas. Vienu gan esmu mācījies, arī šajā līmenī Dieva Radītāja noliedzēju argumenti sastopas ar pamatotiem pretargumentiem. Proti, viņu pārstāvētais nemaz nav tik „zinātniski” nesatricināms un viennozīmīgs. Bet ko nu par šādiem augstiem līmeņiem, diez vai šādus diskutētājus varētu ieinteresētu šeit talāk rakstītais.

Ikdienas līmeņa diskusija

Es vēlētos pievērsties ikdienas līmeņa diskusijai, kādas parasti notiek studentu kopmītnēs, saviesīgos pasākumos, ekskursijas laikā, utml. Tādās domu apmaiņās parasti sastopas vidējais Bibliskās patiesības pārstāvis (piemēram, es) ar vidējo evolūcijas teorijas piekritēju. Šajā situācijā, manā vērojumā, visbiežāk notiek kā padomā: „nestrīdies ar stulbeni, jo, pirmkārt, viņš tevi novedīs līdz savam līmenim, otrkārt, sakaus ar pieredzi”. Ceru, neviens evolūcijas piekritējs šo salīdzinājumu neuzņems personīgi, tas ir lietots ilustrācijai. Bez tam, visbiežāk, pēc šādas sarunas par stulbeni tiek uzskatīts tieši Bībeles patiesības paudējs. Kaut kādā ziņā šādam evolūcijas piekritēja vērtējumam es pat varētu piekrist. Nav ko „līst diskusijā”, kur, atbilstoši dotajam salīdzinājumam, evolūcijas piekritējs kristieti vispirms ievelk savā argumentācijas sfērā, un pēc tam ar atstrādātiem paņēmieniem padara par muļķi. Iekļūstot šādā situācijā, nereti līdzināmies nejēgām, kas tankam uzbrūk ar spēļu zobenu.

Par pašu sarunu. Manā vērojumā, evolūcijas piekritēji ir gana labi sagatavoti ar visādiem skaitļiem un apgalvojumiem, lai noliegtu Dievs dalību radīšanas procesā. Tam ir divi iemesli, pirmkārt, evolūcija ir radusies kā iebildums Dieva radīšanas mācībai, tātad, jau savā saknē tā darbojas ar argumentiem pret Dievu kā Radītāju. Tātad, te runa nav par atsevišķu pretkristīgu elementu, bet domāšanas sistēmu ar noteiktu loģiku. Otrs iemesls ir tas, ka daudzi cilvēciski gudri prāti ir pēdējo gadsimtu laikā arvien meklējuši un arī atraduši parocīgas loģiskas konstrukcijas šajā domāšanas sistēmā. Bez tam, evolūcijas teorijā tiek pielāgotas daudzas pašas par sevi zinātniskas lietas, kuras nedz vajag, nedz arī ir gudri apstrīdēt. Uff … tik daudz visādu piņķeru.

Tātad, mans ierosinājums, vairīties no diskusijām ar evolūcijas piekritējiem evolūcijas zinātnes robežās, ja vien kristietis nav ļoti labs eksakto zinātņu speciālists.

Starp citu, Bībele, lai arī ir patiesa, nav zinātnes grāmata, kas kristieti nodrošina pret visiem evolūcijas teorijā apspēlētajiem argumentiem.

Tomēr es nemudinu atteikties no diskusijas kā tādas. Vēl vairāk, es uzskatu, ka katra kristieša pienākums IR apliecināt Dieva patiesību, arī Dievu kā Radītāju. Jo, ja mēs „atdodam šīs pozīcijas”, kā diemžēl ir izdarījuši jau daudzi kristieši, tad mums zūd pamats runāt par Dieva uzlikto atbildību par katru cilvēka dzīves sfēru un citām bibliskām patiesībām. Tādā gadījumā kristietība tiek reduceta uz kādu ierobežotu sfēru – subkultūru vai geto, kurā tā nožēlojami var eksistēt kā kāds pagātnes relikts. Kā pie šādā rezultāta kristietis var kalpot kā pasaules gaisma un sāls?

Pāreja – dabas zinātnē

Tātad, es piedāvāju diskusiju virzīt uz to, lai zem jautājuma par patiesu zinātiskumu noliktu pašu evolūcijas teoriju. Ne vairāk un ne mazāk.

Lai cik tas pārdroši neizklausītos, bet vai visa esošā rašanās skaidrojums tik tiešām var būt zinātnisks? Zinātnei, pie tam, ja mēs runājam par dabas zinātnēm (tieši uz šādu statusu pretendē evolūcijas teorija!), pienākas darboties ar eksperimentāli pārbaudāmiem skaitļiem, vielām un lielumiem. Tikai šāda veida zināšanas jau senatnē nodrošināja cilvēku spēju atstāt tādus savu spēju pierādījumus kā piramīdas, vai mūsdienu zinātne nodrošina raķešu pacelšanos debesīs. Visa esošā izcelšanās teorijām ar šādu zinātni ir visai nosacīta saistība, lai neteiktu, ka nav nekāda sakara.

Pēc savas būtības evolūcijas teorija balstās vairākos pamatpieņēmumos un kādos šī brīža novērojumu piemērojumos savām teorijām par mums zinātniski nezināmu laiku, kad viss tika radīts. Savukārt, šī teorija bauda zinātniskuma statusu, jo to ir atzinis zinātnieku vairums. Pag, vai mēs tiešām runājam šobrīd par zinātni? Cik zinātniska ir zinātniski nepārbaudāmu priekšpieņēmumu izmantošana!? Turklāt, vai mūsdienu novērojumus var nekritiski attiecināt uz laiku, kas nav ne adekvāti dokumentēts, nedz arī kuru kāda cilvēka pieredze spēj reproducēt? Vai pēc tādas analoģijas, piemēram, izmantojot absurdu galējību, nevarētu apgalvot, ka senie ēģiptieši ir cēluši piramīdu ar mūsdienu modernajiem celtņiem!? Visbeidzot, vai zinātnieku vairums nosaka kāda jautājuma zinātniskumu, it īpaši, ja jautājumu zinātniski nevar pierādīt vai pārbaudīt? Pag, par ko ir runa, par zinātniskumu vai demokrātiju?

Divas pretējas teorijas

Tāpēc diskusiju starp Bībeles patiesību apliecinošu un evolūcijas teorijas aizstāvošu sarunas partneri par visa esošā izcelšanos nevar saukt par diskusiju starp zinātni un reliģiju. Tās abas zinātniski pierādīt vai noliegt nav iespējams. Te ir runa par divām izcelšanās teorijām, kur viena no teorijām ir balstīta Dieva – Radītāja apliecinājumā, cita – šī apliecinājuma patiesuma noliegumā.

Piezīme, pieredzējušāki un godprātīgi diskutēt spējīgāki oponenti, pēc norādījuma, ka evolūcija nav zinātne pilnā vārda nozīmē, var izmantot vēl vienu papildargumentu. Tas balstās apgalvojumā, ka pareizus priekšpieņēmumus izmantojot, arī pirms visu faktu iegūšanas, var izvirzīt zinātnisku teoriju. Tā, piemēram, bija ar ķīmisko elementu tabulu. Tad, kad parādījās tabula, tajā bija tukšas vietas, kurās nebija ierakstīti ķīmiskie elementi. Tos ierakstīja līdz ar to atklāšanu. Tomēr visa esošā izcelsmes / rašanās stāsts diez vai būs šis gadījums. Kaut vai tāpēc vien, ka tas nav atkārtojams, mums nav zināms un arī nekļūs nekad zināms, kādā veidā viss sākās un kādus līdzekļus Dievs izmantoja (vienīgi – Vārds; es atzītu, ka Dieva Vārds ir pašpietiekošs un visu spējīgs izdarīt, bet zinātniskā diskusijā ar Dieva Vārda argumentu varētu būt grūti operēt).

Gluži tāpat kā cilvēks nekad saviem spēkiem nespēj atcerēties savu pirmo dzīves gadu. Vienvārdsakot, lai būtu runa par kādu zinātniskumu, būtu jāspēj uzrādīt zinātniskumam nepieciešamie novērojumi un fakti. Tādu nav un diez vai arī būs. Pie tam, pirmais, lai arī nerakstītais likums evolūcijas teorijā – viss esošais nav Dieva radīts, bet cēlies pats no sevis. (Vai tas nav tik pat ticībā balstīts, cik kristiešu apliecinājums par Dievu kā Radītaju?) Galu galā, vai šāds priekšpieņēmums var kalpot par pamatu godīgai zinātniskai pētniecībai? Vai pētniecībai nebūtu jābūt kritiskai, t.i., atvērtai jebkurai iespējamai notikumu attīstībai?

Tā, evolūcijas teorijas apgalvojama šķietami lielākais pluss, pret Biblisko liecību – zinātniskums, patiesībā ir tās klupšanas akmens. Protams, evolūcijas teorija piejauc daudz drošas zinātniskas informācijas, tā radot ticamības iespaidu. Tomēr šīs teorijas viedoklis par visa esošā izcelsmi ir tikai ar teorijas vērtību. Pie tam, diezgan vājas teorijas vērtību, jo tā neņem vērā tik daudzas lietas.

Secinājums:

Ja nu sanāk runa par evolūcijas teoriju, nevajag ielaisties liekās diskusijās. Turklāt, ieejot svešā sfērā varam nonākt pie argumentācijas, kurā apgalvojumi paši par sevi var būt pat ir patiesi. Tā vietā labāk ir diskusiju virzīt uz pašas evolūcijas teorijas zinātniskumu, jo godprātīgs evolūcijas teorijas piekritējs vienā brīdī atdursies pret nepierādāmiem priekšpieņēmumiem un zinātnieku kopienas nosacītā zinātniskumā.

Ja tā, tad diskusijā starp Bībeles apliecinātāju un evolūcijas piekritēju ir tikai divi apgalvojumi, nevis reliģijas un zinātnes pretrunas.

Tikai nepievilsimies, pat ja mums ir taisnība, uzvara diskusijā vēl nepadara mūsu diskusijas partneri par kristieti, kādam būtu jābūt katras kristiešu diskusijas galējam mērķim. Tikai Kristus apliecinājums, Svētā Gara darbības rezultātā katru grēcinieku padara par kristieti. Lai Dievs mums palīdz būt par Kristus vēstnešiem, arī sarunās par visa esošā rašanos.

Dievam vien lai ir gods!

VIDEO

Šajā saistībā jau sākta gatavošanās, lai 2015. gadā Rīgā organizētu “Europride”. Šis pasākums ir pretrunā ar Latvijas Satversmes 110. un 116. pantu un pārkāpj Bērnu tiesību aizsardzības likumā u.c. normatīvo aktu noteiktās normas un ir cilvēka cieņu aizskarošs un morālo vērtību degradējošs, kā arī apdraud citu cilvēku tiesības, un tikumību, ko aizsargā LR spēkā esošā likumdošana, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija.

Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdevusi LR Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78. pantā (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), aicinot attiecināt šo pantu uz „plašākām naida izpausmēm”, konkrēti – „homoseksuālistiem”.

Spektrs: Kas jauns jūsu darbības sfērā?

Aigars Lūsis: Cilvēktiesību komisijā skatījām Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Apiņa kungs (Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents – red.) izteica grozījumu priekšlikumu. Tajā smēķēšana bērna klātbūtnē atzīta par fizisku vardarbību, taču nav pateikts, ka tās sekas var būt bērna atņemšana ģimenei.

Skan jau cēli. Kurš gan teiktu, ka drīkst? Protams, nedrīkst smēķēt bērna klātbūtnē! Taču jautājums, ko nozīmē likuma klasificēta fiziska vardarbība – krimināli sodāma? Ja vecāku smēķēšana bērna klātbūtnē tāda ir, nākamais solis ir bērna atņemšana ģimenei. Kas gan ir labāk – tas, ka bērnam ir smēķējoši vecāki, vai tas, ka viņš dzīvo bērnu namā? Kurp mēs ejam? Uz policejisku valsti. Tas ir ārprāts! Es saprastu, ja mēs pieņemtu smēķēšanas sauso likumu. Bet teikt, ka vecāku smēķēšanas dēļ bērnu drīkst atņemt ģimenei – tas skan absurdi.

S.: Kaut kas līdzīgs notiek ASV: it kā cēlu mērķu dēļ panākts, ka valsts iestādēm par bērnu audzināšanu lielāka teikšana nekā vecākiem. Īpaša cīņa notiek par morāles, proti, ticības jautājumu – vecākiem neļauj bērnus audzināt tikumiskā, morālā, kristīgā pārliecībā, jo tas aizskarot citas reliģijas, bet galvenokārt homoseksuālistu intereses.

A.L.: Ja ģimene godīgi maksā nodokļus, kaut gan tas arī ir tehniskas dabas jautājums, tagad ķersies klāt pie bērniem, kas būs nākamais solis? Kurš piecelsies un teiks: „Jūs neievērojat sabiedrības viedokli!”?

Iedomājieties situāciju, ka valsts varai rokās tiek iedots tāds instruments…

S.: Runājot par Krimināllikuma 78. panta paplašināšanu – kāds mācītājs, izlasījis jūsu rakstu, „Par naida kurinātājiem Latvijā un naida noziegumu kultu” (par iespēju likuma pantu, kas aizliedz nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu, attiecināt arī uz citām ļaužu grupām – piemēram, tādām, ko vieno sociālais stāvoklis vai seksuālā orientācija – red.), zvanīja mums un satraukti jautāja, vai šādu papildinājumu tiešām varētu pieņemt?

A.L: Ja sabiedrība neiebildīs, nepaudīs viedokli, tas ir iespējams.

S.: Ainārs Latkovskis nosūtīja šo jautājumu Tieslietu ministrijai ar lūgumu izvērtēt. Ko šie vārdi īsti nozīmē – vai tā ir pavēle, vai arī tie piedāvā izvēli?

A.L.: Diplomātiskā valodā runājot, tas nozīmē, ka jāsagatavo grozījums. Ja ne tagad, to pieprasīs nākamās valdības laikā, un – agri vai vēlu – to izdarīs, ja, protams, sabiedrība noklusēs.

Ne velti mācītāji no Zviedrijas brauc uz Latviju, jo viņu zemē vairs nav iespējams pilnvērtīgi strādāt.

S.: Bībele skaidri saka – homoseksuālisms un viendzimuma laulību legalizācija ir grēks. Šāds un citi līdzīgi likumu grozījumi censtos nolikt kristiešus uz ceļiem, kaut īstenībā ceļos viņi kritīs vien Dieva priekšā. Ko valdība darīs, ja kristieši pretosies? Vai Latvijā sāksies kristiešu vajāšanas – kā pašlaik ASV?

A.L.: Ja tauta tagad nesaņemsies un nesāks paust nostāju, agri vai vēlu tā notiks.

S.: Kā Jūs domājat, kā tautai būtu jāreaģē: vai jāraksta vēstules A. Latkovskim vai Tieslietu ministrijai? Daudzi nesaprot, ka tas būtu jādara, jo domā, ka tautas ievēlētajai valdībai un ministrijām pašām būtu jāsaprot, kas ir sabiedrībai kaitīgs un kas ne.

A.L.: Varētu darīt jebko – rakstīt vēstules, rīkot konferences. Protams, normālā sabiedrībā nebūtu jādara nekas. Tam, pēc definīcijas, nebūtu jānotiek, taču, ja notiek, jāreaģē.

S.: Izskatās neizprotami: viens likums aizsargā homoseksuāļu intereses, bet cits – reliģiskās intereses. Viens likums pret citu. Homoseksuālisti pieprasa papildinājumu likumā, to pašu var darīt kristieši. Pie kā mēs tad nonāksim?

A.L.: Tur jau tā lieta, ka nevaram vispārējo likumu pārvērst par grupas likumu. Līdzko pievienosim šo ierakstu, būs jāpievieno nākamais, taču skaidrs, ka visas grupas likumā tik un tā nevarēsim ietvert. Likumu nevar konkretizēt, tam jābūt vispārinātam. Ja iekļaujam vārdus, ka nedrīkst diskriminēt homoseksuāļus, jāpievieno arī aizliegums diskriminēt heteroseksuāļus. Saprotiet, tādam sarakstam tad nebūtu gala. No juridiskā viedokļa, kas tamlīdzīgs jāaizmirst.

S.: Satversmes otrais pants noteic, ka visa vara pieder tautai, taču realitāte ir pretēja. Kā domājat, kāpēc starp valsts varu un tautu ir tik nepārvarama plaisa?

A.L.: Vara un sabiedrība ir divas dažādas pasaules. Valsts vara ir pašpietiekama. Tai nav nekādas vajadzības ne iedziļināties, ne arī interesēties par tautas noskaņojumu un tās interesēm.

Apmēram 90 procenti mediju apkalpo valsts varu, ar tās palīdzību veido šķietamu tautas viedokli, uz ko pēc tam paši atsaucas. Tas ir pašpietiekams apburtais loks. Tāpēc arī nav nepieciešams ievērot tautas patiesās intereses.

S.: Kā no tāda apburtā loka izkļūt?

A.L.: Vienīgais – jāpieceļas no krēsla! Tautai jāiziet no virtuves. Jāizsaka savs viedoklis. Jāsaprot –, ja nerunās un nerīkosies, ik gadu, ik pusgadu zaudēs arvien vairāk pozīciju, atgūstamas tās būs arvien grūtāk.

Represīvais aparāts visu laiku darbojas. Izskan it kā pozitīvi lozungi, taču ar slepenu mērķi. Ja sākam kriminalizēt visu, kas kustas, drīz nonāksim pie policejiskas valstis. Nu kur vēl tālāk, ja vecākiem par netikumu atņemam bērnus, vai krimināli sodām par nevēlamiem komentāriem internetā.

Ir daudz likumu, kas nav izmantojami vai ko neizmanto. Bet vajadzības gadījumā tos izmantos, un tie darbosies. Tas ir līdzībā ar bisi, kas karājas pie sienas – reiz tā vienalga izšaus. Sabiedrībai jāorganizējas – pilsoniskās kustībās, NVO, jāpauž viedoklis individuāli.

Pašlaik ir izveidojusies mediju cenzūra – tāda, ka nav iespējams atspoguļot patieso tautas viedokli. Kad „kritiskā masa” netaisnību vairs neļaus notušēt, valsts pārvalde nevarēs izlikties. Tad arī varēs salīdzināt un redzēt, ka tautas  viedoklis ir pilnīgi atšķirīgs.

S.: Domājot par to, kad tas būtu sasniedzams, jāatminas, ka arī barikādēm tauta nobrieda nevis vienā dienā, bet divus gadus intensīvi gatavojoties: organizējot mītiņus, sanāksmes, manifestācijas.

A.L.: Nezinu, vai divi gadi ir ilgi vai ātri, bet labi, ja šajā gadījumā tas būtu panākams divos gados – ka tauta sakustas un tās viedokli nevis ignorē, bet ņem vērā. Mums ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Nekas vairāk.

S.: Kaut arī tā jau ir pagātne, tomēr jautājums palicis neatbildēts: kāds ir jūsu kā Tieslietu ministrijas pārstāvja viedoklis par to, kāpēc valdība nenostājās pamatnācijas pusē un padevās tādai provokācijai kā referendums par divvalodību? Satversmē taču noteikts, ka valsts valoda ir latviešu. Vai Satversmei nav nekādas nozīmes, ja to var tik vienkārši apšaubīt?

A.L.: Satversmē rakstītais nenozīmē, ka, no juridiskā viedokļa, nevarētu rīkot referendumu. Referendumā arī Satversmi var mainīt. Ne jau tas pierāda, ka paplašinās plaisa starp tautu un valsti. Tā bija provokācija, bet tauta reaģēja pienācīgi – aizgāja un nobalsoja.

S.: Tam nauda atradās – vējā izmesti 1,7 miljoni latu.

A.L.: Tad, lūk, padomājiet, kāpēc šajā gadījumā vējā varēja izmest 1,7 miljonus latu, taču citām svarīgām vajadzībām naudas trūkst.

S.: Jā, tieši tā, jūs mani sapratāt pareizi, tas arī ir nākamais jautājums.

A.L.: Kas attiecas un būtiskiem jautājumiem – tauta neuztur pietiekamu spriedzi. Mēs neizjūtam reālos apdraudējumus – tā ir problēma. [Mūs] var iemest kā vardi katlā un lēni sildīt, kamēr esam izvārīti, bet nejūtam to. Tie, kas apdraudējumu jūt, cīnās ar to, aizbraucot peļņā uz ārzemēm vai vienkārši nospļaujoties. Referenduma gadījumā tauta izjuta reālu apdraudējumu un nobalsoja.

S.: Tad jau iznāk, ka nu jāgaida referendums par teritorijas dalīšanu, Latgales autonomiju.

A.L.: Nē, es nedomāju, ka par to būs referendums.

S.: Parunāsim par propagandu! Vai nebūtu laiks Latvijai sākt spraigu informatīvo karu – atspēkojot mūsu valsts apmelotājus, ceļot savu nacionālo pašapziņu, izkopjot morāli, uzturot patriotismu?

A.L.: Kā jau iepriekš minēju, gan komerciālie, gan arī sabiedriskie mediji daudzos gadījumos apkalpo valsts varas intereses. Nacionālās pašapziņas celšanā un propagandēšana prasa papildu slodzi un resursus. Varai tas nav vajadzīgs, īstenībā tā baidās no spēcīgas nacionālas ideoloģijas un propagandas, jo tajās ietvertas tradicionālās vērtības, un tas jau varai ir bīstami.

Domāju, ka šādai vērtību propagandai jābūt, un tas ir pašu cilvēku un tautas interesēs. Tas atkarīgs arī no medijiem – vajadzīgs arī sabiedriskais pasūtījums.

S.: Bet ja valsts nav ieinteresēta šādā pasūtījumā – neatbalsta to, jo tas ir tautas, nevis varas interesēs?

A.L.: Pasūtījums ir formāls. Kas gatavo sabiedrisko pasūtījumu Latvijas Televīzijai, Latvijas radio? Pati televīzija un radio. Uzraksta, nosūta NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), tur to izskata, atbalsta, palaiž. Kā tas var būt? Sabiedriskam pasūtījumam jānāk no sabiedrības, jo tie ir raidījumi, ko apmaksā no mūsu kopējās naudas.

S.: Jāpiekrīt. Līdzīgi kā filmas Kolka Cool tapšana, kas izsauc dažādas izjūtas.

Tuvojas 16. marts, un, kā ik gadu, krievu kopienas pārstāvji apspļaudīs, zākās, apsmies, nosodīs gājiena dalībniekus, latviešu tautu sauks par “fašistiem”. Vai tas arī nebūtu jāpieskaita pie naida runas, vai valdībai nebūtu jāvēršas pret šādiem nievājošiem izsaucieniem, vai tie nebūtu jāaizliedz, jāsoda administratīvi vai krimināli?

A.L.: Vārdus aizliegt nevajadzētu. Tas būtu strupceļš, jo problēma nav vārdā. Daudz ir sapurgātu jēdzienu. Jāraugās, kādi spēki, grupējumi, naidīgas organizācijas aiz vārdu paudēju mugurām slēpjas, un jāvēršas pret tām, jo tās grauj Latvijas suverenitāti. Pret tām organizācijām, kas kurina naidu un apdraud valsts neatkarību, ar prasību jāvēršas drošības dienestos. Bet krimināli sodāmai jābūt totalitāra režīma slavināšanai un tā simbolikas lietošanai.

S.: Kā jūs izskaidrotu valsts varas pārstāvju naidīgo vēršanos pret tautu, aizstāvot bērniem domātās grāmatiņas par dzimumlomu maiņu? Kad vecāki un NVO pieprasīja apturēt vēršanos pret konservatīvajām vērtībām, Viņķeles kundze (labklājības ministre Ilze Viņķele – red.) protestētājus izsmēja, nosaucot par tumsoņiem, no dzīves atpalikušiem, un uzdrošinājās pārmest izpratnes trūkumu 36 deputātiem. Pēc daudzkārtējiem protestiem programma turpinās… Vai tā nav atklāta naida runa, vēršanās pret valsts interesēm?

A.L.: Tas tāpēc, ka valsts pārvalde un sabiedrība dzīvo katra savā autonomā pasaulē. Valstij nav svarīgs vairākuma noskaņojums. Valsts pārvalde rīkojas pēc programmas, un, ja nepieciešams, ar mediju palīdzību rada tautas atbalsta ilūziju.

S.: Vēl viens apburtais loks.

A.L.: Tieši tā – fikcija. Tikko runājām par grāmatiņām bērnudārzā, bet ir vesela programma, kas paredzēja cita starpā mācīt arī par dzimumlomu maiņu skolās un ko Saeimas komisija tikai brīnumainā kārtā apturēja. Tas ir kaut kas prātam neaptverams!

S.: Bet tas taču notiek par nodokļu maksātāju naudu! Viņi pretojās šādai trīs gadu programmai! Vai tad tās īstenošanā izmanto ieinteresētās puses līdzekļus?

A.L: Nē, to paredzēts darīt par nodokļu maksātāju naudu.

S.: Absurds! Par tautas līdzekļiem dara to, ko tā negrib, un tautai nav nekādas teikšanas!

A.L.: Valsts izpildvara vairs nekautrējas pārkāpt pat Satversmi. Parlamentārā valstī izpildvarai nav tiesību ignorēt parlamenta komisijas lēmumu. Taču mūsu izpildvara ‘uzspļauj’ un saka: „Nē, mēs turpināsim!” Pirmkārt, izpildvara jutās pārsteigta, ka parlaments ko tādu formulējis. Otrkārt, tas nebūt nav mainījis valdības pozīciju. Un jūs vēl jautājat, kā ir ar Satversmes otrā panta ievērošanu. Lūk, tā arī ir.

S.: Priecē vismaz tas, ka 36 saeimas deputāti parakstījušies par plāna apstādināšanu. Labs sākums.

A.L: Jā. Tas ir piemērs, kas paskaidro, kāpēc jāraksta – citādi nedzird. Starp citu, vēstuli parakstīja deputāti no dažādām partijām.

S.: Latvijā nav īsteni liberālas partijas. Tad kāpēc daudzi deputāti izturas tā, it kā būtu izauguši citā valstī, ar citādām vērtībām – Latvijai svešām, nepieņemamām? Turklāt vēlēšanās tauta izraugās vienu, bet pretī saņem ko citu.

A.L.: Dalīt partijas latviešu un krievu partijās – tas ir mūsu politiskās kultūras trūkums. Iedalījumam vajadzētu būt, piemēram, liberāļos un konservatīvajos. Tad cilvēki zinātu, par ko balsot. Pašlaik ir rasols, katrā partijā – pa druskai no katras ideoloģijas. 36 deputātu vēstule parādīja – konservatīvo vērtību aizstāvji ir visās partijās. Katrā ir arī liberāļi. Tāpēc vēlētājiem sagādā vilšanos, kad deputāts, kas, viņi bija cerējuši, pārstāvēs viņu intereses, sāk runāt ko tādu, kas nesaskan ar vēlētāju pārliecību.

S.: Neizpratni vēl nesen radīja aizliegums ierakstīt pasē tautību…

A.L.: Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Kosmopolītisms un liberālisms lien iekšā pa visām spraugām. Nevarat iedomāties, kādu pretestību sagaidījām šajā jautājumā. Par tiesībām ierakstīt pasē tautību cīnījāmies pusgadu.

S.: Tagad, kad šīs pašsaprotamās tiesības ir izcīnītas, atrunājas, ka dārgi maksā aparāts, lai arī jāpiemaksā nebūtu bijis nekas, ja tautības apliecināšana pirms tam uz laiku nebūtu liegta.

A.L.: Tā ir ideoloģiju cīņa.

S.: Kamēr valsts vara domā par to, kā veiksmīgāk ieguldīt finanses integrācijā, valsts valodas bezmaksas mācībās, tā neievēro, ka joprojām notiek latviešu tautas asimilācija, rusifikācija, un nenovērš to. Vai nevajadzētu finanses un spēkus ieguldīt abos virzienos? Lai neiznāktu tā, ka pa vienu galu iekšā, par otru – ārā?

A.L.: Nedomāju, ka notiek nepārprotama latviešu rusifikācija, tieši otrādi, krievu bērni tagad mācās latviešu bērnudārzos. Es trauksmi zvanītu par to, ka notiek angliskošana. Tagad Ķīļa reforma pieprasa mācīties Eiropas Savienības valodās, kas arī pamazām ievieš liberālismu valstī.

S.: Paies ilgs laiks, kamēr bērni izaugs, taču pašlaik rusifikācija izpaužas spilgti. Joprojām – jau 22 gadus – tiek ignorēta valsts valoda. Par latviešu nodokļiem jāapmaksā valodas kursi krievvalodīgajiem. Varētu saprast, ja tas notiktu neilgi pēc neatkarības atgūšanas, bet pēc 22 Latvijā nodzīvotiem gadiem – absurds. Valsts iestādēs, iesniedz dokumentus krievu valodā, un darbiniekiem tie jāpārtulko. Tirdzniecībā ar krievvalodīgiem jārunā krieviski. Krievvalodīgie pārdevēji veikalos uzrunā klientu krieviski un jūtas diezgan aizvainoti, ja klients uzstājīgi runā latviski. Lai iestātos darbā vietējā uzņēmumā, jāzina krievu valoda. Par spilgtiem piemēriem var runāt daudz. Tiesa gan, jāpiekrīt, no otras puses, novērojama uzstājīga angliskošana.

A.L.: Tā ir cīņa par pamatiem.

S.: Bet mums taču ir stipri pamati! Kāpēc par tiem vēl jācīnās? Tie jāpieņem, nevis jāapšauba un jāgrauj.

A.L.: Tagad ir kā 1919. gadā. Bija Niedras valdība, kas aicināja tautu sekot vāciešiem, un Stučkas valdība, kas gāja kopā ar krieviem un cēla komunismu. Trešie – nacionālā valdība un saujiņa atbalstītāju, Kalpaks un 250 karavīru armija. Nekas nav mainījies. Vieni izvēlas austrumus – rusifikāciju. Otri skatās uz rietumiem – kā savulaik Niedres valdība. Un tikai nedaudzi uzskata – mēs paši varam ko mainīt.

Esmu šokēts, ka no politiķu mutes dzirdēju: „Latvija ir pārāk maza valsts, lai tai būtu pašai sava monetārā politika.” Pasakiet kaut ko tādu Islandē, kas arī ir maza valsts, tāds politiķis būtu momentāli ārā no valdības. Tā taču nedrīkst būt! Tā ir sevis un tautas noniecināšana.

S.: Tuvojas plaši reklamētais Pride 2015: tauta to negrib, bet tas būs uzspiests. Skaidrs, ka pretošanās būs. Vai cīņa atkal nebūs ar sekām, nevis cēloņiem? Kā mēģinās apturēt neapmierinātības vilni – ar sētiņas uzlikšanu?

A.L.: Tieši tāpēc iecerētas izmaiņas 78. pantā.

S.: Tas taču neapstādinās tautu…

A.L.: Latvijas Republikas Satversmes  100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Bet ir arī Satversmes 116. pants, kas nosaka: „Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.” Brīvības izpausmes var ierobežot, ja tās ir pretrunā ar tikumību. Tautas kustībai būtu jāiestājas par to, ka tā vēlas iedzīvināt 116. pantu. Vajadzētu nevis paplašināt Krimināllikuma 78. pantu, bet gan homoseksuālisma propagandu kriminalizēt vai padarīt administratīvi sodāmu. Jautājums tikai – vai tauta spēs pašorganizēties un paust nostāju.

Likums būs panākams, ja  tautas vairākums noklusēs un neizteiks savu viedokli.

Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis http://spektrs.com/visas-zinas/par-naida-kurinatajiem-latvija-un-naida-noziegumu-kultu/ aicina sabiedrību nenoklusēt un vērsties ar pretenzijas vēstuli, kurā aicinātu šādu grozījumu nepieļaut, kas izraisītu diskrimināciju pret heteroseksuālām personām. Pirmā bezdelīga ir aizlidojusi Latvijas Ordeņu brālība iesniegusi lūgumu valsts atbildīgām amatpersonām vēršoties pret „naida runu”, http://spektrs.com/visas-zinas/20-02-2013-latvijas-ordenu-braliba-iesniegusi-lugumu-valsts-atbildigam-amatpersonam-versoties-pret-%E2%80%9Enaida-runu/ taču tas ir par maz, tāpēc vēršamies arī pie Jums ar lūgumu šīs problemātikas risināšanā.

AICINĀJUMS

Tādēļ, lai nebūtu novēlots, vai jūs būtu gatavi parakstīties iepriekš sastādītā kopīgā vēstulē, kurā pievienotos viedoklim attiecībā par likuma grozījuma neatbalstīšanu?

Ja Jūs izvēlaties parakstīt vēstuli, tad ,lūdzu, aizsūtiet savu apstiprinājumu (vārds, uzvārds un vēlams nodarbošanās) uz spektrszurnals@gmail.com, Jums atsūtīs vēstules saturu, lai varat to parakstīt.

Vai arī:

Iespējams izprintēt gan vēstuli, gan arī veidlapu parakstu vākšanai.

Paldies par atsaucību!

Pašlaik tiek  gatavota vērienīga intervija ar Aigaru Lūsi, kurā būs aicināta sabiedrība reaģēt uz draudiem  pret tradicionālām vērtībām. SPEKTRS.COM aicina tradicionālo vērtību aizstāvjiem rakstīt vēstules, iesniegumus, rīkojot konferences, kurās aicinātu augstākminētās instances liegt iespēju likumā īpaši izdalīt cilvēku grupu –homoseksuālistus, tādējādi diskriminējot hetroseksuāļus.

SPEKTRS.COM sabiedrības uzmanībai stāda priekšā pirmo Latvijas Ordeņu brālības „bezdelīgu”.

Pēdējos mēnešos plašās un brīžam dramatiskās diskusijas medijos norāda uz to, ka sabiedriskajā telpā norisinās pretīm stāvēšana, kuru parastā politiskā procesā atrisināt neizdodas,- spektrs.com/ ziņo Juris Griķis.

Tādēļ mēs, Latvijas Ordeņu brālība, viena no lielākajām sabiedriskajām organizācijām valstī ar satraukumu izsakām savu viedokli un aicinām mūsu valsts politisko vadību neatkārtot nesenās pagātnes kļūdas akli klausot citu galvaspilsētu direktīvām, bet gan savai tautai. Brīdinājumi skan no visām pusēm un ir pēdējais laiks ir tajos ieklausīties.

“Mēs, Latvijas Ordeņu brālība, izsakām dziļu satraukumu par pēdējā laikā notiekošo informatīvo kampaņu, kuras mērķis, nepārprotami, ir labvēlīga fona radīšana grozījumu gatavošanai Krimināllikuma 78. pantā, kas šobrīd noteic atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, paplašinot to arī uz „seksuālām minoritātēm“ un kriminalizējot tā dēvēto „naida runu“.

Šodien, kad mūsu nācija pārdzīvo smagu krīzi, kad Latvijā ir daudzas patiešām dramatiskas un traģiskas problēmas, ir nepieļaujami, ka valsts amatpersonas un ierēdņi turpina izšķiest valsts naudu apkalpojot šādus dīvainus pasūtījumus.”

Aicinām valsts atbildīgās amatpersonas darīt visu, lai tiktu konsekventi ievērota Latvijas Republikas suverenitāte un nacionālajās interses atbilstoši sabiedrības demokrātiskā vairākuma interesēm, daudz plašāk iesaistot sabiedrību, speciālistus, nevalstiskās organizācijas, inteliģenci un garīgos līderus, tādējādi nodrošinot patiesu lēmumu pieņemšanas caurspīdīgumu un demokrātijas principu ievērošanu.

2015. gadā Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, te notiks dažādi svarīgi pasākumi – gan valsts institūciju, gan sabiedrisku kustību organizēti. To vidū arī Eiropas homoseksuāļu un visādu citu seksa novirzienu pārstāvju (viņus apzīmē ar abreviatūru LGBT) kopā sanākšana. Vērienīgākajos praidos ierodas vienlaikus pat miljons demonstrantu. Un pasākuma norise pirmo reizi bijušās Padomju Savienības teritorijā varētu raisīt zināmu interesi arī par Rīgu. Taču tradicionāli šiem seksa festivāliem seko daudzi konservatīvi heteroseksuāļi un reliģiozi cilvēki, visādi cenšoties traucēt praida norisi. Tajā skaitā mētājas ar olām un kakām, spļaudās, kā arī internetā raksta rupjus komentārus.

Speciāli grozīs Krimināllikumu

Lai nodrošinātu eiropraida patīkamu norisi un tiesiski izolētu tā radikālākos oponentus, Latvijas drošības institūcijas un likumdevēji gatavo attiecīgus grozījumus Krimināllikumā. Proti, ar 78. pantu, kas šobrīd noteic atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, iecerēts aizsargāt arī seksuālās minoritātes – kriminalizējot tā dēvēto naida runu. Faktiski tas policijai dotu iespēju arestēt, bet tiesām – likt cietumā katru, kas raksta gejus aizvainojošus komentārus internetā.

Līdzšinējā tiesībsargājošo iestāžu praksē gan nav daudzu gadījumu, kad cilvēku diskriminācija patiešām būtu saistīta ar seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti. Tiesībsarga birojs var nosaukt tikai vienu ierosinātu lietu – cietusī ir kāda homoseksuāla persona, kurai pērnā praida laikā iemests ar olu. Bijusi vēl viena sūdzība par to, ka cilvēks nav pieņemts darbā bārā acīs krītoša tetovējuma un it kā seksuālās orientācijas dēļ. Taču homoseksualitāte šajā stāstā liekoties aiz matiem pievilkta. Līdzšinējie sociālie pētījumi neuzrāda, ka Latvijā būtu nozīmīgas problēmas saistībā ar negatīvu attieksmi pret atšķirīgām seksualitātes izpausmēm. Baltijas Sociālo zinātņu institūta savulaik veiktajā pētījumā tikai 0,4% aptaujāto atzinuši, ka izjutuši aizskarošu attieksmi saistībā ar savu seksuālo orientāciju. Savukārt kaimiņos ar homoseksuāļiem dzīvot nevēlētos 43% Latvijas iedzīvotāju, kas tikai par 3% pārsniedz vidējo Eiropas rādītāju. Daudz vairāk vidējam latvietim nepatīk narkomāni, dzērāji un izbijuši noziedznieki.

Nacionālās drošības jautājums

Tomēr gaidāmā eiropraida dēļ seksuālo minoritāšu jautājums Latvijas politikā šobrīd pacelts nebijušos augstumos. Tas izskatīts Nacionālās drošības padomē, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, Saeimas Nacionālās drošības komisijā. Iesaistījusies arī Ģenerālprokuratūra. Vēstulē tieslietu ministram ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers novembra beigās aicināja izvērtēt naida runas kriminalizācijas iespēju, starp citu sniedzot šādu pamatojumu: «Saistībā ar Latvijas Republikas prezidentūru Eiropas Savienībā 2015. gadā sagaidāms, ka Rīgā varētu notikt Eiropraids – 2015 (seksuālo minoritāšu plašs, publisks pasākums). Šajā sakarā Latvijā, iespējams, notiks plašaspret minēto pasākumu vērstas akcijas, tajā skaitā dažādas naida izpausmes, ieskaitot aicinājumus uz vardarbību un vardarbības pielietojumu. Uzskatu, ka tiesībsargājošajām iestādēm jau savlaicīgi jāsāk izvērtēt iespējamie riski un pasākumi šādu prettiesisku aktivitāšu mazināšanai.»

Noprotams, ka šī vēstule tapa, jo starp Tieslietu ministriju un geju interešu lobētājiem parlamentā – Ainara Latkovska vadīto Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju – pērn izvērtās tik nopietns konflikts, ka abas puses pat atteicās savā starpā sarunāties. Ministrijas krimināltiesību ekspertus vairs neaicināja uz komisijas sēdēm. Finālā Ģenerālprokuratūras iejaukšanās rezultējās ar ministra Jāņa Bordāna vīzu valsts sekretāram sagatavot Krimināllikumā pieprasītos grozījumus līdz 1. februārim. Taču pašlaik tie iestrēguši Krimināllikuma pastāvīgajā darba grupā. 23. janvārī tā sanāca kopā, bet vienoties ne par ko nespēja, izņemot to, ka jānāk kopā atkal un vēl plašākā ekspertu lokā.

Tādējādi «Tieslietu ministrija šobrīd nevar vēl sniegt viedokli par nepieciešamību noteikt kriminālatbildību par naida kurināšanu pret personām to seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ», ziņo preses dienests.

Privileģētas cilvēktiesības

Ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis nācis klajā ar privātu publisku paziņojumu, ka «naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGTB kopienām». Šo, pēc A. Lūša domām, nepamatoto, privilēģiju, bet pretēji domājošo traktējumā – taisnīgu cilvēktiesību piešķiršanu prasa nodrošināt ietekmīgas starptautiskās institūcijas: Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību, kā arī Eiropas Komisija, kas ir seksuālo minoritāšu organizācijas ILGAEuropa lielākais finansētājs – ap miljons eiro gadā. Komisijas pārstāvniecībā šo dāsnumu skaidro šādi: «Eiropas Komisija ir iesaistīta daudzās aktivitātēs, kuru mērķis ir apkarot homofobiju un seksuālo minoritāšu diskrimināciju, un īsteno visaptverošu politiku pret visu veidu diskrimināciju. Tas ietver arī atbalstu ES līmeņa nevalstisko organizāciju tīkliem, kuri iestājas par vienlīdzīgām iespējām visiem Eiropas iedzīvotājiem.»

Pašlaik viss liecina, ka eiropraida norise Rīgā tiks nodrošināta maksimāli augstā līmenī un olu mešana geju karnevāla virzienā pat domās tiks bargi sodīta.

Naida noziegumi un naida runa pēdējos gados ir ļoti biežs temats Eiropas, pasaules un arī Latvijas medijos. Šīm ziņām ir raksturīga kopīga iezīme – īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība pēc striktākas rīcības šo noziegumu apkarošanā visās valstīs.

Naids sabiedriskajā informatīvajā telpā un starptautiskās politikas dienaskārtībā tiek izcelts tik ļoti, ka līdzinās apzinātai un mērķtiecīgai naida kulta politikas īstenošanai. Naids tiek izcelts un piesaukts pat augstu amatpersonu svinīgajās runās, tai skaitā arī Latvijā. Tā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā uzrunā Saeimas svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas Proklamēšanas 94.gadadienai min jau ļoti konkrētas naida runas izpausmes formas: „politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru”. Tas liecina par spēcīgu politisko spiedienu ne tikai problēmas aktualizēšanai, bet arī vēlamā risinājuma panākšanai par katru cenu.

Naida runa

Naida noziegumi tradicionāli saitīti ar nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu. Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ būtu nepieciešams rast stingrāku vēršanos pret naida runu, ir globālās varas elites vēlme nodrošināties pret pasaulē, tai skaitā Eiropā atdzimstošo nacionālismu un cilvēku un nāciju kultūridentitātes apzināšanās tendencēm[1]. Prasība pēc bargākiem sodiem ir daļa no sava veida preventīvās programmas šo tendenču mazināšanai un apslāpēšanai vēl iedīglī, vai arī novirzīšanai pavisam citā gultnē.

Cietums homoseksuālistu pretiniekiem

Tomēr pēdējos gados acīmredzama ir arī cita tendence – prasība iekļaut naida nozieguma definīcijā naida runu, kuras motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija pret personas seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm. Jau šobrīd vairākās Eiropas valstīs naida noziegumi, tai skaitā naida runa saistībā ar personas seksuālo orientāciju ir kriminalizēta.

Ārvalstīs

2012.gada janvārī laikraksts The Telegraph rakstīja par pirmo tiesvedību, kas ierosināta pēc tam, kad Apvienotās Karalistes Kriminālkodeksā tika ņemts vērā naida nozieguma izdarīšanas homofobiskais raksturs („seksuālā orientācija”). Pieciem musulmaņu vīriešiem par anti-gejisku skrejlapu izplatīšanu geju praida laikā Dārbšīrā 2010.gadā draud septiņu gadu cietumsods, ja viņi tiks atzīti par vainīgiem[2]. Horvātijas mācītājam Franjo Jurcevic 2011.gadā tika piespriests trīs mēnešu nosacīts cietumsods par izteikumiem, ko viņš bija paudis savā blogā saistībā ar geju praida izprovocēto vardarbību Belgradā 2010.gadā.[3] Reāli kriminālsodi par nostāšanos pret homoseksuālismu ir tikuši piespriesti arī mācītājiem Norvēģijā un Zviedrijā. Šādi gadījumi Eiropā vairs nav retums.

Vārda brīvība?

Cīņu par vārda brīvību (‘free speech’) pasaulē ir nomainījusi cīņa par naida runu (‘hate speach’), kurai Eiropas ietvarā nav pat vienotas noteiktas definīcijas[4], tādējādi pieļaujot neadekvāti plašas noziedzīga nodarījuma sastāva interpretācijas un soda piemērošanas iespējas. Internetā izteikta nikna komentāra iekļaušana smago noziegumu kategorijā draud pilnībā iznīcināt jau tā novārdzinātās Eiropas demokrātiskās vērtības.

Naida runas kultivēšanai augošā progresijā tiek īstenoti dažādi projekti, uzsāktas kampaņas, ieviestas programmas un atvērts Eiropas Savienības, ārvalstu un privāto fondu finansējums, kā arī izmantota starptautisko organizāciju ietekme (ANO, Eiropas Padome). Naida mega projekts šobrīd tiek ieviests ar tādu jaudu, ka grūti nepiekrist kritiskajam viedoklim par „cīņu pret naida runu” kā instrumentu, kas tiek izmantots, lai ieviestu vispārēju politkorektumu globālā līmenī.

Latvijā: Kriminālsoda piemērošana homoseksuālisma aizsargāšanai

Valstīs (tai skaitā Latvijā), kuras līdz šim pretojušās naida noziegumu grupas paplašināšanai, privilēģijas sabiedrības grupai ar noteiktiem seksuālās uzvedības paradumiem tiek mēģināts panāk ar vāji maskētu viltību – diskriminācija personas seksuālās orientācijas dēļ tiek iekļauta vienā paketē ar diskrimināciju personas vecuma, īpašo vajadzību un citu pazīmju dēļ. Vēlamie grozījumi valstu krimināllikumos tiek izdarīti, paplašinot naida noziegumu grupu vienlaikus ar vairākām „naida izpausmēm”, par ķīlniekiem saņemot sociāli mazaizsargātās grupas – pensionārus, invalīdus, grūtnieces.

Pārspīlētās rūpes par kādas šauras, bet ietekmīgas sabiedrības grupas psihoemocionālo komfortu neatbilst normālas sabiedrības morāles un ētikas normām. Līdz šim ne reizi nav dzirdēts, ka kāda pensionāru, invalīdu vai grūtnieču atbalsta organizācija būtu izvirzījusi prasību par kriminālsoda piemērošanu par internetā izteiktiem naidīgiem komentāriem.

Cits akcents

Patiesi pilsoniskas sabiedrības īsteni cienīga rīcība būtu milzīgās sociālās nevienlīdzības radītās nabadzības, nelīdztiesības, atstumtības un cita veida diskriminācijas novēršana.

Attiecībā uz ksenofobiju un homofobiju ir ļoti būtiski ievērot samērīgumu, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas gan pamattautas, gan heteroseksuālo cilvēku tiesības. LGBT kopienu interešu aizstāvība pēdējā desmitgadē pasaulē šo samērīgumu ir zaudējusi, pāraugot globālā politiskā pārliecībā, kurai sabiedrības morāle, kā to atzinis Eiropas Parlaments, vairs nav šķērslis, ar ko būtu jārēķinās[5].

Avoti:

1. Peter Deulund ”The Impact of the New Nationalism and Identity Politics on Cultural Policy-making in Europe and Beyond”(2011).
   1. ILGA-Europe’s submission to EC 2011 Progress Report-Croatia.
2. The Council of Europe manual on “Hate Speech” (2009).
3. Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā.

2.        The Telegraph „Muslims posted ‘nasty and frightening’ anti-gay leaflets demanding homosexuals ‘turn or burn’” (2012.gada 10.janvāris).

Par naida kurinātājiem Latvijā 

Pēc īsas, bet intensīvas informatīvās kampaņas šā gada rudenī naida noziegumu problēma Latvijā tiek uzskatīta par pietiekami aktualizētu un tiktāl sabiezinātu, lai novembrī Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdotu Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78.pantā (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), aicinot attiecināt šo pantu uz „plašākām naida izpausmēm” (piemēram, tādām, kas vērstas uz naida kurināšanu pret pensionāriem, invalīdiem un citām sabiedrības grupām). Augstas valsts amatpersonas medijos arī precizē šīs citas grupas kā „homoseksuālistus” un „trešās pasaules valstu nelikumīgos migrantus”.

Vēl tikai pirms gada, izvērtējot ANO rekomendācijas, kas pieprasīja veikt uzlabojumus tiesību aktos saistībā ar naida noziegumiem, Latvija savā oficiālajā viedoklī pauda nostāju, ka Krimināllikums un citi likumi paredz pietiekamu regulējumu rasisma un naida noziegumu apkarošanas jomā Latvijā, un papildu pasākumi vai izmaiņas likumdošanā nav nepieciešamas[1]. Minētajā Latvijas viedoklī tika norādīts arī, ka sabiedrībā nav notikušas diskusijas par tādu jautājumu kā naida runas, kas vērsta pret personas „seksuālo orientāciju” vai „dzimuma identitāti”, atzīšanu par naida noziegumu (iekļaušanu naida nozieguma definīcijā), un attiecīgas izmaiņas likumdošanā netiek plānotas.

Tomēr šī brīža notikumu attīstība liecina par darbu un vārdu nesaskaņotību valsts politikā, kā arī rīcības neatbilstību reālajai situācijai. Latvijā nekad nav ticis ziņots par vardarbību, kas vērsta pret homoseksuālām vai transseksuālām personām kā tādām. Turklāt pēdējos gados ir izdevies nacionālā, etniskā un rasu naida gadījumu skaitu ierobežot[1]. Taču tieši tas, kā izrādās, nepatīk starptautiskajām organizācijām. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju izteikts aizrādījums, ka laikā no 2007.-2011.gadam Latvijā ievērojami samazinājies par 78.panta pārkāpšanu ierosināto lietu skaits.[2] Aizrādījums šoreiz ir ticis labi sadzirdēts, un šā gada pirmajā pusgadā vien ierosināts jau divreiz vairāk krimināllietu nekā 2011.gadā kopā – 15 krimināllietas. Gandrīz visi šie kriminālprocesi ierosināti par rakstiem vai komentāriem internetā. Tomēr šo noziegumu īpatsvars uz kopējā Latvijā izdarīto noziegumu fona (tai skaitā smago noziegumu) ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tam piešķirto politisko nozīmīgumu.

Kamēr Tieslietu ministrija vēl tikai tiek aicināta apsvērt attiecīgu grozījumu sagatavošanu, vairāku organizāciju apziņā tas jau ir noticis fakts. Ar ASV vēstniecības un LBGT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) un viņu draugu apvienības „Mozaīka” atbalstu 2012.gadā izveidota interneta vietne naidanoziegums.lv, kurā tiek aicināts ziņot par naida noziegumiem, uzsverot, ka „naida izpausmes ir aizliegtas ar likumu!”, kā arī norādīts, ka naida nozieguma pamats var būt rase, tautiskā piederība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte, invaliditāte, sociālā piederība un dzimums. Pēc līdzvērtīga principa par naida noziegumiem savā mājas lapā aicina ziņot arī Latvijas Cilvēktiesību centrs.

„Naida izpausmes” ir līdz šim nebijis (jauns) termins Latvijas Krimināllikumā, toties, kā redzams, labi iesakņojies naida noziegumu lobijorganizāciju leksikā Latvijā. Zīmīgi, ka tieši šis termins tiek lietots Saeimas atbildīgās komisijas vēstulē Tieslietu ministrijai, kas vedina domāt, ka arī Latvijā naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGBT kopienām. Šā gada septembrī tika pieņemta jauna ES direktīva par noziegumos cietušo aizsardzību, paredzot īpašu aizsardzību upuriem, kuri cietuši no noziegumiem, kuru motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija saistībā ar upura seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm.[3] Jaunā direktīva ir pirmais starptautiskais likumdošanas akts, kas attiecas uz dzimuma izpausmēm, iekļaujot visas transdzimuma un dažādu dzimumu personas, kā arī pārstāvot visus indivīdus, kuri nepauž savu dzimumu stereotipiem atbilstošā veidā.

Pēc panākumiem jaunās direktīvas pieņemšanā Eiropā ietekmīgākā LGBT lobijorganizācija ILGA-Europa kā nākamo mērķi definējusi naida nozieguma definīcijas uzlabošanu Eiropas Savienības likumdošanā: ”Pašlaik ES normatīvie akti neiekļauj homofobiju un transfobiju naida nozieguma definīcijā, un ir pienācis laiks precizēt ES likumus un nodrošināt, ka šie iemesli par tādiem tiek atzīti”. Svarīgi, ka ILGA-Europa galvenais finansētājs ir Eiropas Komisija (~ 1 miljons eiro piešķīrums gadā).

Ksenofobijas un homofobijas karā ignorēti un diskriminēti tā arī paliek tie 97% Latvijas iedzīvotāju, kuri uzskata, ka Latvijas lielākā problēma ir nabadzība, un vēl jo vairāk tie 30% iedzīvotāju, kuriem pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos apģērbu. Latvijai kā valstij, kurā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā un zemākie izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā valstij, kurā lielai iedzīvotāju nav iespējams apmierināt pašas nepieciešamākās dzīves pamatvajadzības, šāda ignorance var izrādīties liktenīga. Pašreiz ieturētais virziens ir bīstami nihilistisks – tā vietā, lai operatīvi risinātu patiesi samilzušas sociālekonomiskas problēmas, tiek lemts par jaunu papildu problēmu radīšanu, kuru sekas nākotnē ir grūti aptveramas.

Avoti: 

1. Latvijas Republikas rakstiskais viedoklis par ANO Vispārējā periodiskā pārskata ietvaros 2011.gada 5.maijā saņemtajām rekomendācijām.
2. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ceturtā posma ziņojums par Latviju (2011.gada 9.decembris).
3. Eiropas Parlamenta un Padomes „Direktīva, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus” (2012.gada 12.septembris).