Raksta autors: Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis

Naida noziegumi un naida runa pēdējos gados ir ļoti biežs temats Eiropas, pasaules un arī Latvijas medijos. Šīm ziņām ir raksturīga kopīga iezīme – īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība pēc striktākas rīcības šo noziegumu apkarošanā visās valstīs.

Naids sabiedriskajā informatīvajā telpā un starptautiskās politikas dienaskārtībā tiek izcelts tik ļoti, ka līdzinās apzinātai un mērķtiecīgai naida kulta politikas īstenošanai. Naids tiek izcelts un piesaukts pat augstu amatpersonu svinīgajās runās, tai skaitā arī Latvijā. Tā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā uzrunā Saeimas svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas Proklamēšanas 94.gadadienai min jau ļoti konkrētas naida runas izpausmes formas: „politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru”. Tas liecina par spēcīgu politisko spiedienu ne tikai problēmas aktualizēšanai, bet arī vēlamā risinājuma panākšanai par katru cenu.

Naida runa

Naida noziegumi tradicionāli saitīti ar nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu. Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ būtu nepieciešams rast stingrāku vēršanos pret naida runu, ir globālās varas elites vēlme nodrošināties pret pasaulē, tai skaitā Eiropā atdzimstošo nacionālismu un cilvēku un nāciju kultūridentitātes apzināšanās tendencēm[1]. Prasība pēc bargākiem sodiem ir daļa no sava veida preventīvās programmas šo tendenču mazināšanai un apslāpēšanai vēl iedīglī, vai arī novirzīšanai pavisam citā gultnē.

Cietums homoseksuālistu pretiniekiem

Tomēr pēdējos gados acīmredzama ir arī cita tendence – prasība iekļaut naida nozieguma definīcijā naida runu, kuras motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija pret personas seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm. Jau šobrīd vairākās Eiropas valstīs naida noziegumi, tai skaitā naida runa saistībā ar personas seksuālo orientāciju ir kriminalizēta.

Ārvalstīs

2012.gada janvārī laikraksts The Telegraph rakstīja par pirmo tiesvedību, kas ierosināta pēc tam, kad Apvienotās Karalistes Kriminālkodeksā tika ņemts vērā naida nozieguma izdarīšanas homofobiskais raksturs („seksuālā orientācija”). Pieciem musulmaņu vīriešiem par anti-gejisku skrejlapu izplatīšanu geju praida laikā Dārbšīrā 2010.gadā draud septiņu gadu cietumsods, ja viņi tiks atzīti par vainīgiem[2]. Horvātijas mācītājam Franjo Jurcevic 2011.gadā tika piespriests trīs mēnešu nosacīts cietumsods par izteikumiem, ko viņš bija paudis savā blogā saistībā ar geju praida izprovocēto vardarbību Belgradā 2010.gadā.[3] Reāli kriminālsodi par nostāšanos pret homoseksuālismu ir tikuši piespriesti arī mācītājiem Norvēģijā un Zviedrijā. Šādi gadījumi Eiropā vairs nav retums.

Vārda brīvība?

Cīņu par vārda brīvību (‘free speech’) pasaulē ir nomainījusi cīņa par naida runu (‘hate speach’), kurai Eiropas ietvarā nav pat vienotas noteiktas definīcijas[4], tādējādi pieļaujot neadekvāti plašas noziedzīga nodarījuma sastāva interpretācijas un soda piemērošanas iespējas. Internetā izteikta nikna komentāra iekļaušana smago noziegumu kategorijā draud pilnībā iznīcināt jau tā novārdzinātās Eiropas demokrātiskās vērtības.

Naida runas kultivēšanai augošā progresijā tiek īstenoti dažādi projekti, uzsāktas kampaņas, ieviestas programmas un atvērts Eiropas Savienības, ārvalstu un privāto fondu finansējums, kā arī izmantota starptautisko organizāciju ietekme (ANO, Eiropas Padome). Naida mega projekts šobrīd tiek ieviests ar tādu jaudu, ka grūti nepiekrist kritiskajam viedoklim par „cīņu pret naida runu” kā instrumentu, kas tiek izmantots, lai ieviestu vispārēju politkorektumu globālā līmenī.

Latvijā: Kriminālsoda piemērošana homoseksuālisma aizsargāšanai

Valstīs (tai skaitā Latvijā), kuras līdz šim pretojušās naida noziegumu grupas paplašināšanai, privilēģijas sabiedrības grupai ar noteiktiem seksuālās uzvedības paradumiem tiek mēģināts panāk ar vāji maskētu viltību – diskriminācija personas seksuālās orientācijas dēļ tiek iekļauta vienā paketē ar diskrimināciju personas vecuma, īpašo vajadzību un citu pazīmju dēļ. Vēlamie grozījumi valstu krimināllikumos tiek izdarīti, paplašinot naida noziegumu grupu vienlaikus ar vairākām „naida izpausmēm”, par ķīlniekiem saņemot sociāli mazaizsargātās grupas – pensionārus, invalīdus, grūtnieces.

Pārspīlētās rūpes par kādas šauras, bet ietekmīgas sabiedrības grupas psihoemocionālo komfortu neatbilst normālas sabiedrības morāles un ētikas normām. Līdz šim ne reizi nav dzirdēts, ka kāda pensionāru, invalīdu vai grūtnieču atbalsta organizācija būtu izvirzījusi prasību par kriminālsoda piemērošanu par internetā izteiktiem naidīgiem komentāriem.

Cits akcents

Patiesi pilsoniskas sabiedrības īsteni cienīga rīcība būtu milzīgās sociālās nevienlīdzības radītās nabadzības, nelīdztiesības, atstumtības un cita veida diskriminācijas novēršana.

Attiecībā uz ksenofobiju un homofobiju ir ļoti būtiski ievērot samērīgumu, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas gan pamattautas, gan heteroseksuālo cilvēku tiesības. LGBT kopienu interešu aizstāvība pēdējā desmitgadē pasaulē šo samērīgumu ir zaudējusi, pāraugot globālā politiskā pārliecībā, kurai sabiedrības morāle, kā to atzinis Eiropas Parlaments, vairs nav šķērslis, ar ko būtu jārēķinās[5].

Avoti:

1. Peter Deulund ”The Impact of the New Nationalism and Identity Politics on Cultural Policy-making in Europe and Beyond”(2011).
   1. ILGA-Europe’s submission to EC 2011 Progress Report-Croatia.
2. The Council of Europe manual on “Hate Speech” (2009).
3. Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā.

2.        The Telegraph „Muslims posted ‘nasty and frightening’ anti-gay leaflets demanding homosexuals ‘turn or burn’” (2012.gada 10.janvāris).

Par naida kurinātājiem Latvijā 

Pēc īsas, bet intensīvas informatīvās kampaņas šā gada rudenī naida noziegumu problēma Latvijā tiek uzskatīta par pietiekami aktualizētu un tiktāl sabiezinātu, lai novembrī Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdotu Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78.pantā (nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), aicinot attiecināt šo pantu uz „plašākām naida izpausmēm” (piemēram, tādām, kas vērstas uz naida kurināšanu pret pensionāriem, invalīdiem un citām sabiedrības grupām). Augstas valsts amatpersonas medijos arī precizē šīs citas grupas kā „homoseksuālistus” un „trešās pasaules valstu nelikumīgos migrantus”.

Vēl tikai pirms gada, izvērtējot ANO rekomendācijas, kas pieprasīja veikt uzlabojumus tiesību aktos saistībā ar naida noziegumiem, Latvija savā oficiālajā viedoklī pauda nostāju, ka Krimināllikums un citi likumi paredz pietiekamu regulējumu rasisma un naida noziegumu apkarošanas jomā Latvijā, un papildu pasākumi vai izmaiņas likumdošanā nav nepieciešamas[1]. Minētajā Latvijas viedoklī tika norādīts arī, ka sabiedrībā nav notikušas diskusijas par tādu jautājumu kā naida runas, kas vērsta pret personas „seksuālo orientāciju” vai „dzimuma identitāti”, atzīšanu par naida noziegumu (iekļaušanu naida nozieguma definīcijā), un attiecīgas izmaiņas likumdošanā netiek plānotas.

Tomēr šī brīža notikumu attīstība liecina par darbu un vārdu nesaskaņotību valsts politikā, kā arī rīcības neatbilstību reālajai situācijai. Latvijā nekad nav ticis ziņots par vardarbību, kas vērsta pret homoseksuālām vai transseksuālām personām kā tādām. Turklāt pēdējos gados ir izdevies nacionālā, etniskā un rasu naida gadījumu skaitu ierobežot[1]. Taču tieši tas, kā izrādās, nepatīk starptautiskajām organizācijām. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju izteikts aizrādījums, ka laikā no 2007.-2011.gadam Latvijā ievērojami samazinājies par 78.panta pārkāpšanu ierosināto lietu skaits.[2] Aizrādījums šoreiz ir ticis labi sadzirdēts, un šā gada pirmajā pusgadā vien ierosināts jau divreiz vairāk krimināllietu nekā 2011.gadā kopā – 15 krimināllietas. Gandrīz visi šie kriminālprocesi ierosināti par rakstiem vai komentāriem internetā. Tomēr šo noziegumu īpatsvars uz kopējā Latvijā izdarīto noziegumu fona (tai skaitā smago noziegumu) ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tam piešķirto politisko nozīmīgumu.

Kamēr Tieslietu ministrija vēl tikai tiek aicināta apsvērt attiecīgu grozījumu sagatavošanu, vairāku organizāciju apziņā tas jau ir noticis fakts. Ar ASV vēstniecības un LBGT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) un viņu draugu apvienības „Mozaīka” atbalstu 2012.gadā izveidota interneta vietne naidanoziegums.lv, kurā tiek aicināts ziņot par naida noziegumiem, uzsverot, ka „naida izpausmes ir aizliegtas ar likumu!”, kā arī norādīts, ka naida nozieguma pamats var būt rase, tautiskā piederība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte, invaliditāte, sociālā piederība un dzimums. Pēc līdzvērtīga principa par naida noziegumiem savā mājas lapā aicina ziņot arī Latvijas Cilvēktiesību centrs.

„Naida izpausmes” ir līdz šim nebijis (jauns) termins Latvijas Krimināllikumā, toties, kā redzams, labi iesakņojies naida noziegumu lobijorganizāciju leksikā Latvijā. Zīmīgi, ka tieši šis termins tiek lietots Saeimas atbildīgās komisijas vēstulē Tieslietu ministrijai, kas vedina domāt, ka arī Latvijā naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGBT kopienām. Šā gada septembrī tika pieņemta jauna ES direktīva par noziegumos cietušo aizsardzību, paredzot īpašu aizsardzību upuriem, kuri cietuši no noziegumiem, kuru motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija saistībā ar upura seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm.[3] Jaunā direktīva ir pirmais starptautiskais likumdošanas akts, kas attiecas uz dzimuma izpausmēm, iekļaujot visas transdzimuma un dažādu dzimumu personas, kā arī pārstāvot visus indivīdus, kuri nepauž savu dzimumu stereotipiem atbilstošā veidā.

Pēc panākumiem jaunās direktīvas pieņemšanā Eiropā ietekmīgākā LGBT lobijorganizācija ILGA-Europa kā nākamo mērķi definējusi naida nozieguma definīcijas uzlabošanu Eiropas Savienības likumdošanā: ”Pašlaik ES normatīvie akti neiekļauj homofobiju un transfobiju naida nozieguma definīcijā, un ir pienācis laiks precizēt ES likumus un nodrošināt, ka šie iemesli par tādiem tiek atzīti”. Svarīgi, ka ILGA-Europa galvenais finansētājs ir Eiropas Komisija (~ 1 miljons eiro piešķīrums gadā).

Ksenofobijas un homofobijas karā ignorēti un diskriminēti tā arī paliek tie 97% Latvijas iedzīvotāju, kuri uzskata, ka Latvijas lielākā problēma ir nabadzība, un vēl jo vairāk tie 30% iedzīvotāju, kuriem pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos apģērbu. Latvijai kā valstij, kurā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā un zemākie izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā valstij, kurā lielai iedzīvotāju nav iespējams apmierināt pašas nepieciešamākās dzīves pamatvajadzības, šāda ignorance var izrādīties liktenīga. Pašreiz ieturētais virziens ir bīstami nihilistisks – tā vietā, lai operatīvi risinātu patiesi samilzušas sociālekonomiskas problēmas, tiek lemts par jaunu papildu problēmu radīšanu, kuru sekas nākotnē ir grūti aptveramas.

Avoti: 

1. Latvijas Republikas rakstiskais viedoklis par ANO Vispārējā periodiskā pārskata ietvaros 2011.gada 5.maijā saņemtajām rekomendācijām.
2. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ceturtā posma ziņojums par Latviju (2011.gada 9.decembris).
3. Eiropas Parlamenta un Padomes „Direktīva, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus” (2012.gada 12.septembris).