„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Aigars Lūsis: vara baidās no nacionālām vērtībām

Bise, kas karājas pie sienas, reiz izšaus. Mums par milzu pārsteigumu, darboties var sākt šķietami nederīgi, pat absurdi, bet nežēlīgi likumi, jo valsts represīvais aparāts ir spēcīgāks, nekā vairumam šķiet, intervijā žurnālam Spektrs atzīst Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, aicinot biedroties vai paust viedokli katram atsevišķi. Jo drīzāk un skaļāk, jo labāk.

Spektrs: Kas jauns jūsu darbības sfērā?

Aigars Lūsis: Cilvēktiesību komisijā skatījām Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Apiņa kungs (Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents – red.) izteica grozījumu priekšlikumu. Tajā smēķēšana bērna klātbūtnē atzīta par fizisku vardarbību, taču nav pateikts, ka tās sekas var būt bērna atņemšana ģimenei.

Skan jau cēli. Kurš gan teiktu, ka drīkst? Protams, nedrīkst smēķēt bērna klātbūtnē! Taču jautājums, ko nozīmē likuma klasificēta fiziska vardarbība – krimināli sodāma? Ja vecāku smēķēšana bērna klātbūtnē tāda ir, nākamais solis ir bērna atņemšana ģimenei. Kas gan ir labāk – tas, ka bērnam ir smēķējoši vecāki, vai tas, ka viņš dzīvo bērnu namā? Kurp mēs ejam? Uz policejisku valsti. Tas ir ārprāts! Es saprastu, ja mēs pieņemtu smēķēšanas sauso likumu. Bet teikt, ka vecāku smēķēšanas dēļ bērnu drīkst atņemt ģimenei – tas skan absurdi.

S.: Kaut kas līdzīgs notiek ASV: it kā cēlu mērķu dēļ panākts, ka valsts iestādēm par bērnu audzināšanu lielāka teikšana nekā vecākiem. Īpaša cīņa notiek par morāles, proti, ticības jautājumu – vecākiem neļauj bērnus audzināt tikumiskā, morālā, kristīgā pārliecībā, jo tas aizskarot citas reliģijas, bet galvenokārt homoseksuālistu intereses.

A.L.: Ja ģimene godīgi maksā nodokļus, kaut gan tas arī ir tehniskas dabas jautājums, tagad ķersies klāt pie bērniem, kas būs nākamais solis? Kurš piecelsies un teiks: „Jūs neievērojat sabiedrības viedokli!”?

Iedomājieties situāciju, ka valsts varai rokās tiek iedots tāds instruments…

S.: Runājot par Krimināllikuma 78. panta paplašināšanu – kāds mācītājs, izlasījis jūsu rakstu, „Par naida kurinātājiem Latvijā un naida noziegumu kultu (par iespēju likuma pantu, kas aizliedz nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu, attiecināt arī uz citām ļaužu grupām – piemēram, tādām, ko vieno sociālais stāvoklis vai seksuālā orientācija – red.), zvanīja mums un satraukti jautāja, vai šādu papildinājumu tiešām varētu pieņemt?

A.L: Ja sabiedrība neiebildīs, nepaudīs viedokli, tas ir iespējams.

S.: Ainārs Latkovskis nosūtīja šo jautājumu Tieslietu ministrijai ar lūgumu izvērtēt. Ko šie vārdi īsti nozīmē – vai tā ir pavēle, vai arī tie piedāvā izvēli?

A.L.: Diplomātiskā valodā runājot, tas nozīmē, ka jāsagatavo grozījums. Ja ne tagad, to pieprasīs nākamās valdības laikā, un – agri vai vēlu – to izdarīs, ja, protams, sabiedrība noklusēs.

Ne velti mācītāji no Zviedrijas brauc uz Latviju, jo viņu zemē vairs nav iespējams pilnvērtīgi strādāt.

S.: Bībele skaidri saka – homoseksuālisms un viendzimuma laulību legalizācija ir grēks. Šāds un citi līdzīgi likumu grozījumi censtos nolikt kristiešus uz ceļiem, kaut īstenībā ceļos viņi kritīs vien Dieva priekšā. Ko valdība darīs, ja kristieši pretosies? Vai Latvijā sāksies kristiešu vajāšanas – kā pašlaik ASV?

A.L.: Ja tauta tagad nesaņemsies un nesāks paust nostāju, agri vai vēlu tā notiks.

S.: Kā Jūs domājat, kā tautai būtu jāreaģē: vai jāraksta vēstules A. Latkovskim vai Tieslietu ministrijai? Daudzi nesaprot, ka tas būtu jādara, jo domā, ka tautas ievēlētajai valdībai un ministrijām pašām būtu jāsaprot, kas ir sabiedrībai kaitīgs un kas ne.

A.L.: Varētu darīt jebko – rakstīt vēstules, rīkot konferences. Protams, normālā sabiedrībā nebūtu jādara nekas. Tam, pēc definīcijas, nebūtu jānotiek, taču, ja notiek, jāreaģē.

S.: Izskatās neizprotami: viens likums aizsargā homoseksuāļu intereses, bet cits – reliģiskās intereses. Viens likums pret citu. Homoseksuālisti pieprasa papildinājumu likumā, to pašu var darīt kristieši. Pie kā mēs tad nonāksim?

A.L.: Tur jau tā lieta, ka nevaram vispārējo likumu pārvērst par grupas likumu. Līdzko pievienosim šo ierakstu, būs jāpievieno nākamais, taču skaidrs, ka visas grupas likumā tik un tā nevarēsim ietvert. Likumu nevar konkretizēt, tam jābūt vispārinātam. Ja iekļaujam vārdus, ka nedrīkst diskriminēt homoseksuāļus, jāpievieno arī aizliegums diskriminēt heteroseksuāļus. Saprotiet, tādam sarakstam tad nebūtu gala. No juridiskā viedokļa, kas tamlīdzīgs jāaizmirst.

S.: Satversmes otrais pants noteic, ka visa vara pieder tautai, taču realitāte ir pretēja. Kā domājat, kāpēc starp valsts varu un tautu ir tik nepārvarama plaisa?

A.L.: Vara un sabiedrība ir divas dažādas pasaules. Valsts vara ir pašpietiekama. Tai nav nekādas vajadzības ne iedziļināties, ne arī interesēties par tautas noskaņojumu un tās interesēm.

Apmēram 90 procenti mediju apkalpo valsts varu, ar tās palīdzību veido šķietamu tautas viedokli, uz ko pēc tam paši atsaucas. Tas ir pašpietiekams apburtais loks. Tāpēc arī nav nepieciešams ievērot tautas patiesās intereses.

S.: Kā no tāda apburtā loka izkļūt?

A.L.: Vienīgais – jāpieceļas no krēsla! Tautai jāiziet no virtuves. Jāizsaka savs viedoklis. Jāsaprot –, ja nerunās un nerīkosies, ik gadu, ik pusgadu zaudēs arvien vairāk pozīciju, atgūstamas tās būs arvien grūtāk.

Represīvais aparāts visu laiku darbojas. Izskan it kā pozitīvi lozungi, taču ar slepenu mērķi. Ja sākam kriminalizēt visu, kas kustas, drīz nonāksim pie policejiskas valstis. Nu kur vēl tālāk, ja vecākiem par netikumu atņemam bērnus, vai krimināli sodām par nevēlamiem komentāriem internetā.

Ir daudz likumu, kas nav izmantojami vai ko neizmanto. Bet vajadzības gadījumā tos izmantos, un tie darbosies. Tas ir līdzībā ar bisi, kas karājas pie sienas – reiz tā vienalga izšaus. Sabiedrībai jāorganizējas – pilsoniskās kustībās, NVO, jāpauž viedoklis individuāli.

Pašlaik ir izveidojusies mediju cenzūra – tāda, ka nav iespējams atspoguļot patieso tautas viedokli. Kad „kritiskā masa” netaisnību vairs neļaus notušēt, valsts pārvalde nevarēs izlikties. Tad arī varēs salīdzināt un redzēt, ka tautas  viedoklis ir pilnīgi atšķirīgs.

S.: Domājot par to, kad tas būtu sasniedzams, jāatminas, ka arī barikādēm tauta nobrieda nevis vienā dienā, bet divus gadus intensīvi gatavojoties: organizējot mītiņus, sanāksmes, manifestācijas.

A.L.: Nezinu, vai divi gadi ir ilgi vai ātri, bet labi, ja šajā gadījumā tas būtu panākams divos gados – ka tauta sakustas un tās viedokli nevis ignorē, bet ņem vērā. Mums ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Nekas vairāk.

S.: Kaut arī tā jau ir pagātne, tomēr jautājums palicis neatbildēts: kāds ir jūsu kā Tieslietu ministrijas pārstāvja viedoklis par to, kāpēc valdība nenostājās pamatnācijas pusē un padevās tādai provokācijai kā referendums par divvalodību? Satversmē taču noteikts, ka valsts valoda ir latviešu. Vai Satversmei nav nekādas nozīmes, ja to var tik vienkārši apšaubīt?

A.L.: Satversmē rakstītais nenozīmē, ka, no juridiskā viedokļa, nevarētu rīkot referendumu. Referendumā arī Satversmi var mainīt. Ne jau tas pierāda, ka paplašinās plaisa starp tautu un valsti. Tā bija provokācija, bet tauta reaģēja pienācīgi – aizgāja un nobalsoja.

S.: Tam nauda atradās – vējā izmesti 1,7 miljoni latu.

A.L.: Tad, lūk, padomājiet, kāpēc šajā gadījumā vējā varēja izmest 1,7 miljonus latu, taču citām svarīgām vajadzībām naudas trūkst.

S.: Jā, tieši tā, jūs mani sapratāt pareizi, tas arī ir nākamais jautājums.

A.L.: Kas attiecas un būtiskiem jautājumiem – tauta neuztur pietiekamu spriedzi. Mēs neizjūtam reālos apdraudējumus – tā ir problēma. [Mūs] var iemest kā vardi katlā un lēni sildīt, kamēr esam izvārīti, bet nejūtam to. Tie, kas apdraudējumu jūt, cīnās ar to, aizbraucot peļņā uz ārzemēm vai vienkārši nospļaujoties. Referenduma gadījumā tauta izjuta reālu apdraudējumu un nobalsoja.

S.: Tad jau iznāk, ka nu jāgaida referendums par teritorijas dalīšanu, Latgales autonomiju.

A.L.: Nē, es nedomāju, ka par to būs referendums.

S.: Parunāsim par propagandu! Vai nebūtu laiks Latvijai sākt spraigu informatīvo karu – atspēkojot mūsu valsts apmelotājus, ceļot savu nacionālo pašapziņu, izkopjot morāli, uzturot patriotismu?

A.L.: Kā jau iepriekš minēju, gan komerciālie, gan arī sabiedriskie mediji daudzos gadījumos apkalpo valsts varas intereses. Nacionālās pašapziņas celšanā un propagandēšana prasa papildu slodzi un resursus. Varai tas nav vajadzīgs, īstenībā tā baidās no spēcīgas nacionālas ideoloģijas un propagandas, jo tajās ietvertas tradicionālās vērtības, un tas jau varai ir bīstami.

Domāju, ka šādai vērtību propagandai jābūt, un tas ir pašu cilvēku un tautas interesēs. Tas atkarīgs arī no medijiem – vajadzīgs arī sabiedriskais pasūtījums.

S.: Bet ja valsts nav ieinteresēta šādā pasūtījumā – neatbalsta to, jo tas ir tautas, nevis varas interesēs?

A.L.: Pasūtījums ir formāls. Kas gatavo sabiedrisko pasūtījumu Latvijas Televīzijai, Latvijas radio? Pati televīzija un radio. Uzraksta, nosūta NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), tur to izskata, atbalsta, palaiž. Kā tas var būt? Sabiedriskam pasūtījumam jānāk no sabiedrības, jo tie ir raidījumi, ko apmaksā no mūsu kopējās naudas.

S.: Jāpiekrīt. Līdzīgi kā filmas Kolka Cool tapšana, kas izsauc dažādas izjūtas.

Tuvojas 16. marts, un, kā ik gadu, krievu kopienas pārstāvji apspļaudīs, zākās, apsmies, nosodīs gājiena dalībniekus, latviešu tautu sauks par “fašistiem”. Vai tas arī nebūtu jāpieskaita pie naida runas, vai valdībai nebūtu jāvēršas pret šādiem nievājošiem izsaucieniem, vai tie nebūtu jāaizliedz, jāsoda administratīvi vai krimināli?

A.L.: Vārdus aizliegt nevajadzētu. Tas būtu strupceļš, jo problēma nav vārdā. Daudz ir sapurgātu jēdzienu. Jāraugās, kādi spēki, grupējumi, naidīgas organizācijas aiz vārdu paudēju mugurām slēpjas, un jāvēršas pret tām, jo tās grauj Latvijas suverenitāti. Pret tām organizācijām, kas kurina naidu un apdraud valsts neatkarību, ar prasību jāvēršas drošības dienestos. Bet krimināli sodāmai jābūt totalitāra režīma slavināšanai un tā simbolikas lietošanai.

S.: Kā jūs izskaidrotu valsts varas pārstāvju naidīgo vēršanos pret tautu, aizstāvot bērniem domātās grāmatiņas par dzimumlomu maiņu? Kad vecāki un NVO pieprasīja apturēt vēršanos pret konservatīvajām vērtībām, Viņķeles kundze (labklājības ministre Ilze Viņķele – red.) protestētājus izsmēja, nosaucot par tumsoņiem, no dzīves atpalikušiem, un uzdrošinājās pārmest izpratnes trūkumu 36 deputātiem. Pēc daudzkārtējiem protestiem programma turpinās… Vai tā nav atklāta naida runa, vēršanās pret valsts interesēm?

A.L.: Tas tāpēc, ka valsts pārvalde un sabiedrība dzīvo katra savā autonomā pasaulē. Valstij nav svarīgs vairākuma noskaņojums. Valsts pārvalde rīkojas pēc programmas, un, ja nepieciešams, ar mediju palīdzību rada tautas atbalsta ilūziju.

S.: Vēl viens apburtais loks.

A.L.: Tieši tā – fikcija. Tikko runājām par grāmatiņām bērnudārzā, bet ir vesela programma, kas paredzēja cita starpā mācīt arī par dzimumlomu maiņu skolās un ko Saeimas komisija tikai brīnumainā kārtā apturēja. Tas ir kaut kas prātam neaptverams!

S.: Bet tas taču notiek par nodokļu maksātāju naudu! Viņi pretojās šādai trīs gadu programmai! Vai tad tās īstenošanā izmanto ieinteresētās puses līdzekļus?

A.L: Nē, to paredzēts darīt par nodokļu maksātāju naudu.

S.: Absurds! Par tautas līdzekļiem dara to, ko tā negrib, un tautai nav nekādas teikšanas!

A.L.: Valsts izpildvara vairs nekautrējas pārkāpt pat Satversmi. Parlamentārā valstī izpildvarai nav tiesību ignorēt parlamenta komisijas lēmumu. Taču mūsu izpildvara ‘uzspļauj’ un saka: „Nē, mēs turpināsim!” Pirmkārt, izpildvara jutās pārsteigta, ka parlaments ko tādu formulējis. Otrkārt, tas nebūt nav mainījis valdības pozīciju. Un jūs vēl jautājat, kā ir ar Satversmes otrā panta ievērošanu. Lūk, tā arī ir.

S.: Priecē vismaz tas, ka 36 saeimas deputāti parakstījušies par plāna apstādināšanu. Labs sākums.

A.L: Jā. Tas ir piemērs, kas paskaidro, kāpēc jāraksta – citādi nedzird. Starp citu, vēstuli parakstīja deputāti no dažādām partijām.

S.: Latvijā nav īsteni liberālas partijas. Tad kāpēc daudzi deputāti izturas tā, it kā būtu izauguši citā valstī, ar citādām vērtībām – Latvijai svešām, nepieņemamām? Turklāt vēlēšanās tauta izraugās vienu, bet pretī saņem ko citu.

A.L.: Dalīt partijas latviešu un krievu partijās – tas ir mūsu politiskās kultūras trūkums. Iedalījumam vajadzētu būt, piemēram, liberāļos un konservatīvajos. Tad cilvēki zinātu, par ko balsot. Pašlaik ir rasols, katrā partijā – pa druskai no katras ideoloģijas. 36 deputātu vēstule parādīja – konservatīvo vērtību aizstāvji ir visās partijās. Katrā ir arī liberāļi. Tāpēc vēlētājiem sagādā vilšanos, kad deputāts, kas, viņi bija cerējuši, pārstāvēs viņu intereses, sāk runāt ko tādu, kas nesaskan ar vēlētāju pārliecību.

S.: Neizpratni vēl nesen radīja aizliegums ierakstīt pasē tautību…

A.L.: Tas ir kaut kas prātam neaptverams. Kosmopolītisms un liberālisms lien iekšā pa visām spraugām. Nevarat iedomāties, kādu pretestību sagaidījām šajā jautājumā. Par tiesībām ierakstīt pasē tautību cīnījāmies pusgadu.

S.: Tagad, kad šīs pašsaprotamās tiesības ir izcīnītas, atrunājas, ka dārgi maksā aparāts, lai arī jāpiemaksā nebūtu bijis nekas, ja tautības apliecināšana pirms tam uz laiku nebūtu liegta.

A.L.: Tā ir ideoloģiju cīņa.

S.: Kamēr valsts vara domā par to, kā veiksmīgāk ieguldīt finanses integrācijā, valsts valodas bezmaksas mācībās, tā neievēro, ka joprojām notiek latviešu tautas asimilācija, rusifikācija, un nenovērš to. Vai nevajadzētu finanses un spēkus ieguldīt abos virzienos? Lai neiznāktu tā, ka pa vienu galu iekšā, par otru – ārā?

A.L.: Nedomāju, ka notiek nepārprotama latviešu rusifikācija, tieši otrādi, krievu bērni tagad mācās latviešu bērnudārzos. Es trauksmi zvanītu par to, ka notiek angliskošana. Tagad Ķīļa reforma pieprasa mācīties Eiropas Savienības valodās, kas arī pamazām ievieš liberālismu valstī.

S.: Paies ilgs laiks, kamēr bērni izaugs, taču pašlaik rusifikācija izpaužas spilgti. Joprojām – jau 22 gadus – tiek ignorēta valsts valoda. Par latviešu nodokļiem jāapmaksā valodas kursi krievvalodīgajiem. Varētu saprast, ja tas notiktu neilgi pēc neatkarības atgūšanas, bet pēc 22 Latvijā nodzīvotiem gadiem – absurds. Valsts iestādēs, iesniedz dokumentus krievu valodā, un darbiniekiem tie jāpārtulko. Tirdzniecībā ar krievvalodīgiem jārunā krieviski. Krievvalodīgie pārdevēji veikalos uzrunā klientu krieviski un jūtas diezgan aizvainoti, ja klients uzstājīgi runā latviski. Lai iestātos darbā vietējā uzņēmumā, jāzina krievu valoda. Par spilgtiem piemēriem var runāt daudz. Tiesa gan, jāpiekrīt, no otras puses, novērojama uzstājīga angliskošana.

A.L.: Tā ir cīņa par pamatiem.

S.: Bet mums taču ir stipri pamati! Kāpēc par tiem vēl jācīnās? Tie jāpieņem, nevis jāapšauba un jāgrauj.

A.L.: Tagad ir kā 1919. gadā. Bija Niedras valdība, kas aicināja tautu sekot vāciešiem, un Stučkas valdība, kas gāja kopā ar krieviem un cēla komunismu. Trešie – nacionālā valdība un saujiņa atbalstītāju, Kalpaks un 250 karavīru armija. Nekas nav mainījies. Vieni izvēlas austrumus – rusifikāciju. Otri skatās uz rietumiem – kā savulaik Niedres valdība. Un tikai nedaudzi uzskata – mēs paši varam ko mainīt.

Esmu šokēts, ka no politiķu mutes dzirdēju: „Latvija ir pārāk maza valsts, lai tai būtu pašai sava monetārā politika.” Pasakiet kaut ko tādu Islandē, kas arī ir maza valsts, tāds politiķis būtu momentāli ārā no valdības. Tā taču nedrīkst būt! Tā ir sevis un tautas noniecināšana.

S.: Tuvojas plaši reklamētais Pride 2015: tauta to negrib, bet tas būs uzspiests. Skaidrs, ka pretošanās būs. Vai cīņa atkal nebūs ar sekām, nevis cēloņiem? Kā mēģinās apturēt neapmierinātības vilni – ar sētiņas uzlikšanu?

A.L.: Tieši tāpēc iecerētas izmaiņas 78. pantā.

S.: Tas taču neapstādinās tautu…

A.L.: Latvijas Republikas Satversmes  100. pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Bet ir arī Satversmes 116. pants, kas nosaka: „Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.” Brīvības izpausmes var ierobežot, ja tās ir pretrunā ar tikumību. Tautas kustībai būtu jāiestājas par to, ka tā vēlas iedzīvināt 116. pantu. Vajadzētu nevis paplašināt Krimināllikuma 78. pantu, bet gan homoseksuālisma propagandu kriminalizēt vai padarīt administratīvi sodāmu. Jautājums tikai – vai tauta spēs pašorganizēties un paust nostāju.

822 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Sabiedriskā apspriešana: Jaunajā mācību saturā izņem kristīgās mācības priekšmetu 1.-3. klasei

Sabiedriskā apspriešana: Jaunajā mācību saturā izņem kristīgās mācības priekšmetu 1.-3. klasei(0)

UZMANĪBU! Forumu ciklā eksperti apspriedīs jaunā mācību satura piedāvājumu. Nedēļas laikā to var brīvi apmeklēt arī interesenti izsakot savu vērtējumu  Kristīgās mācības skolotāja Dita Pavloviča paužot nožēlu stāsta: „Mācu šo priekšmetu jau 14 gadus- kopš tas tika ieviests skolu programmā kā obligāts izvēles priekšmets. Trīs gadu garumā reizi nedēļā no 1.-3. klasei bērni apguva pašu kristietības

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”

Doma baznīcā atklāj barikāžu laikam veltīto vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”(0)

Doma baznīcā atklāj jauno vitrāžu “Ar degsmi par brīvu Latviju”, kas veltīta 1991.gada barikādēm un Latvijas neatkarībai,- ziņo spektrs.com/la.lv/vsm.lv Doma baznīcai bija sevišķa nozīme 1991. gada janvāra barikāžu laikā, kad tā pārvērtās par sava veida kaujas nometni, kur neatkarības aizstāvji smēlās garīgo spēku un saņēma gan emocionālo mierinājumu, gan medicīnisko palīdzību. Lai godinātu barikāžu laiku

Juridiskas sarunas par Satversmi

Juridiskas sarunas par Satversmi(0)

Reizi piecos gados Satversmes pieņemšanas gadadienā apspriežam tās iespējamos pilnveidojumus. Piedalīsies: LU docents Jānis Pleps; tiesībsargs Juris Jansons; Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce. dalība brīva bez maksas vēlama iepriekšēja pieteikšanās:[email protected] Laiks: 15 februārī, 13:00; Adrese: Raiņa būlvārī 4.

NHL hokeja leģenda Artūrs Irbe: mans stāsts

NHL hokeja leģenda Artūrs Irbe: mans stāsts(0)

Artūrs Irbe – Ne tikai NHL hokeja leģenda, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, vārtsargs, bet arī vīrietis, tēvs un kristietis. 3. februārī bezmaksas sarunu pasākums, kurā Artūrs dalīsies ar savu stāstu par pārbaudījumiem un uzvarām un šajā ceļā iegūtajam atziņām. Saturs ar uzsvaru vīriešiem, taču aicināts ikviens. 3. februārī Rīgā, Rīgas Vasarsvētku draudzē “Cerība”, Nometņu ielā

Aina uz ekskursiju, lai iepazītos ar Rīgas Ebreju kopienas namu

Aina uz ekskursiju, lai iepazītos ar Rīgas Ebreju kopienas namu(0)

Rīgas Ebreju kopiena uzsāk jaunu projektu jauniešiem ar ebreju saknēm un vēlmi iepazīt ebreju kultūru un labi pavadīt laiku kopā ar interesantiem cilvēkiem. Aicinām uz pirmo pasākumu svētdien, 21. janvārī plkst. 12:00! Pasākuma laikā iepazīsim Rīgas Ebreju kopienas namu (Skolas iela 6) – kultūras pieminekli un kādreizējo Ebreju teātra ēku: ielūkosimies, kas notiek aiz “slēgtām

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.