9.maijā, Kristīgās Ticības centrā, Sietlā, kuras mācītājs ir Keisijs Trits ar koncertu uzstājās Darlīna  Čeka no Austrālijas. Pēdējo trīs gadu laikā Darlīna aktīvi ar savu komandu vada koncertus un slavēšanu dažādās pilsētās un pasaules valstīs,-ziņo spektrs.com/atsaucoties uz lkr.lv/cnlnews.tv

Šajā pasākumā Sietlā kopā sanāca tūkstošiem cilvēku, lai divarpus stundu garumā slavētu Dievu kopā ar Darlīnu Čeku un viņas komandu.

Darlīna slavēšanas laikā uzsvēra, ka slavēšana ir spēcīgs ierocis, kas mūs atbrīvo. Mums šodien jāļauj Dievam kļūt par vislielāko un visaugstāko dzīves mērķi, lai mēs iegūtu patiesu brīvību.

Burtiski demonstrējot dabiskumu un atraisītību slavēšanā, Darlīna uz skatuves aicināja bērnus, kuri brīvi dziedāja un dejoja Dieva priekšā.

Itālijā pēc aborta, kurš tika veikts 22. grūtniecības nedēļā, mazulis nodzīvoja vēl divas dienas. Ārsti viņu atrada apmēram diennakti pēc operācijas. Vēl apmēram diennakti viņi cīnījās par mazuļa dzīvību intensīvās terapijas nodaļā. Incidents noticis Rosāno pilsētā Itālijas dienvidos,-ziņo spektrs.com./marcisjencitis.lv

Bērna māte piekrita aborta izdarīšanai pēc tam, kad izmeklējumi liecināja, ka bērns piedzimšot invalīds.
Bērna ķermenīti vairāk nekā pēc 20 stundām atrada priesteris Antonio Martello, kurš bija nācis aizlūgt par nedzimušo bērnu.  Sev par pārsteigumu viņš pamanīja, ka mazulis elpo un kustas. Garīdznieks tūlīt sacēla trauksmi un bērns nekavējoties tika ievietots intensīvās terapijas nodaļā. Tomēr neraugoties uz to, mazulis no rīta nomira.

Starpkonfesionāls gavēnis “Slāpes pēc Dieva”.

Meklēsim To Kungu un Viņa spēku, meklēsim Viņa vaigu!

Dārgie draugi, brāļi un māsas Jēzū Kristū!

Laikmets, kurā mēs dzīvojam, ir ārkārtīgi straujš un steidzīgs. Ir tik daudz  pienākumi, sapulces un plāni, kuri jāpagūst realizēt. Tas viss cenšas mūs iepīt laika trūkumā un steigā, neļaujot mums apstāties, nolikt visu malā un atdalīt īpašu laiku tikai Dievam. Lasīt vairāk

Man bija dzimšanas diena, man uzdāvināja ziedus un es pateicu paldies. Manam bērnam bija dzimšanas diena, viņam uzdāvināja auto un viņš pateica paldies. Mēs vienmēr pasakām paldies par dāvanām, ko saņemam,- spektrs.com ziņo Ieva Leinasare.

Vakar bija Latvijas neatkarības 20.gadadiena, pie Brīvības pieminekļa runāja svarīgi cilvēki un arī teica paldies – paldies māmuļai dabai, paldies veļiem (Īvāns), paldies Helsinkiem 86, paldies Vides aizsardzības klubam, paldies tiem, kas te un citur, paldies mums un jums (valsts prezidents) – un tas tika noslēgts ar valsts himnu „Dievs svētī Latviju”. Tikai viens paldies neizskanēja – Dievam.
Tomēr savas un tautas dzīves svarīgākajos brīžos sakām – mīlestība ir Dieva dāvana, bērns ir Dieva dāvana, dzīvība ir Dieva dāvana, brīvība ir Dieva dāvana. Tomēr dzīves bezcerīgajos brīžos lūdzam – Dievs palīdzi. Tad kāpēc pie Brīvības pieminekļa nebija šī viena paldies? Aizmirsās? Neienāca prātā? Likās, ka tauta nesapratīs? Nelikās svarīgi? Nelikās ērti? Pietrūka laika?
Kā rīkotos Tu, cilvēks būdams, uz savu sirds dāvanu paldies vietā saņemdams – dod vēl kaut ko? Par kādu svētību mūsu zemei un tautai var būt runa, ja turpinām diedelēt dziesmā svētību no Dieva, bet vienkāršu paldies par brīvību neprotam pateikt? Un nekas nebūs labi, kā atbilstoši notikumam pacilātās runas runāja, kamēr nesapratīsim, kas ir kas – cilvēks ir cilvēks un Dievs ir Dievs. Nevis otrādi. Diezvai mēs izbrauksim cauri ar himnu kā lūgšanu Dievam. Viņš par to saka šādi: “Mities jel skandināt Man savas ķerkstošās dziesmas! Un Es negribu ne dzirdēt tavu cītaru skaņu! Bet lai tiesa plūst kā straume un taisnība kā mūžīgs strauts!” /Amosa 5:21-24./
Bet Dievs saka arī šādi: “Bet arī vēl tagad,” saka Tas Kungs…. Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ.„ /Joēla 2:12-13/
Īvāns savas runas noslēgumā minēja interesantu līdzību par PSRS karaspēka parādi 1991.gada 4.maijā, dažas stundas pēc neatkarības deklarācijas parakstīšanas, kas bija kā šīs varas pēdējā prezentācija. Un arī man ienāca prātā līdzība, ka varbūt šī Īvāna kunga runa ar tās dīvainajiem “paldies” bija kā pēdējā atrauga pirms jaunas Latvijas, kas patiesi ir brīva – brīva skaļi pateikt paldies savam Radītājam. Domā tauta, tu taču esi brīva! Runā tauta, tu taču esi brīva! Vai esi?
P.S. Sēžot tā viena pie datora domāju, vai es pati pateiktu šo vienu paldies pie Brīvības pieminekļa, kad tik daudz cilvēku apkārt.. Nezinu, bet gribētu. Visticamāk jau no uztraukuma vispār neparunātu. Tāpēc izmantošu šo iespēju, lai pateiktu – paldies Tev, Dievs, par mūsu brīvību, paldies par savu valsti, paldies Tev par mūsu talantīgo tautu, paldies par mūsu skaisto zemi, paldies, ka esi izvedis mūs cauri visiem vēstures līkločiem un darījis stiprākus, paldies, ka neatdevi mūs iznīcībai toreiz 1729.gadā (1.atmoda), paldies, ka Tu esi un būsi vienmēr, un kopā ar mums arī šodien.

Mīļie draugi no Lietuvas un Igaunijas! Latvijas tauta! Arī pirms 20 gadiem Rīga un Latvija bija pilna emociju kā šodien. Tā priecājās, gavilēja un, protams, dziedāja. Vienā mēlē, vienā dvēselē dziedājām kā tieši dažus mirkļus atpakaļ – Daugav’ abas malas mūžam nesadalās,-ziņo spektrs.com/president.lv

Mūsu tautai joprojām sāpēja, ka latvju zeme stāv vaļā kā pušu rauta dzīsla, tomēr no cerībām bija izaugusi griba. Griba un apņēmība panākt, ka Latvija būs brīva valsts.

Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Tā bija apņemšanās atjaunot savu valsti – Latvijas Republiku – un panākt, lai to atzītu de facto.

Brīvības alkas, kas bija dzīvojušas dziesmu zemtekstos, pārtapa politiskajā dokumentā. Mēs apņēmāmies panākt iespēju dzīvot atvērtā pasaulē, nepieļaut latviešu nācijas izzušanu, pašcieņas noliegšanu un turpmāku dziļu bezcerīgu ekonomisku stagnāciju.

Tolaik vēl bija daudz neatbildētu jautājumu par to, kā panākt valstisko neatkarību. Garantiju Latvijas neatkarības atgūšanai tobrīd vēl nebija.

Daudz paļāvības tika likts uz iespējamo notikumu attīstību un visas tautas gribu. Mūsu gribu stiprināja nelokāma pārliecība, ka mūsu tautas dzīvība ir mūsu brīvība, ka neatkarības atgūšana ir vienīgā iespēja izdzīvot nācijai un  arī mums katram dzīvot pilntiesīgu dzīvi.

Šodien mums ir jāpateicas visiem – simtiem tūkstošiem cilvēku, kas paveica šķietami neiespējamo – atguva  Latvijas valsti. Mums jāpateicas visiem – gan Helsinki 86, gan Vides aizsardzības klubam, gan pilsoņu komitejām, gan Tautas frontei, katram, katram cilvēkam, kas piedalījās Baltijas ceļā un daudzajās manifestācijās. Jāpateicas visiem tiem, kas tautas aptaujā balsoja par ceļu uz neatkarību. Paldies visu tautību Latvijas iedzīvotājiem, kas šajā laikā izlēma būt kopā ar latviešu tautu un kopā atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Paldies visiem latviešiem ārvalstīs, kas ilgus gadus dzīvoja ar brīvas Latvijas dzirksti krūtīs un palīdzēja to uzšķilt atkal Latvijā. Paldies, ka noticējāt! Paldies, ka uzdrīkstējāties! Paldies, ka atbalstījāt!

No brīvības punkta skatoties, šodien redzam, ka ieguvēji ir arī tie, kas tolaik nostājās pret valstisko neatkarību. Arī viņi šodien bauda visas cilvēka pamattiesības, ko paredz brīvas Latvijas Satversme.

Visas 4.maija deklarācijas apņemšanās ir izpildītas. Pat vairāk. Šodien Latvija ir demokrātiska valsts, latviešu valoda ir valsts valoda. Latviju apbrīno par tās daudzveidīgās etniskās kultūras augsto attīstību. Mums visiem ir pilnīga reliģiskās izvēles brīvība.

Latvijā katrs var brīvi paust savu viedokli. Tagad Latvijas karogs plīvo Olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos. Latvija sēž pie nozīmīgākajiem starptautisko sarunu galdiem. Mums ir savi Nacionālie bruņotie spēki. Mums ir sava zeme. Mums ir sava valsts.

Šādu Latviju, kurā dzīvot mums un mūsu bērniem, toreiz apņēmāmies izveidot.

Tagad izaugusi jauna paaudze, kurai brīvība, neatkarība un demokrātija nav sapņa piepildījums, bet pašsaprotama valstiskuma un savas personības izpausme. Šodien pretnostatījumu – par vai pret – nomainījusi daudzveidība. Daudzveidība uzskatos, paustajos viedokļos, nākotnes redzējumā un arī iespējās. Iespēju daudzveidība ļauj katram savu dzīvi veidot atbilstoši savām vēlmēm, vērtībām, gribai un pašapziņai.

Taču brīvība arī no mums pieprasa – pieprasa spēju būt brīvam, mīlēt brīvību. Tas nav visu sapņu automātisks piepildījums. Brīvība pieprasa atbildību par savu dzīvi, atbildību par savu valsti.

Izrādās, ka iet pa neatkarības līdzenumu, izvairoties no šķēršļiem un kļūdām, ir tikpat grūti, kā kāpt brīvības kalnā. Jo mūsu valsts vairs nav tikai ietvars, kurā labi dzīvot. Mūsu valsts esam mēs katrs pats par sevi un mēs visi kopā.

Dzīvot savā valstī nozīmē arī uzticēties cits citam. Uzticēšanās ir atbildības dalīšana. Taču uzticēšanās bez atbildības pieprasīšanas noved pie tā, ka savtīgas intereses ņem virsroku pār valsts un sabiedrības labumu, rodas varas bezatbildība, meli, korupcija, valsts nozagšana.

Kā to iznīdēt? Tikai mīlot savu valsti. Uzturot savu pašapziņu. Uzņemoties rūpes un atbildību par Latviju. Šodien vairs nav – tie un mēs. Mūsu varā ir veidot visiem kopā savu valsti. Un to nedrīkst nenovērtēt! Latvija ir mūsu zeme. Vienīgā. Un mēs paši izvēlamies, ko šajā zemē stādīt. Melus, negausību vai ticību un godīgumu. Gaušanos vai tomēr uzņēmību.

Pirms 20 gadiem brīvības ilgas radīja dažādus sapņus. To, kāda būs atjaunotā Latvija, katrs iedomājās citādāk. Katram bija savs sapnis par savu dzīvi atjaunotajā Latvijā. Bet visiem kopā bija sapnis par neatkarīgu Latviju, par savu valsti, sapnis par to, kādā valstī dzīvosim un kāda būs mūsu tautas nākotne.

Arī šodien mēs nedrīkstam pazaudēt sapņus, kas tiecas tālāk par katra paša dzīvi. Sapņus par to, kas izaugs no saknēm, kas dzītas brīvas Latvijas zemē.

Latvija vienmēr savā vēsturē ir atdzimusi no tautas spīta un sapņiem. Tā veidota ar drosmi, lielu pašapziņu un milzu ticību savas tautas nākotnei. Mūsu tautas spēks ir savas zemes un tautas mīlestība. Tas ir ierakstīts mūsu asinīs, mūsu sirdīs un mūsu dziesmās.

Mēs izdziedam vārdus: Es savu Tēvzemi dzirdu – tur zeme čukst – cik stiprs būsi – tik stipra būšu es. Un mēs ticam šiem vārdiem. Tāpat kā ticam savai zemei, tāpat kā ticam paši sev. Mēs ticam savas valsts nākotnei, jo tikai brīvība ir mūsu tautas dzīvība. Paldies par brīvību!

Dievs svētī Latviju!

Vēlāk sakarā par svētku norisi prezidents atzina

„Man ir patiess prieks, ka mums visiem kopā izdevās radīt sirsnīgu svētku gaisotni un savās atmiņās atsaukt Latvijai izšķirošos notikumus pirms 20 gadiem. Ceru, ka šie svētki radīja līdzpārdzīvojumu jauniešos, kuri pirms 20 gadiem nebija klāt brīdī, kad Latvijas tauta bija emocionāli vienota un ticēja savam spēkam veidot tādu valsti, kādu mēs paši bijām izsapņojuši. Iedvesmojoties no svētku pozitīvajām emocijām, aicinu ikvienu Latvijas iedzīvotāju izdarīt vismaz vienu labu darbu un izsapņot savu sapni Latvijas un tās brīvības vārdā.”

Saeimas svinīgā sēde un deputātu fotografēšanās

Tomēr Latvijas Tautas frontes (LTF) līderis Dainis Īvāns nemaz nevēlējās runāt Saeimas svinīgajā sēdē 4. maijā.
Presei viņš teica „Mēs esam izkarojuši tikai vienu brīvību – iespēju ik pa četriem gadiem nomainīt varas eliti. Bet vēl jāizcīna otra – iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu arī starpvēlēšanu periodā.”

Valsts prezidents Valdis Zatlers pirmdien, uzstājoties starptautiskās konferences “1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti” atklāšanā Latvijas Universitātē, izvirzīja četrus uzdevumus valsts attīstībai, aicinot politiķus priekšvēlēšanu programmās piedāvāt risinājumus to sasniegšanai,- ziņo spektrs.com/delfi.lv

Zatlers norādīja, ka ” nevajadzētu pārāk daudz laika veltīt, lai noskaidrotu, kas pie kā bija vainīgs, kāpēc viss neizdevās, kā vēlējāmies”. “Jo mēs nevaram atgriezties nulles punktā un sākt visu no jauna. Pagātnes sasniegumi, par kuriem mēs varam būt patiesi lepni, mūs neapdrošina pret nākotnes kļūdām un neveiksmēm, tie nevar būt par pamatu paštīksmei. Mūsu panākumi ir kvalitātes latiņa, apliecinājums, ka mēs varam, ja patiesi gribam!” sacīja prezidents.

“Mūsu mērķis ir saprātīgi pārvaldīta, zaļa, radoša un starptautiski aktīva nacionāla valsts, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta. Mēs gribam šādu valsti izveidot! Mēs varam šādu valsti izveidot. Mēs to paveiksim. Mums būs šāda valsts!” sacīja prezidents.

Viņš uzskata, ka Latvijas atjaunotās neatkarības 20 gados ir paveikts “pārsteidzoši daudz”. Vienlaikus viņš norādīja uz straujās attīstības ēnas pusēm, piemēram, ir pieaugusi cilvēku mantiskā nevienlīdzība, izveidojusies dziļa neuzticības plaisa starp varu un tautu, kuru vēl vairāk palielina pastāvīgas aizdomas, ka politiskos un reizēm arī tiesiskos procesus Latvijā virza atsevišķu cilvēku ekonomiskās intereses.
Tomēr prezidents uzskata, ka “mēs nedrīkstam ļauties tikai pagātnes atmiņu un nostaļģijas vilinājumam”. Viņš atgādināja Bībeles stāstu, kas vēsta, ka Mozus 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi. “Tieši sākums bija pats grūtākais, tieši tad tauta uz brīdi piemirsa savas vērtības, sāka pielūgt zelta teļu, zūdījās un gaudās par grūtībām un pieminēja stabilo dzīvi pirms garā ceļa uzsākšanas,” Bībeles stāstu atgādināja prezidents.

Viņš uzskata, ka “pienācis laiks tagad, kad esam pusceļā, par atskaites un vērtēšanas punktu izvēlēties nevis 1990.gadu vai 20.gadsimta 30.gadu Latviju, bet gan Latviju 2030.gadā”. “Mums jau šodien ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāda būs Latvija 40 gadus pēc neatkarības atjaunošanas,” uzsvēra Zatlers.

Viņaprāt, nav pareiza pieeja, ka Latvijai vajag izvirzīt jaunu lielu mērķi, līdzīgu kā iestāšanās ES un NATO. Prezidents atgādināja, ka “eiforija pēc pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā mums ir dārgi maksājusi”. “Šādi uzstādījumi rada ilūziju, ka pēc divu, trīs gadu saspringtāka darba, sasniedzot konkrētus uzdevumus noteiktā laika posmā, mēs varēsim atslābināties un turpmāk dzīvot bezrūpīgi. Tā vienkārši nemēdz būt,” brīdināja prezidents.

Viņaprāt, politiķu pienākums ir iezīmēt savu redzējumu par valsts attīstību. “Vēlēšanu gads ir ļoti piemērots laiks, kad sabiedrībai ir lieliska iespēja pieprasīt konkrētus risinājumus ilgtermiņa uzstādījumiem no politiskajām partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās. Tieši šādiem konkrētiem, praktiskiem politikas uzstādījumiem un piedāvātajiem risinājumiem ir jākonkurē cīņā par vēlētāju balsīm,” uzsver Zatlers.
Viņš pats redzot četrus lielus uzdevumus nākamajiem 20 gadiem un “tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes jāsniedz politisko partiju priekšvēlēšanu piedāvājumiem”.

Prezidents uzskata, ka, pirmkārt, ir “jānostiprina valsts pamati”. “Latvijas valsts pamats ir cilvēki, šīs valsts pilsoņi, kas piedzimst, izskolojas un nav spiesti lielā skaitā doties prom no savas dzimtenes. Bez Latvijas tautas nav Latvijas valsts!” atgādināja prezidents.

Viņaprāt, nepieciešamas fundamentālas izmaiņas valsts sociālajā politikā – daudz plašāks risinājumu klāsts, ne tikai “māmiņu algas”. “Nepieciešams radīt apstākļus, lai arī no valsts aizbraukušie vēlētos pielietot savu jauniegūto pieredzi un zināšanas Latvijas labā. Mums nepieciešama pārdomāta lauku attīstības stratēģija, lai atspriegotu centrtieci valsts attīstībā,” sacīja Zatlers, uzsverot: “Panākt to, lai Latvijā ģimene vēlas un spēj izaudzināt divus un vairāk bērnus, ir nākamās divdesmitgades svarīgākais uzdevums.”

Viņaprāt, pirmais solis būtu beidzot izveidot valsts ilgtermiņa demogrāfisko politiku un to pēc būtības, nevis formāli piepildīt ar valsts un pašvaldību konkrētām atbalsta formām jaunām ģimenēm un bērnu audzināšanai.

Otrkārt, “beidzot jāiemācās efektīvi un ar jaunradi saimniekot savā zemē“, sacīja prezidents, norādot, ka “šeit diez vai derēs salīdzinājums ar pagājušā gadsimta 20. un 30.gadiem, jo ekonomikas struktūra pasaulē ir fundamentāli mainījusies”. “Latvijas ekonomikas nākotnei pēc 20 gadiem jābūt ilgtspējīgai un jābalstās nevis uz aizņemtas naudas un importa patēriņu, bet uz spēju pašai nodrošināt nozīmīgu eksporta apjomu,” uzskata Zatlers.
Viņaprāt, neattaisnojās cerības, kas tika liktas uz finanšu ekonomikas attīstību. “Mums būs jāpievēršas reālajai, tas ir, ražošanas un pakalpojumu ekonomikai, taču nevis tradicionālā – 20.gadsimta izpratnē -, bet gan energoefektivitātes un jaunrades augsto standartu virzienā,” aicina prezidents. Viņš arī norāda, ka Latvijas nākotne ir meklējama “zaļajā enerģētikā”, kur jau tagad Latvija apsteidz daudzas ES valstis.
Prezidents arī uzskata, ka nākamajām desmitgadēm jākļūst par aktīvas ārējās ekonomiskās politikas iniciatīvu laiku. Ir jāturpina darbs, lai izmantotu Latvijas ilgtermiņa interešu īstenošanā NATO un ES dalībvalstu statusu, jāturpina stratēģiskā partnerība ar ASV. Tāpat Latvijas ilgtermiņa interesēs ir uz savstarpēju cieņu, sapratni un izdevīgumu balstītas attiecības ar Krieviju, kā arī ar citiem partneriem austrumos, norāda Zatlers.
Treškārt, uzskata prezidents, “mums beidzot jāiemācās saprātīgi pārvaldīt savu valsti”. “Mēs esam bijuši ļoti veiksmīgi nacionālās valsts institūciju atjaunošanā, taču esam pazaudējuši tautas uzticību tām,” norāda Zatlers, atgādinot pērnā gada janvāri, kad “mēs redzējām pilnīgi cita veida “barikādes” pie Ministru kabineta un Saeimas logos lidoja pavisam citi akmeņi” nekā 1991.gadā, kad tauta cēlās aizsargāt tikko atjaunotās valsts vadību.
Prezidents uzskata, ka ir divas izejas. Vispirms visām institūcijām jāstrādā efektīvāk un jāpanāk, lai cilvēki izjūt viņu darba un lēmumu pozitīvās sekas, bet, no otras puses, Latvijas iedzīvotājiem – tautai – daudz aktīvāk jāpiedalās savas valsts pārvaldē. “Tās ir ne tikai tautas iespējas un tiesības, bet arī pienākums, kas jāuzņemas pilsoniski izglītotam indivīdam, saņemot valsts atbalstu un mudinājumu pilsoniskai rīcībai. Tieši tas, ka pilsonis var aktīvi lemt par sev un sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, ir atšķirība starp pilsoni un labi atalgotu imigrantu, kas nav integrējies vietējā sabiedrībā un nepiedalās tās politiskajos procesos. Ja mēs uzskatām, ka brīvības divdesmitgades ieguvums ir nacionāla valsts, tad turpmāk Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana būs iespējama tikai tad, ja mēs iemācamies paši saprātīgi to pārvaldīt,” norādīja Zatlers.
Kā ceturto uzdevumu valsts attīstībai prezidents izvirza to, ka “mums ir jāiemācās atkal saskatīt un izmantot cilvēku savstarpējās sadarbības sniegtās iespējas”. Viņaprāt, “šajos 20 gados mēs nespējām saliedēt un apvienot dažādās sociālās un etniskās grupas”.
Zatlers uzskata, ka “vecuma diskriminācija darba tirgū ir redzamākā no visiem diskriminācijas veidiem”. Turklāt tā notiek uz strauji novecojošas sabiedrības fona. Tāpat sabiedrība sevi joprojām iedala latviski un krieviski runājošajos, joprojām nav vienotas izpratnes, ka Latvijas nacionālā valsts ir uz mūžu un ka arī tie pilsoņi, kuru dzimtā valoda nav latviešu, “ir un būs mūsējie un ir vajadzīgi Latvijas valstij”, atzīst prezidents.
Viņš arī atgādināja, ka ienākumu nevienlīdzības ziņā “esam kļuvuši par Eiropas rekordistiem”.
Bez visa jau pieminētā, aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotājos ir divas reizes lielāks aizdomīgums kā kaimiņu valstīs. Iespējams, gan padomju gadu, gan mežonīgā kapitālisma pieredze ir iemācījusi neuzticēties citiem cilvēkiem ārpus radu un draugu loka. “Taču mūsu ir pārāk maz, lai mēs varētu atļauties šķelties un dalīties,” uzsver prezidents.
Viņaprāt, nākamajiem 20 gadiem ir jākļūst par laiku, ko raksturo lielāka savstarpējā sadarbība un atbalsts, nevis atgrūšanās un norobežošanās. “Mums ir jāspēj saliedēt vienotā veselā gan tie tur, gan mēs te – gan politiski, gan kulturāli, gan etniski, gan ģeogrāfiski un arī citos dalījumos. Tā ir mana dziļākā pārliecība un arī vēlēšanās,” sacīja Zatlers.

Partija „Visu Latvijai!” uzsāk akciju „Par latvisku Latviju”. Akcijas laikā organizācija dalīs Latvijas karoga lentītes un aicinās pilsoņus izrotāt savas automašīnas, apģērbu un citus piederumus ar sarkanbaltsarkano simboliku,- spektrs.com ziņo Dmitrijs Mironovs Partijas „Visu Latvijai!” valdes loceklis

„Visu Latvijai!”, tuvojoties 4. maija svētkiem, aicina Latvijas pilsoņus izrotāt savas automašīnas, apģērbu, somas un citus piederumus ar Latvijas simboliku. Sarkanbaltsarkanais karogs ir ne tikai Latvijas valsts simbols, bet vienmēr ir bijis mūsu tautas lepnums un vienotības idejas nesējs gan kaujās par Latvijas brīvību, gan Atmodas laikā. Šodien atkal nepieciešams modināt latviešos pašapziņu un ar lepni paceltu galvu apliecināt savu spēku, gribu un vienotību – piestiprinot sarkanbaltsarkano karodziņu pie savas automašīnas, apsienot sarkanbaltsarkano karoglentu ap automašīnas vai motocikla spoguli, piestiprinot to pie sava divriteņa vai, piemēram, bērnu ratiņiem.

Diemžēl maija mēnesis mūsdienu Latvijā saistās ne tikai ar valstiskuma atjaunošanu, 15. maija Vienotības svētkiem un hokeja čempionāta prieka pilniem brīžiem. Tieši šajā mēnesī Latvijas pilsētu ielas piepildās ar tūkstošiem spēkratu, kuru priekšējos stiklos un uz radio antenām ir piestiprināti mūsu tautai sveši simboli. Tāpēc lai Latvijas simbolika kalpo par atgādinājumu katram, kurā valstī mēs dzīvojam un kas ir Latvijas patiesie saimnieki!

Akcija „Par latvisku Latviju” aizsāksies 2010. gada 4. maijā Rīgā, pie Okupācijas muzeja. Tās laikā „Visu Latvijai!” jaunieši visiem interesentiem dalīs Latvijas karoga lentītes. Akcijas sākums pulksten 14:00.

Kontaktinformācija: Dmitrijs Mironovs 29976798, [email protected].

Uz astoroīda „Temiss 24” (Themis 24), kurš atrodas asteroīdu joslā 480 miljons kilometru no Saules atrastas ledus pazīmes, kā arī organiskas molekulas,-ziņo spektrs.com/žurnāls ”Nature”.

„Interesanti ir tas, ka mēs ledu atradām tieši uz asteroīda, jo pastāv viedoklis par to, ka ūdens uz Zemes parādījās komētām un asteroīdiem krītot uz mūsu planētu, tās vēstures sākuma posmos” – teica Centrālās Floridas universitātes profesors Humberto Kampins.

Asteroīdam „Temiss 24” ir aptuveni 200 kilometru diametrs, kas padara to par vienu no lielākajiem starp Marsu un Jupīteru esošajā asteroīdu joslā. Novērojumi veikti NASA observatorijā Mauna Kea kalnā Havaju salās.  No asteroīda atstarotajā gaismā zinātnieki atklāja arī sarežģītas organiskas (0H) molekulas.

Astronomi jau sen ir manījuši ūdeni saturošus minerālus uz asteroīdu virsmas. Tomēr šoreiz viņiem pirmo reizi izdevās novērot tieši ūdens ledu. Par ūdens sastāva novērojumu astronomiem šķiet negaidīts pavērsiens. Parasti atmosfēras un saules starojuma iedarbībā ūdens ledus iztvaiko ātri. Astronomi pieļauj domu, ka ūdens klātbūtne uz asteroīda virsmas liecina par to, ka ledus nepārtraukti atjaunojas izmantojot līdz šim vēl nezināmus mehānismus.

Foto:NASA

Daugavpils pasta nodaļā Viestura ielā savu īpašnieku gaida pagājušajā piektdienā atstāta liela, smagā koka rāmī ierāmēta un uz sena auduma gleznota eļļas glezna, kurā attēlots Jēzus Kristus,- ziņo spektrs.com / gorod.lv.

Pasta nodaļas darbinieki neizpratnē, kā tas ir iespējams aizmirst tādu lielu priekšmetu – glezna ir metru gara un 70 centimetrus plata.
Pašlaik tā izlikta redzamā vietā pasta nodaļā un izraisa lielu apmeklētāju interesi. Daži, ieraugot Kristus vaigu, pārkrustās un jautā pasta nodaļas darbiniekiem, kādiem svētkiem par godu ir izstādīts Dieva dēla attēls.

Lai gan nodaļā strādājošie vēl nav atmetuši cerību atrast gleznas īpašnieku, viņi lūguši mākslas darbu novērtēt vietējiem mācītājiem un gadījumā, ja saimnieks tomēr neatrastos, paņemt to sev. No pēdējās iespējas baznīcas kalpi gan atteikušies, taču viens no viņiem gleznu augstu novērtējis.
“Meistarīgs darbs,” atzinuši arī diplomēti mākslas eksperti, novēlot saimniekam atgūt pazaudēto vērtību.

Latvijā viss notiek pakāpeniski un vienlaicīgi, divi balsti, kas palīdz izdarīt to, kas nebija iespējams izdarīt Latvijas okupācijas laikā, no vienas puses (Latvija 2030), savukārt no otras puses (Imigrācijas likuma grozījumi).

Kurus vainosim šoreiz -Maskavu, Eiropu, vai tomēr paši sevi? Viss notiek ar LATVIEŠU līdzdalību!

Saeima ceturtdien pēc Valsts prezidenta pieprasījuma atkārtoti skatīja un atbalstīja grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz iespēju izsniegt terminēto uzturēšanās atļauju ārpus ES valstu investoriem, kuri Latvijā pēc šī gada 1. jūlija iegādāsies nekustamo īpašumu par 100 000 latu vai 50 000 latu, vai ieguldīs 25 000 latu kāda uzņēmuma pamatkapitālā vai 200 000 latu kredītiestādes subordinētajā kapitālā,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz delfi.lv

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK uzsāktajā deputātu parakstu vākšanā, lai apturētu Saeimas pagājušajā nedēļā pieņemtos Imigrācijas likuma grozījumus, kas paredz papildus uzturēšanās atļauju piešķiršanas atvieglojumus ārvalstu investoriem, līdz šim savākti tikai 15 paraksti, informē TB/LNNK preses pārstāvis Rolands Pētersons.
TB/LNNK Saeimas frakcija aicina visu Saeimas frakciju deputātus nepalikt vienaldzīgiem un parakstīties pret grozījumiem.

“Saeimas balsojums par Imigrācijas likuma grozījumiem parādīja, ka vismaz 35 Saeimas deputāti nav gatavi atbalstīt uzturēšanās atļauju dāvāšanu visai apšaubāmiem Krievijas “investoriem”, kuriem pietiek Latvijā nopirkt kaut vai 50 000 latu vērtu nekustamo īpašumu. Mēs aicinām kolēģus nebūt kūtriem, apzināties savu atbildību par iespējamo Šengenas zonas durvju atvēršanu, kā arī Latvijas zemes izpārdošanu visdažādākajām no austrumiem nākošām personām, un darīt visu iespējamo, lai nepieļautu likuma stāšanos spēkā,” aicina TB/LNNK deputāti.

Kāda izeja?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu balsot “par”. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. Arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas lādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola  „gāzt valdību” bet uzcelt ” jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Aicinājums

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties.

Dievs, svētī Latviju!