Ar sadursmēm beigusies Anglijas aizsardzības līgas (EDL) nacionālistu sarīkotā demonstrācija Bredfordas pilsētā, kuras mērķis bija paust nepatiku pret Lielbritānijas islāmizāciju. Islāmisti sīvi pretojās. 13.cilvēki aizturēti,- ziņo spektrs.com/nra.lv

Policija kārtību nodrošināt nespēja. Kreiso spēku sarīkotā alternatīvā mītiņa dalībnieki nokļuva pārāk tuvu nacionālistiem, kurus bija ielenkusi policija, un pāri likumsargu galvām sāka lidot dažādi priekšmeti – akmeņi, pudeles un pirotehniskās ierīces.
Nacionālistiski noskaņotie demonstranti skandējuši lozungu “atdodiet mums mūsu valsti” un turējuši rokās plakātus, kas vēstīja, ka viņi iebilst pret jaunu mošeju celtniecību un šariata likumu ieviešanu Lielbritānijā. “Mēs esam pret radikālo islāmu, nevis musulmaņiem principā,” sarunā ar AFP uzsvēris EDL pārstāvis Leons Makkrīrijs, kurš norādījis, ka musulmaņiem pašiem vajadzētu tikt galā ar saviem radikāļiem.

Kā jau ziņots, Šogad draudzei “Prieka Vēsts” aprit 20 gadu jubileja, kuru atzīmē ar Rīgas iedzīvotājiem veltītu pasākumu sēriju, kas ilgs līdz pat septembra beigām. Savā jubilejas mēnesī draudze ir izvēlējusies būt noderīga Latvijas sabiedrībai., -ziņo spektrs.com Lasīt vairāk

Par ko vēlēt? (Nr.1)

Latvijas neatkarības laiki

Lai Latvija kļūtu neatkarīga tika ieguldīti milzīgi nacionālie spēki un ticība.
Līdzko Latvija kļuva neatkarīga, šķiet, ka loģiski būtu, ka Latvijas nākotnes kurss mainītos latviešu nācijai pozitīvā gultnē. Tomēr tā tas gluži nav. Kas tad pa ceļam ir pazaudēts? Nacionālisms un patriotisms. Kā noticis tā, ka latvieši ir aizmirsuši par ko cīnījušies? Lai atbildētu uz jautājumu, jāpavēro politiskie procesi pēc neatkarības iegūšanas. Novērojot var konstatēt, ka pamatā praktiski lielākā daļa nacionālie spēki, tas ir, lielākie aktīvisti tika likvidēti. Pēkšņajās un traģiskajās nāvēs. Viens noslīka jūrā, otrs – autoavārijā, trešais- nesaprotamajos apstākļos, ceturtais- ar pēkšņu sirdstrieku, piektajam, iekoda nezināmas izcelsmes indīgs dundurs un t.t. Un tā īsā laika periodā visi patiesie nacionālie spēki un brīvības paudēji veiksmīgi tika novērsti un aizmirsti.

Bībelē teikts: „Tev būs savu tēvu un savu māti godāt.”(5.Moz.5:16) Arī mūsu Tēvijas varoņi ir kāda dēla vai meitas vecāki.

Godāt? Kas tad būtu? Pieminot viņu labos darbus, Tu augsi veselīgā nacionāli patriotiskā garā un lai kādi vēji arī nepūstu (neoliberālisms vai sociāl-komunisms ar uzurpatoriskām tieksmēm, divvalodības programmas ieviešanas plāniem un Latvijas ekonomiskā paverdzināšanas veicināšanā), nespēs Tevi izsist no Tava uzsāktā kursa un nespēs ietekmēt un pakļaut sev veļamā virzienā. Tu vienmēr zināsi savu nozīmi un savas Valsts un Zemes vērtību. Tad nevajadzēs latviešiem pārņemt ārvalstu nepraktisko un nepiemēroto pieredzi, bet gan cienīt savas Zemes „gudrās galvas” veidojot savu nacionālo bāzi un primāri apmierināt savas tautas intereses. Tad nevajadzētu svinēt aizjūras svētkus un aizmirst savas tautas nozīmīgos nacionālos svētkus. Tad kristieši Latvijā varētu ne tikai sajūsmināties par Bībeles varoņiem, bet tikpat neizmērojami apbrīnot arī tos, kristiešus-Dāvidus, kuri ar paceltām galvām varonīgi stājušies pret Latvijas Goliātu. Un tādus kristiešus nespētu ietekmēt nekādi „viltus pravieši” no ārvalstīm.
Un, lai ko tas maksātu, neatdotu Dieva doto zemi, Latvijas teritoriju, kā tas notika Abrenes gadījumā, neatdotu nevienu kilometru, nevienu metru, nevienu centimetru, jo par to ir dārgi samaksāts, asiņaini maksāts.

Šodien

Neapzinoties Latvijas nozīmi, mēs zaudējam patiesās vērtības. Un tagad latviešu patriotisms izpaužams vicinot Latvijas karogu hokeja čempionātā un tikai tāpēc, ka ir iereibuši. Nav ne cieņas, ne goda.
Pie kā ir novedusi latviešu tautu patieso vērtību nenovērtēšana? Uzskatāms piemērs: Latviešu gaidāmā pasivitāte vēlēšanās, jo neesot vērts un krievu aktivitāte, balsojot par krievu partijām SC un PCTVL, jo ir vērts, padara iespēju atgriezties austrumu ietekmē ļoti reālu. Krievu tautības vēlētāju optimistiskais gars vēlēšanu laikā ir vainagojies jau iepriekšējās vēlēšanās, izvirzot krievu patriotu par Rīgas mēru. Tieši krievu nacionālās identitātes apzinātājs faktiski jau vada latviešu tautu, bet viņa pakalpiņš ir kosmopolītiski izaudzināts latvietis. Soli pa solim apmierinot krievu vēlētājus. Soli pa solim mainot Latvijas kursu pretējā virzienā, bet latvieši pat nepamana, ka Latvijas kuģis jau sen purvā. Un joprojām skan vārdi: „Nav vērts, jo tāpat nekas nemainīsies.” Toties krieviski runājošie, kuri jau ieguvuši pilsonību, cīnās par savām tiesībām un atkal optimistiski ievēl „savējos” jo zina cik grūti iegūstama pilsonība, bet vēl ir tik daudz radu, kuriem vēl jāizkārto pilsonība citādākā veidā, nekā paredzēts Latvijas valsts likumdošanā.
Kamēr latvieši par to tik pasmaida un saka, ka viņiem nekas nesanāks, jo Latvija ir mūsu Zeme, pasīvi noraugoties no malas, lētticīgie latvieši ir vienkārši viltīgi un darbietilpīgi apmuļķoti.

Latvijas politikā vīzija

Latviešiem jau sen pateikts: „Divkopienu valsts!” Vai kādam ir iebildumi? Klusums.
Lai iedrošinātu krievu vēlētājus tieši pirms vēlēšanām Latvijas „varoņi” labprāt pieņēma vizītē Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Pieņemšana pompoza. Smaidi uz lūpām. „Galva” Maskavas Namā iedrošināja tautiešus vēlēt, jo tikai tā ir panākami Krievijas mērķi Latvijā un ātrākā veidā panākama divvalodība Latvijā, piebilstams, ka tas tikai ir laika jautājums. Vienīgi pazemīgais kalps Latvijas prezidents, savu viedokli izteica vienā teikumā savā tvītera kontā, bez nekādas oficiālas nostājas.
Un latvieši tik turpina savu veco dziesmu: „Nav vērts, nav vērts, nekas tāpat nemainīsies..”

Varbūt tomēr ir vērts pamosties un mobilizējoties vismaz ievelkot „ķeksīti” vēlēšanu lapiņās par „savējiem?” Par nacionāliem spēkiem…

Dievs, svētī Latviju!

Politiskā elite augstāko izglītību un zinātni uztver kā dīvainus valsts atribūtus, turklāt Nacionālā Identitāte ir jāveido nevis politisko cīņu laukā, bet kultūras laukā, – uzskata Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) prorektors un docents Andris Teikmanis, – ziņo spektrs.com/Neatkarīgā

Patlaban situācija Latvijā ir dramatiska – „mūsu elite nav konkurētspējīga Eiropas līmenī”. „Tas labi atspoguļojas tajās prioritātēs, kuras tiek izvirzītas sabiedrībai,” viņš klāstījis, norādot, ka sabiedrība diemžēl nav gatava maksāt par lietām, „kas varētu būs attīstīt vai padarīt konkurētspējīgākus”.
„Elementāri tas atspoguļojas izglītības un zinātnes finansējumā. Citas valstis iegulda naudu augstākajā izglītībā vai zinātnē nevis altruisma, bet vēsa aprēķina vadītas. Ieguldījums izglītībā un zinātnē ir ieguldījums konkurētspējā. Toties mūsu politiskā elite uztver augstāko izglītību un zinātni kā kaut kādus dīvainus valsts atribūtus, kā greznas, bet nevajadzīgas pogas pie valsts mundiera,” norādījis Teikmanis.

Nacionālisma jautājums

Nacionālismam 21.gadsimtā būtu jāpiedzīvo transformācija – no asins nacionālisma tam būtu jākļūst par kultūras nacionālismu.
„Nacionālā identitāte ir jāveido nevis politisko cīņu laukā, bet kultūras laukā. Nacionālai identitātei ir jātop par kultūras produktu,” uzsvēris LMA prorektors.

„Līdz ar to arī skaidra kultūras industrijas loma – nevis pelnīt naudu, bet nodrošināt modernas nacionālās identitātes tapšanu,” vēl piebildis mākslas zinātnieks, vienlaikus atzīstot – ja nacionālisms tiek saistīts tikai ar suverēnu valsti, tad „Latvija faktiski vairs nav suverēna valsts”.

„Lisabonas līgums un atkarība no starptautiskajiem aizdevējiem ir atņēmuši mums tik lielu suverenitātes daļu, ka mēs būtiski atšķiramies no tās Latvijas, kāda tā pastāvēja no 1990. līdz 2004. gadam,” norādījis LMA prorektors.

Tāpat viņš uzsvēris, ka Latvijas konkurētspēju pēdējos gados būtiski ietekmējusi ideoloģiskā stagnācija. „Kas ir tas, ko mums šobrīd piedāvā faktiski visas uz vēlēšanām ejošās partijas? Atkal savdabīgu un vienlaikus sprādzienbīstamu neoliberālismu. To piedāvā pat tās partijas, kuras sevi pozicionē kā kreisas,” norādījis Teikmanis.

Maskavas mērs Jurijs Lužkovs vakar vizītes laikā Rīgā Maskavas namā, iedrošinājis savus tautiešus un izteicis pārliecību, ka jāpienāk laiks, kad krievu valoda Latvijā kļūs par otro valsts valodu. Tas tikai ir laika jautājums,-ziņo spektrs.com

“Es domāju, ka beigsies  nacionālo prioritāšu laiks, viss nokārtosies! Lieta jārisina tā, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti,” sacījis Lužkovs.

Latvijas prezidents V. Zatlers Lužkova teikto par divvalodību Latvijā nodēvē par „svešinieka padomiem”

“Svešinieku padomus mums nevajag – latviešu valoda ir un būs vienīgā valsts valoda. Latviešu valodai ir jāvieno visus Latvijas iedzīvotājus,” savā tvitera kontā raksta valsts pirmā persona.

Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas nostāja jautājumā par obligātās Bībeles mācības ieviešanu skolās, kuru ierosināja Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, ziņo spektrs.com

Kristīgās reliģijas Latvijā ir tradicionālas. Cilvēki, kas sevi pie tām pieskaita, šobrīd veido ievērojamu sabiedrības daļu. Uz Bībeles pamata noformējušos konfesiju, strāvojumu un sektu ir lielumlielais daudzums. Ikviena tāda grupa uzskata, ka tieši tai ir pareizākā Bībeles izpratne. Cilvēki, kas pieturas pie kristīgiem strāvojumiem savas apzinātas izvēles, ģimenes vai nacionālās tradīcijas dēļ, bet reizēm vienkārši stipru emociju un pārdzīvojumu ietekmē, dod priekšroku vienai vai otrai Svēto Rakstu interpretācijai.

Apziņas brīvība šobrīd ir sabiedrības stūrakmens. Tieši pateicoties tai mēs varam būt ticīgi vai neticīgi, apšaubīt un meklēt. Rīcībspējīgam cilvēkam ir tiesības iepazīties ar ikvienu mācību vai pasaules uzskatu, salīdzināt to ar citiem, pārbaudīt vienu vai otru apgalvojumu par tā vēsturi un dibinātājiem patiesumu. Viņam ir tiesības pieņemt mācību pilnībā vai daļēji, pārdomāt un mainīt savu viedokli par mācības formu vai saturu.

Ikviena ticība atšķiras no zinātnes ar empīriskas pārbaudes neiespējamību. Тas nozīmē, ka vienas vai citas mācības patiesums jāpieņem ar ticību. Ticība ir kādu atziņu atzīšana par patiesām bez iepriekšējās faktiskās vai loģiskas pārbaudes, vienīgi iekšējās, subjektīvas stingras pārliecības dēļ, kurai nav nepieciešami pierādījumi, lai gan reizēm tā tos piemeklē.

Skola nedrīkst kalpot kādas mācības vai pasaules uzskata popularizēšanai. Skolas pienākums ir ne tikai sniegt zināšanu, iemaņu un prasmju kopumu pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Skolai tiešām jāsniedz zināma tikumiska audzināšana, jāveido priekšstats par to, kas ir labs un slikts, bet šādai audzināšanai jābalstās tikai vispārpieņemtajās drošās un ērtas kopdzīves normās, nevis kādā reliģiskajā mācībā. Piemēram, ir svarīgi bērnam teikt, ka vecākiem ļaudīm transportā būtu jāatbrīvo vieta, jo viņu vecumā stāvēt ir grūti. Bet nav pieļaujami mācīt – ja tu neatbrīvosi sēdekli, tevi sodīs Dievs vai tev sabojāsies karma.

Mēs uzskatām, ka reliģijas mācība skolā ir pieļaujama divos gadījumos:

1. Iepazīšanās ar reliģiju kā sociāli kulturālu parādību
Šajā gadījumā vajag iepazīstināt skolēnus ar visu pasaules lielāko tradicionālo reliģiju pamatiem un rašanās vēsturi, kā arī ar citiem izplatītiem pasaules uzskatiem. Jebkādas mācības vai pasaules uzskata pētīšanas procesam jābūt informatīvajam raksturam, bez vērtējumiem. Visi strīdīgie jautājumi, apgalvojumi, interpretācijas vai nu nebūtu minami, vai būtu pasniedzami neitrāli un vispusīgi. Nav pieļaujama nekādas mācības kritika vai slavināšana.

2. Noteiktas ticības mācība kā ģimenes reliģiskās audzināšanas turpinājums
Šajā gadījumā ir pieļaujama dziļāka izpēte, nevis vienkāršs neitrāls ekskurss vēsturē. Pieļaujamas ir teoloģiskas interpretācijas, priekšstati par morāli, rituāliem u.tml. Tomēr, mūsuprāt, nav pieļaujama citu mācību, kas atšķiras ar ticības objektu, dogmām vai Svēto Rakstu interpretāciju, kritika. Tas nozīmē, ka ir pieļaujami teikt: „Mēs saprotam Rakstus šādi” un argumentēt, kāpēc attiecīga konfesija nonāca pie šāda secinājuma. Bet nav pieļaujami runāt: „Vienīgi mums ir taisnība, bet citi maldās!”. „Citiem” taču arī noteikti ir savas patiesības izpratnes skaidrojums, bet agresīvais kategoriskums var kļūt par pamatu starpreliģiju konfliktam.
Tāds priekšmets var tikt ieviests pēc noteikta skaita vecāku lūguma; tam jābūt fakultatīvam. Pedagogiem, kas to pasniegs, būtu nepieciešama augstākā pedagoģiskā izglītība, līdzīgi citu priekšmetu skolotājiem, nevis vienkārši jāpārstāv kāda konfesija.
Obligātas Bībeles mācības ieviešana skolās negarantē morāles un tikumības stiprināšanos sabiedrībā. Ikvienai reliģiskai mācībai ir zināma morāle. Tomēr nav nekāda pamata uzskatam, ka cilvēks, kas nepieturas pie kristīgām mācībām, ir mazāk godprātīgs par kristieti. Obligāta Bībeles mācība ne ar ko neatšķirsies no marksisma-ļeņinisma pasniegšanas.
Ticības jautājums ir pieauguša, pilnībā noformēta cilvēka dziļas, pārdomātas izvēles jautājums. Un, ja mēs nevēlamies dzīvot sabiedrībā, kur „visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki”, mēs nedrīkstam to aizmirst.

Ar cieņu,
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komitejas līdzpriekšsēdētāji
Оļegs Ņikiforovs, Dr.psych., BSA asoc. prof.
Viktors Jolkins, psihologs, Mag.psych.

Ne tikai Bībelē ir aprakstīti pagātnes varoņi un to varoņdarbi, bet arī mūsdienās ir savi varoņi, arī Latvijā. Varoņi, kuri cīnījušies par Latvijas zemi. Atdodami savas dzīvības un izlējuši asinis par brīvu nacionālu valsti-Latviju,-ziņo spektrs.com

Vai mēs godinām viņu piemiņu? Vai arī dzen atceramies viņu labos darbus un dalāmies ar citiem, lai tādējādi celtu viens otra nacionāli-patriotisko Garu un ieaudzinātu to arī savos bērnos? Nē! Šodienas skatījumā pateicoties austrumu nostādnei, vārds nacionālisms jau ir izkropļots tik tālu, ka tas jau ir kļuvis par sinonīmu lamu vārdam.

Vai tās ir tās vērtības, par kurām latviešu pagātnes patrioti un ticības vīri ir atdevuši savas dzīvības?

Nezinu, vai latviešu nācijai ir „īsa atmiņa”, vai arī baiļu paralīzes iespaidā joprojām trīc par savu vietu zem saules un tāpēc savas vēlētāju balsis gatavi no jauna atdot par „politiskajiem līķiem” un korumpētajiem politiķiem, kuri jau iepriekš ir parādījuši uz ko ir spējīgi, precīzāk sakot, uz neko, kā vien bremzēt Latvijas tautai nozīmīgus likumprojektus, tāpēc vien vajadzētu būt kaut kādai kauna sajūtai pirms līst kaut vai rāpus, bet atpakaļ valdībā.

Aicinu atsvaidzināt atmiņu attiecībā par to, par ko, tad ir cīnījušies Latvijas tautas senči. Lai labāk izprastu gaidāmās 10. Saeimas vēlēšanas politisko spēli izaicināsim tos, kuri sevi dēvē par „tautas kalpiem”. Vai starp viņiem atrastos Latvijas izpratnē varoņi, kuru dēļ būtu vērts atdot savas vēlētāju balsis?

Atskatīsimies netālā Latvijas vēstures pagātnē, cīņās par Latvijas neatkarību, un atceroties tos patiesos varoņus, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, salīdzināsim pagātni šodienas skatījumā.

Un saprast, vai mums vajadzīgi „varoņi nodevēji” un „viltus pravieši”, kas cenšas Latviju virzīt atpakaļ austrumu nezināmajās, iznīcības tālēs, kaut gan, pēc augusta statistikas datiem vadoties, izskatās, ka Latvijas tauta labprāt vēlas atgriezties, pie tiem, kas savulaik Latvijā ieviesa genocīda programmu un Latvijas tautas paverdzināšanu zem dzels priekškara, vienīgi, vai to vēlas arī latviešu nācija?

Vai arī atgriezties pie „politiskajiem līķiem” un to smirdēšanas?

Vai arī izvēlēties kaut ko pavisam jaunu un iedziļinoties saprast, ka tas jaunais cīnās par to pašu, par ko savulaik cīnījās Latvijas senči.

Par nacionālu atmodu! Par nacionālu valsti! Par brīvu Latviju!(visās nozīmēs).

Jo tikai un vienīgi nacionāla un garīga atmoda spēs glābt Latvijas valsti no austrumu un rietumu elles. Tikai nacionāla identitātes apzināšanās un garīgais spēks spēs izraut no elles, kurā paši dodamies.
Tikai un vienīgi vienoti vienā Garā un Spēkā, vienoti ar nacionālām saitēm, mēs uzvarēsim jebkura ienaidnieka pārspēku.
Vai tas ir iespējams? Jā! Ja tas pat ir panākams ar bērnu palīdzību: „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem.” (Ps 8:3)
Tad mēs to it sevišķi spēsim, kā teikts ”Es visu spēju Tā (Jēzus) spēkā, kas mani dara stipru!”(Ef. 4:13).
(Turpinājums sekos).

Dievs, svētī Latviju!

Itāļu garīdznieks Roberto Fišers nolēmis pārkvalificēties par diskžokeju un turpina tādā veidā sludināt Dieva vārdu. Disko mūzikas laikā viņš izkliedz: ‘’Man ir vēstījums jums, kas nāk tieši no debesīm – bez Jēzus nav nākotnes, nav prieka, nav mīlestības!” Viņa draudzē ir cilvēki no 7 līdz 77 gadiem, un visi viņi ar prieku uzņem šādu evaņģēlija sludināšanas veidu, -ziņo spektrs.com/marcisjencitis.lv

Jaunpienācējiem Roberto uzliek tādas dziesmas, kā „Baciami ancora” („Noskūpsti mani vēlreiz”), ko izpilda itāļu dziedātājs Džovanotti, vai „Shake the devil off” („Nokrati no sevis velnu”) no Dorotijas Norvudas repertuāra.
Kā atzīst pats garīdznieks, viņš izmanto modernās un garīgās mūzikas sajaukumu. „Jaunie ļaudis mīl mūziku vairāk par visiem, un caur to Jēzus aizsniedz viņu sirdis”, – viņš paskaidro. Pirms 23 gadiem, stājoties seminārā, viņš strādāja par animatoru uz tūristu kuģa. Savus muzikālos sprediķus dons Roberto veic regulāri San-Pjetro kūrortā, Itālijas ziemeļrietumos.
Viņa pasākumi pulcē visa vecuma ļaudis. Tas ir vissvarīgākais, atzīst kāda no apmeklētājām. „Viņš ir lielisks, viņš ir superpersonība, un tajā pašā laikā ļoti dzīvespriecīgs”, – tā par savu tēti sajūsminās viņa desmit gadus vecais dēls.
Roberto palīgi rīko arī deju priekšnesumus, kuri ir tikpat masveidīgi apmeklēti, kā sporta sacensības. Netālu ir bārs, kurā tirgo alkoholu, taču dona Roberto sekotāji izvēlas pirkt bezalkoholiskos dzērienus un saldējumu.

Dienu pirms 10.Saeimas vēlēšanām, 1.oktobrī Valsts prezidents Valdis Zatlers Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio ēterā uzrunās visus Latvijas iedzīvotājus, aicinot izmantot savas pilsoniskās tiesības un nākamajā dienā piedalīties vēlēšanās,- spektrs.com ziņo Prezidenta kanceleja.

Turklāt Valsts prezidenta kanceleja ziņo, ka Valsts prezidents ikdienā, sniedzot intervijas, publiskās uzrunas vai tiekoties ar Latvijas iedzīvotājiem, rosina tos piedalīties 10.Saeimas vēlēšanās. ”

17.jūnijā, uzrunājot Saeimu, Valsts prezidents aicināja “visus deputātus, kuri ir iesaistījušies priekšvēlēšanu sacensībā, sniegt vēlētājiem kompetentu, saturisku un pamatotu piedāvājumu – sacensties par labāko ilgtermiņa tautsaimniecības attīstības vīziju”. Valsts prezidents uzrunāja arī vēlētājus, aicinot prasīt no politiķiem lietišķas un konkrētas atbildes uz būtiskiem jautājumiem un izmantot savu balsi gudri.

Vakar, plkst.20 00 pie Brīvības pieminekļa par godu “Baltijas ceļa” gadadienai aizdedza simbolisku Ugunsceļu.
Ugunsceļa norises vietā pie Brīvības pieminekļa pulcējās vairāk nekā 100 cilvēki, un  pasākuma rīkotāju nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”TB/LNNK” aktīvisti, – ziņo spektrs.com

Īpatnēji un rada šoku un sarūgtinājumu, ka šāds nozīmīgs Baltijas valstīm masu pasākums, netika veikts valstiskā mērogā. Tomēr priecē, ka jau vairākus gadus pēc kārtas, par to labprāt parūpējas Latvijas patriotiski noskaņoti jaunieši, kuri ir iesaistīti politikās aktivitātēs, lai aizstāvētu latviešu nācijas, tas ir pamatiedzīvotāju intereses politikā mērogā.
Ugunsceļa svecītes aizdedza nacionālās apvienības jaunieši, kuri arī interesantiem dalīja skrejlapiņas latviešu un angļu valodā par Baltijas valstu okupāciju, kā arī lentītes ar Latvijas karoga simboliku.
Ceļa galā Brīvības pieminekļa pakājē stāvēja trīs meitenes latviešu, igauņu un lietuviešu tautastērpos, bet trīs puiši turēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus.

Vēstures fakti:
1939. gada 23. augustā tika noslēgts Molotova – Ribentropa pakts, ko parakstīja Hitlera Vācijas un Staļina Padomju Savienības ārlietu ministri. Pakta slepenajā papildprotokolā tika sadalītas ietekmes zonas Eiropā. Saskaņā ar šo protokolu trīs Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija, kā arī virkne citu valstu, nonāca PSRS interešu sfērā. Molotova – Ribentropa pakts ir II pasaules kara un 1940. gada Baltijas valstu okupācijas cēlonis.
1989. gadā, protestējot pret Molotova – Ribentropa pakta iznākumu – Baltijas valstu okupāciju – latvieši, igauņi un lietuvieši sadevās rokās, izveidojot pasaulē garāko dzīvo ķēdi, kas vijās cauri visām trim valstīm.

Norise bijusi, kā aicinājums būt vienotiem par latvisku Latviju arī šodien!