„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Visas ziņas atpakaļ uz sākumlapu

Aleksandrs Kiršteins par labās gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai: Kompensācijas izmaksātas jau Augstākās padomes laikā Aleksandrs Kiršteins par labās gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai: Kompensācijas izmaksātas jau Augstākās padomes laikā(0)

Saeima 13. jūnijā noraidīja partiju apvienības „Attīstībai/Par!“ (AP) rosinātā likumprojekta „Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu“ iekļaušanu darbakārtībā.
Aleksandrs Kiršteins no „Nacionālās apvienības” (NA) debatēs asi kritizēja likumprojektu. Balsošanas laikā likumprojekts tika noraidīts, tomēr likumprojekts oficiāli ir iekļauts 20. jūnija Saeimas sēdes kārtībā. Saeimas deputātiem ir dota nedēļa laika izvērtēt un balsot no jauna. Lasīt vairāk

Dr. Andrejs Mūrnieks: Sociālistiskās vienādības rēgs izglītībā? Dr. Andrejs Mūrnieks: Sociālistiskās vienādības rēgs izglītībā?zurnals(0)

Autors: Dr. Andrejs Mūrnieks, biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs

Izglītības reformu “karstumā” aizmirstas izrādījušās tā saucamās “novirziena” skolas. Pamatizglītības standartā, ko steidzās apstiprināt iepriekšējā valdība, šīs skolas nebija paredzētas. Ko darīt, lai kļūdu labotu? Diskutē Saeimas izglītības komisija, ministre I.Šuplinska, šo skolu skolēnu vecāki, pedagogu nevalstiskās organizācijas un ierēdņi, kuri šo kļūdu pieļāvuši.

Ironiskā kārtā daudzi minēto skolu pedagogi ir reformu entuziasti un jaunā mācību satura izstrādes eksperti. Kā Saeimas komisijas sēdē teica Franču liceja direktore V.Rūtenberga ”izskatās, ka mēs pašu rokām esam sekmējuši savu skolu likvidāciju”. Protams – netieši.

Skolu – ar padziļinātu kāda mācību priekšmeta apguvi – panākumu vēsture ilgst vairāk nekā 50 gadus. Pavisam ir 45 skolas ar matemātikas, svešvalodu, mūzikas, mākslas vai informātikas ievirzi.

Šīm skolām nepieciešamie 3, 8 miljoni EUR, kā teica Saeimas izglītības komisijas vadītājs A.Ašerādens – nav liela nauda.  Tā ir bijusi paredzēta valsts budžetā visus iepriekšējos gadus. Papildus finansējums svešvalodu skolām nodrošina nelielu grupu stundas, kas sekmē valodas apguvi. Mūzikas “novirziena” skolās lielāko sadārdzinājumu veido individuālās mūzikas instrumenta spēles nodarbības katram skolēnam.

Kāda ir atdeve?

Ja ņemam kā piemēru Rīgas 6. vidusskolu, tad padziļinātas mūzikas apguves klasēs mācījušies mūziķi Maija Kovaļevska, Andris Nelsons, Baiba Skride, literāte Rudīte Kalpiņa, aktieris Guntars Āboliņš, politologs Ivars Ījabs, uzņēmējs Ēriks Strods un daudzi citi. Skolā darbojas skolēnu simfoniskais orķestris – vienīgajā starp vispārizglītojošām skolām. Kas būtu Latvija bez slavenās Rīgas 1. ģimnāzijas? Skola ir ne tikai matemātiķu kalve, tajā mācījušies 4 Latvijas valsts premjerministri, starptautisko olimpiāžu uzvarētāji, pasaules līmeņa zinātnieki. Jelgavas 4. vidusskolas nopelnu sarakstā: kora “Spīgo” panākumi, Eiropas mūzikas pedagogu organizācijas EAS konferences organizēšana pagājušajā gadā bez jebkādas valsts palīdzības, putēju orķestris utt. Rīgas Franču liceju beiguši režisore Anna Viduleja, aktrise Marija Bērziņa, televīzijas “seja” Edijs Bošs un daudzi citi. Tā varētu turpināt uzskaitot simtiem personību, kuras ir šo skolu absolventi.

Šķiet, ka tas ir galvenais šo skolu pienesums: tur veidojas inteliģence, vadītāji, elite.

Protams, var minēt vēl daudz citu argumentu. Svešvalodu skolas sagatavo kvalificētus literātus un tulkotājus, kuri jau no bērna kājas apgūst nevis vienkārši sarunvalodu, bet tulkošanai un nopietnai komunikācijai nepieciešamo, kas noderēs valsts darbā veidojot diplomātiskos un ekonomiskos sakarus. Mūzikas novirziena skolas veido agrīno motivāciju topošajiem mūzikas skolotājiem, gatavo lielu skaitu Dziesmu svētku dalībnieku tieši pūtēju orķestros. Tā, ka visu pēdējo jaunatnes dziesmu svētku koncertus iespējams nodrošināt ar pašu skolēnu pūtēju orķestru pavadījumiem. Protams, līdztekus ir arī mūzikas skolas. Atšķirība ir tajā, ka mūzikas skolas atrodas citās telpās un vecāki savas atvases turp ved pēcpusdienās, bet “novirziena” skolās viss notiek uz vietas, pēc vispārizglītojošo mācību priekšmetu apguves seko instrumentspēles nodarbības, kori, orķestri utml.

Skaidrs, ka daudzi gribētu, lai arī viņu bērni mācītos šādās skolās, bet diemžēl šo skolu skaits ir ierobežots.

Varbūt – “sociālistiskā taisnīguma” vārdā – labāk tās likvidēt? Un naudiņu sadalīt vienādi – visiem?

Ja tā notiktu, tad diez vai vispārējās izglītības kvalitāte jūtami uzlabotos, bet skaidrs, ka “novirziena” skolu gan vairs nebūtu. Toties viss izlīdzinātos standartizētā vidējā līmenī. Tie no mums, kuri pieredzējuši PSRS okupācijas laikus, zina, ko tas nozīmē, kā vienlīdzības vārdā dažādiem līdzekļiem “izlēcējus” nomierina, vienādo vai iznīcina.

Bet vienlīdzība nenozīmē vienādību. Visi cilvēki ir līdztiesīgi, bet ne vienādi!

Ikvienam bērnam jādod visas iespējas veiksmīgam startam dzīvē, piedāvājot tādu izglītību, kas nodrošina darbam un personības attīstībai nepieciešamo prasmju, zināšanu un vērtību apguvi. Bet tas nenozīmē liegt iespējas attīstīties tiem, kuri var vairāk un grib vairāk. Taisni otrādi. Tādi ir jāatbalsta un jāstimulē.

Novirziena skolu lietderīgums ir ne tikai kādas jomas padziļinātā apguvē, bet tajā, ka skolēns trenē spēju organizēt savu laiku tā, lai paspētu un izdarītu vairāk. Turklāt darot to, kas viņu pašu interesē, kas padodas. Tāpēc šo skolu absolventi gūst panākumus arī citās darbības jomās, ne tikai padziļinātajai izglītībai atbilstošajā jomā.

Varbūt tieši novirziena skolas ir mūsu “veiksmes stāsts”? Nevis atdarināt citur izplānotas reformas, bet izkopt pašiem savu radošo potenciālu? Varbūt pat eksportēt savu pieredzi. Lai citi mācās no mums! Vismaz jomās, kurās Latvija ir spēcīga, piemēram, matemātikā un mūzikā.

Diemžēl no 45 skolām tikai 5 ir ar matemātikas padziļinātu mācīšanu.  Lūk, attīstības virziens, kas varētu būt valsts politikas prioritāte nākotnē. Turklāt matemātikas virziena attīstība neprasa tik lielu sākuma ieguldījumu (atšķirībā no mūzikas novirziena skolām, kas sākumā prasa ievērojamus izdevumus mūzikas instrumentu iegādei, esošajās mūzikas novirziena skolās, protams, instrumenti gadu gaitā ir sarūpēti). Skolas ar padziļinātu kādas jomas mācīšanu jāatšķir no tām 83 skolām, kuras īsteno savas individuālās programmas, piedāvājot drīzāk paplašinājumu: vienu vai dažus mācību priekšmetus, kuru nav oficiālajā standartā. Arī šādas skolas ir lietderīgas, tās neprasa papildus finansējumu, jo spēj īstenot savu individuālo plānu esošā finansējuma ietvaros. Taču šiem plāniem nav vienotu mērķu un virzienu (valsts līmenī).  Sajaucot šos divu skolu veidus, zaudētājas būs “novirziena” skolas. Situācijā, kad valstij ir maz naudas, lietderīgāk ir koncentrēties tieši uz tām skolām, kuras jau ir pierādījušas savu radošumu un spēj vienoties par kopīgiem kvalitātes rādītājiem. Tāpēc skaidri jāiezīmē “novirziena” skolām finansējums.

Matemātikas un eksaktās izglītības virzienu attīstībai galvenā problēma ir sagatavot atbilstošus skolotājus. Bet tas ir laika un politiskās gribas jautājums. Katrā ziņā jāsaglabā esošās dažādu virzienu skolas – kā vietas, kur izmēģināt jaunas idejas un pieejas. Ar laiku jāpanāk, ka katrā reģionā ir vismaz dažas šādas skolas, kurās jaunie talanti varētu attīstīties, nevis izglītības standartu formulējumos jārada problēmas “novirziena” skolu pastāvēšanai.

Tas, ka likuma grozījumi un pamatizglītības standarts iepriekšējā gadā ir pieņemts sasteigti, signalizēja arī biedrība “Latvijas Pedagogu dome” (LPD). Taču uzmanība tolaik tika pievērsta vairākiem odioziem formulējumiem standarta projektā, kas, par laimi, tika izmainīti un uzlaboti. Neienāca pat prātā, ka novirziena skolas faktiski plānots likvidēt. Tomēr jau tolaik viens no priekšlikumiem bija – izmēģināt reformu idejas sākumā tikai tajās 100 skolās, kuras piedalās kompetenču izglītības projektā. Un tikai pēc 3 gadiem, kad varētu izvērtēt jauno pieeju rezultātus, ieviest jauno mācību saturu visā Latvijā. Pirms gada tomēr LPD un liela daļa Saeimas komisijas deputātu piekrita kompromisa priekšlikumam – reformu sākumu pārbīdīt par gadu uz priekšu, nevis sākt jau 2019. gadā kā uzstāja nepacietīgākie reformu gribētāji. Jauninājumu ieviešana par gadu vēlāk patiešām izrādījies pareizs lēmums. Iespējams, ka – bez kļūdas ar “novirziena skolām” – izgaismosies vēl citas problēmas. Darbojoties “Kompetenču izglītības” projekta Uzraudzības padomē, kā arī, sazinoties ar skolotājiem, kuri gatavo jaunos mācību materiālus, nākas konstatēt, ka viss jaunā mācību satura ieviešanai nepieciešamais tiks pabeigts knapi uz noteikto reformas ieviešanas sākuma laiku.

Medicīnā ir lielas diskusijas par pietiekamu skaitu testu jaunu zāļu vispārējai lietošanai (piemēram, Rigvir gadījumā pat pēc daudzu gadu prakses tiek izteiktas šaubas vai zāles ir pietiekami izmēģinātas). Turpretī izglītībā esam gatavi bez nopietnas pilna cikla aprobācijas eksperimentēt ar bērniem. Vai nav dīvaini?  Protams, reformas ir jāveic, jo izglītība prasa nopietnus pārkārtojumus un pilnveidi. Ir jāseko līdzi jauno tehnoloģiju un sociālo procesu dinamikai, to atspoguļojot mācību saturā un metodēs. Tomēr reformas ieteicams veikt apdomīgi un līdzsvaroti, iepriekš paredzot iespējamās sekas.

Tāpēc vidējās izglītības standarta projekts, kas šobrīd Ministru kabinetā tiek gatavots apstiprināšanai, būtu jāizvērtē vēlreiz un nopietni, lai nepieļautu līdzīgas kļūdas, kas šobrīd atklājušās pamatizglītības standartā. Lai pieaugošas standartizācijas un unifikācijas apstākļos, kas raksturo mūsdienu patērētājsabiedrību, mēs nepazaudētu tradīcijas un iestrādes, kas ir pierādījušas savu lietderību.

Konservatīvismu no sociālisma un kreisā liberālisma atšķir tas, ka konservatīva politika atbalsta izcilību, tradīciju, līderību, elitāro, bet sociālisms vienādo, ierobežo un nolīdzina. Dīvaini, ka brīvās Latvijas valstī jāaizstāv izcilība pret vienādošanas politiku, kas šķita palikusi pagātnē līdz ar PSRS komunistiskā monstra sagrāvi.

Cerīgs šajā stāstā ir fakts, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir konservatīvas partijas politiķu atbildībā. Izglītības ministre I.Šuplinska ir sākusi iepriekšējās valdības kļūdas labot. Sagatavoti ir grozījumi izglītības likumā. Tie – jācer – “novirziena skolām” ļaus turpināt “novirzīties” no vidēji pelēkā, attīstot jaunus ceļus, īstenojot iedarbīgas metodes savās programmās un kaldinot jaunus sasniegumus. Paredzēts izstrādāt kritērijus šo skolu kvalitātes uzturēšanai un paaugstināšanai. Jācer, ka šajā procesā neparādīsies atkal kādi jauni “zemūdens akmeņi”, kas traucētu minēto skolu darbībai.

Un pats pēdējais. Vai pagājušā gadā, apstiprinot jauno pamatizglītības standartu, pieļautā kļūda notikusi muļķības, nolaidības vai kaitniecības dēļ? Kas par to atbildēs?

Guntis Kalme par Raivja Zeltīta grāmatu DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA Guntis Kalme par Raivja Zeltīta grāmatu DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJAzurnals(0)

 

29. maijā plkst. 18:30 Latvijas Kara muzejā (Smilšu iela 20, Rīga) tika svinīgi atvērta Raivja Zeltīta otrā grāmata DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA. Grāmatā ir apkopotas joprojām aktuālas latviešu nacionālkonservatīvā domātāja Paula Jureviča (1891-1981) atziņas par filozofijas uzdevumiem, marksisma briesmām, modernās Rietumu pasaules problēmām, nacionālisma būtību un latviešu tautas īpašo misiju pasaulē, kā arī par dažādām sociālajām problēmām, piemēram, demogrāfiskās krīzes cēloņiem un risinājumiem. Grāmatu izdeva: „Domas spēks”. Lasīt vairāk

Leonars Inkins: Par Vladimira Zeļenska uzvaru prezidenta vēlēšanās Ukrainā „Dzirkstele” Leonars Inkins: Par Vladimira Zeļenska uzvaru prezidenta vēlēšanās Ukrainā „Dzirkstele”zurnals(0)

Maz ir to, kuri patiesi spēj novērtēt, kas tikko ir noticis. Jaunievēlētais Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis uzzinot, ka ir ievēlēts par prezidentu vēršoties pie žurnālistiem uzrunāja bijušās Padomju Savienības valstis, sakot, mēs varam! Mēs spējam nostumt malā padomju nomenklatūru un atbrīvoties no viņu virsvadības. Ja mums tas izdevās – arī jūs to spējat!

Man kritiski aizrāda, ka mani pareģojumi par Krievijas izjukšanu nav balstīti realitātē, nav pamatoti un ir nenopietni. Uzdrošinos apgalvot, ka nu tas ir sācies arī taustāmi un izmērāmi.

Iespējams, ka apzinoties reālos draudus Krievija var izšķirties uz nopietniem soļiem, bet tikpat, iespējams, ir, ka nopietniem soļiem var pietrūkt spēka, un ka Krievijas vadība nespēs pareizi novērtēt radušos situāciju un palaidīs garām iespēju ievirzīt Ukrainas virzību.

Kas labi…

Pārfrāzējot kādu parunu, teikšu, ka viss, kas ir labi Ukrainai, ir nāvējoši Krievijas impērijai. Nu tas ir sācies. Kļūdīties ir cilvēciski, darbu vēl nav ir tikai iespēja. Ja šo iespēju ukraiņi īstenos, tad tas daudzās valstīs radīs nebijušas iespējas, arī Latvijā.

Mūs sagaida nopietni spēku samēru un ģeopolitiskās pārmaiņas. Ukraiņi pasaulei ir iedevuši cerību un iespēju veikt pārmaiņas pasaules iekārtojumā. Izmaiņas var būt tik lielas, un to sekas tik ietekmīgas, ka mūsu dzīve var mainīties līdz nepazīšanai.

It kā vēlēja Ukrainas prezidentu, bet šo vēlēšanu rezultātus izbaudīs visās bijušajās Padomju Savienības teritorijā, arī Krievijā. Vladimirs Zeļenskis kardināli mainīs lietu kārtību postpadomju teritorijās un arī ārpus tām.

Daudzās ASV izdevumu publikācijās ir virsraksti, ka nu arī Ukrainai ir savs Tramps…

Tehnoloģijas

Līdzšinējā kārtība, kā nokļūt pie varas, kā saglabāt varu un kā izmanto varu nu, ir mainījusies. Vainīgas ir tehnoloģijas, kuru attīstību nevar apturēt un tās maina mūsu dzīvi. Informācijas monopola vairs nav nevienam. Katrs, kuram ir mobilais tālrunis, spēj veidot savu televīziju, caur to uzrunāt citus un to vara nespēj ierobežot.

Tāpēc vara izplata viedokli, ka neko jau nevar mainīt, ka cilvēki negrib neko mainīt un tas strādā. Bet tikko parādās piemērs, ka tomēr var un spēj, tā cilvēki cerības spārnoti sāk rīkoties, interesēties un piedalīties. Tas paplašina pārmaiņu teritorijas.

Izmantojot jaunās tehnoloģijas un iespējas V. Zeļenskim, izdevās pieveikt Petro Porošenko administratīvo resursu. Ne TV, ne radio, ne drukas izdevumi nerakstīja vai nu neko, vai neko labu par V. Zeļenski. Un izrādās, ka tam vairs nav tādas ietekmes uz cilvēku prātiem, kā līdz šim. Izrādās, ka ieraksts sociālos tīklos sasniedz daudz lielāku auditoriju, īpaši jauniešu, un ir iedarbīgāks nekā dārgā propaganda un aģitācija ierastajos plašsaziņas līdzekļos.

Cilvēku apzināšanas, vienošanas un kopdarbības nākotne ir internetā. Kad džins ir izlaists, to vairs nevar apturēt. V. Zeļenskis pierādīja, ka izmantojot interneta iespējas, ir iespējams kardināli mainīt lietu kārtību un pat varu valstī.

Iespējas

Cilvēku skaits, kuri gūst informāciju internetā nepārtraukti pieaug un izspiež līdzšinējos plašsaziņas līdzekļus. Plašsaziņas līdzekļi ir spiesti pielāgoties jaunai situācijai un paralēli saviem izdevumiem atver arī interneta versijas. Drīz tradicionālie izdevumi pārstās iznākt un paliks tikai interneta versijas. Tas attiecas arī uz radio un TV. Tāpēc, ka jaunās tehnoloģijas to ļauj darīt daudz lētāk un efektīvāk.

Šī iemesla dēļ Latvija atteicās no jaunām tehnoloģijām radioapraidē, jo tad būtiski pieaugtu radiokanālu skaits un to būtu grūtāk ietekmēt. Jaunās tehnoloģijas saucās DAB.

Mums nu ir iespēja ne tikai saņemt speciāli sagatavotu un atlasītu informāciju, ar kuru veido mūsu pasaules skatījumu, bet milzīgajā informācijas jūrā izvēlēties tās ziņas, kas mūsuprāt ir svarīgas un nozīmīgas.

Mums ir iespēja pašiem vērtēt un secināt, savus vērtējumus un secinājumus balstīt iegūtā informācijā, nevis kāda politologa klāstītās «patiesībās». Nu katrs pats spēj atšķirt, kam ir taisnība un kurš melo.

Es runāju tikai par iespējām, un iespējas vēl negarantē, ka tās izmantojam – toties iespējas rada iespēju.

Vladimirs Zeļenskis

Nedaudz par V. Zeļenski. Viņš ir veiksmīgs uzņēmējs. Viņa uzņēmumu veiksme nav balstīta sakaros ministrijās un oligarhu aprindās. Var iebilst, ka viņš savu biznesu attīstīja oligarha kanālā un ar to sadarbojās. Rūgtā patiesība ir tāda, ka Ukrainā nav neviena TV kanāla, kurš nepiederētu kādam oligarham. Oligarham P. Porošenko pieder vairāki TV kanāli. Līdz ar to nav iespējams televīzijas un kino biznesu veidot bez televīzijas kanāla un šāda «sadarbība» vēl neparko neliecina.

Vai tad mēs pirms, ko iegādāt kādā veikalā vai auto placī noskaidrojam, kas ir tas no kura pērkam? Un ja nu viņš ir noziedznieks? Vai tas nozīmē, ka, nopērkot maizi veikalā, kurš nelegāli tirgo alkoholu, mēs arī kļūstam par noziedzniekiem?

Viņu mēdza nicīgi viņu dēvēt par klaunu. Klauns bērniem un ne tikai ir viens no iecienītākajiem varoņiem. Francijā bija kāds galma āksts, kuru sauca Šiko. Iesaku painteresēties, kāda ietekme uz Francijas karaļavalsti bija šim klaunam.

ASV bija prezidents – aktieris Ronalds Reigans. Toties P. Porošenko ir oligarhs, un viņa naudas pelnīšanas metodes būtiski atšķiras no V. Zeļenska. Ja V. Zeļenskis veidoja filmas un raidījumus, tad oligarhs P. Porošenko pelnīja zogot un izkrāpjot, prihvatizējot, bīdot papīrīšus pārņēma rūpnīcas, ostas un Ukrainas dabas resursus.

Izmantojot, to, ka cilvēki nebija juridiski izglītoti un zinoši oligarhi piesavinājās to, kas PSRS bija tautas īpašums. To mēs plaši piedzīvojām arī Latvijā.

Izmantojot šādas metodes, nevis prasmes un veiksmīgu uzņēmu vadīšanu viņi ir spējuši saraust bagātības. Atņemiet viņiem iespēju būt monopolistiem, atņemiet iespēju izmantot valsts resursu, valsts pasūtījumus, «konkursus» un daudzi no viņiem izputēs. Atņemiet bankām valsts atbalstu, arī valsts iestāžu rēķinu esība ir valsts naudas apgrozīšana, un daudzi izputēs.

V. Zeļenskis nebija ko zaudēt, bet P. Porošenko un viņa aprindām gan bija un ir no kā baidīties, jo suns zina, ko ēdis.

Pārmaiņas

Ukrainu gaida lielas pārmaiņas. V. Zeļenskis izveidos zinošu profesionālu komandu, kura ierosinās daudz krimināllietu par vecās varas veiktiem noziegumiem gan militārajā jomā, gan milzīgos apmēros izcirstos Karpatu mežus, un citas. Sākot šķetināt saausto, atklāsies brīnumlietas. Būs daudz notiesājošu spriedumu. Tas jaunai varai mazinās iespēju atkāpties tā teikt «vecajās sliedēs», un cīņa turpināsies, līdz oligarhu režīms tiks iznīcināts, ja līdz tam neiznīcinās jauno Ukrainas prezidentu.

Pat pēdējā priekšvēlēšanu dienā tika iesniegts pieprasījums tiesā, par ieganstu minot, to, ka V. Zeļenskis bez maksas aicināja uz prezidentu kandidātu debatēm stadionā, anulēt viņa kandidatūru. Tiesa šo prasību noraidīja, bet varēja arī būt pretimnākoša un «izprotoša».

Tika izmantota jeb kura iespēja, pat ierosinot lietu par to, ka viņš žurnālistiem parādīja savu vēlēšanu biļetenu. Tas ir krimināli sodāms nodarījums un policija varēja ierosināt krimināllietu. Bet notika citādi. Policisti apspriedušies, nolēma sodīt V. Zeļenski administratīvi, motivējot to tā, ja ierosinās krimināllietu, tad tā nekad nesasniegs notiesājošu spriedumu, jo rīt viņš jau būs Ukrainas prezidents, bet administratīvu sodu var piespriest tūlīt. Un V. Zeļenskis samaksāja piespriesto sodu.

Ukraina ir kļuvusi par dzirksti, kas iešķils jaunu kārtību un veidos jaunu Pasauli.

Krievija

Ukraina ir būtiski, ietekmējusi Krieviju, un ietekmēs nākotnē. Ja nebūt Ukrainas, nebūtu Krievijas. Ja nebūtu ukraiņu kazaku Krievija, nebūtu pakļāvusi Sibīriju un Kaukāzu. Bez ukraiņu līdzdalības Padomju Savienība nespētu pretoties Vācijai Otrajā pasaules karā, nelidotu kosmosā, nebūtu lidaparāta «Буран».

V. Zeļenskis jau ir iegājis vēsturē. Viņš mainīs laikmetu, pretdarbosies V. Putina režīmam un tā vēlmēm. Viņš izjauks, tik ilgus gadus veidoto, tā saucamo krievu pasauli. Viņš dod cerību un iespēju arī citām tautām atbrīvoties no krievu pasaules ietekmes.

Valoda

Neuztraucieties par to kāda viņam tautība un kādā valodā runā.  Viņš ir Ukrainas prezidents. Visi Ukrainas prezidenti nāk no tā saucamajām krievvalodīgajām ģimenēm. Un visi viņi prezidentūras laikā ir kļuvuši par ukraiņiem un vairs nerunā, bez īpašas vajadzības, krieviski izņemto vienu – V. Janukoviču. Viņa liktenis ir plaši zināms.

Liela daļa Ukrainas nacionālistu, īpaši vadošo, arī nāk no krievvalodīgām ģimenēm, tas netraucē viņiem cīnīties un mirt par Ukrainu.

Ukrainā valoda ir tikai saziņas līdzeklis, bet piederība Ukrainai ir vienojošs faktors. Aizvien mazāk Ukrainā dzird krievu valodu un aizvien stiprāka ir ukraiņu domāšana.

Arī Latvijai vēlu aizvien mazāku krievu valodas pielietojumu un aizvien lielāku latviskas domāšanas ietekmi.

Nacionālā identitāte: “Uzvaras pieminekļa demontāža” izskatīšana  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā Nacionālā identitāte: “Uzvaras pieminekļa demontāža” izskatīšana Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijāvideo(0)

Kolektīvā iesnieguma “Uzvaras pieminekļa demontāža” izskatīšana Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā (13. Saeima) un Edvīna Šnores komentārs.

Materiālu filmēja un montēja Leonards Inkins.

 

 

 

 

Edvīns Šnore: Uzvaras piemineklim nav sakara ar apbedījumiem, un tas nav 1994. gada Latvijas-Krievijas vienošanās priekšmets
Jānis Grasbergs par Latvijas lauksaimniekiem: Mums vispirms jāpārvar neuzticēšanās barjera Jānis Grasbergs par Latvijas lauksaimniekiem: Mums vispirms jāpārvar neuzticēšanās barjerazurnals(0)

Intervē Marlēna PIRVICA Nacionalaapvieniba.lv 

Jānis Grasbergs ir Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, kas ir otra augstākā politiskā amatpersona ministrijā. Tāpat kā Zemkopības ministrs K. Gerhards no Nacionālās Apvienības arī parlamentārais sekretārs ir tiesīgs aizstāvēt ministrijas pozīciju Saeimas tribīnē. Jānis Grasbergs ir guvis politisko pieredzi kā Kocēnu novada domes deputāts. Ar Zemkopības ministriju J. Grasbergs ir saistīts jau kopš studiju laikiem, kad bija Jauno Zemnieku kluba valdes loceklis.  Jānis Grasbergs ir pazīstams ar ģimenes zemnieku saimniecību Zilūži, kurā līdz iestāšanās valsts amatā bija tās vadītājs. Viņa vadītajā saimniecībā ir 400 liellopu, tostarp 200 slaucamu govju, un tiek apstrādāti 800 hektāru zemes. Izveidots savs piena pārstrādes cehs un tirdzniecības autoveikalu tīkls, pārdod pienu, biezpienu, krējumu, kā arī jogurtu un saldējumu. Tagad saimniecību veiksmīgi vada Jāņa brālis Valts Grasbergs. Lasīt vairāk

Viltus ziņas – vai aktuālas baznīcā? Viltus ziņas – vai aktuālas baznīcā?(0)

Priesteri un mācītāji nav tipiskie viedokļu līderi (influenceri). Tomēr sabiedrība baznīcai uzticas daudz vairāk nekā Saeimai un valdībai. Vietējās Instagramzvaigznes ietekmes ziņā atpaliek no Latvijas populārākajiem garīdzniekiem. Tādēļ garīdzniekiem ir liela atbildība pārbaudīt – vai patiesībai atbilst sprediķos un citur paustie piemēri no dzīves un atsauces uz notikumiem sabiedrībā,-spektrs.com ziņo Lauris Krolis Lasīt vairāk

Guntis Kalme: Uzvarētāju ticība Guntis Kalme: Uzvarētāju ticībazurnals(0)

„Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1 Jņ 5, 4). „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1 Jn 3, 8b)

Lectio: „Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi. Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: “Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Un Viņš aizgāja no tiem .. un, ceļos nometies, lūdza Dievu un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.” (Lk 22, 39 – 43).

Baznīca šobrīd dzīvo JK ciešanu laikā, un pēc nepilna mēneša būs Klusā nedēļa ar tās noslēguma dramatiskajiem notikumiem – Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, bez kurām nav saprotama Lieldienu – JK uzvaras pār nāvi svinēšanas jēga.

LP un KS ir brīdis, kad kristietība bija ārēji visbezcerīgākajā situācijā – JK miris, mācekļi Viņu nodeva, aizliedza, pameta un aizbēga. Nebija neviena sabiedrotā no kā sagaidīt palīdzību. Sakāve, pilnīga katastrofa. Nomāktība, vaina, nolemtības un bezcerības apziņa valdīja JK mācekļos.

Bet viņiem nebija ne jausmas, ka uzvara jau bija notikusi.

KS – JK neatradās kapā, bet bija nokāpis ellē, lai velniem pasludinātu savu uzvaru. ML teica: “Viņš ir nokāpis (ellē) un ņēmis karogu – kā varonis, kas izcīnījis uzvaru, – ar to atgrūdis vaļā vārtus un sacēlis nemieru velnu vidū, tā, ka cits izkritis pa logu, cits pa durvīm.”

JK lielākā uzvara nav augšāmcelšanās, kas ir tikai uzvaras redzamais īstenojums, bet gan pirms tam Ģetzemanes dārzā sacītais: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk 22, 42). Tie taču ir tie paši ko vārdi, ko JK mums mācīja un kurus ikdienas (cerams!) sakām MT lūgšanā! Ar šo JK – patiesais c-s, uzvar savu cilvēcību, nodod sevi pilnīgi Da ziņā, apliecina savu piederību Viņam un nostājas pilnīgi Da un Viņa uzvaras pusē. Tātad, katru reizi, kad lūdzam šo lūgšanu, lai atceramies, ka Tavs prāts nozīmē – Tava uzvara. Tava uzvara lai notiek! Pat, ja nezinām kad un kā tā tiks dāvāta.

Mācekļiem nebija dots ielūkoties Da slēptajās darbībās. Viņi redzēja tikai Jēzus nāvi, savu gļēvumu un aiz slēgtām durvīm pārdzīvoja savas sāpes, kaunu, bezcerību un bailes. Viņiem šķita, ka pats Da Dēls ir cietis sakāvi cīņā pret pasaules ļaunumu.

Kristīgā ticība ir reālistiska. Tā saka, ka kopš grēkākrišanas ļaunums ir cilvēku un pasaules pavadonis, jo ir dziļi ieperinājies mūsos pašos. Grēks un ļaunums, kas caur to ielaužas mūsos, aizvien sagādā daudz posta. Ja spriežam – gan jau viss kaut kā pats no sevis noregulēsies, utml. – tas nozīmē, ka dzīvojam lētticīgās ilūzijās.

Grēks aizvien cenšas mūs ievest neceļos. Ja kāds ir ļāvis sevi apsēst varaskārei, tad ļaunums, būdams agresīvs pēc dabas, izplešas tālāk. Ja to laikus neaptur, tas var pārmesties uz citiem cilvēkiem, sociālajām grupām, pat valstīm. Tad ļaunuma apturēšanai sabiedrībai jau vajag mobilizēt lielus resursus, un, kā rāda pēdējā gadsimta vēsture, šai ļaunumu apspiešanas cīņā ir milzu cilvēku upuri.

Kāds visam sacītajam ir sakars ar Latviešu leģionu? Vistiešākais! Pirmkārt, leģions cīnījās pret 20. gadsimta lielļaunumu – sarkano mēri, – PSRS (Pastāvīgi Spīdzināt, Represēt, Slepkavot); otrkārt, lai pareizi izprastu leģiona nozīmi, tas jāskata Dieva vadītās latviešu tautas brīvības cīņu lielajā garīgajā kontekstā, nevis tikai kā viens atsevišķs izolēts notikums.

20. gadsimtā vien esam sīvi cīnījušies par savas tautas pašnoteikšanos. Mēs iestājāmies par savas tautas tiesībām 1905. gada revolūcijā pret cara Nikolaja II režīmu, kurš savu varmācīgo raksturu iezīmēja kā ar Asiņaino svētdienu Pēterburgā, tā ar Asiņaino ceturtdienu Rīgā un ģenerāļa Orlova soda ekspedīcijām Latvijā.

Mēs aizsargājām savu zemi latviešu strēlnieku cīņās 1. Pasaules karā pret vāciešiem un, izcīnījām savu jauniegūto valsti Neatkarības karā, lai beidzot paši būtu noteicēji savā zemē.

1940. gadā mēs kaunpilni zaudējām savu valsti un pieredzējām neaizmirstamās BG šausmas. 1941. gadā, sākoties Vācijas – PSRS karam, partizānu cīņās mēs centāmies nodarīt zaudējumus bēgošajām sarkanarmijas daļām. Kad 1943. gadā sarkanarmija atkal tuvojās LV, nevienam nebija šaubu, ka BG atkārtosies. Tam bija jāstājas pretī, un vienīgais toreiz reālais veids bija LL. Tā bija latviešu tautas cīņa par savu pastāvēšanu, tā, kā tas toreiz bija iespējams.

Kāda latvju politiķe reiz kādam leģionāram pārmeta līdzdaļu šajā cīņā, uz ko sirmais vīrs atbildēja: „ko tad citu mums bija darīt? Noskatīties kā krievi izposta mūsu zemi un izvaro mūsu sievas un bērnus, vai?” Uz to viszinīgai politiķei nebija atbildes. Kā katram cilvēkam, tā arī katrai tautai ir dabiskas tiesības uz pašaizsardzību un pienākums par to iestāties visiem iespējamiem līdzekļiem.

1943.g. LL (un pirms tam arī citās vienībās) – latvieši beidzot varēja cīnīties pret savu ienaidnieku. Un viņi to darīja drosmīgi un varonīgi. 3323 apbalvoto ar II Dzelzs krustu, 429 ar I šķiras Dzelzs krustu, 12 ar Bruņinieka Dzelzs krustu, par citiem apbalvojumiem nerunājot.

Latviešu karš pret baiso ļaunuma impēriju, kas postīja mūsu zemi, nebeidzās ar vācu kapitulāciju. Pēc tās vairāk nekā 4000 leģionāru Kurzemes mežos turpināja šo savu karu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi pelnīti uzreiz tapa par vienību kodoliem, labākajiem kaujiniekiem un to komandieriem.

Uzklausīsim, ko par šo latviešu tautas cīņas posmu saka dažādu nozaru pārstāvji: vēsturnieks, žurnāliste, valsts amatpersona.

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis: Galvenais un izšķirīgais nacionālo partizānu lietā ir tas, ka runa ir par pretestību augstākā mērā kriminālam okupantu režīmam, kura mērķis bija centralizēti izplānots sistemātisks un konsekvents genocīds pret latviešu nāciju. Tāpēc jebkura pretestība šiem noziedziniekiem pret cilvēcību un viņu atbalstītājiem ir cildena lieta, kas neprasa nekādus citus attaisnojumus.[1]

Žurnāliste Elita Veidemane: Ienāca plukatu un bezgožu armija un sāka dzīvot pēc saviem — zemiskās vienkār­­šības — likumiem. Ja gribēja nogalināt — nogalināja. Ja ­gribēja izvarot — izvaroja. Ja gribēja ēst — at­ņēma, laupīja un paldies nepateica. Toreiz, pēc četrdes­mitā gada, par padomju savienību .. neviens nerunāja, teica vienkārši — krievi ienāca. ­Krievi lau­pīja, izvaroja un galināja.[2]

LV prezidents R.Vējonis: Nacionālie partizāni ticēja brīvas un neatkarīgas Latvijas idejai. Latvijai atgūstot neatkarību, partizānu pārliecība kļuva par realitāti.

2 gadu leģiona un 12 gadu partizānu cīņas daudz deva tautas pretestības apziņā. Lai arī čekas karaspēkam izdevās partizānus ar milzīgu pārspēku nomākt, taču visam komunistu okupācijas režīmam neizdevās iznīdēt latviešu un tautas valstsgribu. Tā iegāja tautas dvēseles zemdegās. To pārņēma inteliģence, skolu jaunatne, vēlākā nevardarbīgā reliģiskā un politiskā pretestība visdažādākajos veidos, līdz tā uzliesmoja plašā tautas apņēmībā iestāties par savu neatkarību Janvāra Barikādēs. Tā turpinās arī šodienas pilsoniskajā pretestībā visiem ārējiem un iekšējiem pretvalstiskajiem, LV nelojālajiem spēkiem, piektajai kolonai, uzmundrinot inertos, neuzņēmīgos un pasīvos savējos.

Šodien mums jau HK apstākļos jāturpina cīnīties par LV informatīvajā, kultūras un informatīvajā karā, kas vērsts pret mūsu nācijas valstsgribu un tās pretestības spējām.

Leģionāri, kuri 2. Pasaules kara laikā cīnījās frontē un kuri turpināja pēc tā savu cīņu partizānos, ap sevi pulcējot vēl citus cīnītājus, piedzīvoja daudz dramatisma, traģisma un grūtību. Ar katru gadu gan cīnītāju, gan viņu atbalstītāju un cīņas iespēju kļuva aizvien mazāk. Grūti pat iedomāties, cik bezcerīga varēja šķist situācija pēdējiem atlikušajiem partizāniem vientuļajos meža bunkuros – bez atbalstītājiem (jo tie bija nogalināti vai deportēti), tikpat kā bez pārtikas, pat bez reālām cīņas iespējām. Gadiem ejot, viņu cerības sāka izplēnēt, jo gaidītā Sabiedroto palīdzība tā arī neatnāca. Viņu cīņas turpinājās līdz pēdējam aktīvajam partizānam LV mežos.

Šādos brīžos nudien varēja šķist kā JK mācekļiem – sakāve, katastrofa. Kāda gan te uzvara? – jo tik ļoti cerētais 1919. gada scenārijs neatkārtojās. Toreiz neviens no cilvēkiem nevarēja redzēt lielo Dieva perspektīvu, un plānu ne tikai mums vien atdot brīvību, bet to dāvāt arī daudzām PSRS apspiestajām tautām un piedevām vēl sagraut pašu ļaunuma impēriju.

Leģionāru un partizānu asinīm nopirktie gadi izglāba mūsu tautas pretestības garu, kas citādi līdz 80-o gadu beigām būtu komunistu propagandas pārmākts un vardarbīgā režīma salauzts, sadrupis, demoralizējies vēl pirms pienāca Atmoda. Prof. H.Strods: Nacionālie partizāni cīņās līdz 50. gadu beigām ierobežoja PSRS kolonizāciju un rusifikāciju demogrāfiski, ekonomiski un ideoloģiski. .. neoficiālā nacionālā pagrīdes vara, .. ierobežoja arī Latvijas kolonizāciju līdz 50. gadu vidum, jo kolonisti „nebrauca tur, kur šaudās.”

Ne velti, ASV prezidents B.Klintons 1994. gadā apmeklējot Rīgu, sacīja: Visu amerikāņu vārdā es lepni ieņemu vietu šajā nepārrautajā brīvības ķēdē. Tā stiepjas atpakaļ līdz jūsu tēviem, vīriem, kuri devās mežos, lai pretotos okupantu karapūļiem.

Ja skatāmies uz šo cīņu vēl plašāk, tad redzam tādu pat partizānu karu arī Lietuvā. Pagājušā gadā 6. oktobrī Viļņā tika svinīgi pārapbedītas Lietuvas nacionālo partizānu ģenerāļa Adolfas Ramanauskas-Vanagas mirstīgās atliekas. Komunistu okupanti viņu bija arestējuši, sadistiski spīdzinājuši, nogalinājuši un slepeni aprakuši. Lietuvas Seims apstiprināja, ka no 1945.-1957.gadam, Ramanauskas-Vanagas ir bijis Lietuvas vienīgās likumīgās varas augstākais pārstāvis. Viņu pārapbedīja ar pilnu militāru godu, kāds pēc protokola pienākas tikai valsts prezidentam. Izvadīšanā Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis sacīja: Tā ir mūsu tautas, mūsu brīvības cīnītāju uzvaras diena, jo šis cilvēks tiks pienācīgi apglabāts, apliecinot cieņu mūsu partizānu cīņām, kuru mērķis galu galā tika sasniegts.

Lietuvas Seima spīkers Viktors Pranckietis teica, “Tieši no tādu cilvēku ticības varēja atdzimt Lietuvas neatkarība.”

Kad Krievija ar tai raksturīgajiem ciniskajiem meliem un apvainojumiem izteica sašutumu par ģenerāļa svinīgo pārapbedīšanu, Lietuvas prezidente Gribauskaite uz to lepni atbildēja, ka Krievijas sašutums apliecina viņa lielos nopelnus.

Krievijas histēriskā reakcija uzskatāmi parāda vēl ko. Mūsu leģionāriem parasti pārmet, ka viņi ir cīnījušies vācu formās. Lietuviešu nacionālie partizāni cīnījās savos, lietuviešu armijas formas tērpos, bet Krievijas patoloģiski agresīvajā attieksmē tas neko nemaina, – tātad ne jau pret formas tērpiem ir iebildumi, bet pret visiem, kas atklāti un drosmīgi, no spēka pozīcijām, ir cīnījušies (un Ukraina joprojām cīnās!) pret ļaunuma impēriju.

Mācīsimies no mūsu brāļiem lietuviešiem, kā godināt savus karavīrus un lepoties ar tiem. Ņemsim to par paraugu īpaši tad, kad daži mūsu politiķi kārtējo reizi iesaka leģionārus godināt nevis pie Brīvības pieminekļa, bet pēc iespējas tālāk, – tikai Lestenē vai dzimtas kapos (ar neizteiktu domu, ka labāk jau nemaz).

Un atgādināsim valdībai tās pienākumus, ko tā pati sev norādījusi 1998. gada Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā: Latvijas valdības pienākums ir … rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs. Tas ir valdības PIENĀKUMS, neatkarīgi no viņu individuālajiem viedokļiem, aprēķiniem vai gļēvuma pakāpes. Mūsu tautas spontānais patriotisms katru gadu martā tiek slāpēts un klusināts kā nevēlams, aizbildinoties, ka visi Latvijas karavīri tiek godināti 11.novembrī. Vai pagājušajā gadā leģionāri tika godināti? Un aizpagājušajā? Kur, kad, kuri, kādā veidā? Kura no valsts amatpersonām to veica? Vai kāds no jums atceras un var visiem to atgādināt?

19. divīzijas dziesmā ir vārdi: Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi,/ Un brīvību nesīsim tev. To brīvību, ko ieguvām Trešajā atmodā, mēs esam saņēmuši no saviem cīnītājiem, kā sacīja ASV prezidents Klintons – nepārrautajā brīvības ķēdē, jo leģionāru cīņas un viņu klātesamību mūsu tautai palīdzēja uzturēt apziņu par to, ka neesam gļēvuļi, ka esam pretojušies okupācijai un tātad mēs kā nācija esam gribējuši un gribam aizstāvēt savu valsti.

Arī 1940. gadā gan armija, gan tauta bija gatavi pretoties agresoram. Sākotnēji robežsargiem bija dota pavēle cīnīties līdz pēdējai patronai. Viņu toreiz neizšautās patronas izšāva mūsu leģionāri vēlāk – frontē. Ģen. R.Bangerskis par LL sacīja: Viņi ir atjaunojuši latviešu karavīru labo kaujas slavu. Un tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu valsts brīvība ir mūsu karavīru – leģionāru uzvara. Jo abi LV okupanti, kā nacistiskais Reihs, tā komunistiskā PSRS kā valstiski veidojumi sagruva un nu ir vēstures mēslainē, bet mēs esam un būsim. Mūsu valsts neatkarība ir atjaunota. Da dzirnas maļ lēni, bet labi.

Visas ļaunuma impērijas neizbēgami sabrūk. Sabruks arī tās, kas šobrīd pasaulei draud ar kodolieročiem un pašiedomāto varenību, aiz tās tikai slēpjot savu atpalicību un to diktatoru varmācību un bailes. Jo Dieva spriedums pār ļaunumu ir jau pasludināts un īstenots.

Galīgā uzvara pār ļaunumu īstenojās jau pirms diviem tūkstošiem gadu – un pirmie par to uzzināja ne JK mācekļi, bet ļaunie gari. Kā jau ļaunie, to zina arī diktatori, tāpēc jau viņi bailēs trīc un dreb par savu varu.

Bet mums ir svarīgi šai Da uzvarai pievienoties – un mēs tai varam tapt līdzdalīgi tikai tā, kā to darīja JK – aktīvi un konsekventi nostājoties pret ļaunumu, aizvien cīnoties pret to.

Kad ienaidnieku pārspēks liekas neuzvarams, viņu uzbrukumi nepārtraukti un kad šķiet, ka neko nespējam darīt un nekā sevi aizstāvēt, lai atceramies aizvien atgriezties pie sākotnējas uzvaras un to parauga, kuri to izcīnījuši. Mēs jau to darām –1991. gadā nevis dibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām jau reiz pasludināto un izcīnīto. Mēs atskatījāmies uz mūsu varoņiem un no tiem ņēmām paraugu jaunajām cīņām. Mēs tikai atgriezāmies pie reiz jau notikušās uzvaras, mēs nostājāmies taisnības uzvaras pusē.

Daugavas vanagi un fonds Namejs 2019. gadu ir pasludinājuši par Latvijas Varoņu gadu. Sekojhot šim aicinājumam, godināsim mūsu cīnītājus, šodien – mūsu leģionārus un ņemsim viņus par paraugu.

Savus leģionārus mēs pamatoti varam uzskatīt par paraugiem, un ne tikai militārās cīņas, bet arī ticības paraugiem, jo viņi saglabāja latviešu tautas patriotiskās un garīgās vērtības, kas sabiedrībā un armijā bija izkoptas pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas laikā.

Tikai viens piemērs. Latvijas Armijas leitnants Eduards Stauvers tika iesaukts leģiona 15. divīzijā. 1945. gada aprīļa beigās ielu cīņās Berlīnē leitnants pēc Latvijas Armijas tradīcijas vadīja Vakarjundu. Mūsu karavīri dziedāja Latvijas himnu un korāli „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Klātesošie spāņu brīvprātīgie virsnieki ar lielu izbrīnu un cieņu novērtēja mūsu karavīrus, kas tik smagā brīdī lūdz Dievu par savu Tēvzemi.

Mēs, latvieši, esam uzvarētāji, varoņu tauta, jo esam izcīnījuši un atguvuši savu valsti. Tad arī rīkosimies un ieturēsim tam atbilstošu lepnu un pašapzinīgu stāju. Un atcerēsimies un pildīsim arī mēs ģenerāļa R. Bangerska pēdējo pavēli: “Kā vienmēr, tā arī šinī brīdī nelūdzam par sevi, bet lūgsim visi kopīgi: Dievs, glāb un svētī Latviju!

Leonards Inkins: „Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.” Leonards Inkins: „Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.”zurnals(0)

Ir teikts: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt. 25:40).

Ar šo būtu skaidrs, un domstarpību nav. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka ikviens, kurš ir palīdzējis, tam, kurš ir trūkumā, ir palīdzējis Man, teica Jēzus.

No tā izriet, ka ikviens, kurš ir palīdzējis kaut vienam latvietim, ir patiesi palīdzējis Latvijai. Bet ne katrs, kurš ir vārdos rūpējies par valsti un cilvēci, ir patiesi kādam palīdzējis.

Jēga

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka visam, ko darām, ir jābūt, kādai taustāmai jēgai, personiskam labumam. Mums patīk visā saskatīt, vietā un nevietā, piesaukt jēgu. Šai vārdā mēdzam ielikt tik daudz, ka paši bieži nespējam šo jēgu nedz rast, nedz definēt.

Tas, kur cilvēks spēj saskatīt jēgu, ir atkarīgs no viņa pasaules uzskata, jeb tās ideoloģijas, ko viņš ir pieņēmis par savu.

Saki, nu kāda jēga tam, ka biji vērot futbolu, ka skatījies teātra izrādi, ka biji dzimšanas dienā, ka biji vecāku kapavietā? Kāda jēga tam, ka vispār esi? Vai no tā tev naudas vairāk, vai par to tev maksā?

Kāda jēga, ja tevis uzcelto māju bērni pārdos, iestādīto koku nozāģēs, jo traucē zālājam, bet par tevi kapos aizmirsīs?

Jebkurš materiālists, vērojot cilvēku, kurš, nometies ceļos, lūdz Dievu, jums pateiks, ka tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. Savukārt cilvēkiem ar apziņu par Dieva esamību bezjēdzīga liksies to cilvēku darbošanās, kuri, apzogot, apkrāpjot vai izmantojot līdzcilvēkus, ir sakrājuši miljonus un vēl joprojām turpina raust. Līdzīgi ir ar jēgas meklējumiem ikdienā. Tas, kas vienam ir svēts un dārgs, otram liekas nevajadzīgs un lieks.

Kāda jēga mūsu senčiem bija cīnīties un izcīnīt mums Latviju? kāda jēga bija iet Latviešu leģionā un svešu kungu vadībā cīnīties pret boļševikiem? Kāda jēga bija cīnīties pret okupācijas varu? Kāda jēga ir spļaut un čurāt pret vēju?

Ja esi pasaules klaidonis, globalizācijas ideju nesējs, kādu gan jēgu tu spēsi saskatīt Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanā?

Izlikšanās

Šādus un līdzīgus jautājumus esmu dzirdējis gana daudz un pietiekami daudz tādus, pats protu uzdot. Jautāt nenozīmē atbildēt. Var, protams, iztikt ar nodrāztām frāzēm un klišejām, bet gan runātājs, gan klausītājs taču saprot, kā ir patiesībā. Klausoties valsts vadītāju uzrunas saprotam, ka viņiem paša sacītais nav svarīgs un viņi neko no sevis neziedos, lai valstij būtu un tautai arī. Viņi tēlo, ka mīl šo valsti, mēs izliekamies, ka ticam.

Jebkura izlikšanās ir saistīta ar vēlmi kaut ko slēpt. Bet slēpt mēs gribam kaut ko tādu, kas atklātībā nonākot, var kaitēt mūsu reputācijai. Nevar tāds, kurš pretendē uz augstu amatu valstī, atklāti paziņot, ka viņam ir nospļauties par šo valsti un tautu, bet augstais amats viņam ir vajadzīgs tikai un vienīgi tāpēc, lai to izmantotu personiskās iedzīvošanās nolūkā.

Un te nu sākas tas, ko tagad mēdz dēvēt par lomu spēlēm. Daudzi deputāti, ministri, premjeri un prezidenti ieņem savus amatus nevis tāpēc, lai godīgi un pašaizliedzīgi strādātu, bet gan lai izliktos par valsti un tautu dziļi norūpējušos deputātu, ministru, premjeru un prezidentu.

Līdzīgi skatāmies mākslas filmas, lasām romānus un klausāmies radio. Vieni tēlo, ka mīl, jo to prasa darba apraksts, citi izliekas, ka tic. Bet vienlaikus gan aktieri, gan skatītāji saprot, ka tā ir tikai mākslas filma, ka tas ir tikai romāns, ka tas ir veids, kā labi pavadīt laiku, bet kad filma beigsies, būs jāatgriežas realitātē, un tā ir citādāka nekā mākslas darbā vai politiķa runā. Tā ir daudz nežēlīgāka un skaudrāka.

Jo pārliecinošāk kādam izdodas tēlot kādu lomu, jo ilgāk viņam izdodas palikt savā amatā. Kad šādas lomu spēles pārņem visu augstākās varas ešelonu valstī, tad arī tauta ir spiesta kļūt par dalībnieci šajā izrādē. Klausoties valsts vadītāju uzrunas, mēs labi saprotam, ka viņiem paša sacītais ir tikai nepieciešamā formalitāte.

Vērtības

 Vai ticēsiet, ja teikšu, ka manas vērtības ir šādā secībā: Dievs, tauta, valsts un tad es. Protams, ka neticēsiet, un, labākajā gadījumā, izliksieties, ka uztverat to nopietni, jo galu galā katrs saprot atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Katram vērtības ir citādas un to hierarhija arī. Mēs nespējam noticēt, ka citiem mēdz būt citāds pasaules skatījums un vajadzības nekā mums. Mēs visus mēram atbilstoši savām mērvienībām, ja paši tādi neesam, tad mūsuprāt arī citi tādi nespēj būt.

Savas vērtības es esmu tikai deklarējis, bet pierādījis vēl neesmu.

Ja apgalvošu, ka esmu gatavs atdot dzīvību par Latviju un latviešiem vai ticēsiet? Pamodiniet mani naktī un sakiet: “ Tā stunda ir situsi, latviešiem ir vajadzīga tava dzīvība.” Man nav nepieciešams laiks pārdomām, es to jau sen esmu izdomājis. Es jau sen esmu tam gatavs. Cits jautājums, vai mana plikā dzīvība ir ko vērta, vai tā ko spēj mainīt vai kaut ietekmēt? Vienalga – es esmu tam gatavs.

Ko no manis var paņemt, izņemot analīzes, un arī tās būs sliktas.

Diemžēl šais svaru kausos mana kailā dzīvība pārāk maz sver, tāpēc tikai šeit, šā rakstiņa loģikas spiests, to pieminu, bet tās nav lietas, par kurām ir publiski jāspriedelē, tas vienkārši ir jādara. Tie vārdi, kuriem neseko darbi, ir dumji vārdi, un tās runas, kuras nepārtop darbos, ir tukšas.

Okupācija

Manā filmā “Mums uzvarēt, – vai krist!” arhibīskaps A. Gailītis saka, ka demobilizācijas pavēles vēl nav bijis. Manai valstij uzbruka 1939. gadā, un kopš tiem laikiem esam okupēti. Latvijai un latviešiem Otrais pasaules karš nav beidzies, tāpēc lietderības jautājums ir lieks. Šādas pārdomas ir liekas visiem tiem, kuri ir par dzimteni sardzē. Aizstāvjiem valsts sevi neuztic ar nolūku saglabāt karavīru dzīvības, nolūks ir, liekot ķīlā viņu dzīvības sargāt valsti un pilsoņus.

Misija

Ja es teikšu, ka man ir misijas apziņa, vai jūs tam ticēsiet? Droši vien, ka nē, bet tā tomēr ir. Tāpēc, ka neticat, es teikšu pieticīgāk – varbūt kāds no jums tomēr pieļauj šādu iespēju.

Man ir ko teikt un ir ko dokumentēt.

Mana misija ir neatbalstīt ļaunumu un pretoties tam.

Mana misija ir atstāt nākamām paaudzēm informāciju, lai tās spētu saprast un uzzināt, kas un kā patiesībā notika manas dzīves laikā.

Mans uzdevums ir atstāt liecības nākamām paaudzēm par to cilvēku likteņiem, kuri veidoja laikmetu un paši kļuva par šī laikmeta daļu.

To darīju un daru publikācijās laikrakstos “Pilsonis”, “Pavalstnieks”, “Tēvzemei un Brīvībai”, “Neatkarība”, “Latvietis Latvijā”, radioraidījumos “Būt latvietim”, radio “Merkurs” piecu gadu garumā, radioraidījumos “Tēvijas laikmets”, radio “Naba”. Arī četrās manās dokumentālajās filmās, trijās paša rakstītās grāmatās un daudzās citu autoru manis izdotās grāmatās, kā arī atkārtoti izdotajā grāmatā “Baigais gads”.

Es veidoju laikmeta liecības un video hroniku nākamām paaudzēm.

Dievs

Es nezinu, vai ir Dievs, bet cenšos dzīvot tā, it kā viņš būtu. Jēzus mācekļiem teica, ejiet un sludiniet. Nedomājiet, kur jūs gulēsiet un ko ēdīsiet. Esmu praksē pārliecinājies – ja nedomā, kur gulēsi un ko ēdīsi, esi paēdis un izgulējies, bet, tikko sāc domāt par sadzīvi un labklājību, tā tās vairs nav. Tikko tava ticība sašķobās un tu sāc spriedelēt, tā esi pagalam un kļūsti nederīgs cīņai.

Secinu, ka darāmais ir jādara godīgi, un tad tas atmaksājas. Padarītais iegūst jēgu. Tikko darīsi savtīgi, tā cietīsi neveiksmi. Ja darbosies pārliecības virzīts un nemeklēsi izdevīgumu, tev izdosies.

Galvenais velna ierocis ir šaubas un nenoteiktība. Ja cilvēkam nav skaidra redzējuma un skaidras rīcības, tad nav arī cilvēka. Dvēseli atdod Dievam, sevi dzimtenei, bet godu nedod nevienam.

Iznācis tulkojums “Pāvila darbi” Iznācis tulkojums “Pāvila darbi”(0)

Ar prezentāciju Latvijas Universitātes (LU) un Microsoft Inovāciju centrā nācis klajā LU Teoloģijas fakultātes zinātniskā asistenta Ņikitas Andrejeva tulkojums “Pāvila darbi”. Darbs tulkots no sengrieķu (koinē) valodas, un tas tapis Latvijas Bībeles biedrības un LU Teoloģijas fakultātes sadarbības rezultātā,-spektrs.com ziņo LU Teoloģijas fakultātes sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Stikāne Lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.