„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. ”(Ef.6:12)

Kaujas lauks

Kamēr uz redzamās-fiziskās platformas ir jaušams miers, tikmēr garīgajā-neredzamajā pasaulē notiek karš starp Dieva un sātana eņģeļiem par cilvēku dvēselēm. Taču kad redzamajā pasaulē parādās jebkāda veida apdraudējums, tas nozīmē, ka garīgā cīņa zaudēta.

Paradoksāli, bet par divu pasauļu karu vislabāk zināms tiem, kuri dažkārt par to aizmirst. Tiem, kuriem ir visciešākā saikne ar garīgās pasaules ietekmi fiziskajā. Ne gluži tā ir valsts valdība, kurai noteikti ir sava liela loma cilvēku dzīvēs. Tā arī nav sabiedrība, kura par garīgās pasaules eksistenci iespējams var tikai nojaust. Galvenā atbildība gulstas uz kristīgās saimes pleciem. Tieši kristieši zin (Ef.6:12) patieso nozīmi, tāpēc atrunas par to, kāpēc vairums neiestājas par Latvijas Atmodu, ir veltas. Neizbēgt no pienākumiem un atbildības. Nav iespējama garīga uzvara dzīvojot apziņā „No viena grāvja otrā” vai apziņā „Ne Dievam svece, ne velnam kruķis.”

Pats par sevi dzīvē nekas nenotiek, dzīvojot formālu kristieša dzīvi, nepiedzīvot izrāvienu un uzvaru, ne savā, ne arī sabiedrībā kopumā.

Kristieši zin patiesību, bet nenostājas konfrontācijā. Kristieši zin izeju no sarežģītām situācijām, bet klusē. Kristieši zin, kā iegūt garīgo brīvību citiem, bet ar to nedalās. Tā ir bezatbildīga, egoistiska un noziedziska rīcība. Bībelē brīdināts: „Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Saprotams, ka tāpēc nav jāmirst fiziski, bet gan savām iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei. Lūgt tikai par sevi un savas ģimenes pasargāšanu ir viena lieta, bet otra, lūgt ar plašāku skatu dzīvē. Bībelē teikts: „ jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.” (Mat. 6:8)

Ja kristieši neieņem Jēzus armijas garnizona pirmās rindas, mūsu Latvijai nav izredžu un beigu beigās arī iegribām un mietpilsoniskās dzīves vēlmei arī reiz pienāk gals. Kristiešiem jāmobilizējas un jāiestājas Jēzus armijā, nav cita uzvaras ceļa.

Gatavojoties iebildumam: „Ko Tu no sevis iedomājies…” vispirms vēlos pievērst Jūsu uzmanību Bibliskajā vēsturē, kā rīkojās mūsu Pestītājs Jēzus Kristus.

Viltus plāns

Jēzus ieguva aizvien lielāku popularitāti tautas vidū. Viņš palīdzēja un ietekmēja sabiedrību. Atraisījis. Aizstāvējis. Dziedinājis. Augšāmcēlis. Atbrīvojis….

Cik daudz no tā spēj tie, kuri ieņem augstus amatus valstī? Tie, kuri kontrolē valsts procesus, atšķirību labi saprot. Izdevīgāk, ka tauta ir pakļāvīga, neuzdod liekus jautājumus, pilda valsts kasi, ir paklausīgi nodokļu maksātāji, no lēnprātīgajiem pārtop gļēvulīgos. Bez iebildumiem tautu ir vieglāk kontrolēt, taču ko darīja Jēzus dzīvojot zemes dzīvi? Viņš savu līdzību izklāstos aicināja tautai aizdomāties par to, kas ir augstāks par alkatīgu un varas kāro pasauli. Ne ar varu, ne ar spēku, bet ar mīlestības garu Jēzus ietekmējis planētu Zeme. Viņš aicināja nepakļauties netaisnībai, bet nostāties tai pretī ar Dieva Vārdu un Dieva vareno spēku, kas mājo mūsdienu kristiešos no pestīšanas brīža. Viņš aicināja cienīt citu uzskatus, bet nevis pakļauties svešu iegribām. Viņš mācīja nostāties savā pārliecībā un būt godājamām personībām.

Jēzus tautai kļuva par varoni, mesiju, dziedinātāju, skolotāju un atbrīvotāju. Taču tautas kontrolētājiem, garīgās dēmonizētās pasaules ietekmētajiem, tas nepatika.

Jēzus misija, par Debesu Valstību, pārprasta. Vietējie „valdnieki” domāja, ka Viņš nācis, lai atņemtu viņu kontrolējošo varu par tautu. To nedrīkstēja pieļaut. Kā cīnīties ar tik ātri tautā izplatītu labās vēsts nesēju? Kā cīnīties ar tādu, kurš tautā veicina domātprasmi, iedrošina bailīgos kļūt par drošsirdīgiem, vājiem dod spēju kļūt stipriem un slimos dziedina? Atklāti nokaut vairs nedrīkstēja. Pārāk populāra persona. Nolemts, ka jāveic viltīgs plāns. Apmelošana! Nomelnošana! Goda laupīšana!

Arī Latvijā „valdnieki” ir apmierināti, kad tauta ir paklausīga un krīzi „izvilkt” uzņemas maznodrošinātie, pensionāri un invalīdi, bet negodīgi sabalansētā elektroenerģijas tarifa dēļ, arī daudzbērnu ģimenes.

Kā arī „brīvība”; „garīga brīvība”; „nacionālā brīvība”; „ekonomiskā brīvība”; „pamatnācijas interešu pārstāvēšana” ir biedējoši un draudoši vārdi. Jo, lai iedziļinātos vārdu būtībā ir jāuzņemas riski, nepopulāru lēmumu pieņemšana un atbildības nešana par cēloņiem un sekām. Bet vieglāk, ievākt nodokļus un palikt malā, kad tautas intereses atkal apdraudētas. Tas ir labi pieprasts un tas līdz šim labi nostrādājis.

Izlaušanās

Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr tā ļaujas! Tautas apspiešana notiek tik ilgi, kamēr kristieši ļaujas velna viltībām!

Taču mūžīgais jautājums, ko darīt lietas labā?

Pirmkārt apzināties Efeziešiem sestās nodaļas nozīmi.

Otrkārt veicināt tautu „pamosties”. Lūgt Dievu par tautas Atmodu un iesaistīties sabiedrības procesos.

Treškārt mācīt tautu bezbailīgi celties konfrontācijā. No tautas jāceļas drosminiekiem-līderiem, kuri sāk celt tiltu starp valdību un tautu, starp tautu un Dieva Valstību un velt akmeņus barikāžu celšanai, jo pienāk brīdis, kad diplomātiska saruna vairs nelīdz. Cik ilgi diplomātiski var runāt ar sātana apsēstiem? Vienīgais risinājums-karš! Garīgais karš, ņemot visus Dieva ieročus un nostāties tautas dvēseļu aizstāvības pusē. Saistīt sātana nodomus, (Mat16: 16) un slavēt pateicībā Dievu par lūgšanu uzklausīšanu.

Jā, izlaušanās prasa piepūli. Izlaušanās prasa samaksu. Izlaušanās ir upurēšanās. Tautai ir jāvēlas un jābūt gatavai saņemt kolektīvo un individuālo brīvību. Galvenokārt brīvību no iepotētas verdziskas apziņas, kuras propagandas izplatīšanai ir izdevība visiem, tikai ne pašai tautai. Izlaušanās ir vajadzīga tautai, nevis kontrolējošajiem valdniekiem. Tautai jāuzņemas atbildība par izlaušanos, jo „valdniekiem” tā vienmēr būs neizdevīga.

Konfrontējošā saruna

Farizeji vēlējās noskaidrot Jēzus personību un izcelsmi. Viņš pārāk pārliecinoši runāja par to, ka ir Dieva Dēls un Tēva sūtīts. Taču Jēzus paskaidroja, ka nav īpašas nozīmes daudz stāstīt, jo neviens jau neklausās, lai saprastu, bet meklē vājās vietas. Cenšas pieķert vārdos, uzdot āķīgus jautājumus, kā arī izrādīt citiem savu „aso prātu”. Jēzus vaicāja: „Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.” (Jāņa 8: 32) Jēzus bieži vien runāja par attiecībām ar Tēvu un paklausību Viņa Vārdam. Jēzus runāja par mūžīgām vērtībām un Debesu Valstību, taču Viņš bija nemitīgi pārprasts.

Rakstu mācītāji, savu nepatiku pret Jēzu izteica, nosaucot Viņu par nīsto samarieti, turklāt ar pašu velnu saistītu. Jēzus atspēkoja šos apvainojumus. Lai gan Jēzum ne īpaši rūpēja aizstāvēt savu godu. Viņš nevarēja to nedarīt cita iemesla dēļ, savu sekotāju un mācekļu labad.

Bet mūsdienās runājot ar mācītājiem par to, ka mums Latvijā būtu nepieciešama lielāka konfrontācija un kristīgā mobilizācija dažādos varas līmeņos, sākot jau ar mēdijiem, tad skan, kā „iedresētas” frāzes, „Mums tas nav jādara.”; „Lai jau viņi runā ko vēlas.”; „Mums ir savs ceļš.; „Mums ir jāmīl, nevis jākonfrontē.” Mums jāpiedod, kā Jēzus teica pie krusta…” Un tamlīdzīgi reliģiozi formulējumi.

Tas viss ir labi, kad negribas neko darīt lietas labā, jo tas kaut ko maksā, bet paskatīsimies, ko, tad māca mums šajā jautājumā Bībele, proti, ko darīja pats Jēzus šādās situācijās?

Jāatzīst, ka Jēzus nenovērsa skatienu un nedomāja par to, lai jau viņi runā ko vēlas. Tikmēr lūdzot Dievu teikdams “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”  (Lūk 23: 34) Jo tā bija pavisam cita situācija. Jēzus zināja kāpēc atradās toreiz pie krusta un teica tieši šādus vārdus. Viņš nevarēja nokāpt no krusta un konfrontēt ar rakstu mācītājiem, kārtējo reizi, izskaidrojot krustā sišanas nozīmi Viņa dzīvē. No tā brīža Jēzus piepildīja savu misiju  teikdams: “Viss piepildīts!” (Jāņa 19: 30) un turpināt Lielo Uzdevumu-evaņģēlija sludināšanu, uzticēja sekotājiem – kristiešiem. Tāpēc tik bēdīgi noraudzīties, kad kristieši nelasot Bībelē atklātās noslēpumainās nianses, atceras vien izdevīgi sev Jēzus teikto pie krusta. Kaut arī piedošana ir svarīga, taču aizsedzoties vien ar to, lai nekonfrontētu un neaizstāvētu savu pārliecību, kuras dēļ Jēzus mira pie krusta ir kristīgā gļēvulība. Savukārt kristiešu nekompetenci un zinādami, kristiešu vājās vietas jūt oponenti un izmanto to savā labā.  Bēdīgi, ka dažkārt aizmirstas par to, cik liels ir Dieva Vārda spēks. Aizmirstas, cik liels ir spēks, kad Jēzus armija nebaidās no tā, Kurš runā caur viņu mutēm un Kurš dod drosmi pretī stāties velna viltībām. Tāpēc jāatgādina, ka Dieva Vārdā ir spēks, nevis klusēšanā un savas „ādas glābšanā”. Cits jautājums, cik daudz no lasītā paliek prātā, vai tiešām tikai frāze „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara”? Taču krustā tika sists Jēzus, nevis mūslaiku kristieši un mācītāji.

Jēzus no jauna konfrontēja, runājot skaidri, atklājot velna viltību oponentos: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.”  Kamēr rakstu mācītāji, kā arī mūsdienās dzīvojošie apmelotāji, un pārdarītāji cenšas atkal piepildīties ar viltīgām domām, tikmēr Jēzus sagatavojis jaunu konfrontējošo arsenālu cērtot ļaunumu saknē. Pārsteidzoši vārdi, atstājot oponentus nesagatavotus: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” Kā lai pretī stājas tik pārdrošiem un patiesības pilniem vārdiem? Tik izaicinoši. Viss ko atliek farizejiem teikt, tik vien kā ierasto propagandas versiju ar nosaukumu „velns”. Viņi pārjautāja it kā nesaprotot par ko ir runa: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”  Vai tiešām viņiem ir tik „īsa atmiņa”? Pirms brīža Jēzus jau pateica. Bet viltus kārībās dzītās sirdis vēlas sasniegt savu galamērķi tā, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to dzirdētu: „velns! Velns un vēlreiz velns!” Izaicinošas darbības, nestandarti situāciju pavērsieni un neierastas lietas, parasti mēdz pierakstīt ļaunajam spēkam. Neiedziļinoties lietas būtībā, jo mērķis taču pilnīgi pretējs, tikai panākt savu uzstādīto plānu. Nav vajadzības ieklausīties it īpaši tad, ja paši nevēlas to saprast un pieņemt un nevēlas mainīties. Tā kā viņi nevēlējās saprast, par ko tieši Jēzus ir runājis, tad atkal ķērās pie nomelnošanas taktikas. Viņi no jauna atkārtoja tos pašus vārdus: „Nu mēs zinām, ka tevī ir velns…”(Jāņa 8: 52) Turpinājumā rakstu mācītāji ironiski jautā, par ko gan Tu sevi uzskati?!..

Lai kā arī viltus pārpilnie centušies sevi uzskatīt pārāku par Jēzu, sevi iedzina strupceļā. Viņu arsenālā beidzies vārdu krājums. Turpretī Jēzus daiļrunība, dziļums un tiešums ir pārsteidzošs. Farizejus it kā varētu saprast, jo viņi uz Jēzu skatījās kā uz cilvēku – miesīgi, bet ne garīgi. Kā arī mūsdienās uz kristiešiem varētu skatīties gluži tāpat, kad tie saka kādam laicīgi domājošajam, ka Dievs vēlas, lai viņš iegūtu brīvību. Apliecina Dieva mīlestību, vai arī kāds uzdrošinās teikt kaut ko radikālāku, piemēram, pravietojot. Kad Dieva pamudināti vārdi trāpa viņu sirdīs, tad cenšas atspēkot sašutuma vārdos: „Par ko Tu sevi uzskati?!..”

Jēzus nemeklēja sev godu, bet pildīja Dieva norādījumus. Jēzus vienmēr atbild. Viņš neklusē, bet gan konfrontē pastāv par Dieva godu, tādējādi parādot farizejiem, ka viņiem nav tiesības runāt ko vēlas un nesaņemt atmaksu. Viņš teica tieši: „Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.”  Var jau būt, ka daudzi nav bijuši gatavi atstāt savu ierasto dzīvi, lai ieraudzītu, ka Jēzus Kristus patiešām ir nācis no Tēva. Grūti saprast arī mūsdienu kristiešus, kuri apliecina, ka nākuši no Tēva, jo ir pestīti pateicoties Jēzus upurim pie krusta Golgātā.

Mobilizācija un vienotība

Vieglāk ir no jauna apmelot Jēzu. Šādiem apgalvojumiem, ka „Tevī ir velns”, vai arī kā mūsdienās draudzes, kas droši nostājas pret sātana meliem un sauc lietas īstajos vārdos, piedzīvo apmelojoša vārda „sekta” lietošanu. Šāda vaida vārdiem sabiedrībā ir liels spēks. Neviens taču nedomā par to, ka Jēzus nācis, lai pasaule būtu glābta. Neviens taču nedomā, ka draudzes Latvijā dara tādus labdarības darbus, ko valsts ar drošiem finansējumiem un vislabākajiem psihologiem darbā ar sabiedrību nespēj. Taču tik viegli, kādam TV nekompetentajam garīgajos jautājumos komentētājam pateikt tikai kādu nomelnojošu, apmelojošu frāzi un dīvainā kārtā sabiedrībā dzirdamas atskaņas, par to, kā komentētājs ir atmaskojis „sektu”. Bet kādas atskaņas dzirdamas no kristīgās saimes? Žurnālists saņem ātru un nepelnītu slavas balvu, taču draudzes visā Latvijas teritorijā strādā gadiem, lai kalpotu sabiedrībai un maksājusi par to dārgu cenu, bet saņem nievāšanu un apmelošanu, tikai tāpēc, ka tāds komentētājs jūt, ka paliks neskarts, bet gluži otrādi, atbalstīts. Pamēģini tikai kaut ko tādu teikt pret musulmaņiem, komentētājs visu dzīvi atbildētu tikai par vienu neslavas vārda paušanu. Taču kristīgās saimes gļēvulīgā klusēšana ir baisa! Kāpēc, gan neapmelot? Kāpēc gan nelaupīt godu un cieņu? Protestējošas reakcijas taču nav. Draudzēs cilvēki atbrīvojas no alkoholisma, narkotisko vielu lietošanas, no prostitūcijas, no zagšanas, no nedziedināmām slimībām. Palīdz trūcīgiem, apmaksā vasaras nometnes bērniem invalīdiem, vai rīko zupas virtuves. Vai to spēj valsts? Vai to spēj izdarīt TV ironiski noskaņotais komentētājs? Vai to spēj sabiedrība kopumā? Cik vienkārši sagraut ar vārdu „velns” vai „sekta”, bet cik grūti celt, cienīt un godāt.

Kristieši sapulcējas Jāņu dienā, lai aizlūgtu par neprātīgajiem Jāņos piedzērušajiem šoferiem, kas izraisa pastiprinātas avārijas. Vai arī lūgt Dievu par jauniešu pasargāšanu no „papardes zieda” meklēšanu mežā, bet gan iegūtu patiesu mīlestību no Dieva un augtu pašcieņu. Vērojot, kā mēdiji pirms Jāņiem „uzbrūk” labas gribas darītājiem un tādējādi ceļ savus reitingus, nepatīkama ir citu draudžu vai kristīgās sabiedrības neitralitātes saglabāšana. Bieži vien –ēterā klusums. Iesaistoties diskusijās par „klusumu ēterā”, skan ierasta kristīga atbilde: „Mums ir jāparāda Kristus mīlestība.” Jā, piekrītu, bet kādā veidā? Vai ļaujot pazemot citas draudzes vai kristiešus, vai atsevišķus kalpotājus? Vai tāda ir mīlestības būtība? Šķiet, ka ir kaut kas pārprasts. Mīlestība nav tikai skaistas runas, bet arī tās pasargāšana un kopšana. Jā, mums jābūt lēnprātīgiem, vai arī kā kādā harizmātiskajā draudzē pieņemts citēt: „Suņi rej, bet karavāna iet uz priekšu.” Bet rodas pretjautājums, kāpēc gan karavānai vajadzīgi suņi, ja tie tikai rej, nevis apsargā karavānu? Kāds tad ir suņu galvenais uzdevums, vai riet un kost saimniekam? Vai tā ir mācījis Jēzus? Vai Jēzus mācījis būt nespējniekiem un ļāvis suņiem izlaisties? Suņiem ir jāzina sava vieta, ja nezin-jāierāda!

Jēzus nepārtraukti savā dzīvē konfrontējis! Jēzus saviem mācekļiem mācīja būt vienotiem un mobiliem, pastāvēt un iestāties citam par citu. Kristiešu pienākums ir parādīt pasaulei, ko nozīmē patiesa mīlestība. Nevis tā „viltus mīlestība” kas ļauj tuvāko nomelnot, apsaukt, izvārtīt pa dubļiem, bet gan iestāties un pateikt: „Pietiek! Mēs neļausim savus brāļus un māsas apmelot un izsmiet!” Jēzus teica konkrēti: “Manī nav velna! bet Es dodu godu Savam Tēvam! jūs turpretim laupāt Man godu!” (Jāņa 8: 49)

Nevienam nav tiesības laupīt kristiešu godu! Kristiešiem, tas būtu jāsaprot pirmām kārtām. Kristiešiem ir jāsaprot, ka tā nav nekāda lēnprātība klusējot, bet gan viltīga gļēvulība. Kristiešiem jāsaprot, ka ir jāmobilizējas un jāiestājas citam par citu un nedot velnam vietu, nedot velnam nevienu metru, centimetruno savas zemes, kur ienaidniekam plosīties. Dāvids neļāva savas „avis” šajā gadījumā kristiešus, vai kādu no draudzēm saplosīt, ne vilkam, ne lācim. Tas ir pašcieņas jautājums. Ja kristieši necienīs sevi un savus brāļus un māsas, kas tad viņus pašus cienīs?

Konfrontācijas plāns

Jēzus apmācījis konfrontēt. Tas ir pieejams visiem, kuri vēlas pieaugt Dieva Garā. Konfrontācijas plāns – Dieva Vārds!

Kristiešiem ir jāizcērt „papardes ziedu” mīts. Kristiešiem jāizcērt „sektas” mīts. Kristiešiem jāierāda jauns ceļš savās dzīvēs un mūsu Latvijai kopumā. Tas ir kristiešu tiešais pienākums!

Jēzus devis konfrontācijas plānu (Jāņa 8 nodaļā) apmācot un bruņojot savus sekotājus – kristiešus.(Ef 6: 10-18) Jēzus mācījis, kā staigāt uzvarā. „Uzvara caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Kor 15: 53:58) Uzvara nav sasniedzama klusējot. Uzvara negaida iestaigātās taciņas galā. Uzvara ir atbildības sekas. Uzvara ir cīņa upurējot un maksājot cenu. Uzvara ir drošsirdība, nevis bailes. Uzvara ir pārliecība par to, kurp iet pašam un vest pārējos.

Novēlējums: „Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1.Kor 15: 58)