Iedziļinoties viedokļos bija jaušamas divas grāvī braukšanas metodes. Viena- opozicionāri argumentējot „pret” galvenokārt žēlojās, ka Latvijas valstī nevienam nav tiesības brīvi izvēlēties, kādai tautībai vēlas piederēt apjaušot savu pašidentificēšanos. Piemēram, ja cilvēks pārvalda latviešu valodu un „jūtas” piederīgs latviešiem, tad kāpēc gan viņam to liegt apliecinot tautību „latvietis” pasē?
Otra grāvī braukšanas metode arī starp pozīcijā esošajiem – pases būtību vienkāršojot līdz identifikācijas kartes jeb braukšanas biļetes uzrādīšanai ārvalstu robežu šķērsošanas laikā.
Vairāki deputāti uzskatīja, ka tautības apliecinājums pasē „latvietis” būtu uzskatāms par mazākumtautību diskriminējošu,-ziņo spektrs.com
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – (RP) deputāts Edmunds Demiters:
„Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija šā gada 2.oktobrī izskatīja likumprojektu „Grozījums Personu apliecinošu dokumentu likumā”. Grozījumu būtība ir atļaut pasu turētājiem iespēju ierakstīt pasē tautību. Komisija pieņēma lēmumu šo likumprojektu neatbalstīt un bija vairāki iemesli.
Pirmais – vēsturiskais. Jau tālajā 1927.gada 21.aprīlī Ministru kabinets pieņēma noteikumus „Par iekšzemes pasēm”, kuros bija rakstīts, ka šāda iespēja pasē minēt savu tautību nav. Iespēja tika atjaunota līdz ar Latvijas okupāciju, saskaņā ar Latvijas PSR Tautas komisāra padomes 1941.gada 20.marta lēmumu. Savukārt, 1992.gada parauga pasēs, pēc inerces, šāda iespēja saglabājās. Savukārt, jāmin vēl arī starptautiskie apsvērumi. Ja salīdzinām un paskatāmies, kas tad ir šajā jautājumā jebkurā citā valstī, tad Eiropas Savienībā šāda iespēja nav. Šāda iespēja pastāv Kazahijā.
Ziņas par tautību mums jebkurā gadījumā ir saglabājamas Iedzīvotāju reģistrā. Tā kā komisijas vārdā es lūdzu šo likumprojektu neatbalstīt.”
(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs”:
„Šeit ir divas pases. Pilnīgi identiskas. Viena ir izdota pirms Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas, otra – izdota pēc .Vienā trešā lapaspusē ir ieraksts – tautības ieraksts, otrā ir tukšums.
Vienā persona lūdz šo ierakstu veikt, otrā – arī lūdza veikt šo ierakstu. Pirmā gadījumā ierēdņi bija atsaucīgi un to izdarīja, otrā gadījumā – ierēdņi teica: „Mēs to nedarīsim.” Tātad tika liegta iespēja personai pēc brīvas gribas apliecināt savas tautības piederību pasē.
Jautājums. Vai šāda rīcība ir likumīga? Pirmā brīdī šķiet, ka likumīga, jo Saeima ir deleģējusi šīs tiesības Ministru kabinetam, un Ministru kabinets, protams, atjaunoja tiesības ierakstīt nepilngadīgos bērnus, taču atņēma mums visiem tiesības ierakstīt savu tautību.
Taču Ministru kabinets, pieņemot šādu lēmumu, ir aizmirsis, ka Latvijai saistoši ir arī gan ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan arī spēkā esošais likums „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”.
Kas tad ir rakstīts Apvienoto nāciju Cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā? Katram cilvēkam ir tiesības uz tautību, nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt tā tautību.
Kas ir rakstīts minētajā likumā? Un tas būtu ļoti uzmanīgi jāpaklausās viskaismīgākajam tautības ieraksta noliedzējam kolēģim Judinam. Likumā ir rakstīts, spēkā esošajā, ka katram 16 gadus vecumu sasniegušam Latvijas Republikas pilsonim vai personai, kas nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonis un kam Latvijā ir pastāvīga dzīvesvieta, ir tiesības saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, es uzsveru, saskaņā ar savu nacionālo pašapziņu, un nacionālo izcelšanos likumā noteiktajā kārtībā uzrādīt vai atjaunot savos dokumentos nacionālo piederību, 1994.gada norma. Toreiz – 5.Saeimā tika lemts šis jautājums.
Es aicinu palasīt 5.Saeimas stenogrammas, kā šis jautājums tika lemts. Gan Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, gan šis likums mums ir saistošs. Mēs negribam iet cēlu caur Satversmes tiesu, mēs gribam to atrisināt normālā, likumīgā parlamentārā veidā.
Es uzsveru: tas ir brīv-prā-tī-gums! Mēs aicinām atbalstīt šīs izmaiņas.”
(VIENOTĪBA)deputāts Andrejs Judins:
„Jā! Varam ieskatīties tiešām vēsturē! Un, ja mēs tieši paņemsim pirmās Republikas pases, mēs varam redzēt, ka tiešām bija sākumā rakstīta tautība. Kāpēc? Tāpēc ka 20.gados, kad bija jānoteic tieši, kur tā robeža starp Lietuvu un Latviju, starp Igauniju un Latviju, bija svarīgi saprast, kādas tautības cilvēki dzīvo attiecīgajā zemē. Bet, ja mēs paņemsim 30.gados izdotas pases, mēs vairs neredzēsim to.
Bet, par pasēm runājot, es arī atnācu ar dokumentiem, ar kopijām tieši tad kad bija… tieši tās pasu kopijas, kas bija izsniegtas pirms 50–60 gadiem. Un tiešām bija ļoti interesanti redzēt, ka ne tikai par tautību tika rakstīts, bet arī par ticību. Arī par izglītību rakstīja! Piemēram, vienam cilvēkam tieši tā pasē rakstīts: „Uzdodas analfabēts.” Mēs gribam tādus ierakstus? Droši vien daži grib, jo pilnīgi atbilst tam!
Citos gadījumos… tieši tad cits piemērs. Tad rakstīts, ka „profesija”. Vai mēs to gribam rakstīt – nodarbošanos?
Jautājums ir kāds: kas ir pase? Un, nu, būsim tad… Paskatīsimies juridiski uz jautājumu! Pasē ir rakstīts, ka tas ir dokuments, kas apliecina personas identitāti. Un jautājums: vai visas identitātes ir jāuzskaita? Vai tiešām cienījamiem kolēģiem gribētos redzēt, lai viņu izglītība būtu atspoguļota pasē? Es domāju, tieši tad doktora grāda ieguvējiem – kāpēc gan nē? Varbūt tieši tiem, kas joprojām ar vidējo izglītību, negribas. Bet tā ir identitāte!
Cits cilvēks var būt lepns, ka viņš ir vīrs, citam ir tieši tad lepnums saistīts ar nodarbošanos. Cits varbūt tieši ir lepns, ka viņš ir makšķernieks… Mums ir vairākas identitātes. Jautājums: vai mēs gribam zīmēt, rakstīt visu, kas cilvēkam ir svarīgi?
Jautājums par nacionālo piederību ir ļoti svarīgs, un tiešām tad mēs varam būt lepni ar savu nacionāli etnisko izcelsmi. Bet te ir cits jautājums.
Darba devējiem ļoti gribētos redzēt un zināt, kādas tautības cilvēks grib strādāt attiecīgajā uzņēmumā, bet es uzskatu, mēs nedrīkstam pieļaut tādu situāciju. Ja cilvēks ir Latvijas pilsonis, viņš pieder Latvijai, un tas ir pietiekams, lai tieši risinātu visus jautājumus, kas saistīts ar viņu dzīvi un tie, kas nerakstīs, kas atstās tukšumu, viņi nebūs pareizi, viņi nebūs pietiekami patriotiski noskaņoti.
Es tiešām domāju, ka mums jāskatās uz šo jautājumu valstiski. Mēs pārstāvam Latvijas tautu. Un es atvainojos, ja kāds uzskata, ka viņš ir ievēlēts, lai aizstāvētu kādas etniskas intereses, es nevaru tam piekrist. Es saprotu, ka daži cilvēki uzskata, ka tiešām tad mums ir nacionālās minoritātes, tie pārstāvji var būt labi vai slikti. Bet viņi tiešām tad pieder minoritātēm. Bet mana pozīcija, mans viedoklis ir cits. Es aicinu balsot „pret”!”
(RP) deputāts Edmunds Demiters:
„Es saprotu, šeit vairs nav runa un nav jēgas minēt pragmatiskus argumentus, jo brīdī, kad runa iet par pašapziņu un identitāti, tad virsroku, protams, ņem jau emocijas. Bet šajā gadījumā man ir tomēr aicinājums saviem tautiešiem latviešiem nemēģināt uzvesties savā zemē kā mazākumtautības pārstāvjiem. Jo, ja ir runa par pašapziņu un vienīgais līdzeklis, lai viņu paceltu, ir iespēja ielūkoties pasē, tad patiešām laikam tomēr vairs nav labi. Jo, lai celtu savu latviešu pašapziņu, manuprāt, būtiskāk ir domāt kā latvietim, runāt kā latvietim un arī darīt darbus kā latvietim, nevis mēģināt savu latvietību apstiprināt kādā dokumentā.”
(VL – TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:
„Kad es pirms kāda laika uzzināju, ka jautājums par to, vai Latvijas pilsoņiem savās pasēs ir iespējas brīvprātīgi izvēlēties ierakstīt tautību, šāda iespēja ir liegta. Tad man arī ir tiešām pilna pārliecība, ka tā ir kaut kāda kļūda, ka tas nevar būt apzināts lēmums.
Šobrīd, kad es saprotu, ka tā nav kļūda, kad ir idejiskas atšķirības, es pieļauju – varbūt tiesām atsevišķiem cilvēkiem varbūt, nu, kaut kāds sevišķs viedoklis, jo jebkādu viedokli, kā mēs zinām, var atrast argumentus un pamatot, taču tajā brīdī, kad es redzu, ka tik dedzīgi notiek mēģinājumi liegt iespēju cilvēkiem brīvprātīgi izvēlēties, vai tautība ir viņu pamatidentiāti raksturojošs lielums, vai nav, tad tas man šķiet gluži vienkārši jocīgi. Jo tie dzirdētie argumenti, vismaz līdz šim tie, kas ir izskanējuši, viņi tiešām šķiet jocīgi. Nu, piemēram, arguments, ko mēs tikko no iepriekšējā runātāja dzirdējām, vai tiešām tautības ieraksts pasē ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu latvietību. Sekojot tādai loģikai, mēs varam teikt – vai tad tiešām valsts karogs ir vienīgais veids, kā mēs varam apliecināt savu valstiskumu, tad jau karogu nevajag. Lūdzu, sāksim no tā, ka Latvijas pilsoņi, gan krievi, baltkrievi, ukraiņi, latvieši ir pietiekoši dauzi, kas vēlas savā pasē un dokumentā savu tautību norādīt, tai skaitā es, tai skaitā mani ģimenes locekļi, mani draugi, viņi lepojās bankā rādot citiem cilvēkiem dažādas iestādēs, gan ar saviem bērniem, ar ierakstiem, ar savu tautību, jo tas raksturo viņi identitāti. Pase nav tikai tehnisks dokuments. Pase zināmā mērā ir arī simbolisks dokuments, kas raksturo mēs, kā cilvēku un pasaka to, kas mums ir nozīmīgs. Un, ja kādam pret šo izvēles iespēju ir tik dedzīgi iebildumi, tad man diemžēl šķiet, ka tie cēloņi meklējami ir dziļāk, ka kādam it īpaši vēl jo vairāk, ka dzirdam salīdzinājumus par analfabētismu, tātad, ja piederība tautībai tiek salīdzināta ar analfabētismu, tad šķiet, ka kāds gluži vienkārši kaunās no savas tautības un kaunās tik ļoti, ka nevēlas, lai vispār kāds šķirotu etniskajos dalījumos.
Tieši tāpat kā kāds varbūt jau šodien negrib, lai cilvēkus šķirotu vīriešos un sievietēs, ka ir jābūt bezdzimumu būtnēm ar vienādu „o” uzvārdu, ka ir bērnu rotaļu veikalos jānojauc sienas un jānojauc atsevišķie iedalījumi starp puišu rotaļlietām un meiteņu rotaļlietām. Mēs šo virzienu labi zinām, tāpēc lūdzu cienīsim savus pilsoņus, cienīsim tos, kas vēlas būt latvieši, kas vēlas būt Latvijas pilsoņi, kas vēlas būt sievietes vai vīrietis un kam ir lepnums par savu identitāti.”
(RP) deputāte Inese Lībiņa-Egnere:
„Manuprāt, mēs pieņemam likumus, mēs runājam par likumu kvalitāti, mēs runājam par to, ka katram normatīvajam regulējuma ir zināmas tiesiskās sekas.
Un es vēlētos arī runāt par šī konkrētā likumprojekta izstrādātāju kvalitāti, rūpību piedāvāt mums šeit, Saeimā, pieņemt, manuprāt, tiešām neprecīzi, nepietiekami izstrādātu likumprojektu.. Līdz ar to, kas nosaka un kura institūcija pieņem lēmumu par to, vai personai ir latviešu tautība vai personai ir cita tautība.
Civilstāvokļa aktu likums runā par bērna reģistrācijas apliecību, kurā norāda bērna vecāku tautību, ja viņi to vēlas, taču pašam bērnam tautību pie bērna reģistrācijas nenorāda.
Iedzīvotāju reģistra likums, kurš ir senāks likums, norāda, ka dažādos reģistros aile – tautība ir paredzēta, bet kurš tad galu galā pieņem lēmumu, kā tad šim bērnam šī tautība tiek noteikta. Tur ir zināms likuma robs Latvijas tiesībās.
Ir spēkā vārda, uzvārda un tautības maiņas likums, kurā ir noteikta tiesas kompetence. Sarežģīta procesuāli ietilpīga, ja reiz sev šī tautība kādā brīdī ir bijusi noteikta, kā tu vari pierādīt, lai šo tautību mainītu un dokumentāro ierakstu iepriekšējo varētu dzēst un izdarīt jaunu?
Bet jautājums par to, kā bērnam, kuram ir labākajā gadījumā zināmi abi vecāki, viens baltkrievs, otrs – igaunis, bērns dzimis šeit – Latvijā. Bērnudārzā runā latviski, skolā runā latviski, jūtas kā latvietis. Kurš pieņems lēmums? Viņš baltkrievs vai igaunis? Kura Latvijas institūcija izdarīs to pareizo DNS analītisko analīzi par to, vai ir, vai nav latvietis. Vai ādas krāsa, vai rase būs noteicošā šobrīd – 2012.gadā, kuri ir, kuri nav latvieši. Vai dzimtā valoda būs tā, kura, atbilstoši, nezinu, kādam normatīvajam regulējumam institūcija vēlreiz pārbaudīs neatkarīgi no personas pilsonības, vai viņš ir gana labs latvietis, vai nav gana labs latvietis? Vai varbūt ir arī tomēr, mēs zinām, ka ir dažas konfesijas, kuras ir latviskākas, ir dažas konfesijas, kuras ir vairāk mazākumtautību pārstāvjiem. Kurš pieņems lēmumu, vai šis bērns ir vai nav latvietis?
Kā tiks nodrošināta likuma izpilde? Likuma izpilde tiks nodrošināta ar esošo institūciju palīdzību. Es šeit no anotācijas neredzu, kura institūcija tad tik tiešām pieņems šo lēmumu par manis minēto situāciju, ka bērnam būs jānosaka tautība un tad vēl arī neaizmirsīsim, ka mēs šobrīd dzīvojam atvērtā sabiedrībā un Latvijas pilsonību ir iespējams iegūt arī naturalizējoties ne tikai tiem, kuri šobrīd ir nepilsoņi un ka varbūt likumprojekta izstrādātājiem nav tā mērķauditorija, ar kuru gribētu strādāt, bet arī ar tiem labajiem, citu Eiropas valstu pilsoņiem. Mēs šeit tik bieži piesaucam šodien Šveici. Demokrātijas citadeli. Pasakiet – šveicietis, kas tas ir? Tautība? Pasakiet vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir vācu, ka viņš ir vācietis. Pasakiet, ka vienam šveicietim, kuram dzimtā valoda ir itāļu, viņš ir itālis. Un tad pasakiet, ka šveicietis ir tāda tautība? Vai ANO ved tautību reģistru, kurš pieņems lēmumu, kas ir pasaules tautība, kas nav pasaules tautība. Es nevaru likumprojektu atbalstīt.”
(VL–TB/LNNK) deputāts Jānis Dombrava:
„Pretargumenti ir bijuši ļoti kolorīti: gan piesaukti, ka pasēs tautības ieraksts ir tikai staļinisma laikā bijis, un tad – ups! – nē, izrādās, Latvijas laikā arī bija. Papētām tālāk. Izrādās, arī pat cariskās Krievijas laikā ir pastāvējuši šie tautību ieraksti… (Starpsaucieni.) Mainām argumentus, kā izdevīgāk konkrētajā situācijā. Nu, tā ir laikam dažu politiķu ikdienas darbība…
Es dzirdēju šeit tiešām kaunīgo tautiešu, kaunīgo cittautiešu uzstāšanos, un man tiešām ir skumji. Ne visi grib kaunēties par savas tautības ierakstu! Un, ja jūs minat kā argumentu darba devējus, nu, Judina kungs, nu, ja jūs aiziesiet pie ļoti, ļoti nacionālradikāli domājoša darba devēja pēc savu darba gaitu beigšanas Saeimā, viņš atvērs vaļā referendumu lapiņu, paskatīsies, vai jūs esat parakstījies par krievu valodu… nu, tad viņš var jūs nepieņemt. (Starpsaucieni.) Savukārt… Nē, nu, vienkārši… respektīvi, tautības ieraksts nenosaka politisko pārliecību. Tautības ieraksts ir mūsu identitātes jautājums. Un ir cilvēki, kas tiešām lepojas, un tā ir vienīgā forma, kā var savu tautību apliecināt. Piemēram, Krievijā ir vairāki simti tautas, daudzas no kurām ir uz izmiršanas robežas. Un mums arī Latvijā dzīvo šo tautību pārstāvji, kuri tieši šo tautību ierakstu pasē uzskata par savu vienīgo apliecinājumu, ka viņi ir piederīgi šai tautai.
Mums… Mēs zinām karēļu tautu… arī mums, ja es nekļūdos, Saeimā ir karēļu tautas pārstāvis… Ir arī citas tautas, kā udmurti, čuvaši, inguši un daudzas citas, kurām nav savas neatkarīgās valstis. Mēs ar šo soli liedzam viņiem apliecināt savu piederību savai tautai. Bet tie, kuri nevēlas to norādīt, viņi varētu, kā līdz šim, nenorādīt to. Tāpēc es aicinu atbalstīt šo priekšlikumu.”
(VIENOTĪBA) deputāts Ingmārs Čaklajs:
„Lūdzu, atļaujiet!” Ar šādiem vārdiem pēdējās divās nedēļās pilnīgi nopietni man zvana cilvēki un uzrunā cilvēki. Pie tam es viņiem saku: „Es atbalstu, es piekrītu, es arī lūdzu.”
Zinot, ka argumenti jau izskanēja gan pirms iepriekšējās Saeimas sēdes, kad šo jautājumu mēs ietvērām (kaut arī izņēmām pēc tam), zinot, ka tie argumenti skanēs šodien šeit, man arī trūka vārdu, ar kādiem jūs pārliecināt. Un tad es lūdzu cilvēkiem palīdzēt atrast literatūrā dažas lietas, ko es jums gribu pateikt un tā īsti pats nevaru noformulēt. Atļaujiet nocitēt latviešu literatūru par latviešu vēsturi.
Teodors Zeiferts (Teodors Zeiferts. „Latviešu rakstniecības vēsture”, par Krišjāni Valdemāru: „Valdemārs nonāk 1854.gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolā Tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam. Savam sabiedriskajam darbam Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no viena paša vārda:
LATVIETIS. Šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm, blakām savam ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjāns Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa, izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šajā tautībā, lai viņi arī cēlušies no kādas tautības celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku atnākuši, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem, pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām, savā dzimtenē un ārpus tās. Sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem, protams, varēja nepatikt, un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un kad 1856.gadā 14 latviešu studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tas bija notikums, uz kuru grieza vērību ne vien latviešu studenti. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmajiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādu latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem, bet tas nebija apturams. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli.” Tas bija citāts.
Atļaujiet arī man spert soli, atļaujiet ikvienam latvietim, kas to vēlas, spert šo soli, un rakstīt „latvietis”, ja viņš to vēlas, un arī līvam atļaujiet. Es atrodu to par pareizu esam, un mana pārliecība ir tā, ka ja tas nebūtu bijis, tad nebūtu arī Latvijas valsts.”
(VIENOTĪBA) deputāts Andris Buiķis:
„Es gribu nedaudz pastāstīt vēsturi. Šeit jau tika pieminēts, ka dažādās valstīs ir dažādi, un man bija tā iespēja, kad no 1990. līdz 1992.gadam es paralēli strādāju Latvijas Universitātē un Vācijā Kaizeršlauternes (?) universitātē. Un lasot speckurus, ka man bija vairāki mēneši jābūt Vācijā, es, protams, stājos šajā pilnīgajā uzskaitē, tur apdrošināšana un tamlīdzīgi, un vietējā latviešu ģimene, kas ļoti viesmīlīgi mani uzņēma otrajā gadā, lai man nebūtu jāmaksā par viesnīcu. Mājas īpašnieks gāja man līdzi uz policijas iecirkni un tur bija jāiesniedz dokumenti man un mājas īpašniekam, un attiecīgi divas lietas parādījās.
Pirmkārt, tur jāaizpilda samērā gara anketa, tai skaitā bija jāuzrāda reliģiskā pārliecība. Es uzrādīju, ka es esmu luterānis. Izrādījās, ka tas nozīmē to, ka es automātiski ieeju luterāņu draudzē un man jāmaksā nodoklis. Tajā laikā tas bija, kā teikt, man ne sevišķi patīkami.
Un otra lieta. Te pieminēja profesors. Vācijā, izrādās, ja tevi ievēl profesora amatā, to automātiski ieraksta pasē un man tas īpašnieks, zinot, ka es esmu profesors, bija ierakstījis „profesors”. Vācu ierēdnis skatās manā pasē, un tur nestāv „profesors”. Viņš saka – kā? Šis cilvēks šmaucas. Ja nav ieraksts „profesors”, tad viņš nevar profesors būt. Beigu beigās tas noskaidrojās un man to profesoru ierakstīja, un tamlīdzīgi.
Bet es gribu uzsvērt, ka Vācijā ir šādas īpatnības. Nu kādēļ nevar būt īpatnība, ja man ir vēlēšanās un es pagājušajā gadā, saņemot jauno pasi, šajā ailē ierakstīju – latvietis. Un, ja ir cilvēki, kuri vēlas to ierakstīt, kāpēc mums to aizliegt? Es esmu par to, ka šajā gadījumā cilvēkiem, ja viņi vēlas, viņiem tāda, nu, iespēja tiek dota.”
(SC) deputāts Igors Pimenovs:
„Es esmu krievu cilvēks un es gan gribētu, lai manā pasē tiktu ierakstīts, ka es esmu krievs. Vienlaikus es labi saprotu, ka mēs pieņemam lēmumu, kas nebūs attiecināmas uz konkrētiem simtiem cilvēku, kas šeit piedalās sēdē, bet uz visu Latviju. Un jāsaprot, ka mūsu nodomiem labiem nav nekādas vērtības, bet vērtība ir tikai lietderīgiem lēmumiem. Es uzskatu, ka šis konkrētais likumprojekts ir skatāms plašākā tiesiskajā kontekstā. Tas nav sagatavots pieņemšanai tāpēc, ka lai tiešām tas sasniegtu ne tikai to mērķi, kuru ļoti precīzi aprakstīja kolēģi no Nacionālās apvienības, bet arī lai tas neierobežotu iespējas mūsu Latvijas pilsoņiem, ir jādara attiecīgi grozījumi citos likumos, lai katrai personai būtu iespēja norādīt to etnisko piederību, kuru viņš vai viņa vēlētos. Patlaban tādas iespējas nav. Un līdz ar to es domāju, ka šobrīd vēl nav iestājies tas laiks, kad mēs varam attiecīgo likumprojektu, kuru tagad skatām.”
(RP) deputāts Valdis Liepiņš:
„Es gribu sākt ar to ar ko sāka pats pirmais runātājs. Viņš mums norādīja uz visādām starptautiskām normām un likumiem, un praksēm, kam nav nekāda sakara ar to, par ko mēs tagad runājam. Tā kā tas bija tādā veidā mēģināt nostādīt ierosinājumu, ko faktiski nevar atbalstīt, balstoties uz kādām starptautiskām normām.
Es sevi uzskatu par latvieti, vienmēr tāds esmu bijis, arī atgriezies Latvijā, kad es varēju ļoti labi palikt Rietumos, dzīvot kā niere taukos. Bet te mēs esam vairāki tādi cilvēki. Man šāds apliecinājums nav vajadzīgs pasē. Tāpat kā Inese Lībiņa saka, viņa ir latviete, es esmu latvietis. Man nav pasē tas jāieraksta. Man nav uz pieres tas jāieraksta.
Tad es domāju par to, kāds būs pielietojums šitam ierakstam, es neko labu tur nesaredzu. Es saredzu tikai to, ka to var izmantot diskriminācijas nolūkos.
Man liekas, tas ir vajadzīgs tieši tādiem cilvēkiem, kam faktiski ļoti lielas šaubas pašam par savu identitāti un par to, ko teiks cilvēki, ja viņam prasīs vai tu ierakstīji pasē latvietis, vai nē. Tad apšaubīs tavu latvietību. Es domāju, ka tā ir mazdūšība.”
(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:
„Jau padomju laikā, izsūtot līvus no Ziemeļkurzemes uz lielākām pilsētām un iesūtot vietā citu novadu ļaudis, lībiešu tauta aizvien straujāk zaudēja savu identitāti, ko tik ļoti rūpīgi bijām sākuši kopt Latvijas brīvvalsts laikā. Pēc izsūtīšanām vai ikviens Ziemeļkurzemē palikušais līvs jutās apdraudēts tikai dēļ tā, ka var atšķirties no kopējās masas un tieši to arī vēlējās padomju vara – padarīt visus mūs, visus vienādus padomju tautas pilsoņus.
Cīņa ar lībiešu tautības… cīņa par lībiešu tautības ierakstu pasē bija lībiešu kultūras un nacionālās atmodas aizsākums. Toreiz – 1970to gadu beigās mans tēvs Dainis Stalts un māte Helmī Stalte kopā ar lībiešu aktīvisti Emmu Ernštreitu (?), vāca latviešu inteliģences parakstus, ka atbalsta līviem iegūt tiesības savu tautību ierakstīt pasē. Toreiz, nebaidoties padomju varas nosodījuma, parakstījās Ojārs Vācietis, Marina Kostaņecka, Raimonds Pauls, Visvaldis Lāms, Imants Ziedonis, Imants Zemzars, Jānis Liepiņš un arīdzan Jānis Peters, kurš gan beigās, nobīdamies no iespējamām čekas represijām savu parakstu atsauca. Kopā parakstījās ap 20 inteliģences un 20 līvu pārstāvji, kas bija ievērojama uzdrīkstēšanās priekš tiem laikiem.
Pēc tam, kad vēstule tika iesniegta Augstākajai padomei un partijas Centrālkomitejai, sekoja dažāda mēroga aktivitātes, lai vispār izskaustu lībiešu vārdu no aprites Latvijas PSR teritorijā.
Bija arī tādi lībieši, kas riskējot deportāciju un apcietināšanas, nepameta pasu galdu, iekams nebija pasē ieguvuši ierakstu – lībietis. Starp tādiem bija arī mans vecaistēvs – Oskars Stalts, tālbraucēju kapteinis, kurš vienmēr visiem ar lepnumu rādīja savu pasi un uzsvēra savu piederību Eiropas vismazākajai tautai.
Tagad atļaušos nolasīt jums lībiešu lielākās nevalstiskās organizācijas „Līvu savienība” vēstules fragmentu. Šī vēstule tika izsūtīta Saeimas Prezidijam tālākai izdalīšanai deputātiem un ļoti ceru, ka esat to jau arī saņēmuši.
Pēdējo gadu laikā otrā Latvijas Republikas pamattauta ir spējusi bagātināt mūsu valsts kultūru un nacionālās bagātības ar jūtamu pienesumu, izdotas grāmatas, mācību līdzekļi, lībiešu – latviešu – igauņu vārdnīca. Pārtulkota Latvijas Republikas Satversme lībiešu valodā, sarīkoti desmitiem kvalitatīvi paskumi Latvijas vietās ar mērķi apliecināt lībiešu kultūras mantojuma unikalitāti un ciešo saikni ar latviešu kultūru un valodu. Visu šo darbu veic cilvēki, kuru senči ir lībieši un būtu nesaprotami, pazemojoši liegt iespēju ļoti daudziem Latvijas pilsoņiem lepoties ar ierakstu savā pasē – lībietis, lībiete vai līvs, lai arī tas būtu tikai viens ieraksts personas apliecinošajā dokumentā. Tas ir emocionāli svarīgi lielas daļas mūsu valsts iedzīvotāju pašapziņas saglabāšanai.
Šoreiz tiešām aicinu likt pie malas partiju piederību un balsot pēc būtības, jo zinu, ka ikkatrā no Saeimas pārstāvētām partijām ir tādi cilvēki, kuri atbalsta šos priekšlikumus.
Aicinu deputātus ļaut tiem, kas to vēlas, būt lepniem par savu izcelsmi un nacionālo piederību. Atbalstīt šo priekšlikumu.”
(VIENOTĪBA) deputāts Atis Lejiņš:
„Es īsti nesaprotu, par ko ir strīds. Es sāku domāt par sevi. Mana ģimene pameta Latviju 1944.gadā saprotamu iemeslu dēļ. Tātad… un man ir bijis divu svešu pasu… Kas tad īstenībā es esmu? Tanīs pasēs nebija ierakstīts „latvietis”. Tātad es neesmu latvietis!
Nu padomājiet! Bija… Es biju… Man bija Austrālijas pase, tad – Amerikas. Un tur, starp citu, ja tu esi amerikānis, tad tas ir tas pats – tautība un pilsonība ir tas pats. Viņiem šitādas problēmas nav, un tāpat arī Austrālijā. Mani bērni tāpat… Viņiem bija citas pases. Visi ir atgriezušies Latvijā bez ieraksta pasē. Bez ieraksta!
jāsaprot, ka tas ir ceļošanas dokuments un var faktiski problēmas sagādāt. Gribētu jautāt arī. Ingmār, paklausies! 19.gadsimts, ja, Krišjānis Valdemārs ir viens no maniem varoņiem, ja, un to es iemācījos Austrālijā, bet vai viņš šodien sēdētu tavā vietā, kur tu tagad sēdi, ja, viņš būtu deputāts – Krišjānis Valdemārs… viņam būtu nepieciešams pie durvīm pienaglot zīmīti „Es esmu latvietis”? Nu, mums taču šodien tas vairs nav jādara. Mums taču nav jādara tas vairāk! Mēs taču esam 21.gadusimtā. Par ko mums uztraukties par mūsu identitāti? Nu, man ir pasē ierakstīts „latvietis”, man uzdeva to jautājumu, es dabūju jaunu pasi, es teicu: „Nu jā, es esmu latvietis, jā!” Bet, ja nebūtu, vai tad es uzreiz zaudējis savu latvietību, ja man nebūtu tāda iespēja?”
(VL–TB/LNNK) deputāts Raivis Dzintars:
„Te pieminēja starptautisko kontekstu. Un tad, kad izskan kaut kas par starptautisko kontekstu, tad es labprāt dodos pie kolēģes Ilmas Čepānes, jo zinu, ka vienmēr dabūšu juridiski korektāko un kompetentāko atbildi. Un es Ilmai Čepānes kundzei vaicāju: vai ir kaut kādas starptautiskas normas, kas aizliegtu Latvijas pilsoņiem… tātad, respektīvi, pieņemt mums kārtību, ka ir izvēles iespējas rakstīt savu tautību? Es ceru, ka Ilma Čepānes kundze apliecinās, ka šāda aizlieguma nav. Nav nekas, kas mums aizliegtu to darīt!
Ir, protams, prakses, ir prakse, un tas izskanēja, ka citās valstīs šāda ieraksta nav un tādā gadījumā šādas iespējas nav. Mums ir atklāti jāizdara izvēle: kas mums ir svarīgāks – prakse, kā rīkojas citi, vai pašu pilsoņu vēlme un griba? Es pieļauju, ka tie ir ļoti daudzi Latvijas pilsoņi, kas to vēlas. Un es domāju, ka, ja jūs pārmetat… ja kāds saka, ka apliecināt savu tautību ir nepieciešams tikai tad, kad ir šaubas par to… Es nedomāju, ka Krišjānis Valdemārs šaubījās par savu tautību, es nedomāju, ka viņš šaubījās par savu identitāti. Un, ja mēs skatāmies tos laikus un šodienu, tad šķiet, ka kopīgā ir diemžēl stipri, stipri vairāk.
Es tā domāju, ja cilvēkam ir daudzas identitātes, tad viņš… nu principā tad tas liecina par kaut kādām medicīniskām indikācijām. Un tad pēc viņa ilgojas patiesībā daža veselības aprūpes iestāde. Es ceru, ka šeit nevienam tāda personības dubultošanās nav un nebūs, un tāpēc es tomēr lūgšu, nu beigsim šāda veida skarbas debates, ļoti emocionālas debates, jo tā mēs patiešām drīz pie diagnozes tiksim.”
(SC) deputāts Boriss Cilvevičs:
„Šodien šeit tika minēti vairāki piemēri no vēstures un no starptautiskiem dokumentiem. Pirmkārt, tomēr jānoskaidro fakti.
Attiecībā uz Krievijas Impēriju pasēs tika fiksēta reliģiskā piederība. Piederība reliģiskai konfesijai nevis tautība. Un tas bija pamatots tāpēc, ka konfesijām bija nodotas diezgan svarīgas valstiskas funkcijas. Tieši baznīcas reģistrēja laulības, tieši baznīcas reģistrēja dzimšanu un izsniedza miršanas apliecības, tāpēc tas valstij bija jāzina. Tas bija pamatots, kura konkrēta konfesija, kā saka, uztur to Civilierakstu reģistru.
Attiecībā uz Rasnača kunga pieminēto vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, tas arī ir diezgan interesants, jo… šķiet, ka Rasnača kungs vienkārši nepareizi pārtulkoja konvencijas 15.pantu. Oriģinālā angļu valodā ir vārds „nationality”, kas angliski nozīmē „pilsonība” nevis tautība. Un par to var viegli pārliecināties, izlasot, piemēram, 1961.gada konvenciju par bezpavalstniecības samazināšanu, kas tagad bieži tiek pieminēta arī Pilsonības likuma grozījumu apakškomisijas darbā. Tā kā tā vienkārši nevar būt, ka ANO dokumentos tiek izmantots tautības jēdziens. Patiešām, tā tas ir, ka tautība, tas ir Staļina izgudrojums, kas faktiski tika kodificēts viņa darbā par nacionālo jautājumu, un es ļoti labi sapratu, kāpēc to vajadzēja Staļinam. Mēs zinām, ka bija deportācijas, bija konkrēta diskriminācija gan praksē, arī likumos. Ja grozījumu iesniedzēji grib panākt to pašu rezultātu, tad es to saprastu. Bet es ceru, ka tomēr nē.
Un attiecībā uz starptautisko praksi. Tā tiešām tas ir, ka demokrātiskajās valstīs tautība netiek fiksēta ļoti vienkārša iemesla dēļ. Jo vispār jēdziens „tautība” vispār netiek izmantots. Tiek lietots jēdziens „etniskā identitāte” vai plašāk „kultūras identitāte” un kultūras identitāte ir mana dziļi personiska lieta. Piedodiet, bet no jums nav atkarīgs, kāds es esmu pēc tautības. Tā ir tikai mans lēmums.
Es gribu atgādināt, ka vēl 1995.gadā, kad Latvijas pasēs vēl pastāvēja obligāts tautības ieraksts, mēs saņēmām vēstuli no EDSO augstākā komisāra Van der Stūla ar rekomendāciju – svītrot šo ierakstu. Un es patiešām varētu ieteikt pārlasīt šo vēstuli, jo tur tie argumenti tika izklāstīti diezgan pārliecinoši. Es aicinu neatbalstīt šo priekšlikumu.”
(SC) deputāts Igors Pimenovs:
„Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka padomju pasēs bija ierakstīta etniskā piederība, jo es gribētu atgādināt, ka tieši uz šā ieraksta pamata bija izveidotas kultūru autonomijas Krievijas ziemeļu tautās un tikai tāpēc viņi kļuva atpazīstami pasaulē.
Pavisam citi apstākļi bija Kanādas ziemeļos, tur bija pavisam sliktāka situācija un tieši tāpēc, ka politika bija virzīta uz to, lai vienkārši neatpazīst ziemeļu tautas – visus saucam par indiāņiem. Mēs tagad neatceramies tos nosaukumus, bet viņi sevi atceras. Kas tagad starp mums atceras, ka ir tādas tautas kā innu, odžibve, maimag, kri (?). Zināmā mērā tikai tāpēc, ka šie vārdi ir izsmelti no vārdnīcām. Es saprotu kolēģus no Nacionālās apvienības, arī šeit process, kas notika, ir visai līdzīgs tam. Nacionālā vai etniskā pašidentifikācija tieši varbūt prasa pēc tādas piezīmes. Bet mūs valstī etniskā piederība piesit ar naglām mūsu likumos persona nevar izvēlēties to etnisko piederību, kuru persona vēlas. Bet etniskā piederība taču nav asins kvalitāte, tā ir drīzāk prāta stāvoklis, pašidentifikācijas atrisinājums. Tik tālu mēs neesam tikuši mēs joprojām esam latviešu revolūcijas procesā, kurš turpinās un lai turpinās. Tam es nekādā gadījumā negribu pretoties, bet tikai gribētu vecināt. Bet ar šādiem līdzekļiem mēs drīzāk varam saasināt attiecības mūs daudznacionālajā valstī.”
(RP) deputāte Inga Bite:
„Es personīgi balsošu par šo likumprojektu tāpēc man likās, ka man ir pienākums uzkāpt šeit un pamatot savu viedokli. Vienlīdzība noteikti nav vienādība. Tas, ka pret mums visiem ir jāizturas vienlīdzīgi, nenozīmē, ka pret mums ir jāizturas vienādi. Un tas, ka mums katram ir kāda tautība – latvietis, līvs, krievs – nenozīmē, ka mēs visi gribētu saukties par pasaules pilsoņiem, lai arī mēs tādi pēc būtības esam.
Cilvēkam ir svarīgi piederēt, cilvēkam ir svarīgi piederēt ģimenei, dzimtai, piederēt arī tautai. Šajā globalizācijas laikmetā visas robežas ir atvērtas, mēs varam dzīvot un strādāt, kurā pasaules valstī mēs vēlamies, tāpēc šī piederība kļūs arvien virtuālāka un arvien emocionālāka, tā vairs nav fiziska un šī piederība vairs nav materiāla, tāpēc, lai arī piekrītot, ka šī ir emocionāla izšķiršanās, tomēr es aicinu atbalstīt šo projektu, lai katrs varētu izvēlēties – norādīt vai nenorādīt savu piederību. „
(VIENOTĪBA) deputāts Aleksejs Loskutovs:
„Es nedaudz pārsteigts ar to dedzību, ar kuru diskusija notiek un ar to mājienu uz vairāku cilvēku vājo atmiņu, ja viņiem ir nepieciešams dokumentā ierakstīt, kas viņi ir, savādāk viņi to var aizmirst.
Man, runājot par diskutējamo problēmu, vislielākā sāpe ir esošā likuma vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma kvalitāte, jo ļoti daudzi kolēģi noteikti nepievērsa uzmanību gan šodien jau par to bija runāts, ka šis likums ir absolūti iegrožojošs. Persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kuram Latvijas Republika piešķir bezvalstnieka statusu, ir tiesīga vienu reizi mainīt tautības ierakstu pret savu tiešo augšupējo radinieku tautību divu paaudžu robežās, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu un var pierādīt savu radniecību ar minētajām personām.
Mums nav nevienam valstī tiesības brīvi izvēlēties… Mūsu valstī nevienam cilvēkam nav tiesības izvēlēties tautības ierakstu pēc pašas… pašidentificēšanās. Elementārs piemērs.
Ebreja un ukrainietes ģimenes bērns… pat, ja ģimene runā latviešu valodā, ja viņš gājis latviešu bērnudārzā, pabeidzis latviešu valodas augstskolu, pabeidzis latviešu filoloģijas specialitāti universitātē un tagad pēta latviešu folkloristiku, cilvēkam nekad, saskaņā ar šodien spēkā esošo likumu, nav un nebūs tiesību ierakstīt pasē to, ar ko viņš pats ne tikai sirdī, ne tikai dvēselē, bet ar visu dzīvesveidu identificē. Viņš nevar būt pieskaitīts pie latviešiem.
Ja mēs runājam joprojām dalām jēdzienus ‘latviešu tauta’ un ‘Latvijas tauta’. Tas nav vērsts uz vienotas tautas izveidi.
Pagājušā… kad beidza strādāt 10.Saeima, mūsu kolēģi no Nacionālās apvienības izveidoja dokumentu ar nosaukumu – „Latviskuma indekss”, kur vērtēja Saeimas frakciju balsošanas latviskumu. Ja jau pat savās sienās latvieši mūžīgi dalīsies labos vai sliktos, nekas labs nebūs.
Daugavpilī ir ļoti daudz cilvēku, kas paaudžu paaudzēs ir latvieši, bet kas nezin ne vārda latviski. Ir tādi cilvēki! Viņi ir sliktāki par mani? Un, ja mūsu mērķis ir veidot politisku tautu – Latvijas tautu, nu, vajadzētu laikam beigt šķirot cilvēkus un tāpēc, manuprāt, šodienas likumprojekts nu noteikti nav sagatavots pienācīgi.
Šajā ziņā es absolūti piekrītu kolēģim Pimenova kungam. Ja mēs gribam tomēr panākt, lai cilvēkam būtu tiesības ierakstīt tautību pasē, tad viņam jābūt brīvām tiesībām izvēlēties, kādu tautību viņš vēlas ierakstīt, izejot no viņa paša priekšstata, kāds viņš ir, izejot no viņa paša identitātes apzināšanās, nevis izejot no tā, kā uz viņu skatās ierēdņi.
(VL–TB/LNNK) deputāts Dzintars Rasnačs:
„Jā, godātie kolēģi, paldies par debatēm. Tiešām šīs debates bija ļoti vērtīgas – tāpēc vien, ka mēs, jūs, visi vēlētājiem savējiem parādījām, cik augstu mēs vērtējam savu nacionālo pašapziņu. Un es domāju, ka mūsu vēlētāji izdarīs secinājumus.
Tiek pārmesta šķirošana. Loskutova kungs, tad jums jāizslēdz no Satversmes 114.pants, jo 114.pants ir visīstākais Latvijas tautas šķirotājpants! Kas tad tur rakstīts? „Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Jūs iebilstat pret mazākumtautību tiesībām, Loskutova kungs?!
Un visbeidzot. Kolēģi, protams, arī šis balsojums zināmā mērā ļaus mūsu vēlētājiem nākotnē varbūt stingrā mūs vērtēt nākamajās vēlēšanās. Vakar bija diskusija par to, kā tad to nosaukt. Jā nosaukt to, ka tiek noliegts, aizliegts indivīdam saņemt šo ierakstu – brīvprātīgi saņemt? Kā to nosaukt? Kas tas tāds ir: liberālisms, neoliberālisms, ultraliberālisms? Un vakar viens kolēģis ļoti precīzi pateica: „Tas ir totalitārais liberālisms.”
(VL–TB/LNNK) deputāts Dāvis Stalts:
„Lai nebūtu tikai emocijas, es arī paskaidrošu, kādā veidā pie mums, lībiešiem, tas notiek. Mēs motivējam mūsu jauniešus iesaistīties lībiešu kultūras dzīvē. Un tā motivācija ir gaužām grūta, jo nav pārāk daudz instrumentu, kā viņus motivēt. Un šī te paaudžu asimilēšanās latviešu tautā ir notikusi un mums ļoti grūti noturēt interesi par savu kultūru, par vēsturi un piederību savai tautai. Un tā vienu reizi gadā – Jaunajā gadā – mēs pulcējamies kopā un vēsturiski lielākā lībiešu organizācija „Līvu Savienība” tiem jauniešiem, un ne tikai jauniešiem, kas izsaka vēlmi iegūt ierakstu pasē, dod šādu apstiprinājumu arī tad, ja viņi tuvākajās divās līnijās uz augšu vai trijās pakāpēs uz augšu nevar pierādīt savu pēctecību, un tas ir ļoti svarīgi mums. Tas, ko jūs šeit šodien runājat, jūs runājat par to būtībā, ka jūs ierobežosiet mums šo iespēju to darīt. un te nav nekāda runa par tautības šķirošanām vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Te ir runa par to, ka iepriekšējo 20 gadu laikā Latvijas valsts Saeima ir smagi diskriminējusi lībiešu tiesības Latvijā, un tas turpinās vēl joprojām. Un tas, ko jūs šodien darāt, tas ne pie kā laba nenovedīs, ja mēs visi kaut kādu mistisku apsvērumu dēļ, domājot par kopīgo, vienoto, globālo kultūru, iznīcināsim mūsu pašu vērtības. Un līvi ir Eiropas mazākā tauta, un tāda viņa ir atzīta.”
(VIENOTĪBA) deputāts Dzintars Ābiķis:
„Man personīgi šī diskusija neliekas sevišķi auglīga, jo man īsti nav saprotams, kāds ir sakars lībiešu kultūras svētkiem ar dokumentu, kas ir domāts robežas šķērsošanai. Kāpēc es tā saku? Manuprāt, ir ļoti daudz veidu, kā apliecināt savu latvietību, savu nacionālo piederību. Tas ir – kopt valodu, kopt nacionālo kultūru, audzināt nacionālā garā savus bērnus, mazbērnus, godīgi strādāt, godīgi maksāt nodokļus, lai radītu apstākļus, lai mums būtu kārtīga opera, kurā dziedātu labākie latviešu solisti uz vietas, šeit pat Rīgā, nevis dziedātu ārzemēs, lai mums būtu lieliski teātri, lai mums būtu Dziesmu svētki, lai mēs sarunātos ar cittautieti, kurš prot latviešu valodu, nepārietu uz viņa valodu, bet lai mēs būtu pietiekami pārliecināti par savi.
Kas šodien mūsdienu pasaulē ir pase? Pase, tas ir dokuments robežu šķērsošanai. Iekšzemes lietošanai lielākā daļā civilizēto pasaules valstu, un drīz arī tepat Latvijā jau pases vairs vispār nelietos. Mums priekš tam ir identifikācijas apliecība,
mums ir tiesības, ar ko mēs… šofera tiesības, ko mēs parādam pases vietā un nav nekādu problēmu.
Es esmu diezgan daudz ceļojis. Un man tiešām ir bijušas situācijas, tiešām nedaudz, bet ir bijušas reizes, kad kādiem citiem mūs valsts piederīgajiem ir radusies robežas šķērsošanas reizē problēma, jo pasē vienā ailītē ir rakstīts – Nacionality – tātad mūsu izpratnē, pilsonība: latvietis un robežsargs pāršķir pasi un tur ir rakstīts pavisam kaut kas cits. Nu, stādieties priekšā, ka pārliecinātam Latvijas pilsonim pēc izcelsmes arābam būs jāieceļo Izraēlā, viņam būs ailītē galvenajā pases lapā rakstīts – latvian (latvietis), bet tanī pat laikā robežsargs pāršķirs pasi un tur būs rakstīts, teiksim, palestīnietis, ja, vai arābs.”
(VIENOTĪBA) deputāte Ilma Čepāne:
„Kolēģi! Es pateikšu, kāpēc es balsošu tomēr „par” šo likumprojektu. Es balsošu tikai tāpēc, lai gan man nepatīk šīs te atsevišķās runas, kur jūs viens vai otrs cenšaties sevi parādīt kā labāku vai sliktāku latvieti. Bet es balsošu tikai tāpēc, ka šeit pašlaik otrajā lasījumā Saeimā ir pieņemti grozījumi Pilsonības likumā. Un, ja jūs paskatītos šo grozījumu 2.pantu – piederību pie Latvijas pilsonības, tad viens no pierādījumiem ir, proti, tieši etniskā piederība. Un, proti, otrajā pantā ir teikts, ka Latvijas pilsonis ir latvietis vai līvs, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā. 3.punktā pirmās daļas – latvietis vai līvs, kura pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijā un kurš ir apliecinājis, ka viņa priekštecim 1881.gadā vai vēlāk Latvijas teritorijā kāda tā pastāvēja līdz 1940.gada 17.jūnijam bija pastāvīga dzīvesvieta.
Tātad šai personai būs jāpierāda sava latvietība, iespējams, ka šie reģistri ir kaut kur juku laikos, kara laikā pazuduši, iespējams, ka arī vēl šie reģistri, kas tagad tiek sastādīti, arī kādreiz var kaut kādas kļūdas tur būt. bet, ja piemēram, mūsu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem radīsies kāda problēma, īpaši, kas būs izceļojuši, un gribēsies atgriezties un kļūt par Latvijas pilsoni, tad šajā gadījumā, iespējams, ka viņi būs saglabājuši mūsu pases vai mūsu bērnu pases. Un tas ir tikai viena iemesla dēļ, kāpēc es atbalstu pirmajā lasījumā, es domāju, ka otrajam lasījumam gatavojot, ir jāizvērtē, vai šeit ir samērīgums arī starp iespējamiem šiem valsts budžeta jautājumiem vai arī šis ieraksts neprasās, lai tas būtu ierakstīts identifikācijas kartēs.
Bet, protams, vēl otra šī te emocionālā lieta, kādēļ mēs par to visu runājam, latviešu tauta jūt, ka tā zaudē savu identitāti šajā kosmopolītisma laikā arī spiediens gan no Rietumiem, gan no Austrumiem un tieši cilvēku pat nevērtējot, visas tās pārējās konsekvences, par kurām es varu pilnīgi piekrist, arī ko runāja Judina kungs, cilvēki mēģina aizsargāt šo savu tautību un mums pietiek jau ļoti daudz dažādu nacionālo īpatnību, kas ir mūsu tiesiskajā regulējumā. Nu, vai tad jums žēl ir, lai tad ir vēl viena nacionālā īpatnība šajā te lietā. Es domāju, ja tas neprasa lielus finansiālus ieguldījumus, kāpēc ne?”
(SC) deputāts Andrejs Elksniņš:
Tiešām Eiropas Savienības prakse rāda, ka ieraksts par tautību, tā ir katra pilsoņa brīva izvēle. Bet kādas tendences es novēroju, klausoties pašreizējās debates? Man, piemēram, ir pazīstami lezgīnu tautības pārstāvji, kuri visnotaļ, kuriem ir Latvijas Republikas pilsoņu pase, kuriem pasē ir ierakstīta tautība – lezgīns un viņš priecājas par to, ka šāds… valsts ir piedāvājusi viņam iespēju šādu ierakstu veikt.
Šādas tendences ir novērojamas gan pie nacionālās apvienības arī pie mazākumtautībām. Ļoti daudz cilvēki vēlas uzsvērt savu etnisko piederību, bet debatēs šodien man nāca atmiņā tas, kas bija noticis debašu laikā un uzstāšanās laikā par referendumu, par otro valsts valodu, kad tika uzsvērts uz piederību nevis Latvijas tautai, bet latviešu tautai un diemžēl arī šodien parādījās tās etniskās izpausmes attiecībā uz šo ierakstu pasē, kad tiešām viens otrs sāka runāt par tādam lietām, ka nu, darba devējs jau ieskatīsies nacionāli orientēts uz to ierakstu un tu esi latvietis, ierakstījis savu identitāti, neesi un pēc tam tad sāks vērtēt, kas un kā.
Līdz ar ko es aicinātu varbūt atturēties par šo likumprojektu.
(VIENOTĪBA) Janīna Kursīte-Pakule:
„Ir dažāda līmeņa identitātes. Mēs nevaram droši vien aiziet no tā, ka mums ir Eiropas identitāte, ka mums neatkarīgi no tautības – vai mēs esam krievi, latvieši, ebreji, poļi – ir Latvijas identitāte, un diez vai tuvākā nākotnē mēs varam aiziet no tās identitātes, kas ir etniskā identitāte. Un, runājot par to, vai pase ir piezīmju grāmatiņa, jau kolēģis Andris Buiķis teica, kā ir Vācijas, ka pieraksta, vai ir profesors vai kas. Ir tradīcijas.
Un vēl viens. Tad jau patiešām tālāk ir jāpaskata, ko mēs pasē… Vai tas, kā Dzintars Ābiķis teica, ka pase ir vienkāršs robežšķērsošanas dokuments, tad – atvainojiet! – sieviete nešķērso savādāk robežu kā vīrietis. Nav gadījies redzēt! Priekš kam tad ir jāraksta „vīrietis” vai „sieviete”? Vai kam ir vajadzīga tā informācija „ir dzimis Valkā” vai… es nezinu… Kalupē vai Igaunis Ludzas rajonā? Tad ir jātaisa kardināli izņemt.
Bet tas, kas mani aizskāra visvairāk, ir tas, ka mēs sarunājāmies, ka Dāvis Stalts, viens no lībiešu pārstāvjiem – lībiešu, pret kuriem bija diskriminācija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, tā sauktos Ulmaņa laikos, pret kuriem bija diskriminācija, nedrīkstēja rakstīt pasē tautību „lībietis” padomju laikā… Ar jaunu netaisnību veco netaisnību nevar nolīdzināt. Un, kā Dzintars Ābiķis, kolēģis, rūpējas par… pirmām kārtām par arābiem, kas iebrauks Izraēlā… Es domāju, liegt iespēju lībiešiem… rūpēties pirmām kārtām par arābiem, nevis par lībiešiem, liegt iespēju tiem, kas vēlas, ierakstīt savu tautību, tas, manuprāt, ir absurds. Visu cieņu arābiem! Bet es domāju, ka mums ir vēsturiskā taisnība jāatjauno pirmām kārtām pret lībiešiem. Lai ir izvēle! Mums ir jābūt izvēlei, mēs nevaram sākt ar aizliegumu ierakstīt to, ko vēlas viena daļa sabiedrības!”
Balsošanas rezultāti:
0 komentāri
Uzraksti, ko domā