Zinātnieki sniedza pierādījumus, kuri apgāž Čārlza Darvina evolūcijas teoriju daudzos līmeņos – ieskaitot nogulumu veidošanos, dabisko izlasi un cilvēka rašanos, kā arī daudzus viņa darbus ģeoloģijā un citās zinātnes disciplīnās,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz marcisjencitis.lv

„Dabiskā atlase tiešām notiek. Taču tā neveic to, kas bija vajadzīgs Darvinam”, – teica ģenētiķis doktors Džons Sanfords. „Darvins radīja pasaules uzskatu, kas kļuva par mūsdienu sabiedrības galveno paradigmu, taču šis pasaules skatījums patlaban ir sabrucis jauno zinātnes atklājumu gaismā”.

Sanfords bija to zinātnieku vidū, kuri uzstājās konferencē „Darvinam nebija taisnība” Calvary Chapel Costa Mesa Kalifornijā šā gada novembra vidū. Šis pasākums, ko organizēja Logos Research Associates, notika par godu Darvina grāmatas „Sugu izcelšanās” 150. gadadienai, kura tiek plaši atzīmēta visā pasaulē.

„Mani pārsteidz, ka šis gads ir pasludināts par Darvina gadu. Visa pasaule pielūdz šo cilvēku, kaut arī mūsdienu zinātne pierāda, ka viņam nav bijusi taisnība nevienā frontē”, – teica Sanfords.

„Vienā jomā Darvinam nebija taisnība. Un tas ir jautājums par cilvēka izcelšanos”, – paziņoja doktors Roberts Kārters. Kārters atspēkoja trīs galvenos Darvina argumentus, kuri izklāstīti grāmatā „Sugu izcelšanās”, – homoloģiju (līdzību starp radniecīgām sugām), līdzību dažādu sugu embriju attīstībā (Darvins uzskatīja, ka auglis savā attīstībā atkārto visas evolūcijas stadijas) un rudimentāros orgānus (orgāni, kuriem nav noteiktas funkcijas).

Tālāk viņš apgalvoja, ka Darvins gan esot bijis spīdošs rakstnieks, taču ne tik spīdošs zinātnieks. „Lielākais Darvina talants ir nevis zinātnieka talants, bet gan literārais talants”, – apgalvo Kārters.

Zinātnieks no Atlantas, kurš darbojas Creation Ministries International, arī apgāž pazīstamās no izrakumos iegūtajiem kauliem veidotās interpretācijas par Lūsiju, Idu un Ardiju kā iztrūkstošo starpposmu starp pērtiķiem un cilvēku.

„Daži evolucionisti apgalvo, ka Lūsija bija cilvēks, vadoties no krūšukurvja formas”, – teica Kārters. „Un ja viņi nepareizi klasificē viņu kā cilvēku, vai mēs varam būt droši, ka viņa staigāja uz divām kājām?” – jautā Kārters, atzīmējot, ka Darvina teorijas aizstāvji pēc krūšukurvja formas apgalvo, ka Lūsija staigājusi taisni.

Kārters uzskata, ka evolucionisti paši ir nostūmuši Lūsiju malā un „sagatavojuši viņu aiziešanai”.

„Viņi nekad nenoliktu malā kādu no šiem senčiem”, ja nebūtu atraduši viņam aizstājēju”, – viņš atzīmēja. „Pagājušajā pavasarī tika atrasti Idas kauli. Viņa bija lemūrveidīgs radījums, kurš tika pasludināts kā vēl viens trūkstošais posms starp pērtiķiem un ne-pērtiķiem”.

Taču tad, kad bija izskanējušas fanfaras un masu saziņas līdzekļu apmāns, zinātnieki saprata, ka skelets piederējis vienkāršam lemūram.

Pavisam nesen visi informācijas līdzekļi rakstīja par Ardiju, kurš tika izreklamēts kā pats senākais zināmais mūsdienu cilvēka sencis, un kā tāds, kurš saglabājies vispilnīgāk starp visiem atrastajiem. Patiesībā Ardijs tika atrasts pirms 20 gadiem.

„Kāpēc masu mediji par to paziņoja tikai tagad?” – jautā Kārters. „Es domāju tāpēc, ka viņi vēlējās atrast Ardijam aizvietotāju. Ievietot arvien vairāk trūkstošo posmu ķēdītē”.

„Un kas tad ir palicis no visiem šiem atradumiem? Pavisam maz”, – viņš paziņo.

Bez evolūcijas teorijas argumentu atspēkošanas Kārters piedāvā „aizvietotāju” Darvina mācībai par cilvēka izcelšanos, izmantojot Bībeli. No Bībeles ziņojumiem par Ādamu, Ievu un Noāsa ģimeni viņš ir izveidojis ģenētisko kodu, lai parādītu, ka Bībele ir patiesa cilvēces vēsture.

Citi šajā konferencē izvirzītie argumenti bija vērsti uz to, ka „Darvinam nebija taisnība attiecībā uz zinātni” un ka „Darvinam nebija taisnība attiecībā uz Dievu”.

Konference sniedz zinātniskus pierādījumus, kuri atklāj Darvina kļūdas un arī nodrošina kristiešus ar šīm zināšanām.

Spānijā tika atzīmēta „Bezpajumtnieku diena”. To rīkoja Caritas organizācija sadarbībā ar sociālās palīdzības centru apvienību. Šā gada tēma „Viņu vēsture ir mūsu vēstures daļa”. – spektrs.com ziņo S. Krivteža no Vatikana Radio.
Pasākuma mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz bezpajumtnieku dramatisko situāciju un viņu tiesībām uz mājokli, veselības aprūpi, izglītību, sociālo nodrošinājumu. Statistikas dati liecina, ka bezpajumtnieku lielākā daļa ir vīrieši ap 40 gadiem. Fenomena galvenais iemesls ir atlaišana no darba.

Vakar, 22 novembrī draudzē „Prieka Vēsts” notika dievkalpojums, kurā kalpoja mācītājs no Izraēlas Oren Lev Ari. Kurš no 2005. gada kalpo Izraēlas draudzē „Meleh Kavod Rav”,- ziņo spektrs.com.

Mācītājs Oren Lev Ari jau nedēļas laikā apmeklējis vairākas draudzes Latvijā. Viņa pēdējā apstāšanās vieta bija draudzē „Prieka Vēsts”.
Galvenā dievkalpojuma tēma- „Derības zīme”. Dievkalpojuma laikā mācītājs vairākas reizes uzsvēra attiecībā par Dieva derības zīmes būtību. Viņš teica, ka tās sastāv no diviem galvenajiem punktiem.1 derība ar Izraēlu. 2. derība ar draudzi.
Dievs noslēdza derību ar Ābramu ar kura palīdzību svētīja Izraēlas tautu. Ābrams paklausīja Dievu un izgāja no tās zemes, kurā atradās un devās apsolītās zemes virzienā. Kaut arī viņš nezināja kurp iet, viņš tomēr paklausīja Dieva apsolījumam un gāja. Par to vairāk var izlasīt (1.Moz 12: 1-3.)
Izredzētība nāk no Dieva, bet nevis no cilvēka. Dievs ir izredzējis ebreju tautu, lai parādītu savu žēlastību un mīlestību pret to.
Dievs saka: „Celies un ej!” Tas nozīmē, ka nezinot virzienu, Tev jāiet ticībā.
Ja tu ticēsi, Dievs darīs lielas lietas. Dievs meklē cilvēku, kurš ticēs Viņa Vārdam un neiespējamas lietas pārtop par iespējamām. Dievs atver durvis. Paldies, Ābramam, ka viņš ticēja un Dievs viņu darīja par lielu tautu.
Ebrejiem ir savs aicinājums. Dievs saka: „Jūs esat gaisma pasaules tautām.” Nevis tāpēc, ka ebreji ir labāki, bet gan tāpēc, ka ebreji ir izredzēti.
Mācītājs Orens teica: „Es ticu, Jeruzāleme-Izraēla ir kā garīgais pulkstenis, apliecinot to, kas norisinās tagad tuvajos austrumos. Tuvajos austrumos viss notiek ātri. Šovakar tu ej mierīgi gulēt, bet no rīta piecelies no kara trokšņa. Tuvie austrumi ir karstais punkts”.
Atgriežoties pie tēmas mācītājs Orens turpināja, ka Dievs Ābramam atgādināja savu apsolījumu par apsolīto zemi un atgādināja trīs reizes, ka caur viņu būs svētītas visas zemes ciltis. Izraēla ir atgādinājums visām tautām par to, ka cilvēka būtība ir slavēt to Kungu. Un nest labo vēsti visām tautām.
Mācītājs Orens nedaudz pastāstīja par patreizējo stāvokli Izraēlā. Viņš teica: „Iespējams, ka daudzi Izraēlā vēl nesaprot, ka Jēzus ir mesija, bet šodien garīgā atmosfēra Izraēlā mainās. Kaut kas notiek. Kādreiz Izraēlā bija 200 kristiešu draudze, bet tagad ir tik draudžu, ka pat saskaitīt nevar. Un kristiešu draudzes ar ebreju kopienām savienojas. Mums notiek kopēji dievkalpojumi un saprotam, ka mēs nevaram viens bez otra. Es ticu, ka pienāks tā diena, ka Izraēla ieņems savu vietu Dieva aicinājumā. Un ebreju tauta brauks pa visām zemēm sludināt Dieva vārdu. Tas ir Dieva sapnis. Tas ir labi, ka ebreji seko vienam no aicinājumiem un masveidā atgriežas savā dzimtenē no visām pasaules malām, kurās dzīvojuši ebreji.”
Dievkalpojuma otrajā daļā mācītājs Orens Vecās Derības laikus salīdzināja ar ikkatra kristieša tagadējo dzīvi. Viņš stāstīja, par to, ka Vecās Derības laikā Dievs noslēdza derību ar Ābramu, bet šodien Dievs noslēdz derību ar katru no mums ar vakarēdienapalīdzību, tā mēs savienojamies ar Jēzu Kristu. Turklāt Dievs noslēdza derību ar Ābramu un apsolīja viņam dēlu, bet laiks gāja un nekas nenotika, tad Ābrams savienojās ar kalponi un dzemdināja dēlu, bet tas vairs nebija Dieva plāns viņa dzīvē, tas bija Ābrama miesīgs lēmums. Bieži vien tā ir arī mūsu dzīvēs, saņemam apsolījumu un gaidām un nekas nenotiek, pēc kāda laika mēs nolaižam rokas bezspēkā. Bet derība nav atkarīga no mums. Mums jāpaliek uzticīgiem, mēs nedrīkstam atkāpties. Dievs apsolīja, ka neatstās un nepametīs.
Attiecībā par ekskursijām uz Izraēlu, mācītājs Orens piekodināja, lai kristieši, kuri vēlas apmeklēt Izraēlu, nekādā gadījumā nepielūdz tās akmeņus vai zemi, bet gan dzīvo Dievu, protams, ka ikkatrs var piedzīvot Dieva klātbūtni Izraēlā, bet to pašu var piedzīvot arī šeit. Jā, ir skaistas vietas Izraēlā, bet ja mēs uz to skatīsimies miesīgām acīm, tad jutīsimies vīlušies. Jāskatās gara acīm, tad parādīsies cita aina.
Nobeigumā mācītājs Orens aicināja lūgt par Izraēlu, lai ebreji bez torras zināšanu un praviešu grāmatu lasīšanas spētu pieņemt Svēto Garu un dzīvot garā un patiesībā.

Mēdijos jau tika ziņots par „Papardes zieds” filmas „Tava dzīve – Tava izvēle” izplatīšanas plāniem skolās, kuras mērķis ir mācīt bērnus iestāties par drošu seksu. Drošs sekss – prezervatīvu lietošana,-ziņo spektrs.com Lasīt vairāk

Gribot pasargāt ģimenes, sevišķi, jauniešus no morāliski netīro televīzijas raidījumu negatīvās ietekmes, Keralas apgabala Baznīcas gani izplatījuši pa draudzēm vēstuli „Ģimene un mediji”,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz J. Evertovski no Vatikāna Radio
Tajā bīskapi vēršas pie vecākiem ar lūgumu pievērst uzmanību tam, ko statās viņu bērni, kā arī nobloķēt tos kanālus, kur tiek rādītas vardarbības un seksa ainas. Bīskapi pauž bažas par raidījumu kvalitātes straujo pasliktināšanos, kā arī par jauno tehnoloģiju nepareizo izmantošanu. „Tautai vajadzētu ņemt virsroku pār medijiem, taču šobrīd notiek pilnīgi pretējais”, teikts vēstulē. Televīzijas raidījumu saturs bieži vien ir pilnīgā pretrunā ar dabas likumu normām un kristīgo mācību. Dzīve tiek atspoguļota kā traģēdija, bez cerības, un ārlaulības attiecības kā normāla parādība. Baznīcas uzdevums palīdzēt cilvēkiem izsargāties no šādiem slazdiem – norāda Indijas bīskapi. Mūsdienās cilvēki nereti kļūst atkarīgi no bezjēdzīgām programmām. Ja nenotiks izmaiņas, tas visai sabiedrībai var beigties ar smagām sekām – brīdina Indijas Baznīcas gani. Keralas bīskapi paredz nākošā gada laikā rīkot virkni semināru par šo problēmu. Par šādu iniciatīvu atzinību ir izteikuši minētā reģiona valdības pārstāvji, apliecinot, ka patiesībā lielākā daļa iedzīvotāju vēlas skatīties savā televīzijā saturiskas programmas.

Ar dažādiem pasākumiem tiek sagaidīti, svinēti un pavadīti valsts svētki – 90. proklamēšanas gadadiena.
Valsts neatkarība ir garīga vērtība: pirmām kārtām tas nozīmē, ka tauta ir brīva sava likteņa noteicēja,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz katedrāle.lv
Svētki kārtējo reizi mums liek padomāt par dzīves galvenajiem jautājumiem, ko esam sev atraduši, vai ko esam devuši savai paaudzei šajos neatkarības gados? Vai esam atraduši dziļāku jēgu un tālāko mērķi savai dzīvei un darbiem?
Svētie Raksti saka, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele. Tātad viņš nes sevī mūžību un bezgalību. Un nekas nepiepildīs cilvēka sirdi kā vienīgi Dievs. Tāpēc arī valsts svētki, lai tiek sagaidīti un pavadīti garīgā gaisotnē.
Ja Dieva un tuvākmīlestības tikumi ir iesakņojušies lielā sabiedrības daļā, tas ir labs garants labklājībai arī valsts mērogā. Vislabākais likuma un tiesību sargs ir ticīga cilvēka izkopta sirdsapziņa. “Dievs uzlūko sirdi”, saka Svētie Raksti (1Sam 16,7).
Tātad cilvēkam svarīgs ne tikai darbs, uzturs un mājoklis, bet arī reliģiskās un morālās vērtības.
Svētku novēlējumu izsaku ar Apustuļa Pāvila vārdiem: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem” (2 Kor 13,13).
Kardināls Jānis Pujats

Pirms 91 gada tika dibināta Latvijas valsts. Mūsu tautai sākās skaists laiks. Jau pirmajos desmit brīvības gados mūsu valsts droši nostājās blakus pasaules attīstītākajām valstīm. Notika izaugsme visās jomās – lauksaimniecībā, rūpniecībā, izglītībā, medicīnā, kultūrā un daudzās citās nozarēs. Sasniedzot valstiskuma divdesmit gadus, mūsu valsts daudzās jomās jau bija priekšā citām valstīm,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz Aigaru Brikmani no katolis.lv
Kā ir šodien, 19 gadus pēc 1990. gada 4. maija? Šodien daudzi mūsu lauki pamesti aizaug, tiek slēgti rūpniecības uzņēmumi, skolas un slimnīcas. Ja pirms 70 gadiem citās zemēs daudzi sapņoja par dzīvi Latvijā, šodien daudzi brauc projām no Latvijas. Pirms 20 gadiem mēs bijām iedomājušies mērķi, mūsu valsts neatkarību, kura mūsu tautai spētu nodrošināt mieru un labklājību. Kas ir noticis? Mūsu pašu tautas pagātne taču liecina, ka ir iespējams cits ceļš. Kur ir mūsu kļūda?
Pirms doties ceļā uz kādu ģeogrāfisku vietu, mēs, ja esam saprātīgi, vispirms cenšamies noskaidrot visus apstākļus, kas mūs ceļā sagaida. Mēs attiecīgi nodrošināmies un cenšamies noskaidrot patiesību par to, kā labāk sasniegt mērķi. Tāpat arī politikā, lai sasniegtu mērķi – Latvijas valstiskumu, ir jānoskaidro patiesība par to, kas mūs šajā ceļā sagaida, kā mums pareizāk rīkoties. Taču, kas ir patiesība, kā to atrast?
Šodien mēs daudz dzirdam un lasām aicinājumus būt darbīgiem, pildīt savu pilsonisko pienākumu. Taču mēs nedzirdam, ka kāds mūs aicinātu iedziļināties mūsu darbības motivācijā. Mūs aicina sekot līdzi sabiedriskajām norisēm, taču mēs nedzirdam, ka kāds aicinātu mūs iedziļināties šo norišu cēloņos. Mūs aicina būt informētiem, taču neaicina izvērtēt informācijas avotus un informācijā atspoguļoto norišu cēloņus. Pie mums veido sabiedrisko domu, taču neizglīto.
Ja mēs iedziļināmies šodienas politisko procesu virzītāju aicinājumus, mēs redzam, ka tie visi aicina mūs būt apzinīgiem. Aicinātāji vēlas mūs redzēt kā apzinīgu pilsoņu kopu.
Apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar jautājumiem par lietu cēloņiem un sakarībām. Tie nemīl domātājus un vērtētājus. Viņi uzskata par savu pilsonisko pienākumu, kārtējo vēlēšanu laikā doties pie vēlēšanu urnas un nobalsot par iepatikušos sarakstu vai personu. Tie ir aktīvi dažādu aptauju un referendumu dalībnieki. Parasti tie, savu iespēju robežās, lasa Latvijā iznākošos preses izdevumus, skatās televīziju, klausās radio diskusijas, tāpēc viņi zina daudzus faktus, zina, ko runā sabiedrībā zināmi cilvēki. Viņu smadzenes bieži vien ir veselas faktu, frāžu, izteiktu viedokļu, pat likumprojektu un priekšvēlēšanu programmu krātuves. Viņi daudz zina. Un, diemžēl ne vairāk! Tie nemeklē pašu uzzināto faktu sakarības. Vienmēr taču atrodas kāds, kurš gatavs paskaidrot, “izdiskutēt” un “izdarīt secinājumus”. Tāpēc apzinīgie pilsoņi neapgrūtina sevi ar analizēšanu, prāta spēju izkopšanu un sava viedokļa meklēšanu. Vienmēr taču var atrast kādu “viedokli” kuram pievienoties. Arī vēstures jautājumos, tie labākajā gadījumā apmierinās ar gadu desmitu laikā izveidotiem mītiem un sabiedrībā populāriem priekšstatiem. Tādi, lūk, ir lojālie, apzinīgie pilsoņi. Rakstu zinātāji, vēlētāji – ideāli statisti sistēmas saglabāšanai.
Uz ko vērsts šis apzinīgums? Vai mēs esam apzinīgi izturējušies pret savu sirdsapziņu, pret veselo saprātu, kuru mums ir piešķīris Dievs. Vai mēs esam meklējuši patiesību?
Apzinīgums ir laba īpašība tad, ja tas ir izlaists caur mūsu sirdsapziņas un veselā saprāta filtru.
Svētie Raksti norāda, ka „Dievs ir ikvienas patiesības avots”. Šajā Svēto Rakstu frāzē ir izteikta patiesības būtība. „Ikvienas patiesības avots”. Šeit nav izdalīta kāda atsevišķa patiesība, bet gan visa patiesība, kāda vien pastāv. Vadoties no šīs frāzes, mums jāsaprot, ka pat ikviens pētniecībā iesaistīts zinātnieks, neatkarīgi no tā, kādu nozari viņš pārstāv, neatkarīgi no tā, vai viņš atzīst Dieva esamību, godīgi attiekdamies pret savu pētniecības darbu, tuvojas Dievam, Dieva radītās patiesības izziņai. Ignorējot acīm redzamas patiesības, neviens zinātnieks nespētu veikt atklājumu.
Tātad, arī jautājumos, kas skar politiku, mums, pirms rīkoties, vispirms jānoskaidro patiesība par esošo situāciju un, vadoties no tās, jāplāno tālākā rīcība.
Taču šim jautājumam ir arī pārlaicīga, garīga puse. Ja Dievs ir patiesības avots, tas, no kura izplūst patiesība, mēs nevaram mīlēt Dievu un nemīlēt patiesību. Vairīdamies no patiesības, mēs vairāmies no tās avota. Patiesība ir tā, kas mūs tuvina Dievam. Tikai caur patiesību mēs jau šeit, virs zemes, varam tuvināt Dieva valstību.
Sabiedrība, kura izvairās no patiesības, nevar būt brīva. Jēzus Jāņa evaņģēlijā saka: „Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
Lai spētu saskatīt un sasniegt mērķi, ir jāatzīst patiesība. Mūsu tautas politiskie līderi pirms 91 gada saskatīja mērķi – Latvijas valsti, kā mūsu tautas augstāko labumu. Neviens no viņiem Latvijas valstiskuma ideju nebija no kāda aizguvis. Gluži otrādi – Latvijas valsts tika pasludināta laikā, kad pasaules lielvaras Latviju drīzāk vēlējās redzēt Krievijas sastāvā. Latvijas valstiskumam nebija nobriedusi arī Latvijas sabiedrība. Taču mūsu valsts dibinātāji spēja saskatīt patiesību. Izvērtējot pasaulē notiekošos procesus, viņi redzēja, ka ir izveidojušies labvēlīgi apstākļi Latvijas valstiskuma pasludināšanai. Tālākie gadi apliecināja, ka viņu redzējums bija pareizs.
Novēršanās no patiesības, nevēlēšanās lietas redzēt tādas, kādas tās ir, agri vai vēlu noved pie katastrofas. Tā tas bija arī mūsu valsts gadījumā. Patiesības mīlestība, kas palīdzēja 1918. gadā, trīsdesmito gadu otrajā pusē tika nomainīta pret vēlmju domāšanu. Laikā, kad pasaulē brieda jauns konflikts, mūsu tautas modrība tika iemidzināta ar neitralitātes solījumiem, ar paļaušanos uz melīgiem lielvaru solījumiem. Skaidra redzējuma vietā, priekšroka tika dota vēlmju domāšanai. Rezultātā sekoja okupācija un ilgi apspiestības gadi.
Atskatoties pagātnē, mums ir vērts padomāt, vai mēs šodien esam gatavi atbildībai, ko uzliek politiskā neatkarība. Šodien reizi pa reizei sabiedrībā tiek izplatītas idejas par vadoni, kurš varētu glābt mūsu tautu no krīzes. Vai tiešām mūsu sabiedrība ir tik bezatbildīgu, nespējīgu indivīdu kopa, ka nespēj iztikt bez politiska virsgana? Acīm redzot, vadoņa idejas lolotāji tā domā. Diemžēl atskatoties uz līdzšinējām norisēm, uz to, cik viegli mūsu zeme tiek iztirgota un pakļauta, cik viegli mēs atsakāmies no pamatotām tiesībām, jāsecina, ka viņu domas ir pamatotas.
Mums jāsaprot, ka vadonības vilinājums slēpjas lielas sabiedrības daļas vēlmē noņemt no sevis atbildību. Latviešu tautā vēlme pēc vadoņa sakņojas dzimtzemnieka mentalitātes paliekās, kuras vēl vairāk pastiprināja padomju totalitārisms.
Vadoņi, pat vishumānākie, cenšas izvairīties no patiesības, kas viņu patmīlībai un vēlmju domāšanai liekas netīkama. Mūsu tauta to ir izjutusi vissmagākajā formā, kamēr Somija, kura iztika bez vadonības, savu brīvību nosargāja.
Pagātnes notikumi liecina, ka tieši sabiedrība, kura sastāv no brīviem, patstāvīgi domājošiem cilvēkiem politiski sarežģītos apstākļos spēj nodrošināt valsts neatkarību. Atsakoties no vēlmju domāšanas un drosmīgi izvērtējot pagātni mēs redzam, ka šodienas problēmu cēlonis nav demokrātija. Patiesībā tas ir demokrātijas trūkums. Daudzi no mums ir vieglprātīgi paļāvušies uz solījumiem. Pirms divdesmit gadiem tik daudzi vēlējās aktīvi rīkoties, taču nevēlējās padomāt, iepazīties ar tiesībām un iespējām, kuras sniedz mūsu valsts juridiskā pēctecība. Sabiedrība sekoja tiem, kuri skaļāk solīja, nevēloties iedziļināties solītāju patiesajos mērķos.
Tātad, lai iegūtu patiesu neatkarību, mums jākļūst brīviem pašiem. Patiesa brīvība nav brīvība no fiziskiem ierobežojumiem, kam, protams, ir nozīme, Patiesa brīvība ir mūsu gara un prāta brīvība, kas balstīta mūsu sirdsapziņā un vēlmē tuvoties patiesībai. Pagātnes pieredze rāda, ka iztrūkstot šai patiesajai brīvībai, sabiedrība agri vai vēlu zaudē arī savu fizisko, politisko brīvību.
Iemīlēsim patiesību, lai kurā pasaules malā katrs no mums šodien atrastos, jo tikai patiesības mīlestībā mēs iegūsim drosmi un spēsim saskatīt ceļu uz mūsu zemes patiesu brīvību. Mēs šodien Latvijai esam vajadzīgi. Mēs esam vajadzīgi, lai mūsu zemē atkal atdzimtu tas, kas gadu desmitos ir izpostīts, izlaupīts un izsaimniekots, lai mēs atkal varētu izjust lepnumu par savu valsti. Mēs to spējam. Mūsu pagātnē ir izcils drosmes un uzdrīkstēšanās piemērs. Mūsu senči spēja izcīnīt un uzcelt savu valsti. Lai tas kalpo mums par iedrošinājumu mūsu turpmākajā dzīvē. Tad mēs piedzīvosim savas zemes patiesu brīvību.

Dievs svētī Latviju.
Aigars Brikmanis, Rīga

Mācītāja Jura Rubeņa svētruna Valsts svētkos Rīgas Domā, Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītajā ekumēniskajā dievkalpojumā 2009. gada 18. novembrī. Svētruna sacīta par Vecās Derības rakstu vietu no 1. Ķēniņu Grāmatas (19. nod., 3.-12. pants). ,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz lelb.lv Lasīt vairāk

18. novembris. Latvijas neatkarības pasludināšanas diena. Kāda ir mūsu ikviena attieksme par to? Iespējams dažāda vai pat pretēja. Patīkami noraudzīties, ka pastāv dažādas organizācijas, kurām  vēl rūp un ir pazīstami vārdi: patriotisms, nacionālisms, Latvijas nacionālā identitāte.,-ziņo spektrs.com

Diezgan absurdi, ka par šiem vārdiem vēl ir jācīnās un jāpierāda. Nu jau katru gadu Krievijas TV kompānijas Latvijā veido propagandas satura filmas, lai it kā pierādītu, ka Baltijas valstis nebija okupētas un ka Latvijā latvieši netika izsūtīti uz Sibīriju un nebija masveida „asins pirts”.
Par Latvijas neatkarību maksāts dārgi, ļoti dārgi. Un par to maksājam vēl aizvien, kaut arī daudzi to aizmirst, nepievērš uzmanību, bet mūsu jaunatnei par to bieži vien vispār nospļauties.
Milzīgs prieks par Latvijas latviešu plūsmas kristīgām draudzēm, kuras spēj iestāties ne tikai par kristīgām vērtībām, bet gan arī par Latvijas valsts vērtībām.
Šodien, Doma baznīcas rītā notiks speciāls Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai veltīts dievkalpojums.

Bet pašlaik iesaku draudzes „Prieka vēsts” piedāvājumu.
„Prieka vēsts” milzīgās zāles lielo skatuvi no grieztiem līdz pat tās pamatiem rotā mega-izmēra sarkanbalts karogs. Labās puses skatuvē novietots standarta izmēra Latvijas karogs. Kora dziedātāji sarkanbaltsarkanos apģērbos. Dziedāšanas laikā uz skatuves dejo skaistas meitenes ar karogiem. Katedras priekšā sarkanbaltsarkans rožu pušķis. Līdz asarām saviļņo patriotisma atmosfēra un draudzes sacerētā dziesma, jeb veltījums Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai. Dziesmas vārdi vēl ilgi ir iespiedušies atmiņā „ Nāk mūsu zemei liela atmoda, nāk mūsu zemei liela atmošanās, Un ikviens, kas piesauc Jēzus vārdu, būs glābts.” Nobeigumā: Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju!”

Draudzes „Prieka vēsts” mācītāja Viļņa Gleškes uzruna.

1918. gadā 18 novembrī tika pasludināta Latvijas valsts neatkarība.
Interesanti, ka iepriekšējā dienā sanāca kopā cilvēki un izvēlējās tautas padomi. Savukārt tautas padome izvēlēja pagaidu valdību. Varbūt tā no malas izskatās, ka tādas lietas var notikt ar starptautiski atzītu personu palīdzību. Bet mūsu valsts tapa uz ticības pamatiem. Neskatoties uz to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāji bija izsūtīti uz Sibīriju, nogalināti, novārdzināti un nabadzīgi, tomēr spēja nosargāt pozīcijas. Pateicoties jaundibinātai valstij mēs varam būt neatkarīgi un baudīt rezultātus.
Pirms mums bija savs draudzes nams, mēs īrējām telpas „Vef” kultūras pilī, izmaksas ar katru reizi cēlās. Kādu reizi pie mums uz dievkalpojumu atbrauca kāds ārzemju viesis un jautāja, ko mēs vēlamies. Pirmais ko es pateicu tas ir mēs vēlamies savu draudzes namu. Viesis teica, ka tad, kad mums būs savs nams izmaksas par to būs daudz dārgākas. Tagad varu teikt, ka tā tas tiešām ir.
Kādreiz pirms valsts izveides bija citādā sapratne par valsti. Mums bija iemācītas citas vērtības, vienā teikumā var teikt, līdzīgi kā pazīstamajā dziesmā „Moj adres ņe dom i ņe uļica moj dom Savetskij Sajuz” (Mana adrese nav māja, ne iela, mana māja ir Padomju Savienība.) Un attieksme pret plašo Padomju Savienību bija attiecīga, bet tagad, mums ir sava valsts. Saprotams, ka izmaksas par to ir lielākas. Kādreiz mums likās, ka tas būtu brīnums, ka mums pašiem būtu sava valoda un sava valsts, tagad mums tā ir.
Bet sāpīgā patiesība ir tāda, ka mēs vēl nespējam pieņemt, ka sava valsts ir dārgāka, nekā tad, kad Tev savas valsts nav. Tad tev tā īsti nerūp, Tev tā ir sveša vieta un sveša zeme, sveša kārtība un sveša valdība. Tu pret viņu vari izturēties kā pret „slaucamu govi” censties no viņas dabūt pēc iespējas vairāk. Bet tagad, kad mums ir sava valsts tad, tā mums ir daudz dārgāka nekā sveša valsts.
Skatoties uz sevi var uzdodot jautājumu, ja man ir tāda attieksme pret savu valsti uzskatot, ka tai tikai jādēj ” zelta olas”, tad kāpēc gan man tā ir vajadzīga. Ja mums katram būs tāda attieksme, tad drīz vairs nebūs mums tādas valsts. Ja mēs vēlamies, lai mums būtu sava valsts, tad tas uzliek uz mūsu pleciem atbildību un līdz ar to papildus izmaksas. Papildus pienākumu uz mūsu sirdsapziņu, godīgumu, patriotismu un nesavtību. Tas uzliek uz mums papildus pienākumu, lai to arī mācītu mūsu bērniem, lai viņi spētu iemīlēt mūsu zemi. Manuprāt, mēs neesam raduši mācīt saviem bērniem to, lai viņi kaut ko mīlētu.
Es izaugu Golgatas baptistu draudzē un man nekad neienāca prātā pamest savu draudzi. Mēs mācījāmies mīlēt un stāvēt par draudzes principiem. Un ja mēs nemācīsim savus bērnus mīlēt savu valsti, mēs tos pazaudēsim un ziniet mūsu valdība nemaz nevar iemācīt mūsu bērniem patriotismu pret savu valsti, bet gan mēs vecāki.
Valdība nāk un aiziet, bet mēs paliekam.
Tā ir Dieva dotā zeme. Tā ir mūsu zeme. Cik mēs patiesībā esam tādi, kuri ir norūpējušies par mūsu zemi? Mēs esam izvirzījuši politikā Raimondu Timi un, manuprāt, viņš jūtas diezgan vientuļš, mēs aizmirstam viņu atbalstīt un iet līdzās. Mēs vienmēr gaidām, lai kāds cits uzņemas atbildību un sakārto mūsu valsti. Mēs gaidām mesiju lai viņš izglābj mūsu zemi, bet es domāju, ja Dievs mums ir iedevis šo zemi, tad mums par to ir arī jāatbild.
Es aicinu mums ikkatram padomāt, vai mēs asam gatavi atteikties no šīs zemes, vai arī mēs tomēr spējam novērtēt Dieva doto dāvanu un nopietni par to arī iestāties.
Ne tikai lūgšanā, bet arī kaut ko darīt!
Atrast veidus kā atbalstīt savu zemi, jo bez mums viņa ir pazudusi.
Šodien mēs svinam 91 gadadienu, pateicoties mūsu ticības vīriem. Arī turpmāk par mūsu valsts vērtībām var iestāties un turpināt uzsākto ceļu, tikai ticības vīri.
Jautājums tāds, vai mēs tādi esam?

Latvijas Republikas proklamēšanas 91.gadadiena arī šogad tiks svinēta ar plašu kultūras programmu. Rīts iesāksies ar dievkalpojumiem, vēlāk militāro parādi, Valsts prezidenta svētku uzrunu un tradicionālo uguņošanu Rīgā.
Programma:
Svētku ekumēniskais dievkalpojums Rīgas Doma baznīcā sāksies pulksten 9:30. Pulksten 11:00 valsts augstākās amatpersonas noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet pulksten 12 sāksies svinīgā Saeimas sēde.
Pulksten 14:00 11. novembra krastmalā notiks Nacionālo bruņoto spēku vienību Militārā parāde.
Pulksten 13 un 18:30 Rīgas Kongresu namā skanēs tradicionālais koncerts “Rīgas Svētku lāde” ar Rīgas mūzikas skolas apvienotā simfoniskā orķestra un jaukto koru piedalīšanos, vēl koncertā varēs dzirdēt Eviju Martinsoni, Jāni Apeini, Maiju Fogeli un Jāni Miltiņu.
Koncerts “Tev, mana Latvija!” pulksten 15:00 notiks Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrā “Mazā ģilde”, kur uz skatuves būs iespēja redzēt Latvijas Nacionālā teātra aktierus Mārci Maņjakovu, Zani Jančevsku, Rūdolfu Plēpi, kā arī kori “Sonore”.
Savukārt plkst. 17 Rīgas kultūras un tautas mākslas centrā “Iļģuciems” norisināsies koncerts “Sirdī un dvēselē” Arta Robežnieka vadībā un ar Latvijas Nacionālās operas solistiem Viesturu Jansonu, Jāni Apeini un Eviju Martinsoni. Pulksten 19.00 Rīgas Domā būs iespēja klausīties svētku ērģeļmūzikas koncertu “Himna dzimtajai zemei” ar Kristīnes Adamaites (ērģeles), Arta Sīmaņa (saksofons) un Rīgas Latviešu biedrības kamerkora “Austrums” piedalīšanos.
Vēl valsts proklamēšanas gadadienai veltīti koncerti notiks pulksten 16:00 Rīgas Latviešu biedrībā un pulksten 19:00 Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā, kur būs iespēja baudīt Jauniešu kamerkora “Vecrīga”, jauktā kora “Burtnieks” un Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas meiteņu kora sniegumu.
Vakarā, pulksten 20 paredzēts svinīgs pasākums pie Brīvības pieminekļa un Valsts prezidenta uzruna, bet pulksten 21 paredzēta svētku uguņošana. Šajā laikā domubiedru grupa aicina arī piedalīties jaunās tradīcijas nodibināšanā un visiem kopīgi dziedāt valsts himnu.