„Še es esmu, sūti… viņu” /Jesajas 6:8 – ?/

Kā veidot sarunas par Dievu? Kā saprast Dieva aicinājumu savai dzīvei? Kāds tad patiesībā ir misijas darbs? Kurā pasaules daļā cilvēki vēl nezina par Jēzu? Kāda ir latviešu misionāru pieredze citās zemēs? Ja vēlies rast atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem saistībā ar misiju, ko Savai draudzei uz Zemes ir atstājis Kristus, kopīgi pielūgt Dievu un sastapt kristiešus no visas Latvijas, tad esi aicināts piedalīties pasākumā „Misijas dienas 2010”, kas norisināsies no 28. līdz 30.janvārim „Pestīšanas Tempļa” draudzē Rīgā, Lāčplēša ielā 117.

Pasākuma mērķis ir sapulcināt mācītājus, draudžu vadītājus, pašreizējos un topošos misionārus, sniegt misijas apmācību, apzināšanos, iedvesmu, iedrošinājumu, misijas vīziju, kā arī svētku sajūtu. Pasākuma laikā dalībniekiem būs iespēja dzirdēt uzrunas, piedalīties semināros, iepazīties ar piedāvātajām misijas iespējām Latvijā un ārzemēs, kopīgi pielūgt Dievu un būt sadraudzībā citam ar citu.

Šī gada pasākuma īpašais viesis būs Dr.Lindsijs Brauns, Lozannas komitejas starptautiskais direktors pasaules evaņģelizācijai. Viņš iepriekš ir bijis Starptautiskās evaņģēlisko studentu sadraudzības ģenerālsekretārs. Pagājušajā gadā latviešu valodā tika izdota viņa grāmata „Mirdzēdami kā zvaigznes” (“Shining Like Stars”).

Misijas dienās ir paredzēta arī īpaša programma vadītājiem, kurā tiek plānots sniegt noderīgu informāciju, iedrošinājumu un iedvesmu mācītājiem, kas vēlas savās draudzēs veidot spēcīgu Jaunās Derības misijas vīziju.

Misijas dienas ir notikušas reizi gadā jau kopš 2005.gada, un šo misijas mobilizācijas konferenci organizē BBI/Partneri sadarbībā ar saviem stratēģiskajiem partneriem – citām misijas organizācijām un vairākām konfesijām. Līdz šim vairāk kā 1000 cilvēku ir bijuši iesaistīti šajos projektos dažādā veidā.

Plašāka informācija un pieteikšanās: www.misijasdienas.lv, tālrunis: 67284487, E-pasts: [email protected]

Konference notiks latviešu valodā ar sinhrono tulkojumu krievu un angļu valodās. Mazās grupas – latviešu un krievu valodās.

Misijas dienas 2010 notiks no 28. līdz 30. janvārim.
Konferences atklāšana – ceturtdien, 28.janvārī plkst. 17:30 (Reģistrācija no plkst. 16:30)
Konferences noslēgums – sestdien, 30.janvārī plkst. 19:30

Misijas dienas organizē nodibinājums „Partneri” sadarbībā ar Agape Latvija, Latvijas Kristīgo Studentu Brālību, Jaunatni ar misiju, Latvijas Evaņģēliski Luterisko baznīcu, Latvijas Baptistu draudžu savienību, Latvijas Vasarsvētku Draudžu Centru, Brazilian Baptist Convention, apvienību „Atradums – personības attīstības resursi” un kristiešu draudzi „Dieva mājas”.

Vairāk informācijas:
Andra Konovaļčika
Nodibinājums „Partneri”
[email protected]
Tel. 29172888

Pirmdien Kermānšāhā Irānas rietumos tika pakārti septiņi par narkotiku kontrabandu notiesāti cilvēki, ziņo vietējās tiesas pārstāvis.

“Tika pieprasīta apžēlošana visiem septiņiem, taču tā tika atteikta,” aģentūra FARS citē Kermānšāhas prokurora Modžtabas Maleki teikto.
“Beidzot nāvessods pakarot šodien tika vienlaicīgi izpildīts centrālajā cietumā saskaņā ar revolucionārās tiesas un galvenā tiesneša pavēli,” viņš teica.
Šie vīrieši, kuru vārdi netiek minēti, tika notiesāti par heroīna un citu spēcīgu narkotiku izgatavošanu un izplatīšanu, vēsta FARS.
Līdz ar to Irānā šogad izpildīts nāvessods jau 11 cilvēkiem. 2010.gadā nāvessods tika izpildīts 179 cilvēkiem.
Irānā līdz ar Ķīnu, Saūda Arābiju un ASV ir vislielākais katru gadu ar nāvi sodīto cilvēku skaits.
Islāma republika apgalvo, ka nāvessodam esot būtiski svarīga nozīme likuma un kārtības saglabāšanā un tas tiekot piespriests pēc vispusīgām juridiskām darbībām.
Irānā nāvessods paredzēts par slepkavību, izvarošanu, bruņotu laupīšanu, narkotiku kontrabandu un laulības pārkāpšanu.

Šovakar būs iespējams novērot daļēju Mēness aptumsumu. Latvijas Astronomijas biedrības (LAB) projektu vadītājs Mārtiņš Gills informēja, ka daļējā Mēness aptumsuma laikā pilnmēness diska apakšējā daļā būs novērojams neliels, tumšs “robs”, ko radīs Zemes ēna. Aptumsums sāksies plkst.20.53, bet noslēgsies plkst.21.53, bet vislabāk “robs” būs saskatāms ap plkst.21.23. Pārējā laikā tas nebūs pietiekami neliels, lai to labi saskatītu,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz tvnet.lv

Lai arī Mēness aptumsumi nav reti sastopama astronomiska parādība (pasaulē tie notiek vidēji divas līdz trīs reizes gadā), ne visi ir novērojami Latvijā, kā arī pēdējos gados nav veicies ar laika apstākļiem. 31.decembra aptumsums nebūs pats lielākais – būs aizsegti tikai 8% no Mēness diametra, bet zīmīgi ir tas, ka aptumsumu būs iespēja novērot visā tā garumā – no sākuma līdz noslēgumam.
Diviem citiem tuvākajiem Latvijā gaidāmajiem Mēness aptumsumiem – 2010.gada 21.decembrī un 2011.gada 15.jūnijā – būs redzama tikai sākuma daļa (pēc tam Mēness noritēs) un noslēguma daļa (jo Mēness uzlēks jau aptumsis).

Mēs daudzi, gan kristieši, gan nekristieši, lielākoties ar sajūsmu gaidām Ziemassvētku laiku. Tas parasti ir decembra mēnesis. Dāvanas, iepirkšanās, piparkūkas… Svecīšu liesmiņas eglītē sasilda sirdi. Visās radiostacijās, ne tikai Kristīgajā radio vien, skan īpašs, Ziemassvētku repertuārs. Veikalu plaukti lūzt no šokolādes salavečiem un eglīšu rotājumiem. Un tomēr, nav noslēpums, ka daudzos šie svētki izraisa arī pretrunīgas un negatīvas emocijas,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz www.marcisjencitis.lv
Ziemassvētku vecīši un Sniegbaltītes, kamanas un ziemeļbrieži, rūķi un brīnuma gaidīšana. Tā kā mazliet par daudz šīs pasaku ilūzijas. „Zvaniņš skan!” Dziesma, kas visās malās dzirdama visdažādākajās variācijās divu mēnešu garumā, izraisa apmēram tādu pašu sajūtu, kā vienā paņēmienā apēsti divi kilogrami šokolādes.
Vislielāko nastu šajā laikā izjūt tie cilvēki, kuri ir sabiedriski, sociāli aktīvi vai kuriem ir bērni. Pirkšana un cepšana, eglīšu pušķošana un dāvanu saiņošana. „Pīrāgam, nabagam, abi gali…” Varbūt dažs labs pantiņus samācījies vai izdomājis ko oriģinālāku. Vairākas nedēļās pēc kārtas skolās un darbavietās notiek eglīšu pasākumi, karnevāli un citi jampadrači, kuru scenārijs jau visiem sen labi pazīstams un pēc kurām cilvēki jūtas vēl nogurušāki un garīgi tukšāki, nekā šo svētku pašā sākumā.
Tikai šo divu mēnešu garumā gandrīz nekur netiek piesaukts Kristus vārds, Kura dzimšanas dienu mēs it kā svinam. Tas izraisa pamatotus iebildumus un sašutumu daudzos patiesi ticīgos un dedzīgos kristiešos, kāpēc viņi tos vairs neuzskata par kristīgiem, bet gan pasaulīgiem svētkiem. Kāda tad ir patiesība par Ziemassvētkiem?
No kurienes Ziemassvētki, kāpēc tieši šajā datumā, kādas ir šo svētku saknes un pirmavoti, kas ir ticis sagrozīts, kas visā tajā ir labs un kas slikts. Par to stāsta draudzes Kristus Pasaulei mācītājs Mārcis Jencītis.
1. Kristus dzimšanas datums. „Vai patiešām jūs domājat, ka Tam, Kurš ir vakar, šodien un mūžīgi viens un Tas Pats, patiesībā būtu kāda dzimšanas diena?” – jautā mācītājs. „Tomēr noteikti ir konkrēts datums, kurā Jēzus ienāca šajā pasaulē kā cilvēks. Tātad mums it kā būtu pamats atzīmēt Kristus nākšanu virs Zemes. Tomēr Bībelē nav atrodamas norādes par to, ka pirmkristiešu draudze būtu svinējusi Jēzus dzimšanas dienu. Ir ziņas par Lieldienām, jeb Pashā svētkiem, ir ziņas par Vasarsvētkiem, bet par Ziemassvētkiem nav. Mēs nezinām, vai pirmie kristieši vispār svinēja Jēzus piedzimšanu un ja darīja, tad kad viņi to darīja. Esmu izpētījis vairākus vēsturiskus avotus. Pirmajos gadsimtos pastāvēja tradīcija Ziemassvētkus svinēt 6. janvārī, Jēzus kristību dienā. Trešajā gadsimtā pēc Kristus Ēģiptē Viņa dzimšanas dienu svinēja 25. martā. Austrumu baznīca un svētais Kipriāns ticēja, ka Tas Kungs nācis šajā pasaulē 28. martā. Savukārt astronomi izpētījuši, ka liela komēta, kura varētu būt Bībelē minētā Betlēmes zvaigzne, Zemes tuvumā parādījusies sešus gadus pirms mūsu ēras sākuma, kuru mēs pieņemam kā Kristus dzimšanu, un vasarā, 17. jūnijā! Tātad, neviens patiesībā nezina Jēzus dzimšanas datumu. Pirmajos gadsimtos draudzē par to bija karsti strīdi un diskusijas. 25. decembris par vispārpieņemtu Kristus dzimšanas dienas datumu kļuva tikai 6. gadsimtā. Kāpēc tieši šis datums?”
2. Svētku patiesā izcelsme. „Gan senajiem romiešiem, gan citām tautām Eiropā pastāvēja paraža ziemas un vasaras saulgriežos svinēt svētkus pagānu dievībām”, – saka Mārcis. „Daudzus simtus un pat tūkstošus gadu pirms Kristus cilvēki Ziemas saulgriežos godāja Saules dievu. Romiešiem šajā laikā bija Saturna, zemkopības dieva, kults. Seno ķeltu priesteri saulgriežos ziedoja dieviem, karinot ziedojumus koku zaros. Arī latvieši un citas Baltijas tautas 25. decembrī ir godājušas līdzīgas dievības gan pirms, gan arī pēc kristietības pieņemšanas. Latviešiem šajā laikā bija izplatīta iešana budēļos jeb ķekatās, kā arī ozola bluķa vilkšana no mājas uz māju, kas ir senu pagānisku rituālu elementi. 274. gadā Romas imperators Marks Aurēlijs par godu neuzvaramajam Saules dievam izsludināja 25. decembri par valsts svētkiem. Pēc dažiem gadu desmitiem kristīgās baznīcas vadītāji, kā pretstatu Marka Aurēlija iedibinātajiem svētkiem, noteica Kristus dzimšanas svētkus svinēt 25. decembrī. Grūti sodien pateikt, cik šādam lēmumam pamatā bija vēlme mazināt pagānisko svētku nozīmi, cik – politiski apsvērumi. Tomēr rezultāts nebija gaidītais. Kristiīgā ticība tika sajaukta ar pagānismu. Daudzi cilvēki, kuri nepazina Kristu, turpināja savus pagānu rituālus zem Kristus dzimšanas svētku nosaukuma. Rezultātā izveidojās kristietības unpagānisma mistrojums. Vienkāršās tautas dzīvē pārsvaru parasti tomēr guva pagānisms. Kristus bija kļuvis kā viens no viņu daudzajiem dieviem.”
3. No kurienes Ziemassvētku eglīte? „Līdzīgi, kā saulgriežu datumu pielāgoja kristīgām vajadzībām, tieši tāpat arī senu pagānisku tradīciju pielāgoja, lai tuvinātu vienkāršo tautu Kristum, tikai šoreiz to darīja Eiropas tautas, latviešu tautu ieskaitot” – saka mācītājs Mārcis Jencītis. „Gandrīz visas Eiropas tautas izmantoja kokus savos pagāniskajos rituālos. Senie romieši dekorēja mūžzaļos kokus par godu zemkopības dievam Saturnam, un tas notika ziemas saulgriežos. Arī latviešiem bija populāri karināmi pušķojumi no salmiem. Paradumi uzpost kokus bija daudzām pagānu tautām jau ilgi pirms Kristus dzimšanas. Tomēr egles izmantošanu Ziemassvētku tradīcijā aizsāka tieši Ziemeļeiropas tautas. Ļoti iespējams, ka Ziemassvētku eglīte ir nākusi tieši no Latvijas. Pirmo reizi egle Rīgas Rātslaukumā bija 1510. gadā. Tā esot bijusi pušķota ar papīra puķēm un pēc tam sadedzināta. Tas sasaucas ar bluķa vilkšanas tradīciju, kas izplatīta mūsu tautā”, – saka mācītājs. Viņš atzīmē arī, ka eglītes tradīcijai ir daudz kas kopīgs ar bēru tradīcijām un mirušo godināšanu mūsu tautā, mūsu tautā. Taku, pa kuru aiznes nelaiķa zārku, jau no seniem laikiem kaisa ar skujām un izrotā ar eglītēm. Mūsu senčiem Ziemassvētki esot bijis arī aizgājēju pieminēšanas laiks. Parasti tad mirušā tuvinieki devās pie eglēm, kuras auga piederīgo kapu kopiņas tuvumā, lai pārdomātu aizgājēja dzīvi un atgūtu sirdsmieru. Ziemassvētku eglītes tradīcija tātad ir pārņemta sena mirušo godināšanas paraža. „Vai pēc visa tā tu vēl gribēsi stiept to koku savās mājās?” – jautā mācītājs. „Bet izlemtu tu vari pats!”
4. Ziemassvētku nozīme šodien. „Daudzi svētki gadu gaitā maina savu sākotnējo nozīmi un tagad tiek svinēti pavisam citu iemeslu un motīvu dēļ, nekā sākumā”, – saka mācītājs Mārcis. „Tomēr kā visā, mēs tajā varam saskatīt labas un sliktas lietas. Svētki ar pagānisku izcelsmi saulgriežu laikā ir kļuvuši par kristīgiem svētkiem. Tomēr daudzas draudzes šos svētkus svin ar pareiziem motīviem meklēr Kristu, pagodināt Viņu un apdāvināt savu tuvāko. Tā ir lieliska iespēja pastāstīt par Jēzu tiem, kuri uz baznīcu aiziet vienu vai divas reizes gadā. Tomēr jāatceras, ka mūsu sabiedrībā kopumā šiem svētkiem ir minimāls sakars ar Kristu!” Mārcis stāsta par lata monētu, kuru uz Ziemassvētkiem izlaidusi Latvijas Banka, un kuras vienu pusi rotā eglīte, bet otru – ķekatas, maskas un budēļi. „Lūk, ko patiesībā nozīmē šie svētki mūsu tautai kopumā un tās vadītājiem!”- saka Mārcis. Šeit var tikai piebilst, ka vairākās Eiropas valstīs patlaban vērojami centieni panākt to, lai Kristus dzimšanas dienā nemaz nedrīkstētu pieminēt Kristus vārdu…
Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei mums, kristiešiem? „Mēs katrs drīkstam izdarīt savu izvēli, svinēt šos svētkus, vai nesvinēt. Un ja svinēt, tad kā svinēt.” – saka mācītājs. „Fakti, kurus es šeit minēju, ir tikai tāpēc, lai tu gūtu dziļāku ieskatu šo svētku īstajā būtībā. Tomēr lēmums tev jāizdara pašam. Personīgi man šie svētki jau daudzus gadus nenozīmē neko!” – saka Mārcis Jencītis. „Man Glābējs ir dzīvs, es ar Viņu tiekos savā personiskajā lūgšanu istabā katru dienu, nevis tikai Ziemassvētkos vien. tomēr daudziem patiesi ticīgajiem Kristus dzimšanas svētki nozīmē daudz un viņi tos svin ar tīru sirdi, godājot Jēzu, Kurš reiz ienāca šajā pasaulē kā mazs cilvēka bērns. Tapēc nevienam nav tiesību kādu tiesāt vai nosodīt. Atcerēsimies, ka nevis svētki, bet Kristus ir Glābējs!”

Romiešiem 14:1-13 Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai.

ASV Kolumbijas universitātes zinātnieki, secinājuši, ka nabadzība ir faktors, kurš visnegatīvāk iespaido dzīves ilgumu. Zinātnieku rezultāti bijuši pārsteigums, jo līdz šim tika uzskatīts, ka kaitīgajiem ieradumiem būtu jābūt pirmā vietā,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz „American Journal of Public Health”
Zinātnieku pētījumi balstās uz liela skaita datu bāžu, no kurām pētnieki ieguva informāciju par konkrētu cilvēku nodzīvoto gadu daudzumu, kā arī par viņu dzīves gājumu.
Zinātnieku skaidrojums
Cilvēks, kurš izjūt pastāvīgu trūkumu un kuram ir zemi ienākumi, vidēji dzīvo par 8,2 gadiem mazāk nekā vesels un nodrošināts cilvēks bez kaitīgiem paradumiem. Otro vietu ieņem kaitīgie ieradumi – – smēķēšana, alkoholisms unt.t. Tabakas lietošana samazina dzīves ilgumu par 6,6 gadiem.
Trešajā vietā -vidējās izglītības neesamība. Zinātnieki norāda: cilvēks bez vidējās izglītības nespēs atrast labu darbu un tātad nevarēs sevi nodrošināt, kas noved vai nu pie nabadzības, vai arī cilvēks kļūst par noziedznieku un nonāk cietumā, kas nav nekāds kūrorts. Savukārt noziedzības faktors samazina mūža ilgumu vidēji par 5,1 gadu.
Zinātnieki skaidro, ka cīņai ar smēķēšanu tiek veltīta liela uzmanība attīstītajās valstīs, jo īpaši ASV. Tikmēr nabadzības un izglītības neesamības problēmas netiek pienācīgi novērtētas, kaut arī, kā atklājies, tās prasa ne mazāku uzmanību par smēķēšanas problēmu.

Ziemassvētkos Dievs ienāca pasaulē kā bērns, lai ar mīlestību uzveiktu vardarbību, augstprātību un cilvēka varas kāri – sacīja Benedikts XVI vispārējās audiences laikā, kas notika Pāvila VI zālē Vatikānā. Katehēzes mācībā pāvests pievērsās Kristus dzimšanas noslēpumam un Ziemassvētku vēstures dažiem galvenajiem elementiem,-ziņo spektrs.com atsaucoties uz radiovaticana.org

Neviens nespēs mūs šķirt no Viņa – pasvītroja Svētais tēvs. Dievs kļuva mums tik tuvs, ka varam ar viņu uzturēt uzticēšanās un dziļas mīlestības saikni. Viņš nāk bez ieročiem. Viņš nenāk ar spēku un nevēlas mūs iekarot ar varu no malas. Viņš vēlas, lai mēs Viņu pieņemam brīvprātīgi. „Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, debesu valstībā neieiesiet”, lasām Mateja Evaņģēlijā (Mt 18, 3). Šos Jēzus vārdus varam izprast tikai Ziemassvētku gaismā. Tai pat laikā, lai atklātu svētku patieso nozīmi, esam aicināti kļūt līdzīgi bērniem evaņģēliskā izpratnē.
Svētais tēvs pastāstīja par Ziemassvētku svinēšanas vēsturi. Senākie kristīgie svētki ir nevis Kristus piedzimšanas svētki, bet gan Lieldienas. Mūsu ticība balstās uz Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pirmais, kurš skaidri apliecināja, ka Jēzus ir dzimis 25. decembrī, bija Romas Hipolīts. Viņš par to runā savos Daniela grāmatas komentāros, kas sarakstīti ap 204. gadu. Ziemassvētku svinēšana kristietībā īsti parādās sākot ar 4. gadsimtu, kad tika aizstāti romiešu „Sol invictus” (Neuzvaramās saules) svētki. Tādā veidā tika pasvītrots, ka līdz ar Jēzus dzimšanu patiesā gaisma uzvarēja tumsu, ļaunumu un grēku.
Vēlāk Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas attīstījās viduslaikos, sevišķi, līdz ar sv. Asīzes Francisku. Pateicoties viņam, ticīgā tauta varēja atklāt, ka Ziemassvētkos Dievs tiešām ir ieradies mūsu vidū. Sv. Francisks atveidoja Pestītāja dzimšanas ainu Grečo, lai mēs ticībā un mīlestībā pielūgtu Jēzu, un īstenotu Viņa mācību savā dzīvē.
Benedikts XVI paskaidroja, ka būt kristietim nozīmē nomirt grēkam, lai dzīvotu vienotībā ar Dievu. Kristus kļuva cilvēks, lai ar mīlestību uzveiktu ļauno un atklātu mums savu patieso identitāti. Pāvests izteica vēlējumu, ko katrs no mums glabā savā sirdī, proti, lai Ziemassvētki mums, kas esam ierauti ikdienas steigā, atnes dziļu prieku un mieru, lai patiesi piedzīvojam, ka Dievs ir labs un tiekam piepildīti ar drosmi.

Vakar, draudzē „Prieka vēsts” bija īpašs vakars. Draudzes vadība ir centusies panākt, lai vēsts par Jēzus Kristus piedzimšanu, ierastās Ziemassvētku programmas vietā, kurā Jēzus tiek atainots kā nevarīga, bezspēcīga un nabadzīga lellīte silītē ar mūžīgo stāstu, par Gudro došanos pie silītes, būtu ar citu nokrāsu,- ziņo spektrs.com
Šajā draudzē Jēzus parādās kā Ķēniņu Ķēniņš, Kungu Kungs-Imanuēls(Dievs ar mums). Lasīt vairāk

Ziemsvētku laiks ir īpašs ne tikai ar sveču gaismām un skaistajām dziesmām, bet arī ar to, ka cilvēki cits pret citu cenšas būt laipnāki, draudzīgāki un mīļāki. Ziemsvētkos esam vairāk gatavi izlīgt, nevis karot, piedot, nevis atmaksāt, nepateikt to, ko citkārt varbūt uzkliegtu, un atrast iejūtību, kādu parasti sevī nepazīstam.
Dusmas, atriebe, naids šķiet neiederīgi Kristus bērna klātbūtnē. Viņa tuvumā pasaule kļūst labāka vieta, kur dzīvot. Tādēļ jau mums tā patīk Ziemsvētki, un mēs tos ar prieku gaidā,- ziņo spektrs.com atsaucoties uz lelb.lv

Kristus piedzima pasaulē ne tādēļ, ka cilvēki ir labas un dvēselē skaidras būtnes, kuru sabiedrībā Dieva Dēls ilgojās nokļūt. Viņa nākšanas iemesls bija Dieva dziļā vilšanās mūsos. Pravieša Maleahija vārdos dzirdam Dieva vērtējumu: „Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Mal.3:9). Kā gan cilvēks var piekrāpt Dievu? Jēzus teica: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt.25:40).
Uz pārestību atdarīt ar pārestību šķiet dabiski un taisnīgi. Uz sitienu ar sitienu. Krāpniekam atkrāpt atpakaļ, un tā bez gala. Varētu gaidīt, ka Ziemsvētkos Betlēmē jāpiedzimst nepārspējamam viltniekam un lielam atmaksātājam, kas visiem atdarītu, kā kurš pelnījis. Varbūt mums šķiet, ka tikai Dieva atmaksa spētu nest gandarījumu.
Taču Dievs rīkojas citādi. “Viņš savu Dēlu nesūtīja pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta” ( Jņ.3:17). Dievs nedzenas atdarīt. Viņam rūp izglābt un dziedināt, bet dziedina mīlestība, piedošana un cerība. Cilvēks spēj piecelties, ja viņam ir cerība. Viņš meklēs ceļu atpakaļ no maldiem tad, ja zinās, ka viņam var tikt piedots. Kristus saka: „Es esmu ceļš.“ Viņā tev no jauna ir ceļš. Ja esi nomaldījies, ja esi sagādājis vilšanos Dievam un saviem tuvākajiem, tieši tādēļ Kristus pie tevis ir nācis. Tieši tādēļ Viņš ir tavs ceļš, jo viņš ir nācis nevis tiesāt, bet meklēt un glābt. Ziemsvētki ir tavs laiks, kad Dievs rīkojas nevis ar atmaksu, bet ar mīlestību un piedošanu. Tas dziedina un pasauli dara par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot.
Lai Ziemsvētki mūs iedvesmo atjaunoties līdzībā Dievam. Tas nenozīmē censties būt visuvareniem un visu zinošiem. Tas nenozīmē tiesāt ar pērkoniem un zibeņiem. Līdzināties Dievam nozīmē nest citiem to, ko Kristus ir atnesis mums. Tas nozīmē mūsu attiecībās ar cilvēkiem un saskarē ar pasauli vairāk par visu lietot dievišķi dziedinošo līdzekli – mīlestību, piedošanu un cerību, jeb, vienā vārdā – Evaņģēliju. Mūsos pašos gan tā nav. To pasaulē ienes Kristus. Mēs varam to dot tik, cik paši ticībā no Viņa saņemam. Tādēļ meklēsim kā gudrie un kā gani ceļu pie Viņa, kas Ziemsvētku naktī piedzima Betlēmes kūtī un ienesa pasaulē žēlastību un patiesību!
Sirsnībā jūsu, Jānis Vanags, arhibīskaps

Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL) Ziemassvētku apsveikumā Latvijas tautai no sirds novēl- Saskanīgus un ticības piepildītus svētkus.
Noslēgumam tuvojas visai saspringts un nemierīgs gads. Ne vien Latvijas, bet arī pasaules vēsturē tas paliks kā krīzes un smagu ekonomisku satricinājumu paraugs. Tomēr nekas nespēj apturēt dabas un laika ritējumu, kas ik reizi pirms gadu mijas ieved mūs sirsnīgāko, gaišāko un ģimeniskāko svētku gaisotnē!
Ziemassvētki gada tumšākajā laikā vienmēr nāk ar labo vēsti un ar saules ritma maiņu no tumsas uz gaismu. Šie svētki dod cerību, ticību un arī apņēmību mums pašiem kļūt labākiem gan savās domās, gan darbos. Un varbūt tieši tādēļ šogad Ziemassvētkus gaidām tā, kā vēl nekad iepriekš. Mēs esam noguruši no negatīvā, nomācošā un šķietami bezcerīgā, kas jau labu laiku dominē ikdienas informatīvajā vidē. Ir tikai cilvēcīgi vēlēties cerību, meklēt gaismu tumsā un rast mieru situācijā, kad visapkārt valda gluži atšķirīgas emocijas.
Tādēļ šajos Ziemassvētkos vēlos jo īpaši pateikties visiem tiem, kas ir spējuši palīdzēt un dalīties gan garīgās, gan mantiskās vērtībās ar saviem līdzcilvēkiem. Vēriens, kādu krīzes laikā piedzīvo labdarības pasākumi, vieš gan apbrīnu, gan pārliecību par spēju līdzi just un ziedot, ko nesenajā materiālo vērtību eiforijā tomēr neesam pamanījušies aizmirst un norakt.
Šis pārbaudījumu laiks ir veicinājis sabiedrības atgriešanos pie dziļi cilvēciskām vērtībām — līdzcietības, labestības un sapratnes. Savdabīgs apliecinājums tam, ka spējam svētkus svinēt un arī just tos citādāk, bija nesen pagājušais 18. novembris. Savos vērtējumos cilvēki daudz vairāk pieminēja svētku emocionālo jēgu, kas ir vienlīdz nozīmīga gan valsts patriotismam, gan došanas un dāvināšanas laikam, kādu ik gadu piedzīvojam Ziemassvētkos. Svētku uguņošanas krāšņumam un Ziemassvētku dāvanu cenai ir visai vienpusēja nozīme, ja līdzi nenāk emocionāls saviļņojums un prieks.
Tādēļ no sirds novēlu, lai tieši šajos Ziemassvētkos ikvienā namā, ģimenē un sirdī iemājo patiess prieks. Lai neviens nejūtas pamests vai aizmirsts, lai ikviens saņem to sirds gaismas devu, kas dotu spēku mums visiem kopā sagaidīt saules atgriešanos!
Saskanīgus un ticības piepildītus svētkus vēlot,
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis

Pastāv uzskats, ka 1510. gadā pasaulē pirmā Ziemassvētku eglīte tika izgreznota Rīgā, par godu Kristus dzimšanas dienai. Rīgas tirgotāji to izgreznoja ar ziediem. Pakāpeniski šī tradīcija attīstījās un izplatījās visā kristīgā pasaulē.
Bet katoļi Ziemassvētku eglīti saistīja ar svēto Francisku, kas Ziemassvētku naktī mežā pie Jēzus Bērna silītes eglēs ielika aizdegtas svecītes.
Eglītes simbols – labā un ļaunā pazīšanas koks.
Eglītes mūžīgais zaļums simbolizē Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvei.
Degošās svecītes egļu zaros simbolizē Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.