„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā/Guntis Kalme: Kopsakarības

Otrdien, 25. martā, Rīgā, Šķirotavas stacijā un pie Brīvības pieminekļa, gan citās Latvijas vietās, tika pieminēti 1949.gada 25.marta deportāciju upuri. Pieminot 65.gadadienu kopš Latvijas pilsoņu masveida deportācijām uz Sibīriju, klātesošie devās gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur nolika ziedus izsūtīto piemiņai. 

Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]


[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

ASV, Kalifornija: Zaudējot 60% mēles mācītājs dzied un sludina

ASV, Kalifornija: Zaudējot 60% mēles mācītājs dzied un sludina(0)

Dāvids Džeisons (Jason David), mācītājs no Kalifornijas ir dziedātājs un sludinātājs, bet, kad vēzis skāra mēli, viņš pārvērtās par īstu cīnītāju. Mācītājs neļauj cīņā pret vēzi novērst savu uzmanību no evaņģēlija sludināšanas. “Es ticu, ka Dievs var dot jums jaunu dziesmu dziedināšanai,” -saka mācītājs Dāvids Džeisons. – „Un nākamā dziesma, kuru mēs dziedāsim, ir uzrakstīta

Baznīcai 450: Luterāņu baznīcas tornis ieguvis modernāko pulksteni Latvijā

Baznīcai 450: Luterāņu baznīcas tornis ieguvis modernāko pulksteni Latvijā(0)

Ir svētdiena, 20.augusts. Šī diena noteikti paliks Talsu luterāņu draudzes locekļu atmiņās. Ne tikai tāpēc, ka baznīca svin 450 gadu jubileju, bet arī tāpēc, ka baznīcas tornī nu tikšķ pulkstenis. Un pavisam tūlīt notiks pirmizrāde mūziklam “Vien puteklis?”  

Baltijas ceļš 2017: Par nacionālo ATMODU! Toreiz un tagad

Baltijas ceļš 2017: Par nacionālo ATMODU! Toreiz un tagad(0)

2017. gadā, 23. augustā, Esplanādē pie Raiņa pieminekļa pulcējās latvieši, lai 20:00 iedegtu svecītes un atcerētos Baltijas ceļu un latviešu 3. Atmodu!,-ziņo spektrs.com Pasākuma organizators: Nacionālā Apvienība. “Baltijas ceļš -bija akcija Baltijas valstīs, kas notika 1989. Gada 23.augustā plkst. 19.00, kad apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km (pēc

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā(0)

Par nacionālas valsts nozīmi 1904. gadā formulēja Miķelis Valters (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, (1918—1919) jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem.): „Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai”

Raivja Zeltīta grāmata „PAR NACIONĀLU VALSTI- jaunais nacionālisms 21. gadsimta Latvijai”(0)

Materiālu sagatavoja Spektrs.com, Marlēna Pirvica. Īpaši rekomendējošs jauniešu auditorijai! 23. augustā 17:30, Latvijas Kara muzejā, Rīgā, norisināsies Raivja Zeltīta grāmatas “Par Nacionālu Valsti” atvēršana. Iepazīstoties ar gados jaunā politiķa Raivja Zeltīta autordarbu- grāmatu „Par nacionālu valsti- jaunais nacionālisms 21. Gadsimta Latvijai” rodas iespaids, ka tas varētu būt labs turpinājums cita autora politiķa Raivja Dzintara izdotajām

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.