„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā/Guntis Kalme: Kopsakarības

Otrdien, 25. martā, Rīgā, Šķirotavas stacijā un pie Brīvības pieminekļa, gan citās Latvijas vietās, tika pieminēti 1949.gada 25.marta deportāciju upuri. Pieminot 65.gadadienu kopš Latvijas pilsoņu masveida deportācijām uz Sibīriju, klātesošie devās gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, kur nolika ziedus izsūtīto piemiņai. 

Teksta autors: Guntis Kalme, mācītājs., Lutera akadēmijas docents, Dr. theol.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

„Ja mēs aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi” (prof. Heinrihs Strods).

Mēs esam tas, ko atceramies, jo identitāte un pašvērtības apziņa veidojas no atmiņas un mūsu spējām fiksēt kopsakarības. 1949.gada 25. marts ir par velnišķi pazemoto, sātaniski apsmieto cilvēcību. Par to pašu cilvēcību, kas joprojām ir un būs mūsējā. Par to cilvēcību, kas ir mūsu dzīves pamatvērtība. Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, ne tikai mietpilsoniski patērētāji un darbaspēks, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar 42 149 mūsējiem. Un ne ar viņiem vien.

Atmiņa ir arī iepriekšējo paaudžu spēka un pieredzes avots. M.Zālīte to apliecina, sacīdama: „Viena? Es neesmu viena, daudzi aiz manis stāv, jūs jau tos neredzat, protams, viņi jau redzami nav.”

Savējie joprojām sniedz mums savu izturības un cīņas gribu. Mūžības skartajos A. Čaks vēsta: „Un, kad jūs kritīsiet, dzīvie, mēs, mirušie, celsimies otrreiz un stāsimies jūsu vietā.”

Atmiņas nozīmi patības veidošanā okupanti ir labi apzinājušies. Lai mūs kā nāciju iznīdētu un mankurtizētu, saknes ir cirstas, varmācīgi izdzēšot kultūras un vēstures faktus vai arī pagātni apzināti kropļojot, mainot akcentos, vienas lietas pārspīlējot, citas deformējot („Kirhenšteins taču jūsējais! Un sarakstus arī paši sastādījāt!”).

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Foto: LETA

Savukārt globālisms nāk ar pagātnes deaktualizāciju: „Jā, bija, nu un tad? Dzīvojam taču šodien!” Ar šādu attieksmi cilvēks tiek noplicināts, degradēts par snobisku manipulējamu viendienīti, kas hroniski aizņemts ar šodienas mietpilsoniskām aktualitātēm. Pagātne tad ir tikai neērta bagāža. Ja tajā vairs nekādi nepiedalāmies (vēstures apzināšana, piemiņas pasākumi, savējo kapu kopšana utml.), tā zaudē aktualitāti, jo neesam vairs tai līdzdalīgi.

Lietas pastāv to kopsakarībās. Kādas tās ir 1949. gada deportācijām?

To autore PSRS izlietoja milzu resursus, lai veiktu vienu, sev pašu svarīgāko uzdevumu – „pasaules revolūciju”, t.i., valdītu pār visu pasauli, lai visus aplaimotu ar komunisma „balvām” – nebrīvi un nabadzību. Padomju tautai vajadzēja smagi strādāt un dzīvot trūkumā, lai komunistu režīmam būtu visvairāk tanku, raķešu, kreiseru, zemūdeņu, visindīgākās kaujas vielas.

ASV prezidents Dvaits Eizenhauers par PSRS sacīja: „Mēs sastopamies ar naidīgu ideoloģiju – globālu pēc mēroga, ateistisku pēc rakstura, nežēlīgu savā nolūkā un viltīgu pēc savas metodes.”

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Maksims Gorkijs 1932.gadā rakstīja čekas priekšniekam Genriham (Enoham) Jagodam: “Šķiru naids jākultivē organiski norobežojoties no ienaidnieka kā no zemākas būtnes. Esmu dziļi pārliecināts, ka ienaidnieks ir zemākas kārtas būtne, deģenerāts kā fiziski, tā morāli.”[1]

Komunisti apzināti nostājās uz noziedzības ceļa. Padomju režīmā varmācība nav nejaušība, bet tā pastāvēšanas pamatlikumsakarība. PSRS kopš sava sākuma bija teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir nedalāmi. Noziegums ir ikdienas parādība, normāla, pat banāla un rutinēta prakse. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna. Komunistiski orvelisko antipasauli uzcēla uz daudzu miljonu kauliem. Komunisms bija utopija, kas pati negribēja īstenoties. Lai to iedabūtu dzīvē, nācās lietot melus un krāpšanu, ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus „tautas ienaidnieku”.[2] 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji.[3]

PSRS nākotne saistījās tikai ar agresiju. Ļevs Mehliss, „Pravdas” redaktors, Sarkanarmijas politpārvaldes priekšnieks apliecināja: „Balstoties uz Staļina teoriju par sociālistisku valsti, kas atrodas kapitālistiskā ielenkumā, mēs panāksim proletāriskās revolūcijas uzvaru visā pasaulē. Ja otrā imperiālistiskā kara smaile būs vērsta pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, tad pārnest karadarbību pretinieka teritorijā, izpildīt savu internacionālo pienākumu un pavairot padomju republiku skaitu.”[4]

Einārs Cilinskis un Jānis Dombrova (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto: LETA

Par PSRS rīcību Baltijā Vjačeslavs Molotovs teica: „Padomju valdība uzskata, ka vislabākais paņēmiens, kā aizstāvēt padomju intereses Baltijā .. ir palīdzēt strādnieku kustībai gāzt marionešu režīmus.”[5] Kopsakarību izpratne rāda, ka vēlme palīdzēt ir agresora iezīme.

Okupācijai sekojošās deportācijas bija tikai sovjetizācijas normāla sastāvdaļa. Deportējot cilvēkus, tiem tika atņemta viņu dzimtene; rusifikācija bija vergu darba un izdzīvošanas dabisks pielikums; no eiropeiskas kultūras tie tika iesviesti padomijas anticivilizācijā. Kādēļ režīmam vajadzēja izsūtīt veselas ģimenes? Tas ir aziātiskais soda veids – kolektīvā atbildība, kad iznīcināta tiek visa dzimta, lai nepaliktu neviens no tās, kurš būtu personiski ieinteresēts atmaksāt nodarīto.

Deportēto vietā Latvijā iesūtīja simtiem tūkstošu civilokupantu (pēc H.Stroda datiem – 902 000). Kopsakarības skatot, var sacīt, ka faktiski tas bija demogrāfiskais karš, kurš joprojām nav beidzies. Nevienam nav noslēpums, ka saskaņā ar Sergeja Karaganova doktrīnu, viņi tiek izmantoti kā 5. kolonas darbības atbalsts.

Latviešu vēstures sauso atlikumu vai kopsakarību var izteikt lakoniski. Mēs aizvien esam tiekušies pēc brīvības, neesam gribējuši būt neviena vergi. Cauri baisajai un brutālajai vēsturei, cauri apspiestībai un noliektībai, kādu mums ir nācies piedzīvot, esam izdzīvojuši kā neuzvarēta tauta. Mēs esam spējuši izaugt un kļūt par nāciju, dibinot savu valsti. VēsturnieksUldis Ģērmanis šādi apliecina mūsu tautas vēsturisko kopsakarību: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.”[6]

Kārlis Ulmanis sacīja: „Virs zemes nav tādas varas, kas no latviešu sirdīm spētu izraut neatkarīgā, brīvā valstī nodzīvotos gadus. Mūs var apspiest, mūs var šaut, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, dzīva būs arī dziņa pēc tiesībām un brīvības, pēc savas valsts.”[7]

Dzintars Rasnačs (NA) Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Tā arī notika. Mūs šāva, apspieda, deportēja, bet savu kā nācijas mājas darbu mēs esam veikuši – mēs pretojāmies! Ja 1941.gadā mūs izsūtīja par to, ka bijām uzdrīkstējušies dzīvot savā valstī, ārpus lielās un nedalāmās, tad 1949. gadā – par to, ka cīnījāmies Leģionā un izvērsām partizāņu karu visā Latvijas teritorijā.

Partizānu cīņas no 1944. – 1956. gadam izkala principu: „Kamēr pretojos, tikmēr esmu!” Jo, kā sacīja Ādolfs Šilde: „Valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.”[8] H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā.”[9] Dažu gadu laikā tauta bija spērusi milzu soli no K.Ulmaņa: „Palieciet savās vietās!” līdz ģenerāļa Rūdolfa Bangerska sacītajam: “Tiesība un pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.”[10]

Tas bija ievērojams progress mūsu pašapziņā un rīcībā. No upuriem mēs tapām par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības noteicējs. Viņš karo ne tikai tad, kad sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredzama. Principa pēc.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Foto:LETA

Par 20. gadsimta vēstures gala iznākumu – Ļaunuma impērijas sabrukumu – kā par vēstures ironiju varētu pavīpsnāt, ja vien komunistiskais[11] eksperiments ar cilvēci visā pasaulē nebūtu prasījis vairāk kā 100 miljonu dzīvību.[12] Šajā eksperimentā tika izšķiesti grandiozi resursi, lai beigu beigās pārliecinātos par vienu kopsakarību – cīņa pret cilvēku ir bezjēdzīga, velta kaut vai tā viena būtiskā iemesla dēļ, ka cilvēks ir Dieva radība, veidots pēc Viņa tēla un līdzības. Tāpēc tā ir principā neiznīcināma.

Mēdz sacīt, ka no vēstures jāmācās. Vai no traģēdijām bagātā 20. gadsimta varam ko secināt šodienai? Varam apgūt vismaz dažas kopsakarības kā savas domāšanas un rīcības aksiomas.

Pirmā: kamēr līdzās ir agresors, pastāv apdraudētība. Ja noziedznieks nav ticis savaldīts, sodīts, ja tas nav nožēlojis nodarīto un nav labojies, viņš turpinās aizsākto, un aizvien nekaunīgāk. Savukārt sabiedrība, pat, ja izsaka bažas, pieņem neefektīvas sankcijas, faktiski top aizvien nevarīgāka. Sudeti 1938. gads, Krima 2014. gads, Latvija …?

Otrā: par sevi ir jābūt gataviem cīnīties pašiem. Šobrīd notiekošais mīkstais vai ceturtās paaudzes karš ir mūsējais, neviens to neizcīnīs mūsu vietā.

Trešā: mūsu izvēle tajā ir tapt par upuriem, cīnītājiem vai kolaborantiem. Katrs pats lai izvēlas par ko grib kļūt Dieva, savas sirdsapziņas un nākamo paaudžu priekšā.

Bet pirms to darām, atcerēsimies mūsu izcilā vēsturnieka H. Stroda teikto:

„Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!”[13]


[1] Roginskis, V. Baltijas Traģēdija. Baltijas valstis un tautas PSRS un nacistiskās Vācijas politikā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.1. sēj. (R: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000), 685. lpp.

[2] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317946:okupcijas-briesmu-darbi-nav-jnoklus&catid=154:latvij&Itemid=179&comm=1

[3] Бердинских, В. А. Спецпоселенцы: Политическая ссылка народов Советской России (М: Новое литературное обозрение, 2005).

[4] Citēts pēc: Roginskis, 52.

[5] Roginskis, 54.

[6] Ģērmanis, U. Latviešu tautas piedzīvojumi  (Rīga: Zvaigzne, 1991),  250.

[7] Bērziņš, A. Labie gadi (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1963), 302 – 303.

[8] Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvijā; Krājumā: Kalvāns, A. ( red.) Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados (Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sadarbībā ar apgādu „Daugava”, Rīga, 1993), 14.

[9] Strods, H. Latvijas Nacionālo Partizānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-195. (R: Preses Nams, 1999), 559.

[10] Freivalds, O. (red.) Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj. (Västerås, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, apgāds „Ziemeļblāzma”, 1974), 5.

[11] Faktiski PSRS komunisms no politoloģijas viedokļa ir klasificējams kā kreisi radikāls.

[12] Courtois, S. et al, The Black Book of Communism: Crimes, Terror, Repression (Harvard University Press, 1999), 15.

[13] 2012. gada 6. februārī personiskā sarunā.

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

25.jūnijs – 1. jūlijs – Nedzirdīgi-neredzīgo nedēļa

25.jūnijs – 1. jūlijs – Nedzirdīgi-neredzīgo nedēļa(1)

“Jau vairāk nekā 30 gadus pasaulē tiek atzīmēta Nedzirdīgi-neredzīgo diena (27. jūnijs) un nedēļa. Tās sākumi meklējami 1984. gadā, kad ASV prezidents Ronalds Reigans jūnija pēdējā nedēļā izsludināja kampaņu, lai informētu sabiedrību par nedzirdīgi-neredzīgo cilvēku problēmām,”- spektrs. com stāsta  Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” valdes locekle Baiba Bicāna. Pakāpeniski šo dienu un nedēļu sāka atzīmēt

Kristīgās mūzikas autoram Kītam Getijam piešķir Britu impērijas ordeni

Kristīgās mūzikas autoram Kītam Getijam piešķir Britu impērijas ordeni(0)

Kristīgās mūzikas autors Kīts Getijs (Keith Getty) ir pirmais mūsdienu kristīgais mūziķis, kuram piešķirts Britu impērijas ordenis. Balva viņam pasniegta par godu karalienes Elizabetes II dzimšanas dienai. Apbalvošanas ceremonija notika sestdien, 17. Jūnijā,-ziņo spektrs.com/lkr.lv Šo balvu Kīts Getijs saņēma par savu ieguldījumu kristīgās mūzikas radīšanā un popularizēšanā. Šī ir pirmā reize, kad tik augsta līmeņa

Kas patiesībā ir JĀŅU un LĪGO KULTS?

Kas patiesībā ir JĀŅU un LĪGO KULTS?(0)

Materiālu sagatavoja: „Dievišķā straume”. Daudzās Latvijas baznīcās simti un tūkstoši kristiešu dažādu konfesiju draudzēs gadiem ilgi lūdz par latviešu tautas atmodu. Velti lūgt, ja tu svini pagānu kulta svētkus Jāņus, tad velti tu lūdz, jo tu esi dziļi pagrimis līgo kulta okultismā. Pirmo reizi savā dzīvē vairākums latviešu piedzeras tieši Jāņos jau pusaudžu gados. Tieši

Vērmanes dārza estrādē norisināsies muzikāla sapulce “Gaismas Dienas”

Vērmanes dārza estrādē norisināsies muzikāla sapulce “Gaismas Dienas”(0)

Svētdien, 25, jūnijā, 16:00, Vērmanes dārza estrādē evaņģelizējoša, muzikāla sapulce “Gaismas Dienas”. “Nesīsim kopā Patiesības Gaismu mūsu pilsētā un valstī. Pagodināsim Dievu sapulcē Rīgas centrā, atvedīsim cilvēkus, kuriem jādzird evaņģēlijs. Lūgsim, lai mūsu tauta atver savas sirdis Kristus mīlestībai, lai Dieva Valstība atklājas pazūdošām dvēselēm.”-stāsta pasākuma organizators Gints L Grinbergs. Atmodas sapulces notiks jūnija, jūlija un

Reformācijas 500. gadadiena: “PAZUDUŠAIS DĒLS. Burkard Waldis. 1527. Rīga”  Zīmējumu teātra izrāde

Reformācijas 500. gadadiena: “PAZUDUŠAIS DĒLS. Burkard Waldis. 1527. Rīga” Zīmējumu teātra izrāde(0)

2017. gadā Eiropas kultūrtelpā viens no nozīmīgakajiem notikumiem ir Reformācijas 500 gadu jubileja. 1517. gadā Mārtiņš Luters publicēja savas tēzes, no kurām sākās apvērsums ne tikai visā Rietumu kristīgajā baznīcā un ticības izpratnē, bet lielā mērā arī Eiropas un Pasaules kultūrā kopumā,-spektrs.com ziņo Katrīna Vastlāve. Lai atzīmētu Reformācijas 500. gadadienu, “Zīmējumu teātris” izveidojis starpdisciplināru uzvedumu “Pazudušais

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.