„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

2020 atpakaļ uz sākumlapu

Leonards Inkins: Maģija Leonards Inkins: Maģijazurnals(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa,

lai tas Viņu kristītu.

Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams:

Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?

Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam:

Lai tas tā notiek!

Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!

Tad viņš to pieļāva.

Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu

baloža veidā nolaižamies uz sevi.

Un, lūk, balss no debesīm sacīja:

Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Mt.3:13-15

 

Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums.

Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam.

Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis.

Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir?

Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.

Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu.

Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji.

Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.

Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi.

Mūsu devīzei ir jābūt:

Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju,

Kad man jautā – es labprāt atbildu,

Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu.

Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»?

Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo.

Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē.

Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.

Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst.

Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli.

Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.

Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai.

Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti.

Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?

Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.

Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?

Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem.

Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav.

Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.

Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības.

Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam.

Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju.

Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies!

Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?

Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina?

Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības.

Leonards Inkins: kas ir valsts? Leonards Inkins: kas ir valsts?zurnals(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica

Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc.

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas.

Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām.

Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam «valsts» piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības.

Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.

Vēl mēdz apgalvot, ka valsts ir sabiedrības politiskās organizācijas forma noteiktu kopīgu mērķu sasniegšanai, ko tā realizē noteiktā teritorijā ar varas palīdzību un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt tos sabiedrības mērķus, ko atsevišķi indivīdi nevar sasniegt – visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanu un labklājības celšanu.

Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.

Iepriekš minētām definīcijām, par to, kas ir valsts, pievienošu arī savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pēc kādām teorijā, kā kāduprāt būtu jābūt, kā vajadzētu būt, bet tikai no konkrētā teritorijā dzīvojošu cilvēku centieniem rūpēties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām.

Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras.

Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un, lai citiem būtu mācība, par «normālam» cilvēkam neatbilstošu rīcību to rituālā slepkavībā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir, cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie, jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām.

Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību.

Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas, uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis:

–       valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;

–       valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta;

–       un valstis, kuras ir bruņotas un, kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus.

Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemērs bija 18. Novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtību valstī un izskauda noziedzību. Valsts vadībai bija jārēķinās, ka ir reāls bruņots spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj iejaukties valsts pārvaldē un likvidēt pretvalstisku rīcību.

Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas.

Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku.

J. Staļinam netraucēja, viena no pasaulē labākajām konstitūcijām, iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīts viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts.

P. S.

Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais.

Leonards Inkins

 

 

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadāzurnals(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ, ziņo spektrss.com/ charismamediaproduction/Foto: charismanews.com

Es vienmēr gaidu jaunā gada sākumu, jo dažas dienas veltu īpašai lūgšanai. Man nepatīk beigt gadu un sākt nākamo, nepateicoties Jēzum par to, kā Viņš mani ir svētījis pēdējos 12 mēnešos un lūdzot Viņam pārdabisku spēku jaunajā gadā.
Šīs lūgšanu dienas man ir īsts svēts papildinājums. Bez šī laika es jūtos vājš, zaudējis mērķi un nesagatavots jauniem izaicinājumiem. Lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.