„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

2020 atpakaļ uz sākumlapu

Leonards Inkins: Troļļi Leonards Inkins: Troļļizurnals(0)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt.
Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos.
Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.

 

 

 

Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un strīdiem. Rakstu autori diskutēja, strīdējās, cits citu apsūdzēja un pat draudēja. Atsaucās arī daudzi lasītāji ar saviem vērtējumiem un viedokļiem.

Liels bija lasītāju šoks, uzzinot, ka laikraksta interesanto saturu veidoja viens cilvēks. Tas bija laikraksta izdevējs un redaktors. Izrādījās, ka arī lasītāju viedokļi bija izdevēja un redaktora sacerēti.

Šodien šādu un līdzīgu darbību dēvējam par troļļošanu un šādus darboņus – par troļļiem.

Ielūkojos tīmeklī un citur, ko par to runā, raksta un stāsta zinoši cilvēki. Pārdomājot paustos viedokļus un apgalvojumus par troļļu būšanu, šai parādībai izveidoju savu versiju. Ja jau troļļot, tad uz pilnu klapi…

Cilvēku prāti

Vikipēdija apgalvo, ka troļļi esot būtnes, kas dzīvo izolēti no cilvēkiem un ir tiem bīstamas. Troļļu izskats tiek aprakstīts dažādi — viņi var būt gan neglīti ar lielām ausīm un neattapīgi, gan uzvesties tāpat kā cilvēki. Ar troļļiem varot tikt saistīta ievērojamu dabas objektu izcelsme, piemēram, trollis saules gaismā pārakmeņojoties. Troļļi mūsdienās esot viens no populārākajiem skandināvu folkloras elementiem.

Papildināšu šo, apgalvojot, ka troļļi mūsdienās ir viens no ietekmīgākajiem pasaules sasniegumu elementiem, jo tie būtiski ietekmē cilvēku prātus. Ja kādam izdodas troļļus izvilkt dienas gaismā, tad tie pārnestā nozīmē pārakmeņojas un ir mazāk kaitīgi cilvēcei.

Jau sen redzīgas acis ir pamanījušas, ka bieži (arī pirms pandēmijas) tika un tiek piedāvāts darbs no mājām. Aiz šāda piedāvājuma bieži slēpjas troļļu meklēšana. Biežāk gan tie paši meklē darba devējus un arī atrod.

Manuprāt, troļļus, nosacīti, var sadalīt trijās grupās, lai vieglāk saprast un vērtēt, kā arī secināt.

  1. 1.     Profesionāļi

Nav tādu skolu, kurās māca un gatavo troļļus. (Ja nu vienīgi speciālas skolas speciāliem dienestiem). Vismaz oficiāli, bet ir gana daudz izglītības iestāžu, kurās māca rakstniekus, dzejniekus, asa vārda speciālistus, dažādas satīras lietpratējus un citādus spalvas meistarus.

Tieši šie cilvēki, kuri kopš bērnības ir apveltīti ar troļļošanai nepieciešamām īpašībām, ir tie vērtīgākie un prasmīgākie troļļi. Viņi prot veidot asprātīgas un uzmanību piesaistošas vārdu kombinācijas, izdomāt nosaukumus un dzēlīgus iebildumus.

Profesionāls trollis var vienlaikus būt arī labs ģimenes galva, pieklājīgs kultūras darbinieks un tai pašā laikā izlādēt un apmierināt savas slēptās vēlmes un novirzes anonīmi piepelnīties – troļļojot. Manuprāt, tā ne tikai var būt, bet daudzos gadījumos tā noteikti ir.

  1. 2.     Diletanti

Pirmās grupas pārstāvju ir maz. Nosacīti nodalot, vairums tomēr ir diletanti. Tie ir cilvēki ar neizkoptām spējām, prasmēm un manierēm, toties ar iedzimtu talantu. Viņiem dažreiz pat izdodas iekārtoties kādā vadošā troļļu fermas amatā. Šie cilvēki veic tā saucamo melno darbu. Veido izmantojamo frāžu kolekciju, apkopo e-pastu datu bāzi, vāc informāciju par cilvēkiem un veic citas rutīnas darbības, kuras nepieciešamas profesionālai troļļošanai.

  1. 3.     Entuziasti

Šajā grupā iekļuvušie nestrādā profesionāli, tikai cenšas apliecināt sevi, pierādīt noderību troļļošanā. Cenšas panākt, lai troļļu fermu vadība tos pamana un iesaista. Vairumā gadījumu šai grupā iekļuvušajiem ir «grūta bērnība» un psihes traucējumi.

Šos viegli pamanīt, viņi mēdz aizrauties un iekulties nelaimēs. Bieži emocijas un azarts ņem virsroku, viņi zaudē kontroli par to, ko dara un pat nonāk policijas uzraudzībā. Viņus pratina, apsūdz, un, kad tos speciālie dienesti savervē, tad ar viņiem slēdz vienošanās.

Kaut arī šī troļļu daļa ir aktīva, tomēr reti sasniedz kādu rezultātu, jo darbojas vienatnē, viņu haotisko darbību neuzmana un neievirza «kāds gudrāks». Vienkāršā valodā tos var dēvēt arī par interneta huligāniem. Tiem reti izdodas izkalpoties un kļūt par profesionāliem un labi apmaksātiem troļļiem.

Tādi neveiksminieki un brīvie mākslinieki ir visās nozarēs.

Ir gana daudz mediķu, kuriem ir diploms, bet pacienti pie viņu durvīm rindā nestāv, ir tādi automehāniķi, kuri vienmēr meklē darbu, un celtnieki, kuriem nav darba. Ir daudz tādu mūziķu, kuri nespēj piepildīt ar klausītājiem pat provinces kultūras nama zāli.

No būtības pie personības

Bieži taču esi pamanījis, ka pie kādas publikācijas vai video komentāros raksta ne tik daudz par rakstā teikto, cik par autoru. Bieži komentētājs autoram pārmet vai aizrāda to, kāds ir autors pats, nevis par to, ko viņš raksta. Šādu taktiku dēvēju – no būtības pie personības.

Troļļi prasmīgi novērš uzmanību no rakstā vai video paustā viedokļa, brīdinājuma, ieteikuma uz autora trūkumu, kļūdu un pat labo īpašību apspriešanu. Galvenais šeit ir novērst uzmanību no raksta satura un būtības.

Ja jaunpienākušie lasītāji un klausītāji, neizlasījuši rakstu un nenoskatījušies video, pievēršas komentāriem un iedziļinās autora personībā, tad trollis savu darbu ir padarījis labi. Praktiski vienmēr šādam troļļa komentāram atbild it kā cits (tā paša vai cita troļļa) komentārs, kurš vai nu tam piekrīt vai tieši otrādi – nepiekrīt. Tā tiek panākta lasītāju uzmanības pievēršana komentāriem un novērsta raksta satura ietekme.

Troļļiem ir svarīgi panākt savstarpēju diskusiju, kura pāriet naidīgos komentāros (nevis par rakstā vai video pausto, bet kā vērtējumu autoriem), izraisa savstarpēju strīdēšanos un personiskus apvainojumus. Svarīgi ir kaut uz brīdi sanaidot lasītājus vai skatītājus, nosēdinot tos pretējās nometnēs. Piespiest viņus teikt tādus vārdus un tādas frāzes, kuras tie bez speciālas provocēšanas un tracināšanas neteiktu, dažkārt pat ielikt viņu mutē tos vārdus, kurus viņi nav teikuši.

Izvēle

Troļļi prot sāpīgi pazemot, apsaukāt un pat apsūdzēt. Bet šīs prasmes ir izkoptas un noslīpētas tā, lai rastos iespaids, it kā kāds ir apvainots vai kādam pat būtu draudēts, bet tajā pašā laikā nav pārkāpts likums un trolli nevar apsūdzēt un tiesāt. Viņu amata būtība ir prasme balansēt uz naža asmens nesavainojoties.

Troļļu «fabrikās» (viņiem nav jāatrodas vienā ēkā un vienā telpā, tie jau sen strādā attālināti) ir izveidota hierarhija, kur pirmajā grupā esošie vada troļļošanu, apgādā ar spārnotām frāzēm, nepieciešamības gadījumā iesaka vai pat pārtrauc troļļošanu.

Pirmajā grupā esošie nodarbojas ar nopietnām lietām, veido sociālo tīklu apmeklētājos pasaules skatījumu, lietu vērtējumu, ietekmē vēlēšanu rezultātus un citos veidos nemanāmi apstrādā cilvēku prātus. Troļļi rīkojas tā, ka cilvēks pat nepamana, ka ar viņu manipulē. Vairumā gadījumu cilvēkam šķiet, ka tā ir viņa izvēle, ka viņš pats izdomāja, ka viņš pats līdz tam nonāca un aizdomājās, ka viņš pats saskatīja.

Skaldi un valdi

Svarīgākais troļļu uzdevums ir sašķelt jau tā sašķelto t.s. sabiedrību. Cilvēki nekad nav vienādi un nekad nav vienoti. Tos dažādās grupās sadala dzimtā valoda, vecums, dzimums, simpātijas pret kādu politiķi, mākslinieku vai pasaules skatījumu. Arī reliģijas sadala cilvēkus dažādu reliģiju piekritējos, atšķirīgās konfesijās, kā arī reliģijas noliedzējos, pagānos un dažādās māņticībās. Nav šai rakstā jēgas uzskaitīt grupas un apakšgrupas, kurās neviena nespiesti esam sadalījušies.

To minu, lai būtu vieglāk saprast, cik labvēlīgs darbības lauks ir troļļošanai. No teiktā nav grūti secināt, kas veicina troļļošanu un kas nē. Kādiem mums būt ir izdevīgāk un kādiem ne. Jo vairāk dažādu nometņu un grupu jo vieglāk ar mums manipulēt. Jo vieglāk citu pret citu noskaņot. Vienmēr atradīsies kāds, kurš šo sašķeltību izmantos. Turpinās šķelt un naidot citu pret citu.

Ja kāda cita valsts grib mūsu valsti pakļaut, tad viņi profesionāli izmanto šo instrumentu. Ja tiem izdodas (un patiesi izdodas) mūs šķelt, tad bieži pat militāra spēka izmantošana nav nepieciešama. Mēs paši cits citu apšausim, iedod tikai patronas…

Ienaidnieka līķis

Pavērojiet, kas jau paaudzēm notiek daudzās pasaules valstīs. Agresori piegādā patronas, un vietējie kaismīgi apšaudās. Tas ir tūkstošiem gadu pārbaudīts, pielietots un noslīpēts iznīcināšanas un pakļaušanas veids.

Ķīnieši saka, ka esot jānosēžas upes krastā un jāgaida, kamēr pa to aizpeldēs tava ienaidnieka līķis. Viņi nesaka, kas ir jāizdara, pirms sēdies upes krastā. Vispirms ir jāsašķeļ ienaidnieka valsts iedzīvotāji dažādās grupās un jāpiegādā patronas. Tad var sēdēt un gaidīt. Arī makšķernieki, pirms zivi izvilkt, to iebaro.

Man kāds var iebilst, ka es aicinu apvienot upurus ar iekarotājiem. Nē, bez speciālas dalīšanas mēs paši noslāņojamies dažādās grupās. Tas ir dabisks un vairumā gadījumu nekaitīgs process, bet, ja to pastiprina, ievirza un prasmīgi izmanto, tas var izrādīties kādai tautai vai valstij nāvējoši.

Kur ir Krievijas spēks? Ekonomiski tai jau sen bija jāsabrūk,– ekonomiski lūkojoties, arī Padomju savienībai nebija iespējams tik ilgi pastāvēt. Izrādās, ka pamatotus ekonomiskus argumentus gāž tas, ka valstī visi ir vienā grupā. Patīk kādam vai ne, bet Padomju savienībā bijām vienādi, ar vienādu pasaules skatījumu un arī uztveri. Daži citādāki bija, bet tas kopumā nekādi neietekmēja valstī notiekošo.

Troļļu uzdevums ir nemainīgs – skaldīt, lai var valdītu. Mainās temati, mainās datumi, bet būtība ir nemainīga. Troļļi pastāvēja jau tad, kad cilvēce vēl nepazina elektrību un datorus.

Prasme

Trollim nav viss darāmais vienam jādara. Šeit galvenais ir prasmīgi īstajā brīdī un veidā ierosināt un sākt. Tālāko jau cilvēku daba izdarīs pati. Tas ir līdzīgi kā pievienot raugu, bet rūgšanas process jau notiks bez speciālas rūgšanas ietekmēšanas.

Runā, ka klavieres spēlēt ir viegli, vajagot tikai īstajā brīdī piespiest vajadzīgo taustiņu un, kas ir ļoti svarīgi, īstajā brīdī to atlaist.

Daži piemēri, kā tas tiek darīts:

.. es jūs klausos jau sen, kaut bieži jūs sakāt pareizi, bet šoreiz jūs kļūdaties, šoreiz tas, ko apgalvojat, nav taisnība un sen jau ir pierādīts…

Netiek izskaidrots, kas tad bija pareizi, kas ir nepareizi, kas nav taisnība un, kas jau ir pierādīts. Kas pierādīja, kad un kā?

Tam seko šī paša troļļa (ar citu segvārdu) rakstītais: ..protams, ka tās ir muļķības. Nezinu, ko viņš pirms tam spēja uzrakstīt pareizi, bet no šī redzams, ka viņš ir, vismaz šai jomā, nejēga…

Tad (cits vai tas pats trollis ar citu segvārdu) – Tādu komentāru rakstītājiem jādod pa purnu, lai nejauc gaisu un aicinu autoru tos nobloķēt…

Un tā tālāk, kā sniega bumba – jo vairāk ripini, jo lielāka paliek. Un lasītāji jau sen rakstu nelasa,– labi, ja izlasa virsrakstu, bet visa to uzmanība tiek piesaistīta šai «domapmaiņai». Un ja vēl tam pievienojas autors, tad, kas var būt labāks par šo…

Piemērs: ..man ļoti patīk jūs klausīties (lasīt). Jūs tik interesanti un aizraujoši klāstāt slima suņa murgus un citādas blēņas. Nezinu, ko pīpējat, bet mani tas pamatīgi izklaidē un rada atslodzi pēc smaga darba.

..noskatoties esmu jūsos ļoti vīlies… Netiek paskaidrots kāpēc, par ko, kas ir vilšanās cēlonis.

Vēl viens veids, kā samazināt skatītāju skaitu, ir ierakstīt:

Sākumā viss bija labi, bet no ceturtās minūtes līdz pašām beigām ir ļoti slikta skaņa tā raustās un daudzus vārdus nevar saprast.

Šim troļļa komentāram ir nolūks, samazināt klausītāju un skatītāju skaitu, jo kāda jēga slēgt to, kur slikta dzirdamība. Blakus (Youtūbē) ir cits logs, kur ar skaņu viss ir kārtībā…

Hitlers

Iedarbīga metode ir tādi komentāri, kurus ieraugot tie, kuri sevi uzskata par inteliģentiem, veikli aizver publikāciju vai video.

Reiz man bija saruna ar kādu dakteri par viņa interviju, ko biju filmējis un ievietojis biedrības mājaslapā. Intervija bija par veselības jautājumiem, bet viņš mani lūdza to izņemt, jo kāds no kolēģiem ir secinājis, ka tai pašā mājaslapā biedrība pārdodamo grāmatu klāstā ir iekļāvusi arī Ā. Hitlera «Mana cīņa». Kolēģi esot pārmetuši, ka viņa intervija atrodas blakus Hitleram.

Šai brīdī intervijā paustais zaudē jēgu, jo tai blakus ir Hitlers…

Biedrības «Latvietis» tiešraižu komentāros arī uzrodas dīvaini komentāri, kuru rezultātā «inteliģents» klausītājs steigs atvienoties no tiešraides.

Šī metode labi strādā pat Vācijā. Zinu labu «argumentu», kā ir iespējams pārliecināt praktiski jebkuru vācieti. Ja kādā jautājumā domas nesakrīt, atliek tikai pajautāt vai tu esi nacists vai nacionālists un viņš tūlīt no jums novērsīsies un aizbēgs. Viņš netaisnosies, viņš nestrīdēsies, viņš bēgs atpakaļ neatskatoties…

Pie manām publikācijām bieži piestrādā troļļi:

Tiek uzrakstīts, piemēram: mēs abi zinām, ka pie visa vainīgi cionisti, jo tie…

Vai arī: kad, ko tādu lasu mana roka, stiepjas pie automāta…

Kāpēc baidies atklāt patiesību, ka ļaunuma sakne ir Izraēlā…

Vai, piemēram, parādās komentārs: man arī žīdi nepatīk (vai nēģeri). Kaut rakstā neko neesmu rakstījis par žīdiem un Izraēlu.

Vai uzdod jautājumu, ko darīsim ar čigāniem…

Inteliģentam lasītājam un skatītājam tas ir signāls – jābēg no šejienes. Bet ja es vēl iesaistīšos šādā diskusijā, tad būs sūdzība Youtūbei par to, ka tiek pārkāpti kopienas noteikumi, tiek sludināts rasu naids utt. Un video tiks dzēsts, tiešraide apturēta un tad pierādi, ka neesi kamielis…

Nolūks

.. tu ļoti gudri un sarežģīti runā (raksti). Es sapratu, bet neviens no maniem paziņām tā arī netika gudrs, par ko tu runā…

Arī tas ir iedarbīgs veids, kā mazināt lasījumu un skatījumu skaitu, jo cilvēks bieži pirms klausīšanās ielūkojas komentāros, sak, ko ta citi par to saka un domā.

Pie raksta mēdz parādīties komentārs, kurā ir rakstīts: tu taču zini tādu cilvēku (tiek minēts vārds vai uzvārds) un tad tiek uzsvērts, ka tu zini, ko esi ēdis, tas cilvēks par tevi zina arī to, kam kalpo.

Variāciju un veidu, kā arī troļļošanas paveidu ir daudz un vairumā gadījumu tie ir tik kvalitatīvi, ka grūti atšķirt vai raksta muļķis vai tikai tēlo muļķi. Vai ir trollis, vai tikai nejēga.

Troļļošanas nolūks ir diskreditēt un mazināt lasītāju un skatītāju skaitu. Apturēt kāda viedokļa izplatību un panākt, lai šādu publikāciju turpmāk nebūtu. Kā to panākt, nav tik svarīgi.

To var panākt vai nu izraisot konfliktu, vai izprovocējot likuma pārkāpumu, vai ar sūdzībām, ne tikai interneta portāliem, bet arī varas iestādēm, panākot publikāciju dzēšanu un kanāla likvidāciju.

Gribēju īsi par saprotamo, acīmredzamo un plaši zināmo, bet sanāca, kā vienmēr…

 

Leonards Inkins

Leonards Inkins: Maģija Leonards Inkins: Maģijazurnals(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa,

lai tas Viņu kristītu.

Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams:

Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis?

Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam:

Lai tas tā notiek!

Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību!

Tad viņš to pieļāva.

Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

un, lūk, debess atvērās un Viņš redzēja Dieva Garu

baloža veidā nolaižamies uz sevi.

Un, lūk, balss no debesīm sacīja:

Šis ir mans mīļais Dēls, kurš man labpatīk.

Mt.3:13-15

 

Maz bija to, kuri šos vārdus dzirdēja. Tur nebija ne skaņu pārraidošu iekārtu, radio un TV tiešraižu, ne videoekrānu. Dzirdēja tikai tie, kuri tai brīdī atradās Jēzus Kristus un Jāņa Kristītāja tuvumā. Citi, kuri nebija klāt, par to uzzināja tikai no nostāstiem.

Dzīvē nejaušību nav, ir tikai tas, ko nespējam izskaidrot un nezinām, kāpēc notiek tieši tā un ne citādi. Viss, kas ar mums un ap mums notiek, ir likumsakarīgs. To nosaka, stiprāks par fizikas, cēloņu un seku, likums.

Tas, kurš tic nejaušībām, nav spējīgs ticēt Dievam. Mēs nedzīvojam neticības vai ateisma laikmetā. Mēs dzīvojam ticības visam laikā. Tas ir laikā, kad ticam maģijai un maģiskiem rituāliem, bet neticam Dievam.

Vairums cilvēku tic horoskopiem, tos labprāt lasa, tic zvaigznājiem, tic kristību rituālam, tic labās un kreisās kājas principiem, tic budistu rituāliem, tic visam kam, tikai ne Dievam. Veic visus iespējamos rituālus un norobežojas no Dieva gribas. Esam aizmirsuši, ka rituāli ir tikai ceļš, bet nav mērķis.

Vairums cilvēku darbību, domu, rīcību, izjūtu liecina nevis par to, ka esam Dieva bērni, bet gan sātana. Ir pareizi teikts, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja cilvēki būtu Dieva bērni, tad viņi darītu, kā Tēvs grib, bet, ja kāds dara velna darbus, tad kā bērns viņš ir?

Kuras tad ir tās darbības, kuras var klasificēt, kā velnam tīkamas? Pilnīgi visas domas un visas darbības, ar kurām nodarām pāri sev un citiem. Kristietība to sauc par grēku.

Jēzus Kristus farizejus nosauca par velna bērniem. Par farizejiem uzskatīja tos, kuri precīzi pildīja it kā Dieva gribu. Tie precīzi visu ievēroja un nekad nedomāja, ar kādu nolūku šāda tradīcija vai uzvedības norma ir iedibināta. Viņu perfektā rituāla pildīšana bez izpratnes, kāpēc un kam to vajag, noveda pie tā, ka savas apmātības rezultātā tie pamanījās rituālā slepkavībā nogalināt pat Dievu.

Vai mazums esat satikuši šādus apmātos varas pārstāvjus? Viņi sludina: mēs dzīvojam tiesiskā valstī, likumā ir rakstīts tā, tātad tev jādara tas un tas, jāraksta tam un tam. Tie ir mūsdienu farizeji.

Vai nemanāt, kā sadzīvē cilvēki savstarpējās attiecībās uzstāj, ka tas, kā viņš domā, ir pareizi un pārējie ir muļķi. Šo var attīstīt daudzu lapaspušu garumā, bet ceru, ka doma ir skaidra.

Dievs nevēlas, lai mēs pildot Viņa likumus, izraisītu naidu un nesaskaņas. Dieva bērniem ir jāiemācās savaldīties un paklusēt. Klusējot, protams, nevar pierādīt, pārliecināt vai citādi aizstāvēt patiesību, bet neaizmirsīsim, ka patiesība pastāv arī bez mūsu kvēlām un skaļām runām, bez mūsu argumentiem, bet paklusējot, īpaši ģimenes konfliktos, iegūsim visi.

Mūsu devīzei ir jābūt:

Kad mani lamā – es pacietīgi klusēju,

Kad man jautā – es labprāt atbildu,

Kad man lūdz – es ar prieku palīdzu.

Latvieši apgalvo, ka miers ir tas, kurš baro, bet nemiers postu nes. Nesīsim mieru, bet posta mums jau tā ir gana. Mūsdienu farizejiem pieklājīgi pajautājiet: kāda man un citiem jēga no tava «svētuma»?

Tā vietā, lai dzīvotu atbilstoši Dieva gribai, vairums izvēlas liekulības ceļu, jo tā ir vieglāk, ar mazāku piepūli bieži izdodas sasniegt vēlamo.

Liekuļi bēru mielastā runā kvēlas runas, piemin aizgājušo, bet vai tad, kad mirušais vēl bija dzīvs, viņi pret to tā attiecās? Daudzos gadījumos bija citādi. Vai viņa pēdējās un grūtākajās dienās kvēlie runātāji bija viņam līdzās? Parasti nē.

Bet, kad viņa vairs nav, nes ziedus, klāj galdus un teic runas. Bieži ne jau tāpēc, ka žēl aizgājēja, bet ar liekulību cenšas izcelties, būt pamanītam un citiem likt saprast, ka es jau neesmu tāds kā jūs, es pārdzīvoju par jums vairāk, man sāp par jums vairāk.

Kāda šādos gadījumos ir Dieva griba? Dievs vēlas glābt mūsu dvēseles un palīdzēt tām kļūt tādām, lai tās varētu nonākt Dieva valstībā. Vairumam no mums dvēseles šim Dieva nolūkam neatbilst.

Kā palikušie var palīdzēt mirušiem? Pirmkārt lūgt un aizlūgt. Nevis skaļi, plaši un emocionāli pārdzīvot, ka nu man trūkst tā cilvēka, bet rūpēties par šī cilvēka dvēseli.

Pirmajās dienās dvēsele ir vērtējumu, pārbaudījumu un turpmākā likteņa secināšanas posmā. Palicēju lūgšanas par aizgājušo viņam ir ļoti nepieciešamas un palīdz. Palīdzēt var ar lūgšanu, un uzņemoties kādas saistības, jo plika lūgšana bez izjustām pārdomām, bez patiesas grēku nožēlas ir tikai neauglīgs rituāls, kad pie lūgšanas vārdiem esam pieraduši kā citi pie lamuvārdu lietošanas, tā teikt, lai sakāmais iznāk raitāks.

Ja patiesi vēlamies, lai aizgājējam būtu labāk, tad uzņemoties kādas saistības, ko kristieši dēvē par upuri, piemēram, smēķētājs apņemas, lai mirušā drauga dvēselei ir vairāk iespēju nokļūt Dieva valstībā, turpmāk vairs nesmēķēs. Nesmēķēšana būs pierādījums patiesam nolūkam, nevis liekulīgai un pat publiskai lūgšanai.

Kristietība māca, ja vien ir iespējams, jālūdzas ir slepeni. Vārds «lūgšana» ir nepareizi tulkota. Oriģinālā ir «saruna». Lūgšana – tā ir mūsu saruna ar Dievu. Dievs neatsaucas uz tām lūgšanām, kurās lūdzam to, kas mums ir kaitīgs, vai tām, kurās liekulīgi lūdzam maģisku rituālu ietvarā, nevis patiesas nožēlas virzīti.

Arī ziedu kalni, kuros aprok aizgājēju, ir jauna tradīcija, kura nav raksturīga kristietībai. Un nesaprātīga arī. Tas pārvēršas par sacensību, kurš atnesīs dārgākus ziedus, kuram lielāks vainags un aizgājēja izvadīšana iegūst citu jēgu. No kristietības viedokļa tas ir jocīgs un bezjēdzīgs izrādīšanās rituāls, jo bēres ir cilvēka dvēseles pāriešana no vienas pasaules citā. Kāds tam sakars ar ziediem un vainagiem?

Latgalē joko, sakot, ka bēres esot – sievām saiešana un puišiem iedzeršana.

Priekš kam aizgājējam ziedi, ko viņš ar tiem darīs? Priekš kam akmens vai metāla piemineklim ziedi? Ko tas ar tiem iesāks?

Aizgājējiem un pieminekļiem ir vajadzīgs, lai mēs turpinām viņu darbu, īstenojam viņu paustās idejas, nevis neko šai ziņā nedarot, nestu piemineklim ziedus un tāpēc liekulīgi dēvētu sevi par ideju turpinātājiem.

Vairums par to neaizdomājas, un ir spiesti ievērot tradīcijas, kuras konkrētā vietā un laikā pastāv. Arī es tā darīju un darīšu, kaut apzinos, ka īsti gudri tas nav.

Ieejot ziedu veikalā, man ir sajūta, ka esmu iegājis kapličā, jo smarža ir viena un tā pati, tikai te vēl ir arī kases aparāts un kalpotāju vietā pārdevēja vai pārdevējs.

Šie un citi it kā kristīgie rituāli ieviešas tad, kad cilvēki attālinās no kristietības. Kristietība tiek aizstāta ar maģiskiem rituāliem, un cilvēki sāk piekopt bezjēdzīgas darbības.

Ieviešas tādi rituāli, kuriem nav nekā kopēja ar garīgu dzīvi. Vēlme ieviest un praktizēt dažādus rituālus noved pie tā, ka garīgā dzīve iegūst maģisku ievirzi un maģiskos rituālos iesaistītais attālinās no Dieva. Baznīcas rituāli, kas ir domāti kā ceļš, pa kuru iet, kļūst par ticības piepildījumu. Rituāli kļūst par pielūgsmes un ticības mērķi, nevis Dieva valstība. Par svarīgāko kļūs laicīgā dzīve un tikai. Ticība rituāla spēkam aizstāj ticību Dievam.

Jēzum Kristum nebija nepieciešams kristību rituāls, to viņš darīja, lai mums parādītu piemēru un ceļu, pa kuru ejot var nokļūt Debesu valstībā. Rituāla izpildīšana vēl negarantē rezultātu, tā tikai paver iespēju.

Marka Evaņģēlijā ir teikts: Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Uzsveru – kas tic! Kam un kā tic zīdainis, kuru kristī? Tātad arī kristības ir kļuvušas par maģisku rituālu, galvenais kristīt un darbiņš darīts, Dieva valstība kristītā priekšā atvērsies!

Ir teikts, ka par koku spriež pēc tā augļiem, un tas koks, kurš nenes augļus, der tikai malkai un mēbelēm. Kam vajadzīga tāda kristīšana, ja kristītā domas, dzīve un attieksme pret Dievu neatbilst rituālā paustajam?

Apustulis Pāvils saka, ka Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Vai attieksme pret kristīšanu kā pret maģisku rituālu to sasniedz un nodrošina?

Kristīšanas rezultātā cilvēkam ir jāizaudzina savā dvēselē apustuļa Pāvila minētās dvēseles īpašības.

Leonards Inkins: kas ir valsts? Leonards Inkins: kas ir valsts?zurnals(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica

Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc.

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas.

Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām.

Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam «valsts» piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības.

Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.

Vēl mēdz apgalvot, ka valsts ir sabiedrības politiskās organizācijas forma noteiktu kopīgu mērķu sasniegšanai, ko tā realizē noteiktā teritorijā ar varas palīdzību un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt tos sabiedrības mērķus, ko atsevišķi indivīdi nevar sasniegt – visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanu un labklājības celšanu.

Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.

Iepriekš minētām definīcijām, par to, kas ir valsts, pievienošu arī savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pēc kādām teorijā, kā kāduprāt būtu jābūt, kā vajadzētu būt, bet tikai no konkrētā teritorijā dzīvojošu cilvēku centieniem rūpēties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām.

Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras.

Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un, lai citiem būtu mācība, par «normālam» cilvēkam neatbilstošu rīcību to rituālā slepkavībā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir, cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie, jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām.

Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību.

Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas, uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis:

–       valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;

–       valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta;

–       un valstis, kuras ir bruņotas un, kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus.

Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemērs bija 18. Novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtību valstī un izskauda noziedzību. Valsts vadībai bija jārēķinās, ka ir reāls bruņots spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj iejaukties valsts pārvaldē un likvidēt pretvalstisku rīcību.

Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas.

Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku.

J. Staļinam netraucēja, viena no pasaulē labākajām konstitūcijām, iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīts viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts.

P. S.

Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais.

Leonards Inkins

 

 

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadāzurnals(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ, ziņo spektrss.com/ charismamediaproduction/Foto: charismanews.com

Es vienmēr gaidu jaunā gada sākumu, jo dažas dienas veltu īpašai lūgšanai. Man nepatīk beigt gadu un sākt nākamo, nepateicoties Jēzum par to, kā Viņš mani ir svētījis pēdējos 12 mēnešos un lūdzot Viņam pārdabisku spēku jaunajā gadā.
Šīs lūgšanu dienas man ir īsts svēts papildinājums. Bez šī laika es jūtos vājš, zaudējis mērķi un nesagatavots jauniem izaicinājumiem. Lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.