- neatkārtojamu garīgo vērtību bagātību.
Patriotisms ir mīlestība uz visu, kas pieder un ir raksturīgs tēvzemei. Tā ir mīlestība uz visu, ko veidojis senču ģēnijs, uz visu, kas ļauj citu tautu vidū atšķirt savējo.
Un patriotisma gaisotne ir arī satikšanās un savstarpējas radošas apmaiņas vieta visas cilvēces mērogā.” Pāvests Jānis Pāvils II.
Valstvīrs svētais Tomass Mors teica: „Patiesība ir nozīmīgāka par varu”. Tad centīsimies noskaidrot kāda, tad varētu būt patiesība par doto tēmu. Paldies, Jums par aktīvu komentēšanu un vēstuļu rakstīšanu. Ir tādas vēstules, kuru autori ir dažādi, bet jautājumu būtība ir līdzīga, tāpēc nolēmu atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, politikas sfērā, atklātā formā.
1. Vai tiešām Latvijā nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.
2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?
3. Kāds ir „admina” (SPEKTRS kristīgās ziņas administrators) priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?
4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.
6. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!
5. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?
(Ņemot vērā, ka jautājumu ir daudz un atbildes garas, tāpēc uz zemāk minētajiem jautājumiem atbildēšu nākošā mēneša SPEKTRS numurā.)
6. Savos rakstos Jūs mināt vārdu „kosmopolītisms” negatīvā nozīmē, taču es uzskatu, ka šis vārds ir pat ļoti kristīgs. Tā ir vienlīdzība, ko sludina Kristietība.
7. Varbūt pietiek runāt par okupāciju?! Paši esat kā ebreji okupanti un agresori.
8. Kāda ir nacionālisma un kosmopolītisma izpratne Izraēlā?
9. Apgalvojums: Kristiešiem nav jārunā par politiku. Kristiešiem ir jāsaglabā neitralitāte.
10. Kāpēc Eiropa nosaka, kas Latvijas valdībai jādara, kāpēc Latvija klusē?
Piekrītu domai, ja pārāk ilgi uzkavēties pagātnē zaudē skatu nākotnē, tomēr, ja mēs neapzināmies savas saknes un vērtību, tad uz ko mēs varam balstīties, lai ietu nākotnē? Ja mēs uzspļaujam un noniecinām savas saknes, mēs esam pārāk pārgalvīgi domājot, ka mēs ar savām jaunām atziņām sasniegsim kalna virsotnes. Latviešu nācija kļūst tik politkorekta, kosmopolītiska un toleranta, ka vairs neapzinās Latvijas valsts vērtību un savu indifikācijas lomu tajā. Jaunā paaudze paliek savos nenobriedušajos un aplamos uzskatos, viegli pakļaujas, un valgi uzpūstais svešo mācību vējš, tos aiznes nezināmās iznīcības tālēs. Un drīz jau nonākam pie jaunas atziņas, ka Dievs ir kosmopolīts.
1. Vai Latvijai ir nepieciešams vērst uzmanību nacionālisma identitātes jautājumiem? Jo pašreiz taču svarīgāka ir ekonomiskā situācija valstī.
Pirmkārt, manā izpratnē vārds nacionālisms nozīmē uz lietām raudzīties, vadoties pēc tautas interesēm. Nacionālisms rūpējas par savu tautu.
Manuprāt, šobrīd nacionālā ideja ir tā, kas pašreiz visvairāk ir nepieciešama Latvijai, raugoties uz demogrāfiskās statistikas datiem, kas liecina par latviešu tautas izmiršanu. Kam ir nepieciešama ekonomikas attīstība, ja valstī nav pamatnācijas? Tādējādi rodot labu attaisnojumu valsts nelabvēļiem, Latvijā ieplūdināt aizvien vairāk viesstrādnieku un migrantu.
Nacionālisms varētu būt vienīgais ceļš politikā, kurš garantētu tautas izdzīvošanu un nākotni, lai glābtu un saglabātu latviešu tautu, latviešu valodu, tautas tradīcijas un arī tradicionālās vērtības.
Otrkārt, ekonomiskā krīze nav nekāds jaunatklājums, tādas jau ir bijušas iepriekš un ir pozitīvi vēsturiski fakti, kas liecina par krīzes fantastisku atrisinājumu. Ekonomiskās krīzes nāk un iet, bet pamatnācija paliek. Un smelt sekas, kuras krīzes aizsegā bija nepamanītas, nākas nevis sveštautībniekiem, bet gan pamatnācijai. Pašreiz ekonomiskās krīzes aizsegā, palielinās tautas mirstība un samazinās dzimstība, tajā vietā, lai ieslēgtu trauksmes signālu un darītu visu, lai paaugstinātu dzimstību, valdība nogriež māmiņu algas un samazina dekrēta ilguma apmaksu. Tāds absurds solis tikai kosmopolītisku domājošu deputātu galvās varēja ienākt. Lūk, ko dara ar cilvēku apziņu – globalizācija, kosmopolītisms, tolerance, iecietība un citi nezināmi zvēri zoodārzā.
2. Par nacionālajiem jautājumiem politiķi Latvijā atsaucas negatīvi, kāpēc?
Daudzu vecās paaudzes politiķu politskolās mācīja, ka buržuāziskais nacionālisms ir slikts. Un viņi vienmēr pieraduši klausīties, ko no ārpuses saka. Tagadējās paaudzes politiķi savas politiskās izglītības ir ieguvuši ārzemēs, kuru programmā tiek iekļauti jēdzieni – kompromiss (tev labi un man labi) tostarp pavīd ES saistošie jautājumi piemēram, kosmopolītisms un globalizācija pretstatā nacionālismam. Tādējādi ES garantē palīdzību tām valstīm, kas taisās iestāties ES. Līdz arto jāparaksta Līgumi, kas grauj pamatnāciju intereses. Piemēram, Lisabonas Līguma ratificēšanu, kurā ietilpst virkne jautājumu, kas ir naidīgas pamatnācijām. Viesstrādnieku un migrantu politika. Cilvēktiesības jautājumi, kuros galvenokārt ietilpst seksuālo minoritāšu aizsargāšana un t.t. Kas notiek ar pamatnāciju gadu gaitā pēc Lisabonas Līguma ratificēšanas, pat minēt nav vērts. Acīm redzot aizmiglotie dolāru zīmēm Latvijas deputātiņu vairs nespēj koncentrēt uzmanību acīmredzamajām sekām, kas apdraud pamatiedzīvotāju intereses.
Tādu tautu pārstāvjus, kas neapzinās savas nacionālistiskas, patriotiskās un Tēvijas mīlestības apziņu ir viegli manipulējami. No vienas puses vēlme darīt pareizi ir, bet uz kādas pamatbāzes ,tad to formēt? Patiesības meklējumos aizceļo dažādos maldīgos virzienos. Patiesības meklēšana pat Dainu skapī, nepalīdzēja. Daiņu doktore ar visam savām spožajām zināšanām, tautu aizveda tajā virzienā, kurā viņai bija nepieciešams. (Kāpēc, par to vēl vairāk vēlāk parunāsim). Bet ja latvieši apzinātos patiesās vērtības, ļautu apmuļķoties? Diez vai. Patiesībā cienījamie politiķu kungi domā, ka aprobežoto „reņģu ēdāju” tautu ved pareizā virzienā jo dziļāk Eiropā, jo dziļāk… (skaļi neizteikšos). Bet toties ar kādu apziņu…
3. Kāds ir „admina” priekšstats par gaidāmajām vēlēšanām?
Tagadējā politisko programmu uzstādījuma stūrakmens ir „ekonomiskās krīzes novēršanas plāns”. Tad man rodas jautājums, bet kas būs tālāk? Tiks novērsta ekonomiskā krīze, tad kādas idejas paudīs izvirzītie politiskie spēki tālāk? Tad, lūk, viennozīmīgi atbalstītu to partiju, kuras pamatjautājums būtu nacionālās intereses un tradicionālās jeb konservatīvisma vērtību pārstāvēšana.
4. Sakarā par 9. maiju. Replika: Jums latviešiem vispār mums (krieviem) būtu jāpateicas, ka esat brīvi, nevis … runāt.
„Naši pobidiļi!” Jā, šim apgalvojumam jāpiekrīt, Krievija uzvarēja Latviju!
Pirmkārt, attiecībā par vārdu „brīvība” lietošanu, joprojām ir diskutabls jautājums. Uzskatu, ka Latvija brīva ir nosacītā formā. „Bijusī” okupējamā teritorija joprojām nav atbrīvota.
25 tūkstoši Krievijas militāristu šeit palikšana pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, starpvalstu Līguma ar Krieviju dēļ, kas vienotā līgumu paketē iekļāva arī līgumu par krievu armijas atvaļināto militpersonu kā vienotas grupas atstāšanu šeit. Tas notika, Valdim Birkavam esot premjerministram.
Turklāt padomju varas gados, kā arī joprojām, tiek mākslīgi ieplūdināti komunistiski domājošie, kas paliek Latvijas teritorijā un tomēr nīst šo zemi un Latviešu tautu. Uz šī pamatīgā cilvēku resursa tiek būvēts politisks pamats, partija „Saskaņas centrs”, kurš niecīga laika gaitā ir ieguvis plāšu krievu sabiedrības atbalstu, līdz ar to ieejot valdībā būs grauti tie paši bezspēcīgie un vājie pamati, uz kuriem ir bāzējusies Latviešu nācija. Tādējādi Latvija atkal būs okupēta jau uz Latvijas Valsts likumdošanas izmaiņu pamata. Viss notiek likuma kārtā. Likuma ietvaros panākts, ka latvieši savā zemē jau ir mazākumtautība. Likuma kārtā, pateicoties tiem pašiem latviešiem, naidīgais cittautiešu politiskais spēks panāks valsts valodas likuma grozījumu, pēc tam buš paredzēti dažādi papildus vienošanās Līgumi, kas paredzēs atvērt durvis – „okupācijai”. Latviešiem naidīgi noskaņotie spēki varēs lepni iet gājienā pie Brīvības pieminekļa, kā jau iepriekš tika mēģināts, izkārt Krievijas karogu un apjozties ar oranži-melnajām lentītēm un saukt „naši pobidiļi!” un atkal viņiem būs taisnība, Jā, Krievija, kārtējo reizi, uzvarēs Latviju! Un tas viss notiek tikai tāpēc, ka savulaik latviešu politiķi bija neizlēmīgi Latvijai nozīmīgos jautājumos.
Bībelē teiks: gatavojiet ceļu Jēzum. Šie vārdi piepildās valdības līmenī, tikai ar mazu atšķirību, nevis gatavojot ceļu Jēzum, bet gan „lācim” un “zvaigznešiem” Gatavošanās lāča, gluži kā iepriekš “zvaigznešu” uzņemšanai ir pamatīga. Pirms vēlēšanām Latvijas valsts prezidents burtiski aizliedza vārda „okupācija” un „okupanta” lietošanu.
Vārds „patriotisms” un „nacionālisms” Latvijas valsts vara uzskata kā aizskarošu, nievājošu un cilvēktiesību pārkāpšanu, savukārt vārds „deokupācija” – vienkārši nezināms.
Vienīgi „pakalpiņi” aizmirsuši kādu vēsturisku momentu. Pakalpiņi, kad tie savu uzdevumu ir veikuši, tiek iznīcināti vispirms!
Otrkārt, par 9. maija norisēm atbildēšu Visvalda Lāča vārdiem.
Visvaldis Lācis: Publicists, vairāku grāmatu autors.
Atmodas laikā Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dalībnieks, darbojies Latvijas Tautas Frontē.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tagad iestājies partijā „Visu Latvijai”
Visvaldim Lācim ir sava nostāju nacionālajos jautājumos un pieredze NATO parlamentārajā asamblejā.
Molotova–Ribentropa pakts
„9. maijā Rīgā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa atkal bija tie, kas sevi dēvē par antifašistiem. Taču šoreiz viņi negānīja latviešu leģionu, bet slavēja pirmskara, pēckara un tagadējo Kremļa politiku. Kā vienmēr šie neīstie antifašisti negribēs atcerēties, ka Otrais pasaules karš vispār varēja nebūt un desmitiem miljonu cilvēku dzīvības nebūtu gājušas bojā, ja 1939. gadā nebūtu noslēgts Molotova–Ribentropa pakts.
Ar kopīgu nacistu un komunistu iebrukumu Polijā tas atvēra ceļu pasaules karam. Jau nākamajā dienā pēc pakta noslēgšanas amerikāņi zināja visu šā dokumenta saturu un tā mērķus. Viņus sīki bija informējis amerikāņu aģents Vācijas vēstniecībā Maskavā, pretnacistiski noskaņotais vācietis Hervarts fon Bitenfelds. Tādēļ jau tūdaļ ASV lielākais laikraksts “The New York Times” iznāca ar trāpīgu virsrakstu “Sarkanie fašisti un brūnie boļševiki Maskavā noslēguši sadarbības līgumu”.
Hitlers tajā laikā bija tikai Staļina māceklis. Ne velti jau 1939. gadā tieši gestapo vadonis Heinrihs Millers slepenā, bet oficiālā vizītē ar paša Berija piekrišanu ieradās PSRS, lai iepazītos ar Maskavas valdnieku jau plaši izstrādāto un ieviesto koncentrācijas nometņu – gulaga – sistēmu. Līdz 1941. gada jūnijam 22 mēnešus abu nežēlīgo, asiņaino diktatoru vadītās valstis kopīgos mērķos īstenoja vissirsnīgākās draudzības veidā. Šo 22 mēnešu laikā padomju cilvēkus PSRS presē un radio raidījumos atradināja no vārda “fašisti” lietošanas. Šis vārds vienkārši izzuda PSRS teritorijā.
Ja cilvēces vēsturei par labu arhīvā nebūtu palikusi Ribentropa dienasgrāmata, mēs nezinātu, ka tad, kad Kremlī sadzēries Vācijas ārlietu ministrs telefonēja Hitleram par pakta parakstīšanu, Hitlers savā mītnē Oberzalcbergā sajūsmā sitis ar roku pret sienu un priekā kliedzis: “Tagad man visa pasaule ir kabatā. Tagad man ir Polija tur, kur es to vēlos.”
Kad krievi Polijas mugurā iegrūda nodevības dunci 17 dienas vēlāk nekā vācieši un vācu bumbvedēji uzlidoja Polijas austrumu apgabaliem, “Luftwaffe” štāba priekšnieks ģenerālis Ješoneks lūdza nacistu dvīņu brāļu – Krievijas komunistu – palīdzību. Minskas radio, ievērojot Ješoneka lūgumu, nakts stundā raidīja radio signālus, kas deva iespēju vācu pilotiem orientēties gaisa telpā arī tumsā.
“Katiņa”
Tomēr maskētiem krievu “antifašistiem” par bēdu, mostas arī krievu vēsturnieku sirdsapziņa. Profesionālā vēsturniece Natālija Ļebedeva grāmatā “Katiņa”, izlauzusies cauri Krievijas arhīvu šķēršļiem vēl pirms Putina smagā cimda uzlikšanas arhīvu dokumentiem, vārdus “sarkanie fašisti”, protams, nelietojot, parāda, ka krievu komunisti šos vārdus ir pelnījuši. Viņa uzsver, ka ne tikai jau zināmās masveida poļu virsnieku slepkavībās Katiņā un Starobeļskā ir vainojams NKVD karaspēks, bet lielā okupētā Polijas daļā sarkanā armija ir masveidīgi iznīcinājusi mierīgos iedzīvotājus, tādējādi pastrādājot noziegumus, kuri pēc starptautiskām tiesībām jānosauc par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Garāmejot šajā grāmatā viņa norāda uz noziedzīgo raksturu, sarkanajai armijai okupējot Baltijas valstis. Kad vāciešu spēki bija par vājiem, lai nelaistu atkāpjošos poļu karavīrus pāri Polijas–Rumānijas robežai, vācieši lūdza krievu palīdzību. Ļebedeva citē padomju virspavēlniecības pavēli sarkanās armijas daļām doties palīgā vāciešiem. Pavēlē norādīts, ka tie poļu karavīri, kuri tiecas izlauzties uz Rumāniju, nav jāņem gūstā, bet jāiznīcina. Sarkano fašistu un brūno boļševiku kopdarbības vainagojums ir vienošanās par NKVD un gestapo virsnieku pieredzes apmaiņu vāciešu okupētajā Polijas daļā Zakopanē un Krakovā.
Viltus antifašistiem novērtējumu ir devis Maskavas Valsts humanitārās universitātes rektors, starptautiski plaši atzītais vēsturnieks Jurijs Afanasjevs: “Tagadējās Krievijas impērijas mantojumā saņemtās ekspansijas tieksmes pārējai pasaulei ir jo vairāk bīstamas tādēļ, ka tās ir novārgušas un eksplozīvas impērijas tieksmes.”
Arī krievu profesionālais vēsturnieks A. Meļtuhovs grāmatā “Garām palaistās Staļina iespējas”, iztirzādams daudzus Krievijas arhīvu dokumentus, norāda, kādā ciniskā veidā kopīgi ar vāciešiem tika plānoti un sagatavoti agresīvi kara gājieni pret brīvām un neatkarīgām Austrumeiropas valstīm.
Tagad, kad ar 553 balsīm par un tikai ar 44 pret Eiropas Parlaments ir pieņēmis rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, mūsu valdības un arī Saeimas gļēvai bezdarbībai ne Rīgā, nedz Briselē, Strasbūrā un Vīnē nav nekāda politiska vai morāla pamatojuma. Viltus antifašistiem jāstājas pretim ar valdības rīkojumiem un Saeimas likumdošanas aktiem.”
5. Esiet mums (krieviem) pateicīgi!
Arī uz šāda veida pateicības prasītājiem atbildu Visvalda Lāča vārdiem:
„Protams, es varētu uzrakstīt, vienalga, vai nu īsrakstu avīzēs vai interneta tīmeklī, kurā pat ar simts starptautisko tiesību, cilvēktiesību un vēsturisko faktu izklāstu varētu pierādīt, ka krieviem nav nekāda pamatojuma pieprasīt pateicību.
Zviedrijas diplomātiskais pārstāvis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas devis pareizu un taisnīgu atbildi savā grāmatā «Baltijas brīvības ceļš». «… raugoties no baltiešu viedokļa, krievu uzskats, ka viņiem par savu brīvību vajadzētu kādam pateikties, bija kaut kas neaptverams, pat skandalozs un politiski grotesks. Es mēdzu norādīt krievu diplomātiem, ka Baltijas neatkarība ir tiesības, nevis labvēlības izrādīšana. Tiesības nevar darināt, to nevar darīt ne Krievija, ne kāds cits. Var priecāties par to, ka agresija beigusies, bet nav taču jāpateicas nelietim par to, ka viņš apstājies.»
Vēl viens arguments, ko pauž krievi, ka baltiešiem vajadzētu būt pateicīgiem par padomju varas gados sasniegto materiālo progresu. Imperiālisma attaisnošanai aizvien izmantoti argumenti, ka svešas varas laikā paaugstinājies vietējo dzīves līmenis. Baltijas valstu gadījumā tas ir viegli apstrīdams, jo pastāv statistikas dati par to dzīves līmeni starpkaru gados. Tie, piemēram, atklāj, ka 1938. gadā Igaunijā bija apmēram tāds pats dzīves līmenis kā Somijā. (Arī Latvijā tas bija tāds pats atbilstoši ANO priekšteces Tautu Savienības datiem — V. L.) 1991. gadā tā vairs nebija. Padomju varas dzīves līmenis Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, protams, bija augstāks nekā citviet impērijā, bet nevis «pateicoties», bet gan «par spīti» padomju sistēmai. Izskaidrojums bija starpkaru gadu neatkarības periods.”
Kuram tad būtu jāpateicas?
„Krieviem vajadzētu būt ļoti pateicīgiem Latvijas līdzšinējai politiskajai elitei, kas, dāsni dalot pilsonību krieviem un krievvalodīgajiem ar tik niecīgām prasībām pilsoņa tiesību iegūšanā kā nekur citur pasaulē, noveduši Latviju tik tālu, ka ik gadu arvien vairāk krievu un krievvalodīgo, nesot Krievijas karogus un skandinot Latvijas valstij un latviešu tautai naidīgus saukļus, nevairās paust savu naidīgo nostāju pret mums, latviešiem.
Iekšpolitikā mums jāveic neatliekamas reformas pilsonības iegūšanas, Valsts valodas likuma uzlabošanā, izglītību politikā skolās, migrācijas politikā.
Iekšpolitika Saeimā, politiskas reformas veicot, jāsaista ar rosīgu Latvijā ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu darbību Briselē, tur pieprasot uz īstu, esošo Starptautisko tiesību un cilvēktiesību bāzes ja ne atbalstu, tad vismaz veidot izpratni par politisko stāvokli Latvijā, kas apdraud latviešu tautas izdzīvošanu. Jo vairāk mēs esam pazaudējuši, jo vairāk mums jāatgūst.”
6. Kāpēc ienīsti cittautiešus, kur ir Tava Kristus mīlestība?
Pimkārt, nav zināms, kādā veidā ir nonākts pie šāda veida slēdziena, iespējams NACIONĀLĀS IDENTITĀTES lapaspuses dēļ. Tādējādi tiek saskatīts kāds apdraudējums, citādi domājošajiem. Diemžēl jāatdzīstas, ka cittautiešu mīlētāju ir ļoti daudz, bet Latviešu mīlētāju ir gaužām maz. Tad kāpēc gan neiestāties par Latvijas pamatnācijas interesēm?
Secinājums: nevar mīlēt cittautiešus, neiemīlot vispirms savējos, uz kura kakliem paši pakāpjas, upurē savas tautas vērtības, lai cittautiešiem demonstrētu savu superlojalitāti.
Bībele māca: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Ko nozīmē vārds tuvākais? Manuprāt, vispirms tie ir mūsu vecāki-ģimene, draugi, paziņas tauta un tad tikai pārējie. Bet latviešiem kaut kā viss otrādi.
Nākas pievienoties domai, kuru piemin kādas draudzes mācītājs: „Mēs varam mīlēt kaut vai visu pasauli, bet ja nemīlam savējos (savu ģimeni- savu nāciju), kā mēs varam mīlēt tos, kurus nepazīstam? Viegli mīlēt Dievu, kuru neredzam, viegli mīlēt kaimiņa onkuli Vasju (citu nāciju), kamēr ar viņu tieši nesaskaramies, bet grūti mīlēt to, kuru tu pazīsti vislabāk, (latviešus).”
Otrkārt, kristietības būtība ir ģimenes vērtību saglabāšana un kopšana. Ja „kristīgā” Latvijas sabiedrība izmirst, tad mūsu pienākums ir par to brīdināt.
Runa ir par to, ka mēs iestājamies pret pamatnācijas nīšanu (nemīlēšanu) un mēs iestājamies sardzē par pamatnācijas aizstāvēšanu un ieņemam aizsardzības pozīciju.
Manas Latvijas nākotnes vīzija (īsumā)-
Pestīta jeb glābta Latvijas zeme, kas spējusi saglabāt tēva mācītos Dieva baušļus -stingrs fundaments un mātes iedēstītās paražas-dziļas saknes (Sal.pam. 1:
Atbildot uz jautājuma otru daļu, par to, kur ir mana Kristus mīlestība?
Un kur tā Jūsuprāt ir? Žurnāls SPEKTRS nekur nav pazudis un pašreiz netaisās, tāpēc nav pamata satraukumam.
Taču par kādu Kristus mīlestību mēs varam runāt, ja drīz nebūs ko mīlēt. Ak, jā, atvainojiet, nebūs latviešu, būs kādi citi ko mīlēt. Bet vai tiešām pārliecināti kristieši to spēs? Vai tiešām būs gatavi? Vēlāk pieminēšu piemērus, kā ir sanācis savu Kristus mīlestību sniegt citām nācijām vecajās Eiropas valstīs, tādējādi aicinot uz pārdomām, kādu Latvijas nākotni mēs redzam.
0 komentāri
Uzraksti, ko domā