Saeima mainījusi nosaukumu Pilsonības likuma izpildes komisijai – tagad tā ir Sabiedrības saliedētības komisija, ko vada Ilmārs Latkovskis (Nacionālā apvienība).

Komisijas uzdevums ir veidot jaunu dialogu sabiedrības saliedētībai. Tās darbības ir divas. Pirmais – nacionālā vienotība starpnacionālajā aspektā, otrais – nācijas vienotība globālajā aspektā, jo ir jācenšas atgriezt atpakaļ vismaz daļu to cilvēku, kas devušies prom no Latvijas.

Sakarā ar to, Rīgas pilī 7 februārī notika diskusija „Garīgā dimensija” (video) kuras laikā politiķi un garīdznieki apsprieda Latvijas saliedētības jautājumu. Mācītājs Juris Rubenis piedāvājis „Labas gribas manifestu”, kas aicinās uz izlīgumu visu tautību cilvēkus Latvijā. Rubenis mudina atteikties no egocentriskiem mēģinājumiem ar vēstures faktiem pierādīt, kura no tautām vairāk cietusi. Pārstāt kultivēt agresiju un naidu.

Rubenis aicinājis savu viedokli izteikt arī kultūras cilvēkiem, mācītājiem un politiķiem.

>>Garīdznieki un politiķi aicina uz morālo izlīgumu<<

KULTŪRAS CILVĒKU VIEDOKLIS

Operas direktors Andrejs Žagars

„Māka konfliktus atrisināt mierīgi latviešiem palīdzēja izvairīties no asiņainām sadursmēm 90.gados. Uzskatu, ka šodien mēs vēlreiz varam pierādīt, ka spējam runāt ar tiem, kas pagaidām mūs nesaprot. Tā attiecību vēsture rāda, ka mēs varam sāpīgus jautājumus risināt civilizēti un bez fiziskas vardarbības. Bez agresīva uzbrukuma. Jo tiešām ticības un kultūras ir ļoti atšķirīgas, bet mēs esam varējuši kaut kā sadzīvot. Un es domāju tas ir tikai laika jautājums. Ir jābūt ļoti striktai nostājai tagad. Jautājums – vai krievu valodai nav jābūt kā otrai valsts valodai, domāju, ka nākamajos desmit, 15 gados vairs neatgriezīsies,” spriež Latvijas Nacionālās operas direktors.

Dzejniece Māra Zālīte

„Lai Latvijā panāktu sabiedrības izlīgumu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, un to nevar panākt ar vienu deklaratīvu dokumentu. Šāds izlīgums, protams, būtu vajadzīgs. Taču, lai izlīgtu, divām pusēm ir jāvienojas par kopīgām vērtībām, nepieciešams saskaņot šo vērtību izpratni un novērst neizpratni. Vai tas iespējams deklaratīvi vai tomēr tas ir kāda ilgstošāka procesa – pārrunu, diskusiju, izglītošanās – rezultāts? Lai izlīgums notiktu, vēl vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi. Šobrīd ir tā, ka mana seja ir pavērsta pret Rietumiem, bet mana potenciālā dialoga partnera seja – uz Austrumiem, jo ar fizisko ķermeni viņš dzīvo Latvijā, taču sirds viņam ir Krievijā. To nevar nokārtot ar vienu deklaratīvu dokumentu. Man tomēr nav pieņemama doma: “beigsim rakņāties vēsturē”". “Es to nevaru pieņemt, jo šāda rīcība nozīmētu uzvilkt uz acīm mankurtisma maisu. Tieši vēstures izvērtējumā šeit ir lielākā plaisa, jo ir daži mezgla punkti, kurus krievi nepieņem, bet latvieši uz tiem konceptuāli balstās. Izlīgums nebūs iespējams, kamēr pastāvēs dažādas izpratnes par pamatjautājumiem,” uzsver literāte.
Taču dzejniece apsveic Valsts prezidenta paspārnē tapušo „Labas gribas aicinājumu” kā pirmo soli.

POLITIĶU VIEDOKLIS

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts

Apsveicami pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. Labas gribas manifests.

Taču kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru?
Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma – kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā – kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Jo, visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Raivis Dzintars Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs

„Jura Rubeņa rosināto Labās gribas manifestu uzskatu par gaišu un pozitīvu notikumu, jo mērķis ir tiešām labs. Saticība un iejūtība pretrunu pilnajā laikā ir ļoti būtiska. Paziņojumā sacīts: „Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.” Tieši tas arī visvairāk pietrūkst, lai Latvija šodien būtu vienota un stipra.

Lai arī morāli ļoti atbalstu manifesta ideju, parakstīt to attur vairāki neskaidri jautājumi.

1) Ko ietver apņemšanās „ieguldīt savus spēkus, lai veicinātu izpratni un izlīgumu starp dažādiem Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem”? Kāds izskatītos izlīgums starp Latviju mīlošiem cilvēkiem un tiem, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? (Tādi ir un to diez vai var noliegt…) Par ko viņi izlīgtu? Kurš atteiktos no savstarpēji izslēdzošā Latvijas nākotnes redzējuma? Starp citu – kāds pirms neatkarības atjaunošanas izskatītos izlīgums starp tautas fronti un interfronti?

2) Neskaidrības rada arī cits fragments: „Mēs apzināmies, ka vienīgais ceļš, kā pārspēt pretrunīgās pagātnes pēdas, ir savstarpēja piedošana un atsacīšanās no rēķināšanas – kurš vairāk vainīgs?” Manuprāt, lai kāds kādam piedotu, kādam kaut kas ir jānožēlo un jāatzīst kļūdas. Tekstā nav skaidrs, par kurām kļūdām ir runa. Ja par „kļūdu” nosauktu pārkrievošanu, kas kopš okupācijas laikiem nekad nav beigusies, tad jājautā, kurš ir tiesīgs to piedot vai nepiedot? Ko ietvertu piedošanas fakts? Un par ko piedošana būtu jālūdz tiem iedzīvotājiem, kas turas pie latviskas Latvijas mērķa? Kur ir viņu „nesalīdzināmā” vaina?

Es lūgtu piedošanu par jebko un piedotu jebkam, ja tas nozīmētu latvisku Latviju. Bet vai nav tā, ka šādu „izlīgšanas un savstarpējās piedošanas” manifestu kāds var uztvert kā samierināšanos…? Samierināšanos, ka divvalodības un divkopienu sabiedrības centieni Latvijā ir norma…?

Priecājos par visiem labās gribas cilvēkiem, kas manifestu ir parakstījuši un parakstīs. Pats parakstītos nekavējoties, ja atrastu tajā trīs skaidrus pamatprincipus:

1. Ikviens ir mūsējais, kurš savos darbos un attieksmē atbalsta latviešu tautas, tās valodas un kultūras stiprināšanu kā Latvijas valsts pastāvēšanas galveno jēgu. Viņš ir mūsējais, daļa no valsts – neatkarīgi no tautības, ieceļošanas laika un veida.

2. Uzskatu un pārliecības pretrunas, kas vēstures notikumu rezultātā veidojušās mūsu sabiedrībā, ir risināmas politiskā līmenī, sadzīviskā telpā stiprinot saticību, iejūtību un cilvēcīgas attiecības. Šāda attieksme veidojama bērnu drošības un labsajūtas vārdā.

3. Nekas no šī nevar tik tulkots tā, lai apšaubītu Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un latvisku Latviju kā pilsoņu kopīgi veicamu misiju.

ZZS frakcijas vadītājsAugusts Brigmanis

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) frakcijā apspriests Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalstītais „Labās gribas manifests„, un deputāti vienojušies, ka katrs varēs rīkoties pēc saviem ieskatiem,
„Uz frakcijas sēdi katram deputātam sagatavots manifesta teksts, lai ar to varētu iepazīties. Frakcija secinājusi, ka jau dokumenta virsrakstā minēts – tas ir “labas gribas” manifests, tāpēc “te nevar būt runas par kaut kādu partijas diktātu”.
Būtība nav tajā, ka kāds publiski ies paspīdēt un celt to karogu, bet parakstīs dokumentu, kam piekrīt iekšēji,” sacīja Brigmanis.

Domes priekšsēdētājs Uldis Sesks

„Labas gribas manifestu” parakstījuši astoņi no 12 sēdē klātesošajiem Liepājas domes deputātiem.
“Pievienojos idejām, kas izteiktas manifestā, lai šajā sarežgītajā laikā vairotu saprašanos starp atšķirīgiem cilvēkiem un domām, un mēs visi spētu pārvarēt pretrunu spriegumu,” pēc dokumenta parakstīšanas sacīja domes priekšsēdētājs Uldis Sesks.

Manifestu neparakstīja četri opozīcijas deputāti – visi apvienības “Saskaņas centrs” (SC) pārstāvji – Naums Vorobeičiks, Romāns Miloslavskis un Sergejs Dikterjovs, kā arī no “Osipova partijas” saraksta ievēlētā Elita Kosaka.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V)

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V) ar savu parakstu apliecina atbalstu „Labas gribas manifestā” paustajām vērtībām un nostājai.
Saeimas priekšsēdētāja norāda: “Manifestu parakstīšu, jo piekrītu, ka Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās un mūsu valsts var attīstīties tikai savstarpējas cieņas, sapratnes un miera apstākļos. Pievienojoties manifestu parakstījušo cilvēku lokam, vēlos akcentēt, ka šīs vērtības īpaši svarīgi ir apzināties pirms gaidāmā referenduma par mūsu valsts pamatiem – latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka Latvija – tie esam mēs katrs. Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par plaukstošu vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts,” uzsver Āboltiņa.

Andrejs Klementjevs (SC) Apvienība “Saskaņas centrs”

„Par „Labās gribas manifestu” Mums viss skaidrs, mēs esam gatavi rīkoties pēc šī manifesta – nav ko parakstīt, vajag izpildīt. Piemēram, ja viens no jautājumiem, ko mēģināts risināt ar manifestu, ir minoritāšu jautājums, tad to ir jārisina”, sacīja Saeimas deputāts.

Premjers Valdis Dombrovskis (V)

Premjers Valdis Dombrovskis (V) izvairīgi komentē gatavību likt savu parakstu zem Valsts prezidenta kancelejas atbalstītā Labas gribas manifesta par sabiedrības saliedētību.

Premjers, tiekoties Rīgas pilī ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, žurnālistiem sacīja, ka pozitīvi vērtē manifesta ideju, tomēr no skaidras atbildes, vai grasās to parakstīt, izvairījās. “Jāatzīst, ka dažāda veida uzsaukumu, manifestu un aicinājumu mums pašreiz ir pietiekami, un arī esmu izplatījis aicinājumu piedalīties referendumā un balsot “pret” [valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai],” sacīja Dombrovskis.

Ilmārs Latkovskis: Par „Labās gribas manifestu”, naidu un piedošanu

Labas gribas manifests (turpmāk – Manifests) jau vienojis daudzus cilvēkus. Dažiem gan tas raisījis arī aizdomas un neizpratni. Tāpat kā mūsu ikdienišķajās attiecībās, arī Manifestā daudziem visgrūtāk pieņemt vārdus par izlīgumu un piedošanu.
Vai tagad piedosim un aizmirsīsim okupāciju un deportācijas? Vai tas ir aicinājums kļūt par mankurtiem? Vai tagad izlīgsim ar Latvijas valsts pretiniekiem?
Uz šiem un līdzīgiem jautājumiem varu atbildēt vienkārši un skaidri. Vēsturi aizmirst nevajag un nedrīkst – nedz okupāciju, nedz deportācijas. Manifests neprasa izlīgt uz Latvijas valsts vai latviešu valodas statusa kaut daļējas upurēšanas rēķina. Šis Manifests nav politisks izlīgums. Politiskais izlīgums varētu sekot pēc tam. Manifests aicina uz morālu, cilvēcisku izlīgumu starp indivīdiem. Jo vairāk cilvēku būs gatavi savstarpējam izlīgumam, jo vairāk varēsim arī runāt par pilnīgāku izlīgumu starp tautām.
Tāpat mēs nevaram izlīgt to cilvēku, kuri bijuši deportāciju īstenotāji un upuri, vietā. Mēs nevaram viņu vietā ne piedot, ne lūgt piedošanu.
Morālais izlīgums nozīmē apņēmību nomierināt naidu, kas tiek atražots jau trešajā vai ceturtajā paaudzē pēc traģiskiem vēsturiskiem notikumiem. Morālais izlīgums ir spēja neatbildēt ar naidu uz naidu, ar agresiju uz agresiju, ar izsmieklu uz izsmieklu.
Morālais izlīgums neprasa noliegt okupāciju, tas prasa nelikt justies vainīgam par okupāciju krievu jaunietim, kurš dzimis Latvijā. Ja mūsu izlīguma spējas augtu, tad būtu jāatsakās no 16. marta un 9. maija veterānu dēvēšanas par fašistiem un okupantiem, vienojoties sapratnē, ka gan vieni, gan otri ir vēsturiskas traģēdijas upuri.
Vai kāds var iedomāties vienu latviešu cilvēku kādam sarkanarmiešu veterānam pēkšņi sakām: “Piedod, man līdz šim nekad nebija ienācis prātā, ka būtībā arī tu esi nežēlīgu vēsturisku notikumu upuris… kāds gan tur okupants.” Un viņš to pasaka bez izsmiekla. Un vai tas krievu veterāns spētu to novērtēt? Grūti. Vieglāk ir būt varoņiem, kuri turpina karot ar muti, nevis – upuriem, kuri izlīgst. Cilvēkam ar bravūras masku nenāk prātā, ka varonība varbūt ir arī atzīt savu upura ievainojumu.
Tagad dzirdu daudz runājam par krievu aizvainojumu. Ar šausmām domāju, cik latviešiem pietiks spēka neatbildēt ar savu, ar referendumu mestā izaicinājuma aizvainojumu un neuzticību. Tieši tāpēc aicinu uz izlīgumu, jo negribu, lai manu tautu pārņem naids un aizvainojums. Aizvainojums ir vājums, kas ilgstoši kultivēts degradē pašu aizvainoto. Lai cik pamatots arī būtu tavs aizvainojums, agri vai vēlu tas pāraug netikumā.
Izlīgums ir vienīgais glābiņš arī aizvainotām politiskajām personālijām. Mazi cilvēki ar uzaudzētu aizvainojumu var sastrādāt lielas vēsturiskas traģēdijas. Arī Latvijas politikā var redzēt, kādus apgriezienus sāk uzņemt personiskā aizvainojumā taisīta politika. Tas var izvērsties milzīgā destruktīvā enerģijā.
Dažs jūtas tik nevainojams, ka nespēj iedomāties, par ko gan viņš varētu prasīt piedošanu kādam krievam, latvietim vai ebrejam? Bet varbūt nevajag būt lepnam atvainoties par to nevīžību, kad vieglu muti esi metis visus krievus, latviešus vai ebrejus pār vienu kārti.
Morālais izlīgums nav nekāda lielās politikas vai vēstures notikumu bīdīšana. Tās ir vienkāršas mūsu ikdienas saskarsmes lietas.
Politiskais izlīgums ir nākamais solis. Tad varēs arī vienoties par okupāciju, par dažādiem politiskiem lēmumiem un likumiem. Ja būs morālais izlīgums, tas būs pavisam cits fons politiskajam dialogam, kas šobrīd atrodas strupceļā un aizvien vairāk iegūst destruktīvus apgriezienus. Okupācijai un deportācijām ir nopietnas sekas, bez kuru apzināšanās nevar adekvāti izvērtēt šīsdienas politisko situāciju. Taču naids nav labs sabiedrotais, lai izvērtētu vēsturi un pieņemtu viedus un taisnīgus politiskos lēmumus.
Politiķiem un žurnālistiem šis Manifests ir nopietns apgrūtinājums neizmantot agresīvu un izsmējīgu retoriku. Tas patiešām atņem spēcīgus cīņas ieročus. Bet tas arī samazina naida vairošanas iespējas. Un tas ir ļoti svarīgi – šeit un tagad Latvijā.
Cilvēki piekrītoši māj ar galvu, kad dzird apgalvojumus, ka krīzes pamatā vispirms ir morālā krīze, un tikai tad seko ekonomiskā un politiskā krīze. Bet, kad grib tikt galā ar krīzi, šie paši cilvēki nespēj pieņemt, ka ir jāsāk tieši ar morālo izlīgumu. Maini pats savu attieksmi pret pasauli, tad pēkšņi mainīsies arī tavs pretinieks, Latvija un visa apkārtējā pasaule.
Pēc referenduma jau nekas nebeigsies, saspīlējums neizgaisīs pats no sevis. Latviju sagaida ļoti nopietni politiskie un ekonomiskie pārbaudījumi, kas nebūs atkarīgi no mums pašiem. Cik garīgi stipri un vienoti varam būt šos pārbaudījumus sagaidot, tas gan ir atkarīgs no mums pašiem.