Profesionālais SPORTS apvieno daudzus. Fani apbrīno savu favorītu spēku, izveicību un meistarību. Vai sports nav sava veida pagānisma pielūgšanas izpausme, kurā atrod savu pielūgsmes objektu aizstājot patieso visvareno Dievu? Bet droši vien kā to ņem. Iespējams, ka vairums fanu tā nedomā. Droši vien viss ir atkarīgs no attieksmes gan no sportistu, gan arī no atbalstītāju puses.

Praktiski sports Bībelē nekur nav nosodīts. Apustulis Pāvils pat runā par savas miesas norūdīšanu un kalpināšanu, lai tā būtu viņam paklausīga un netraucētu garīgajā darbā.
Bībelē netiek pacelta miesa augstāk par gara nozīmi, taču arī nenoliedz miesas nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Sports māca izturību un cīņas sparu, bet tajā pašā laikā sports var padarīt cilvēku arī lepnu vai vienkārši salauzt. Ir jābūt uzmanīgiem un jāpārbauda savs sirds stāvoklis.

Sportista dzīve un kristieša dzīve

Pāvils paskubina: “Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas ļauns.” (1.Tes.5:21). Iespējams, ka daudzie mūsdienās vadošie pasaules sportisti, kas pēc savas pārliecības ir kristieši balstās šādā pārliecībā un kas savus panākumus uzskata par Dieva svētību. Kristiešu treneris ir Jēzus. Viņš dzīvoja tādu pašu dzīvi kā cilvēki un sasniedza mērķi. Viņš vēlās palīdzēt it visā, kas vajadzīgs, lai kristieši sasniegtu mērķi. Gluži kā katram sportistam nepieciešams savs treneris.

Katram sportistam jāievēro sportā iedibinātie noteikumi, kas ir salīdzināmi arī ar kristīgās dzīves noteikumiem, piemēram: Nepieciešamība pakļauties disciplīnai. (2. Tim. 2: 5)
Dažkārt tas var nozīmēt darīt to, kas ne vienmēr patīk, bet nodrošina garīgo augšupeju. Jāizvairās no tādu lietu darīšanas, kas patīk, bet kavē garīgo pieaugsmi.

“Bet ikviens, kas cīkstās, savaldās visās lietās, – viņi tāpēc, ka dabūtu iznīcīgu kroni, bet mēs neiznīcīgu; Es tad skrienu, ne tā kā uz ko nezināmu, – es cīnos, ne tā kā gaisu sizdams; Bet es savu mieru mērdēju un viņu kalpināju, lai citiem sludinādams pats nekļūstu atmetams.” (1 . Kor. 9: 25-27)

Sportistiem jāvadās pēc stingras disciplīnas. Lai gan ticība ir dāvana, tā jāvingrina. Nepieciešams izdarīt izvēli, paļauties uz Dieva apsolījumiem un pakļauties Dieva gribai, vienmēr pamatojoties uz ticību.

Nepieciešama ik dienas rutīna ticības vingrināšanā un paļāvībā uz Dievu. Tas iekļauj studijas, lūgšanas un garīgas pārdomas. Tas palīdzēs izvairīties no ticības atmiršanas, kam par iemeslu būtu nepietiekama tās vingrināšana. Gluži kā katrs panākumiem apveltīts sportists trenējās ik dienas.

Paļaušanās uz Dievu ir paļaušanās uz rezultātiem. Dzīvojot ticībā un ejot uz priekšu paļaujoties uz Dieva mīlestību, kuru jau esam iepazinuši; tas nozīmē ticību Dievam pamatojoties uz personīgo pieredzi attiecībās ar Dievu; tas nozīmē paļauties uz Dieva Vārdu, jo Viņš jau ir atklājis savu labestību un mīlestību — nav svarīgi cik smagos apstākļos atrodas un nav svarīgi, cik daudz šajos apstākļos neredzams vai nesaprotams.

“Ne it kā es to jau būtu dabūjis, vai jau būtu pilnīgs; bet es tam dzenos pakaļ, vai es to arī gan varētu satvert, tā kā arī es esmu satverts no Kristus Jēzus; Brāļi, man šķiet, ka to jau esmu satvēris; Bet to vien saku: aizmirzdams to, kas ir atpakaļ, es stiepjos uz to, kas priekšā, es dzenos uz to mērķi, pēc tās goda maksas, uz ko Dievs debesīs aicina iekš Kristus Jēzus.” (Filip. 3: 12-14)

Sportists nepakļaujas apstākļiem, kas atņemtu tam drosmi. Mērķis: pabeigt šīs zemes gaitas paliekot vienoties ar Kristu. Tad iegūsim apsolīto balvu Jēzū Kristū: mūžīgu dzīvi kopā ar Jēzu.
“To labo cīnīšanos esmu cīnījies, to tecēšanu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis; Jo projām man ir nolikts tas taisnības kronis, ko man tas Kungs, tas taisnais soģis, dos viņā dienā, un ne vien manim, bet arī visiem, kas viņa atspīdēšanu ir mīlējuši.” (2. Timot. 4: 7-8)

Sportists iegūs balvu, kad būs sasniedzis mērķi. “Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir tā Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” (1. Kor. 6: 19-20)

IETEKMĪGIE SPORTISTI PAR BĪBELI ĀRVALSTĪS

Olimpiskās zelta medaļas ieguvējs daiļslidošanā Skots Hamiltons dziedināts no vēža

Plaši pazīstamais olimpiskais čempions daiļslidošanā Skots Hamiltons (Scott Hamilton) internetā publicējis videoliecību „Es – otrais” par savu ceļu pie Dieva.
„Es – otrais” ir video kalpošanas kustība, kas ar videostāstiem iedvesmo cilvēkus visā pasaulē, runājot par to, kā caur grūtībām iepazinušies ar Jēzu Kristu.
Videorullī viņš stāsta, ka jau no agras bērnības Skots cieta no kādas nezināmas slimības, kas traucējis viņa augšanas attīstību. Viņa dzīvē slimnīca kļuva ierasta vieta. Pēc atgriešanās no slimnīcas Skots Hamiltons, kādu reizi aizgājis uz slidošanas klubu. Viņš saka: „ Slidojot es sapratu, ka tā ir savaldzinājusi tik ļoti, ka pārvērtusi manu dzīvi.”
1984. gadā Sarajevas olimpiskajās spēlēs Skots Hamiltons izcīnīja zelta medaļu. Skots atzīst, ka zelta medaļu ieguvis ne tikai intensīvu treniņu dēļ, bet arī apzinoties, ka viņš nesamierināsies ar kaut ko mazu, bet ticējis, ka viņš ir spējīgs uz daudz lielākiem rezultātiem.
Savas karjeras apogeja virsotnes laikā viņš izcīnīja 16 nacionālos un pasaules čempiona titulus daiļslidošanā.
1997. gadā Skots Hamiltons taču savas karjeras apogeja virsotnes laikā bija spiests pārtraukt sportista karjeru, smadzeņu audzēja dēļ. Tika veikta operācija.
Skots Hamiltons jokojot stāsta, ka viņam jau šķitis, ka popularitāti sācis iegūt nevis pateicoties sasniegumiem daiļslidošanā, bet gan slimību un traģēģiju dēļ.
Skots neskatoties uz negatīvām prognozēm un pieredzi, jo māte mira no vēža, tomēr Skots izdzīvoja. Viņš uzdevis sev jautājumu: „Kāda ir manas dzīves jēga? Kas man tagad jāiesāk?” Notika brīnums, viņš iepazina savu mūža sievieti vārdā Treisija. Viņa ir kristiete un aizveda Skotu uz draudzi. Viņi apracējās un ģimenē ienāca dēliņš. Taču ģimenē ienāca jauna traģēdija ļaundabīgais vēzis. Izrādījies, ka tā arī ir noslēpumainā slimība, kas bērnībā traucējusi viņa fizisko attīstību.
Paziņot sievai nebijis viegli, taču sieva paņēmusi viņu aiz rokas sākusi lūgt Dievu. Skots atzīst, ka šajā brīdī viņš sapratis pie kā jāgriežas un pilnībā jāuztic savu dzīvi. Tas bijis vissaviļņotākais brīdis viņa mūžā. Neskatoties uz to, ka vēzis bija ļaundabīgs to izdevās izoperēt bez sekām.
Skots ir bezgala pateicīgs Dievam, kas viņam palīdzējis pārdzīvot dzīves grūtākos brīžus.
„Mani sauc Skots Hamiltons un es esmu otrais!”-Noslēdz savu stāstu Skots.

>>Video<<

Boksa zvaigzne piesauc Dievu

Romas katoļu baznīcas filiāles Filipīnās pārstāvji aicinājuši boksa zvaigzni Meniju Pakjao (Mnny Pacquiao) kļūt par Bībeles vēstnieku. Pakjao aicināts iesaistīties Bībeles popularizēšanā katoļticīgo vidū.

Pakjao panākumi

59 cīņās ir guvis 54 uzvaras un panācis divus neizšķirtus.
Piesauc Dievu
Par savu uzvaru iedvesmotāju – Pakjao bieži piesauc Dievu, taču bija arī atkāpies no ticības. Nesen viņš presē paziņoja, ka ir atguvis ticību Dievam. Viņš arī paskaidroja, ka sapnī viņam esot parādījies Dievs un aizrādījis par nevērību pret ticību. Tagad Pakjao kopā ar ģimeni ir iedziļinājies Bībeles lasīšanā.

‘‘Jāņa 3:16’’ visvairāk meklētais termins Google.com pēc Tima Tebova uzvaras

Amerikāņu futbola komandas Denveras Bronkos spēlētājs Tims Tebovs (Tim Tebow) papildlaikā guva izšķirošos punktus, interneta meklētājā Google tika reģistrēts rekordliels meklējumu skaits frāzei „Jāņa evaņģēlijs 3:16”.
Amerikāņu futbolists Tims Tebovs jau kopš studiju gadiem uz spēlēm mēdz valkāt melnu lentīti, uz kuras ir rakstīts Jāņa 3:16. Zīmīgi, ka svētdienas spēlē Tebova kopējais rezultativitātes rādītājs bija 316 jardi.
“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

IETEKMĪGIE SPORTISTI PAR BĪBELI LATVIJĀ

Motobraucēji

Evaņģēlija izplatīšana motobraucēju sabiedrībā tiek veikta ar „Kristiešu Motobraucēju Brālība Christian Motorcyclists Association” palīdzību.
Saīsinājumā – CMA, ir kristiešu motobraucēju apvienība, kura aizsākās 1974. gadā ASV, kad Arkanzasas štata mācītājs Herbs Šreve (Herb Shreve) nopirka sev un dēlam motociklus. Kopā ar dēlu viņi braukāja uz dažādiem motociklistu pasākumiem.
CMA Latvija apmeklē dažādus moto pasākumus – sacensības, izstādes, motoklubu un domubiedru organizētus sabraucienus un braucienus.

Sportists mācītājs

Zbigņevs Stankevičs: Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts teoloģijas doktors.
Saistības ar sportu: kopš 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā Ilūkstes bērnu un jaunatnes sporta skolā, nodarbojies ar karatē;
Labākie rezultāti: 800 m — 1:56,4, 1500 m — 4:04,9, 1973. gadā trešais ātrākais jaunietis Latvijā, vairāku godalgoto vietu ieguvējs jauniešu sacensībās.
Stankēviča kunga ceļš pie Dieva un pārdomas par kristīgā sportista nozīmi.

Ceļš pie Dieva

Stankēviča kungs dzimis Vidzemē kristīgā poļu ģimenē, kuras saknes ir meklējamas Latgalē, bet gājis latviešu skolā. Kad pirmajās klasēs sāka nodarboties ar sportu, bija dziļi ticīgs zēns. Taču tālaika dzīve, sludinātie uzskati, ka Dieva nav, tas viss kopā lika viņam piecpadsmit gadu vecumā pazaudēt ticību, un desmit gadus bija neticīgs. Par baznīcu domāja, ka tā ir piemērota vecām tantiņām un jaunajiem tur nav, ko meklēt.
Iestājās Politehniskajā institūtā, apguva automatizēto vadību sistēmu inženiera specialitāti, bet piektajā kursā sāka just, ka ar esošo ir par maz, dzīvei trūka dziļākas jēgas. Tolaik jau bija beidzis nodarboties ar vieglatlētiku un trenējās karatē. Caur šo austrumu cīņas veidu viņš nonāca pie jogas, kas sludināja — ejot pa šo ceļu, tu sasniegsi piepildījumu, svētlaimi. Tā caur jogu atklāja esamības garīgo dimensiju un nonāca pie ticības Dievam. Sākumā tikai apjauta, ka Dievs tomēr ir, kaut skaidri nezināja, kāds viņš ir. Joprojām uzskatīja, ka kristietība ir novecojusi, un sākumā pie Dieva gribēja nonākt caur Austrumiem. Meklēja rosinājumu budismā, hinduismā, katru dienu stāvēja uz galvas, piespieda sevi sēdēt lotosa pozā. Fiziskā ziņā bija sasniedzis daudz, bet Dievs viņu joprojām neuzrunāja. Pagāja vairāki gadi, un juta, ka kaut kas te nestrādā. Ielika visu sevi šajā praksē, tāpat kā savulaik vieglatlētikā, bet no Dieva bija tikpat tālu kā pirms tam. Šādā nopietnu pārdomu periodā satika jaunu kristiešu grupu, kuras dalībnieki piederēja pie dažādām konfesijām. Pateicoties viņiem, saprata, ka Jēzus var būt tas tilts starp sevi un Dievu, kuru meklējis. Pēc tam, kad viņš to pieņēma, 25 gadu vecumā viņam tā pa īstam atklājās kristietība. Privātā veidā sāka sludināt šo vēsti citiem.

Vai, pateicoties sportam, var nonākt pie Dieva?

Sports, kā uzskata arhibīskaps nav tikai fiziska nodarbošanās, tas prasa visu cilvēka dimensiju kopumu, garīgo enerģiju. Nopietni nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, cilvēks var nonākt arī pie savu robežu apziņas. Gan fizisko, gan garīgo. Tas ļoti palīdz izvēlēto mērķu sasniegšanā.
Nesen vizītē pie arhibīskapa bija atnācis viņa karatē treneris. Viņš jau četrdesmit gadus nodarbojas ar cīņu mākslu. Šajā laikā viņš sasniedzis tādu meistarības līmeni, ka izgriež pogas daudziem ķīniešu un korejiešu speciālistiem. Viņš uzskata, ka pie zināmas meistarības stāvokļa viss nākošais ir tikai apziņas stāvoklis. Miesa vien to vairs nespēj, ir jābūt vienotam visās savas būtības dimensijās. Prāts pavēl miesai (tai jābūt trenētai) un tad notiek brīnums. Cilvēks tad var izdarīt tādas lietas, kas tālu pārsniedz iedomātās fiziskās robežas.
Ja sportā tevi nevada iedzīvošanās kāre, tas nav kļuvis par biznesu, ambīciju apmierināšanas instrumentu, tad tas var ievest tevi esamības dziļākajā būtībā, kur mājo Dievs.

Par vieglatlētiku

Vieglatlētika, kā uzskata arhibīskaps ir visai individuāls sporta veids, kur tu vari izdarīt tikai to, kam esi gatavs. Jebkurā dzīves situācijā atliek paļauties uz saviem spēkiem, uz savu ticību tam, ko dari. Patiess sports jebkurā tā izpausmē raksturo cilvēku, jo saspringuma brīžos, cīņā ar pretinieku viss tavs raksturs, uzskati redzami kā uz delnas. Arhibiskaps augstu vērtē individuālos sporta veidus, taču savi trumpji ir arī komandu cīņām. Tur gan reizēm ir iespējas noslēpties aiz biedru mugurām, taču kopumā tas attīsta tādas īpašības kā biedra pleca izjūtu, disciplinē tevi, jo savas intereses jāpakļauj komandas interesēm. Tā ir lieliska iespēja iziet no savas ego čaulas.

Kāds ir kristīgs sportists?

Stankēvičs ieteiktu jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no ticības, neaizmirst par fiziskajām aktivitātēm, jo mūsdienu komfortablā dzīve diemžēl arī bojā cilvēku veselību. Ārstēties ar medikamentiem ir daudz dārgāk un neveselīgāk nekā mēreni noslogot savu fizisko ķermeni.
Sevišķi iesaka par to padomāt sportistiem, kuri beidz savas sporta gaitas un pēc milzīgās slodzes ieslīgst fiziskā bezdarbībā. Nevar tā lieljaudas motoru pēkšņi izslēgt, tas var sabrukt.
Šeit velkot paralēles ar sportu un reliģiju, jo gan viens, gan otrs pieprasa lielu iekšējo disciplīnu. Ļoti bieži ir jāaizliedz pašam sevi un jātiek pāri savam es negribu vai nevaru. Tas norūda cilvēka miesu un garu. Tikai rūdīts sportists var atteikties no daudz kā, lai mērķtiecīgi tuvoties saviem mērķiem.
Reliģijā ir tāpat, tāpēc ticīgam sportistam rodas lielāka brīvības pakāpe. Patiesam sportistam tas palīdz atteikties no īslaicīgiem labumiem, neliek lieki dižoties ar savu spēku vai veiklību, ļauj atsacīties no negodīgiem paņēmieniem uzvaras gūšanā. Reliģija attīra sportista motivāciju un tad viņš var visus savus spēkus veltīt augstu rezultātu sasniegšanai, neiekrītot dažādu veidu lamatās. Sports apvieno cilvēkus neatkarīgi no rases, mantiskā stāvokļa un pasaules uzskata un palīdz mums ieraudzīt, cik liela loma nosprausto mērķu sasniegšanā ir godīgumam un mērķtiecībai.