Pirms dažiem gadiem SPEKTRS.COM publicēja jaunā gada pravietojumu „Jaunas lietas un vietas Tavā dzīvē.” 

Taču lasītāju atsaucība bija krasi dažāda. Vieni nosodīja pašu pravieti, bet kāds lasītājs tikai gada baigās atsūtīja e-pastu ar atzinumu, ka pravietiskais vēstījums ir izprasts, tikai gada noslēguma posmā. Kaut arī pravieša uzdevums nav vēsti pasniegt saprotami, izskaidrojoši un atbilstoši pielāgojoties katra domāšanas līmenim, bet ne mazāk un ne vairāk nodot saņemto informāciju no debesīm, protams, arī vēstnesis alkst, lai saņemtais un nodotais tālāk izplatīšanai būtu visiem skaidrs. Nav arī paredzēts apmācīt pravieti, lai dažkārt aizplīvurotais un noslēpumainais Dieva teiktais, būtu pārveidots un paskaidrots. Tāda arī nav pravieša misija, jo tādā gadījumā vēstījums būtu izkropļots, cilvēciskots. Vēstījums nāk no Svētā Gara un tikai tas, kuram tas ir domāts saņem vēsti Garā un pat pašam vēstnesim-pravietim nav tas jāsaprot, jo uz viņu tas neattiecas.

Taču priecē, jo gadiem paejot atklājas, ka pienācis laiks par „Jaunu lietu” tēmu izskaidrot smalkāk..

Zīmīgi, ka mācītājs Juris Rubenis pagājušo 2017. Jaunā Gada vēstījumu iesāka un 2018 Jaunā Gada vēstījumu pabeidza ar vienu un to pašu zīmīgo tēmu, vienu otru papildinot. Tēma par jaunu lietu ienākšanu mūsu dzīvēs. Mācītājs Juris Rubenis būtiski pievēršas Jauno lietu izskaidrošanai. Tas, cerams, ka palīdzēs lauzt dažkārt greizos priekšstatus pravietiskā vārda saņēmēju vidū.

„Redzi, visu es daru jaunu.” (Atklāsmes 21:5)

No vienas puses, cilvēks vēlas jaunas lietas savā dzīvē, taču no otras puses, vai tās patiešām vēlas sagaidīt. Vārds JAUNS sevī ietver bīstamus zemūdens akmeņus. Kāds domātājs ir izteicis kritēriju, pēc kura var noteikt, ka ir noticis kaut kas pavisam jauns un tas ir, ka Jūs to sastopot vai piedzīvojot izbīstaties.

JAUNAIS –vēl nebijušais;

Tu nevari būt tam gatavs;

Tu nezini, kas tas būs;

Tu nezini, ko ar to darīt.

Šāds JAUNAIS mums ne pārāk patīk. Cilvēks vēlas pazīstamo, saprotamo, kas rada vismaz ilūziju, ka mēs kaut ko kontrolējam. Patiesi JAUNS nozīmē, ka būsim spiesti pārvērtēt savus uzskatus. Atkal mācīties. Atkal mainīties. Atkal sajusties iesācējs. Un to īsti negrib neviens. Cilvēks uzskata, ka reliģija ir veids, kā turēties pie vecām, labām lietām. Un negrib pieļaut neko jaunu, domājot, ka Dievs ir veco kārtību sargs. Un, ka Dieva pienākums ir apsargāt vecās lietas. Jā, bet varbūt baznīcās būtu jāpulcina cilvēki, kuri neko negrib mainīt? Taču Jēzus no vecā neatstāja akmeni uz akmens. Viņš teica, ka vecais templis tiks nojaukts un trijās dienās tiks uzcelts cits. Un, kad viņš to teica, tad neviens nevarēja pat stādīties priekšā par ko viņš runā. Cik bīstams un negribēts ir patiesībā jaunais.

Tāpēc lielu daļu no tiem, kuri pavēsta patiešām kaut ko jaunu, piemēram, dažādu laikmetu praviešus laikabiedri gandrīz vienmēr apšauba, noraida un nogalina. Tāds var sacīt ir pravieša strukturālais liktenis. Izrādās, ka pēc jaunumiem izslāpušie ienīst patiešām kaut ko jaunu. Tā mēs mēdzam ieķerties vecajā. Un gribam, lai Dievs būtu veco lietu aizstāvis. Taču Jēzus vēsts apliecina, nevis ierobežo pagātnē, bet ved uz priekšu nākotnē. Nav tā, ka pagātne vai vecais būtu slikts. No pagātnes varam daudz mācīties, taču pamaniet starpību, mums vajag mācīties no pagātnes, bet mums nevajagas būt atkarīgiem no tās. Mums jāmācās atvērties nākotnei. Tam, kas vēlas dzimt šodien un rīt.

Lielais jautājums ir, vai mēs varētu kļūt par instrumentiem topošās nākotnes rokās. Ļaut nākotnei notikt caur mums.

Vārdi „Laimīgu Jauno Gadu!” slēpj sevī noklusējumu, lai tikai nekas jauns Tavā dzīvē nenotiktu. Tāds juceklis. Kāpēc mums vienlaikus patīk un nepatīk Jaunais? Ieskatīsimies Jaunajā Derībā. Grieķu valodā Jaunā aprakstīšanai lieto divus vārdus. NEOS un KAIROS. Problēma ir tā, ka latviešu valodā abi vārdi tulkojami ir vienā – Jauns. Taču tiem ir atšķirīgas nozīmes.

NEOS – jauna čipsu šķirne, jauns auto modelis. Jauns vecā modifikācijā.

KAINOS- ir kaut kas, kas agrāk nekad nav noticis.

KAINOS- ir kaut kas, kas agrāk nekad nav bijis. Kaut kas kvalitatīvi jauns. Piemēram: Jaunā Derība, Jauns. Bet mēs to vēlamies lasīt NEOS nozīmē.

Cilvēkam šķiet, ka vairāk nepieciešams NEOS, nevis KAINOS. Citiem vārdiem sakot, man vajag jaunu uzvelku, bet man nevajag kļūt par Jaunu cilvēku.

Parasti kultūras un civilizācijas cenšas par katru cenu sevi saglabāt un par savu lielāko nelaimi uzskatījušas savu bojāeju. Babiloniešu, Persiešu, Romiešu, Bizantiešu un daudz citu, apraudāja savu kultūras norietu kā pasaules galu. Viņi bija pārliecināti, ka bez viņu kultūras pasaule zaudēs jēgu. Tas ir pašsaprotams katras civilizācijas egoisms. Arī daži cilvēki mēdz apvainoties uz pasauli, ka tā turpinās eksistēt arī bez viņiem.

Esam lasījuši dažādu autoru rakstīto: ja mūsu kultūra vēlas izdzīvot, tā nedrīkst atkārtot bojāgājušo civilizāciju kļūdas. Un viņi mūs pamāca: ja vien būsim garīgāki, ticīgāki, kārtīgāki, morālāki, nepiekāpsimies citādākiem un svešajiem, tad tas varētu izdoties. Un mūsu civilizācija pretēji citām pastāvēs bezgalīgi.

Bet varbūt Dievam ir cits pasaules redzējums. Ja nu neviena kultūra nav paredzēta mūžīgai valdīšanai un plaukšanai. Ja nu katrai kultūrai tāpat kā cilvēkiem ir jāpaveic savs ierobežotais uzdevums. Jāienes pasaulē noteikts impulss un stafete jānodod citiem. Ja nu neviena civilizācija tāpat kā neviens cilvēks nemaz nespēj būt perfekts un morāli tīrs. Ja nu katrai civilizācijai ir pazemīgi jāpalūkojas uz sevi un jāveic savi noteikti uzdevumi. Nevis tiekties dzīvot mūžīgi. Ja nu kādas kultūras vai civilizācijas saglabāšanas pūliņi par katru cenu ir cīņa pret Dieva nolikto kārtību. Ja nu kultūrai un civilizācijai gluži kā cilvēkam savas dzīves norietā ir jāpadodas un jāuzticas par mums augstākam prātam.

Un tai nav sakara ar savu ideālu nodošanu, grēku attaisnošanu, padošanos svešām vērtībām vai liberālisma ideoloģijai. Iespējams, tieši par to runā Bībele vēstot par Jaunu pasauli. Jaunām debesīm, Jaunu zemi, Jaunu derību, Jaunu cilvēku. Mudinot nepieķerties vecajam, to neidealizēt, bet uzticēties Dievam.

Reliģija nav vecu lietu pielūgšana. Tā nav dzīve ar skatienu vakardienā. Mēs varam tikai censties darīt labāko un īstenot savus uzdevumus. Un paļauties, ka pateicoties tam, Dievs varēs šo pasauli vest soli tuvāk. Lielākam dziļumam un skaistumam. Ja nu katras civilizācijas uzdevums ir sava laika robežās censties vingrināties patiesumā, mīlestībā un drosmē. Priecājoties par panākumiem un nevairīties atzīt savus trūkumus. Ja nu mums šajā pasaulē nekas nav jāiekonservē, bet jācenšas būt autentiskiem. Dievam atvērtiem cilvēkiem, kuri uzticas Viņam vairāk, nekā saviem aprobežotiem priekšstatiem.

Ja nu mums nav jāapraud austrumu, rietumu, ziemeļu vai dienvidu civilizāciju iespējamās beigas. Bet jāuzticas Dieva noslēpumainajai vadībai, kas vienmēr rada kaut ko pavisam jaunu. Ja, nu mums nav jābaidās no jaunā arī tad, kad tas izskatās dīvains, nesaprotams, aizdomīgs, bīstams un līdzšinējo kārtību apdraudošs, kāds tas arī parasti izskatās. Vai mēs beidzot spēsim viens otram vēlēt, lai mūsos dzimtu kaut kas patiešām Jauns. Un vai mēs spēsim neatraidīt un nenobīsimies no tā, kad Jaunais patiešām mūsu dzīvēs kādreiz ienāks.