Romas katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konferences ietvaros tika sastādīta vēstule, kurā izklāstīta Latvijas vīzija atskatoties uz vēsturiskiem notikumiem, kas ietekmējušas Eiropas un Latvijas attīstību. Vēstules mērķis ir vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Informāciju sagatavoja: Latvijas Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs.

Pēckara Eiropas apvienošanās process neapšaubāmi ir nesis ieguvumus tajā iekļautajām tautām - tās ir pārstājušas karot savā starpā un lielā mērā ir nojaukti naida un atsvešinātības mūri starp mūžsenajiem pretiniekiem, dodot vietu konstruktīvai sadarbībai. Tomēr sākotnējais Eiropas apvienošanās projekts, kas bija balstīts ne tikai uz ekonomisko sadarbību, bet arī uz kopīgām vērtībām, šobrīd ir nopietni apdraudēts. Eiropas Savienība atrodas krustpunktā, tā šobrīd piedzīvo nopietnu identitātes krīzi, nav vienprātības attiecībā uz to, kādas ir Eiropas integrācijas projekta ilgtermiņa prioritātes. Ekonomiskā krīze, kas aizsākās 2008. gadā, ir vājinājusi tajā ietilpstošo valstu savstarpējo uzticēšanos un izraisījusi nabadzības līmeņa pieaugumu. Demogrāfiskie rādītāji gan Eiropā kopumā, gan arī Latvijā ir traģiski.

Šai situācijā, kad nav skaidra redzējuma attiecībā uz apvienotās Eiropas nākotnes vīziju, atsevišķām interešu grupām ir daudz vieglāk ietekmēt tajā notiekošos procesus, piepildot Eiropas identitātei tik svarīgos brīvības, demokrātijas un tolerances jēdzienus ar sev vēlamu saturu, tos izskaidrojot veidā, kas draud pārvērsties par savu pretstatu. Rodas iespaids, ka tas viss tiek darīts mērķtiecīgi, saskaņā ar noteiktu plānu. Patēriņa sabiedrībā izpratne par seksualitāti ir strauji mainījusies – tā arvien vairāk tika atrauta no cilvēka personas viengabalainības un uzskatīta par vienkāršu baudas instrumentu. Pēc tam tiek pieprasīta viendzimuma savienību legalizācija, piešķirot tām identiskas tiesības kā normālām ģimenēm. Nākošais solis ir prasība, lai viendzimuma pāriem atļauj adoptēt bērnus. Paralēli tam notiek seksualitātes dabiskās identitātes apstrīdēšanas process, ko veicina tā saucamā gender ideoloģija, apgalvojot, ka cilvēka dzimums ir sociāls veidojums, ko cilvēks pats var brīvi izvēlēties un veidot. Tiek virzīts arī jautājums par eitanāzijas legalizāciju, tai skaitā bērniem. Tie, kuri pretojas šo interešu grupu uzspiestajam viedoklim, tiek izsludināti par cilvēku nīdējiem jeb homofobiem un demokrātijas pretiniekiem.

Visi šie procesi tiek virzīti ne jau uzreiz. Tas notiek pamazām. Attiecīgās pārmaiņas likumdošanā sākumā ir ieviestas dažās dalībvalstīs, pēc tam tiek mēģināts to panākt jau visas Eiropas mērogā, jo Eiropas Savienības līmenī pastāv spēcīgi lobiji, kas ir ieinteresēti šo jautājumu virzīšanā. Eiropas Parlamentā tiek pieņemtas atbilstošas rezolūcijas, kas nostiprina šāda veida domāšanu un sagatavo augsni izmaiņām likumdošanā. Nesen bijām liecinieki tam, ka notika balsojums par t.s. Estrelas un Lunačekas rezolūcijām, kas ir tipiski piemēri šai procesā. Nākošais solis ir mēģinājums panākt atsevišķajās valstīs likumdošanas izmaiņas, kuras bieži vien ir pretrunā gan ar tautas gribu, gan ar tās tradīcijām. Vienlaicīgi tiek apgalvots, ka tā ir Eiropa, kas to pieprasa, nevis attiecīgās interešu grupas. Ikviens šāds mēģinājums noved pie arvien lielāka eiroskepticisma sabiedrībā, pie tā, ka gan politiķi, gan ES struktūras zaudē tautas uzticību. Par dārgu cenu iegūto brīvību mēģina, jaunas ideoloģijas vārdā, norobežot no izpratnes par to, kas ir morāli labs un ļauns, mudinot to izmantot cilvēka tuvredzīgo iegribu apmierināšanai. Ilgtermiņā tas kļūst postoši. Par to liecina narkotiku (arī „spaisa”) lietošana, daudzie atkarīgie, kuriem vajadzīga palīdzība, arvien lielākā ģimeņu nestabilitāte un demogrāfiskā situācija.

Šai situācijā Latvijas Bīskapu konference pirms 24.maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām vēlas vērsties pie ticīgās tautas un visiem labas gribas cilvēkiem un izskaidrot dažus principus, kuru ievērošanu tā uzskata par būtiski svarīgu Latvijas nākotnei.

Valsts varas galvenais pienākums ir rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu. Tas nav visas sabiedrības indivīdu personīgo labumu matemātiska summa. Kopējais labums pieaug, vienīgi apvienojot kopējas pūles. Tiesiskas un demokrātiskas valsts aicinājums ir radīt brīvu pilsoņu sabiedrību, kas kopā nenogurstoši tiecas pēc visiem paredzētā kopējā labuma. Viens no sabiedrības brieduma kritērijiem ir tas, cik lielā mērā kopējais labums tajā tiek izmantots katra sabiedrības locekļa personības pilnveidošanai. Tāpēc šeit ir jāuzsver, ka privātīpašums nav kaut kas absolūts – jā, tas apmierina cilvēka galvenās vajadzības, bet tā uzdevums ir arī palīdzēt attīstīt un vairot kopējo labumu. Daudzskaitlīgā iedzīvotāju emigrācija liecina par to, ka šis princips pie mums Latvijā tiek īstenots ļoti nepilnīgi.

Pilsoniskā sabiedrība veidojas un nostiprinās, pateicoties pareizi sabalansētām indivīda un kopienas, kā arī sabiedrību veidojošo dažādo struktūru attiecībām. Ikviens ir atbildīgs par to, kas viņam uzticēts savā līmenī – atbilstoši Dieva dotajām spējām un talantiem. Katrai augstākstāvošajai varai ir jāpalīdz zemākstāvošajiem, nodrošinot to tiesības nest atbildību par tiem uzticēto darbu un bez objektīvas nepieciešamības neiejaucoties to profesionālajā kompetencē. Subsidiaritātes jeb rosmes principa ievērošana aizstāv un veicina personas radošo garu, stimulē indivīda iesaistīšanos un iedrošina viņu uzņemties atbildību par savu ieguldījumu kopējā labuma vairošanā. Tas atbilst cilvēka cieņai un pilnveido personību, jo pieprasa: no vienas puses – deleģēt citiem autoritāti un atbildību; no otras – iesaistīties, pieņemt lēmumus un būt atbildīgam, tas atbilst cilvēka cieņai.

Solidaritāte izgaismo cilvēka dabai piemītošo sociālo virzību uz cilvēka cieņas un pamattiesību vienlīdzību un cilvēku un tautu vienotību. Tā atklāj cilvēku savstarpējo atkarību un aicina uz pieņemšanas un piedošanas gaisotni, lai būtu iespējama kopīga izaugsme. Solidaritāte atmodina cilvēkos izpratni par to, ka viņi ir parādā sabiedrībai, kurā izauguši un izskolojušies. Solidaritāte aicina dalīties. Tas nozīmē ne tikai dot, bet arī pieņemt. Solidaritāte ir pretēja klajam individuālismam un no tā izrietošajai vienaldzībai.

Jānis Pāvils II, kurš 1993. gadā apmeklēja arī Latviju, neilgi pirms savas nāves ir norādījis, ka lielākās briesmas, kas draud austrumeiropiešiem, ir savas identitātes saduļķošana. Viņa skatījumā mūsu reģiona tautu būtiskākais devums mūsdienu apvienotās Eiropas izveidē ir savas identitātes nosargāšana. Tā nav iedomājama bez patriotisma, kas nav nekas cits kā mīlestība uz visu to, kas attiecas uz tēvzemi – tās vēsturi un tradīcijām, valodu un daiļradi, kā arī dzimtās zemes dabu. Tautas kultūras un vēsturiskās identitātes saglabāšanā būtiska loma ir vēstures un literatūras, īpaši to daiļdarbu, kas veido t.s. tautas kultūras kodu, mācīšanai skolās.

Latvijai, kura var lepoties ar to, ka tai ir raksturīga gadsimtiem ilga daudzu konfesiju, kultūru un tautību mierīga līdzāspastāvēšana un radoša mijiedarbība, ar to var dot savu ieguldījumu vienotajai Eiropai. Vienlaicīgi mums priekšā ir izaicinājums ne tikai saglabāt, bet arī attīstīt šīs tradīcijas. Pēdējo starptautisko notikumu gaismā redzam, cik starpnacionālie jautājumi ir jutīgi un viegli manipulējami, ātri kļūstot sprādzienbīstami un nesot neparedzamas sekas. Patiesa integrācija ir iespējama vienīgi tad, ja citu tautību pārstāvjiem ļauj saglabāt savu identitāti, vienlaicīgi padarot viņus par Latvijas patriotiem. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir Latvijas patriots un vēlas strādāt tās labā, atrastu šeit savu vietu un justos kā mājās.

Skolas un visas izglītības sistēmas uzdevums ir ne tikai dot izglītību, bet arī audzināt, sagatavojot jauno paaudzi patstāvīgas dzīves uzsākšanai. Viens no galvenajiem rādītājiem, vai cilvēks tam ir nobriedis, ir gatavība nodibināt ģimeni un radīt bērnus. Uz to arī jābūt vērstai seksuālajai audzināšanai skolās. Ir svarīgi, lai skolēnam sniegtā informācija viņu netraumētu, bet respektētu viņa vecumam raksturīgo uztveri un neapsteigtu viņa attīstības posmus. Prioritāte ir sagatavot dzīvei ģimenē, bet ir svarīgi arī parādīt pāragru dzimumattiecību postošo iedarbību uz cilvēka personību un spēju vēlāk izveidot stabilu ģimeni. Šķirto laulību skaits ar katru gadu palielinās, bet 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par audzināšanu seksuālās identitātes jomā. Par lielu apdraudējumu jaunam un nenobriedušam cilvēkam kļūst jau minētā gender ideoloģija, kas var ļoti viegli novest pie viņa identitātes „sašūpošanas”, kas draud ar neparedzamām sekām visa mūža garumā. Bērnam un jaunietim visvairāk ir nepieciešams nevis piedāvājums eksperimentēt ar savu seksuālo identitāti, bet gan palīdzība viņam dabiski dotās identitātes izpratnē un nostiprināšanā. Arvien lielāks sajukums šai sfērā liecina ne tikai par to, ka daba ir piesārņota un arvien vairāk ietekmē cilvēka dabisko hormonālo sistēmu, bet pirmām kārtām par to, ka Eiropā ir sākusi šķobīties līdzšinējā izpratne par pašiem būtiskākajiem cilvēka un ģimenes identitātes jautājumiem.

Eiropas Savienības dibinātāju mērķis, kā to ir teicis Roberts Šūmans, bija izveidot ne tikai ekonomisku vai aizsardzības aliansi, bet arī kultūras kopienu. Runājot par Eiropas kultūras kopienu, ir svarīgi apzināties, ka tieši kristīgās ticības izplatīšanās ir veicinājusi atsevišķu Eiropas tautu veidošanos. Tikai tad, kad Izraēļa tautai dotā bibliskā Atklāsme ar tās piepildījumu Jēzū Kristū nonāca līdz Eiropai un sāka mijiedarboties ar Senās Grieķijas un Romas mantojumu, radās Rietumu civilizācija. Katrai Eiropas tautai ir sava kultūra, bet tām visām kopīga ir vērtību sistēma, kas sakņojas Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šīm kopējām pamatvērtībām, Eiropa ir bijusi vienota, vienlaikus ļaujot attīstīties nacionālo kultūru daudzveidībai. Šī sintēze arī ir pamatā tā sauktajam eiropeiskumam.

Kā redzam, dievišķajai Atklāsmei ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu Eiropas tapšanā, tā ir ienesusi radikālu pārmaiņu attiecībā uz sabiedrības pamatvērtību izpratni. Dievišķās atklāsmes centrā ir Derība, kas tiek noslēgta starp cilvēku vai konkrētu tautu un Dievu. Līdz ar Derību tiek atzīta arī Dieva atklāto desmit baušļu autoritāte jeb Likums, kurā ietverti desmit uzvedības principi. Tie ir ikvienas cilvēku kopienas, tautas vai starptautiskās sabiedrības pamatā, jo noslēpumainā veidā šie baušļi ir ierakstīti ikviena cilvēka sirdī, tāpēc to sauc par dabisko likumu un tādējādi tas ir saistošs arī tiem, kas Atklāsmi nepieņem. Vienā vai otrā veidā tas ir klātesošs arī ikvienā no lielajām pasaules reliģijām. Katrs no šiem Dekaloga baušļiem aizsargā kādu no cilvēku kopējās dzīves pamatvērtībām. Ikviens cilvēks spēj šo dabisko likumu atklāt un ievērot (ja vien nav kādas ideoloģijas pārņemts un manipulēts). Tas attiecas arī uz visu sabiedrību vai atsevišķām tās grupām. Ja valsts likumi respektē šo dabisko likumu, tad tie veicina sabiedrības uzplaukumu. Tas nozīmē, ka cilvēku iedibinātajiem likumiem ir robežas, kuras pārkāpjot notiek cilvēku kopējās dzīves pamatvērtību erozija un izšķīdināts tiek tas, kas ir veidojis mūsu eiropeisko identitāti. Tātad -demokrātisko valstu parlamentu kompetencei ir robežas, kuras tie nedrīkst pārkāpt – to pienākums ir respektēt Dieva un dabisko likumu.

Tad, kad Dievs vairs netiek uztverts kā objektīva realitāte, tiek noliegta arī Viņa Atklāsme, un cilvēks pats sāk izlemt par to, kas ir labs un ļauns, arī jautājumus par savu un ģimenes identitāti un sūtību. Tas noved arī pie tā, ka ideoloģizētu apsvērumu dēļ tiek noraidīta patiesība par cilvēka dabu kā objektīvi pastāvošu. Dabiskais likums, kas ir ierakstīts cilvēka sirdī, tiek aizstāts ar brīvi veidotu un, piemērojoties apstākļiem, mainītu „domāšanas rezultātu”. Tas noved pie pilsonisko tikumu zuduma sabiedrībā, un tad mēs vairs nevaram runāt par patiesu tiesiskumu un demokrātiju. 20. gadsimtā tā rezultātā tika piedzīvots divu totalitāru režīmu uzplaukums un īsts ļaunuma „izvirdums”.

Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas un Eiropas nākotnes vārdā Latvijas Bīskapu konference aicina politiķus nolikt malā partikulārās intereses un meklēt kopējo labumu, likumdošanas procesā respektējot Dekaloga un dabiskā likuma principus. Savukārt ikvienam balsstiesīgajam Latvijas pilsonim ir pienākums piedalīties vēlēšanās. Bīskapi aicina balsot par kandidātiem, kuri ir gatavi rūpēties par visas sabiedrības kopējo labumu, sargāt Latvijas identitāti un atbalstīt dabīgu ģimeni. Politiķim nebūs atcelt to, ko Dievs ir iedibinājis un ierakstījis cilvēka sirds dziļumos!”

Vēstuli parakstījuši:

Rīgas arhidiecēzes arhibīskaps – metropolīts - Zbigņevs Stankevičs

Kardināls -Jānis Pujats

Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps -Jānis Bulis

Jelgavas diecēzes bīskaps -Edvards Pavlovskis

Liepājas diecēzes bīskaps -Viktors Stulpins

Bīskaps-Antons Justs

Bīskaps- Jānis Cakuls

Aleksandrs Kiršteins,foto: delfi.lv

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs 3.aprīļa intervijā interneta portālam ,,TVNET” apgalvo, ka Krievijas rīcība, pievienojot Krimu, esot tas pats, kas latviešu nacionālistu prasība pēc Abrenes.

Ušakova kungs apgalvo, ka pēc lietas būtības un vietējo noskaņojuma Krima vienmēr esot bijusi krievu zeme, neskatoties uz Hruščova lēmumu 1954.gadā.

Te vietā nedaudz atgādināt vēsturi. Krievi nekad nav bijuši Krimas pamatiedzīvotāji. Krimā viņi parādījās tikai 1783.gadā, kad Krievijas karaspēks okupēja Krimu. Pēc Krimas ieņemšanas cara administrācija uzreiz sāka plašas represijas pret Krimas tatāriem, kā rezultātā 18. un 19.gs. bija vairāki masu emigrācijas viļņi uz Turciju, kurā tagad dzīvo ap pieci miljoni Krimas tatāru pēcnācēju.

Emigrējušo vietā ar Maskavas atbalstu Krimā sāka iespiesties slāvu kolonisti, un 1939.gadā krievi jau pārsniedza pusi no Krimas iedzīvotājiem. Pēc 1944.gada maija, kad izsūtīja visus Krimas tatārus, masveidīgi sāka ierasties armijas un čekas augstākie virsnieki kā arī kompartijas augstākās nomenklatūras pārstāvji. Viņi uzreiz ievācās Krimas tatāru vēl siltajos mājokļos ar iedzīvi, jo vietējiem iedzīvotājiem, tos izsūtot, atļāva paņemt tikai 20 kg personīgo mantu.

Lai pilnībā pabeigtu Krimas pārkrievošanu, 1944.gada jūnijā papildus vēl izsūtīja 41 854 no seniem laikiem mītošos grieķus, bulgārus un armēņus. Vietējo iedzīvotāju kapu vietas tika apgānītas, jo ienācēji izmantoja kapu pieminekļus jaunu mājokļu būvniecībai.

Brežņeva laikā no 1967. līdz 1976.gadam uz Krimu pārcēla vēl 500 000 krievvalodīgos no Voroņežas, Rostovas, Tambovas, Stavropoles un Krasnodaras apgabaliem. Tā Krima ar rāvienu kļuva krievu zeme ,,faktiski un pēc vietējo iedzīvotāju noskaņojuma”.

Krimas separātismu esot izraisījis bēdīgais autonomās republikas sociāli ekonomiskais stāvoklis, uzskata Ušakova kungs, aizmirstot pateikt, kas par to ir atbildīgs.

Prokrieviskā Krimas Augstākā Padome jau 1992.gadā pasludināja Krimu par neatkarīgu valsti un krievu valodu kā vienīgo valsts valodu. Jeļcins gan toreiz to neapstiprināja, tomēr Krima saglabāja stipru autonomiju un krievisku pārvaldi.

Rezultātā 20 gados Krima kļuva par viskriminālāko krievu apdzīvoto teritoriju pēcpadomju telpā. Alkoholisms, rekets, prostitūcija, zādzības un gaisā uzsprāgušo bandītu automobiļi kļuva par autonomās republikas ikdienu.

Tūristu skaits no 8-10 miljoniem sezonā 20 gados samazinājās līdz diviem miljoniem. Britu žurnāls ,,Economist” (1995.15.07.) konstatē: ,,Ļoti maz ir tādu krievu, kuriem būtu dziļas saknes Krimā, lai gan Krimu krievi iekaroja jau Katrīnas Lielās laikā un tā bija Krievijas sastāvdaļa līdz 1954.gadam”. Te ir daļēja līdzība ar Latviju, kurā arī daudziem iebraucējiem joprojām nav ne sakņu, ne vēlmes tādas iegūt.

Ušakova kungam varētu piekrist tikai vienā gadījumā par Abrenes un Krimas līdzību, ja viņš ar to būtu domājis Krievijas solījumu un parakstīto līgumu neievērošanu. Abos gadījumos redzam, ko vērti ir Kremļa diplomātu paraksti uz starptautiskiem līgumiem.

Latvijas Krievijas miera līgumā 1920.gadā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām pretenzijām nākotnē pret Latviju, bet Ukrainas gadījumā 1994.gadā, parakstot Budapeštas vienošanos kopā ar ASV un Lielbritāniju, garantēja Ukrainas teritorijas nedalāmību apmaiņā pret Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem.

Pavisam komiska izklausās Nila Ušakova taisnošanās par SC apkaunojošo sadarbības nepieciešamību ar Putina “Vienoto Krieviju”, jo tā nodrošinot tūrisma attīstību Rīgā un kravas ostā. Vai tiešām Ušakova kungs cer iestāstīt, ka tūristu skaitu nosaka Putina personīgā labvēlība, nevis rubļa kurss, kura kritums par 25% no gada sākuma strauji pārsvītro Krievijas vidusšķiras pārstāvju cerības uz ārzemju ceļojumiem?

Kas attiecas uz kravu attīstību Rīgas ostā, nopietnāk būtu analizēt, kā to ietekmēs straujā investīciju un iedzīvotāju naudas aizplūšana no Krievijas. Vai Rīgas brīvostas valdes loceklim tā vietā, lai attaisnotu sadarbību ar Putina partiju, nebūtu labāk meklēt citas alternatīvas kravu plūsmām Rīgā? Vai Ušakova kungs tiešām tic, ka Krimas okupācija un Krievijas pasu dalīšana Ukrainas iedzīvotājiem, ignorējot starptautiskās sabiedrības viedokli, neizraisīs jaunu sankciju vilni pret Krieviju?

Nila Ušakova amata pienākumi paredz viņam pārstāvēt Rīgas pašvaldību attiecībās ar valsti un starptautiskajām organizācijām, tāpēc mums visiem nopietni jāpārdomā, kādu signālu 21.gadsimtā sūta pasaulei cilvēks, kas atbalsta Krievijas valdības izplatītos vēstures viltojumus un nespēj nosodīt Ukrainas teritorijas prettiesisku pievienošanu Krievijai?

Līdzīga ziņa

VIDEO Kas notiek Ukrainā? „Atklāti par patiesību” raidījumā Einars Semanis un Aleksandrs Kiršteins

Delfi.lv žurnālists pret politiķa pārliecību

„Lai arī jaunākajā žurnālā “Playboy” par Nacionālās apvienības pelēko kardinālu dēvētais advokāts Aigars Lūsis atklāj savu skatījumu uz politikas virtuvi, lasītāju uzmanību visvairāk piesaistījuši Lūša visai vecmodīgais skatījums uz cilvēka evolūciju un Darvina teoriju,” –savas pārdomas pauž „Delfi.lv” žurnālists, kurš komentē intervijas izvilkumu.

„Delfi.lv” žurnālists turpina: ”Intervijā “Playboy”, atbildot uz jautājumu par kristīgo vērtību nostiprināšanu Satversmes preambulā, Lūsis pārsteidzis savus intervētājus, paziņojot, ka uzskata sevi par kreacionistu. ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu,” paziņojis bijušais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņaprāt, evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. Lūsis sevi intervētājiem raksturo kā kristieti un luterisko dogmatiķi. Taujāts, vai viņš noliedz cilvēka saistību ar pērtiķiem, viņš atbild: “Kategoriski noliedzu. Kategoriski! Lai noticētu darvinismam, ticībai ir jābūt daudz fanātiskākai, nekā lai noticētu Dievam kā radītājam.” „

Spektrs.com par politiķa pārliecību

Spektrs.com komentējot politiķa Aigara Lūša izteikumu ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu. Evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. ” atzīst, ka medija delfi.lv izvērsto „linča tiesu” grūti vērtēt kā adekvātu darbību. Šādu spriedumu var salīdzināt ar to, kā nelabvēļi no konteksta izrauj kādu pantu no Bībeles un pasludina to, par pierādījumu, kāda pieņēmuma apliecināšanai, neraugoties uz nodaļā pausto vēsturisko, sadzīvisko, vai līdzību izklāstu. Ja „Playboy” žurnālistu interesētu dotā tēma, kas izraisījusi neizpratni vai sašutumu, tad varētu pārjautāt politiķim, piemēram, ko viņš ar šo teikumu vēlējies pateikt, vai kādā veidā varētu apliecināt savu pārliecību. Turpinot uzdot citu jautājumu, acīm redzot „Playboy” žurnālistam bija skaidrs, ko politiķis pateicis un ar atbildi bija apmierināts, taču cita portāla (delfi.lv) žurnālists paužot savu sašutumu ir nekorekts, primāri, attiecībā pret „Playboy” žurnālistu, otrkārt pārkāpj žurnālistu ētiku. Ja „Delfi.lv” žurnālistu tiešām interesētu jautājums, tad varēja sarunāt ar politiķi papildus komentāra sniegšanā, nevis nodarboties ar diskreditējošiem manevru līkločiem. Turklāt nav skaidrs kādā veidā tika veikta statistika, lai pārliecinātos, ka lasītāju uzmanību visvairāk piesaistīja evolūcijas noliegšana, ja žurnāls tikko bija iznācis.

Par kreacionismu un evolūciju

2. Termodinamikas likums pret Evolūcijas teoriju

Cerība, ka Ida ir cilvēka evolūcijas “trūkstošais posms”, izgāzusies

Gigantiskai čūskai nav izdevies aprīt dinozaura mazuli

DIEVS modernās zinātnes skatījumā

Evensons pret Darvinu

Vatikāns meklē ārpuszemes cilvilizācijas

Kad piedzima Zeme?

ZEMEI NAV GAROZAS?

Ādama & Ievas DNS kods

Teleskopi Hubble un Spitzer apstiprina, ka Bībele ir patiesa

Pielūgsme ar eņģeļiem draudzē un kosmosā

Kristietis par politiķa pārliecību

Evolūcijas teorijas Ahileja papēža meklējumos

Teksta autors: Voldemārs Lauciņš. Voldemārs Lauciņš: kristīts 1979. gada 17. jūnijā, Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē, Mežaparka draudzes loceklis, doktorands Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātē (akadēmiskā specializācija – vēsture, sistemātika), „Luterisma mantojums fonda” valdes loceklis un teoloģiskais redaktors. Sirdslieta – apoloģētika, mūzika.

Nedēļas nogalē Latviju pāršalca ziņa, ka kāds vadošs politiķis ir aizstāvējis biblisko pasaules izcelšanās patiesību. No kādu komentētāju puses lasām epitetus –vecmodīgs, anahronisms, utt. Šķiet, atkal pacelts arvien kā kūdras ugunsgrēks gruzdošais jautājums par reliģijas un zinātnes attiecībām. Kāds lepni uzskata, ka minētajam cilvēkam ir trāpīts viņa domāšanas vājajā punktā – Ahileja papēdī. Tomēr, vai tiešām bibliskie pasaules izcelšanās uzskati ir vājība, nepilnība? Varbūt ar Bībeli konkurējošajai evolūcijas teorijai arī ir kāds Ahileja papēdis?

Šis nebūs zinātnisks vai akadēmiski teorētisks apskats. Te būs pārdomas par, manuprāt, mazāk pamanītām, bet svarīgām niansēm saistītām ar evolūcijas teoriju. Tās kristieši, pēc maniem novērojumiem, pārāk bieži neņem vērā, diskutējot par Dievu kā visa Radītāju un Uzturētāju. Biblisko skatījumu atstāsim citai reizei, jo to lasītājs (es tā pieļauju) zina gana labi.

Strīdos starp Dieva radīšanas darba atbalstītājiem un noliedzējiem, kuri iestājas par visa evolucionāru izcelsmi bez Dieva līdzdalības, esmu pamanījis vismaz divus līmeņus.

Sarežģītais līmenis -eksakto nozaru zinātnes speciālisti

Sarežģītākajā līmenī strīdās divi eksakto nozaru zinātnes speciālisti. Jā, arī eksakti izglītotu sievu un vīru starpā ir bibliskās patiesības apliecinātāji. Šādos disputos tiek lietoti daudzi parastam cilvēkam (piemēram, man) nepazīstami termini un izpratnes. Te diskusijas dalībnieki debatē par kādām niansēm, kuras pierāda vai noraida Dieva eksistenci. Principā, man šķiet šādi strīdi tāli, jo man eksaktās zinātnes nav pārlieku labi pazīstamas. Vienu gan esmu mācījies, arī šajā līmenī Dieva Radītāja noliedzēju argumenti sastopas ar pamatotiem pretargumentiem. Proti, viņu pārstāvētais nemaz nav tik „zinātniski” nesatricināms un viennozīmīgs. Bet ko nu par šādiem augstiem līmeņiem, diez vai šādus diskutētājus varētu ieinteresētu šeit talāk rakstītais.

Ikdienas līmeņa diskusija

Es vēlētos pievērsties ikdienas līmeņa diskusijai, kādas parasti notiek studentu kopmītnēs, saviesīgos pasākumos, ekskursijas laikā, utml. Tādās domu apmaiņās parasti sastopas vidējais Bibliskās patiesības pārstāvis (piemēram, es) ar vidējo evolūcijas teorijas piekritēju. Šajā situācijā, manā vērojumā, visbiežāk notiek kā padomā: „nestrīdies ar stulbeni, jo, pirmkārt, viņš tevi novedīs līdz savam līmenim, otrkārt, sakaus ar pieredzi”. Ceru, neviens evolūcijas piekritējs šo salīdzinājumu neuzņems personīgi, tas ir lietots ilustrācijai. Bez tam, visbiežāk, pēc šādas sarunas par stulbeni tiek uzskatīts tieši Bībeles patiesības paudējs. Kaut kādā ziņā šādam evolūcijas piekritēja vērtējumam es pat varētu piekrist. Nav ko „līst diskusijā”, kur, atbilstoši dotajam salīdzinājumam, evolūcijas piekritējs kristieti vispirms ievelk savā argumentācijas sfērā, un pēc tam ar atstrādātiem paņēmieniem padara par muļķi. Iekļūstot šādā situācijā, nereti līdzināmies nejēgām, kas tankam uzbrūk ar spēļu zobenu.

Par pašu sarunu. Manā vērojumā, evolūcijas piekritēji ir gana labi sagatavoti ar visādiem skaitļiem un apgalvojumiem, lai noliegtu Dievs dalību radīšanas procesā. Tam ir divi iemesli, pirmkārt, evolūcija ir radusies kā iebildums Dieva radīšanas mācībai, tātad, jau savā saknē tā darbojas ar argumentiem pret Dievu kā Radītāju. Tātad, te runa nav par atsevišķu pretkristīgu elementu, bet domāšanas sistēmu ar noteiktu loģiku. Otrs iemesls ir tas, ka daudzi cilvēciski gudri prāti ir pēdējo gadsimtu laikā arvien meklējuši un arī atraduši parocīgas loģiskas konstrukcijas šajā domāšanas sistēmā. Bez tam, evolūcijas teorijā tiek pielāgotas daudzas pašas par sevi zinātniskas lietas, kuras nedz vajag, nedz arī ir gudri apstrīdēt. Uff … tik daudz visādu piņķeru.

Tātad, mans ierosinājums, vairīties no diskusijām ar evolūcijas piekritējiem evolūcijas zinātnes robežās, ja vien kristietis nav ļoti labs eksakto zinātņu speciālists.

Starp citu, Bībele, lai arī ir patiesa, nav zinātnes grāmata, kas kristieti nodrošina pret visiem evolūcijas teorijā apspēlētajiem argumentiem.

Tomēr es nemudinu atteikties no diskusijas kā tādas. Vēl vairāk, es uzskatu, ka katra kristieša pienākums IR apliecināt Dieva patiesību, arī Dievu kā Radītāju. Jo, ja mēs „atdodam šīs pozīcijas”, kā diemžēl ir izdarījuši jau daudzi kristieši, tad mums zūd pamats runāt par Dieva uzlikto atbildību par katru cilvēka dzīves sfēru un citām bibliskām patiesībām. Tādā gadījumā kristietība tiek reduceta uz kādu ierobežotu sfēru – subkultūru vai geto, kurā tā nožēlojami var eksistēt kā kāds pagātnes relikts. Kā pie šādā rezultāta kristietis var kalpot kā pasaules gaisma un sāls?

Pāreja – dabas zinātnē

Tātad, es piedāvāju diskusiju virzīt uz to, lai zem jautājuma par patiesu zinātiskumu noliktu pašu evolūcijas teoriju. Ne vairāk un ne mazāk.

Lai cik tas pārdroši neizklausītos, bet vai visa esošā rašanās skaidrojums tik tiešām var būt zinātnisks? Zinātnei, pie tam, ja mēs runājam par dabas zinātnēm (tieši uz šādu statusu pretendē evolūcijas teorija!), pienākas darboties ar eksperimentāli pārbaudāmiem skaitļiem, vielām un lielumiem. Tikai šāda veida zināšanas jau senatnē nodrošināja cilvēku spēju atstāt tādus savu spēju pierādījumus kā piramīdas, vai mūsdienu zinātne nodrošina raķešu pacelšanos debesīs. Visa esošā izcelšanās teorijām ar šādu zinātni ir visai nosacīta saistība, lai neteiktu, ka nav nekāda sakara.

Pēc savas būtības evolūcijas teorija balstās vairākos pamatpieņēmumos un kādos šī brīža novērojumu piemērojumos savām teorijām par mums zinātniski nezināmu laiku, kad viss tika radīts. Savukārt, šī teorija bauda zinātniskuma statusu, jo to ir atzinis zinātnieku vairums. Pag, vai mēs tiešām runājam šobrīd par zinātni? Cik zinātniska ir zinātniski nepārbaudāmu priekšpieņēmumu izmantošana!? Turklāt, vai mūsdienu novērojumus var nekritiski attiecināt uz laiku, kas nav ne adekvāti dokumentēts, nedz arī kuru kāda cilvēka pieredze spēj reproducēt? Vai pēc tādas analoģijas, piemēram, izmantojot absurdu galējību, nevarētu apgalvot, ka senie ēģiptieši ir cēluši piramīdu ar mūsdienu modernajiem celtņiem!? Visbeidzot, vai zinātnieku vairums nosaka kāda jautājuma zinātniskumu, it īpaši, ja jautājumu zinātniski nevar pierādīt vai pārbaudīt? Pag, par ko ir runa, par zinātniskumu vai demokrātiju?

Divas pretējas teorijas

Tāpēc diskusiju starp Bībeles patiesību apliecinošu un evolūcijas teorijas aizstāvošu sarunas partneri par visa esošā izcelšanos nevar saukt par diskusiju starp zinātni un reliģiju. Tās abas zinātniski pierādīt vai noliegt nav iespējams. Te ir runa par divām izcelšanās teorijām, kur viena no teorijām ir balstīta Dieva – Radītāja apliecinājumā, cita – šī apliecinājuma patiesuma noliegumā.

Piezīme, pieredzējušāki un godprātīgi diskutēt spējīgāki oponenti, pēc norādījuma, ka evolūcija nav zinātne pilnā vārda nozīmē, var izmantot vēl vienu papildargumentu. Tas balstās apgalvojumā, ka pareizus priekšpieņēmumus izmantojot, arī pirms visu faktu iegūšanas, var izvirzīt zinātnisku teoriju. Tā, piemēram, bija ar ķīmisko elementu tabulu. Tad, kad parādījās tabula, tajā bija tukšas vietas, kurās nebija ierakstīti ķīmiskie elementi. Tos ierakstīja līdz ar to atklāšanu. Tomēr visa esošā izcelsmes / rašanās stāsts diez vai būs šis gadījums. Kaut vai tāpēc vien, ka tas nav atkārtojams, mums nav zināms un arī nekļūs nekad zināms, kādā veidā viss sākās un kādus līdzekļus Dievs izmantoja (vienīgi – Vārds; es atzītu, ka Dieva Vārds ir pašpietiekošs un visu spējīgs izdarīt, bet zinātniskā diskusijā ar Dieva Vārda argumentu varētu būt grūti operēt).

Gluži tāpat kā cilvēks nekad saviem spēkiem nespēj atcerēties savu pirmo dzīves gadu. Vienvārdsakot, lai būtu runa par kādu zinātniskumu, būtu jāspēj uzrādīt zinātniskumam nepieciešamie novērojumi un fakti. Tādu nav un diez vai arī būs. Pie tam, pirmais, lai arī nerakstītais likums evolūcijas teorijā – viss esošais nav Dieva radīts, bet cēlies pats no sevis. (Vai tas nav tik pat ticībā balstīts, cik kristiešu apliecinājums par Dievu kā Radītaju?) Galu galā, vai šāds priekšpieņēmums var kalpot par pamatu godīgai zinātniskai pētniecībai? Vai pētniecībai nebūtu jābūt kritiskai, t.i., atvērtai jebkurai iespējamai notikumu attīstībai?

Tā, evolūcijas teorijas apgalvojama šķietami lielākais pluss, pret Biblisko liecību – zinātniskums, patiesībā ir tās klupšanas akmens. Protams, evolūcijas teorija piejauc daudz drošas zinātniskas informācijas, tā radot ticamības iespaidu. Tomēr šīs teorijas viedoklis par visa esošā izcelsmi ir tikai ar teorijas vērtību. Pie tam, diezgan vājas teorijas vērtību, jo tā neņem vērā tik daudzas lietas.

Secinājums:

Ja nu sanāk runa par evolūcijas teoriju, nevajag ielaisties liekās diskusijās. Turklāt, ieejot svešā sfērā varam nonākt pie argumentācijas, kurā apgalvojumi paši par sevi var būt pat ir patiesi. Tā vietā labāk ir diskusiju virzīt uz pašas evolūcijas teorijas zinātniskumu, jo godprātīgs evolūcijas teorijas piekritējs vienā brīdī atdursies pret nepierādāmiem priekšpieņēmumiem un zinātnieku kopienas nosacītā zinātniskumā.

Ja tā, tad diskusijā starp Bībeles apliecinātāju un evolūcijas piekritēju ir tikai divi apgalvojumi, nevis reliģijas un zinātnes pretrunas.

Tikai nepievilsimies, pat ja mums ir taisnība, uzvara diskusijā vēl nepadara mūsu diskusijas partneri par kristieti, kādam būtu jābūt katras kristiešu diskusijas galējam mērķim. Tikai Kristus apliecinājums, Svētā Gara darbības rezultātā katru grēcinieku padara par kristieti. Lai Dievs mums palīdz būt par Kristus vēstnešiem, arī sarunās par visa esošā rašanos.

Dievam vien lai ir gods!