LKR „Aktuāla diskusija” Vai latviskā dzīvesziņa savienojama ar kristīgo ticību?

Raidījumu vada: Tālivaldis Tālbergs – LKR prezidents
Viesi: Jānis Šmits – Luterāņu mācītājs un politiķis;
Ivo Pavlovičs – LELB Pēterupes un Skultes draudžu mācītājs.

Pierakstīja: spektrs.com

Tālivaldis Tālbergs: Vai ir nepieciešama preambula?

Jānis Šmits: Preambula ir nepieciešams mūsu Satversmē. Jau toreiz 1921.gadā saskārās par daudziem jautājumiem un viens no būtiskajiem jautājumiem bija par Dievu. Man šī jaunā versija liekas laba no vienas puses, tādēļ, ka tā nostiprina lietas, kuras daudziem nav skaidras, bet ja mēs runājam par kristīgo ticību un tā saucamo „latviešu dzīvesziņu”, man nav pieņemama viena lieta, kas ir studējis Satversmes vēsturi ir jāzina viena lieta, ka mūsu Satversmes tēvi bija politiķi, mācītāji un viņi gribēja Satversmi iesākt ar vārdiem: „Pateicoties visuvarenajam Dievam, par iegūto Latvijas neatkarību..” Atšķirība ir tāda, ka vecajā versijā, kuru es mēģināju restaurēt 9.Saeimas laikā un kas neguva Saeimas atbalstu ir pateikt to, ka pirmajam ir jābūt atkarībai no.. un tad seko pateicība Dievam par atgūto neatkarību. Bet tagad mēs ierakstam juridiski korekti sastādīto teikumu, bet rezultātā aizmirstam pievienot Dievu. Jā, dzīvesziņa un kristīgās vērtības nenoliedzami mūs ir ietekmējusi, taču šādā formulējumā, tas vairāk šķeļ nevis vieno Latvijas tautu. Un, tad ir jautājums, ko mēs katrs saprotam ar vārdiem kristīgās vērtības? Vai tās ir konservatīvās kristīgās vērtības, vai tās ir liberālās kristīgās vērtības. Tādēļ mans piedāvājums būtu iekļaut Radītāju, jo daudzu valstu konstitūcijās tas ir. Piemēram: Īrijas konstitūcijā ir teikts: „Vissvētākās trīsvienības vārdā no kura visa autoritāte izriet un uz kuru mūsu augstākiem mērķiem jābūt virzītām un visas valsts cilvēku darbiem, mēs Īrijas tauta pazemībā atzīstam visus mūsu pienākumus pret Dievišķo Kungu Jēzu Kristu, kas uzturēja mūsu Tēvus pāri pārbaudījumu gadsimtos.” Grieķija: „Visas Svētās un Vienbūtības un Nedalāmās Trīsvienības vārdā..” Polijā ir tas pats, Amerikai vēl jo vairāk.

Mēs redzam, ka šajos gadījumos ir runa par Dievu kā Personu, bet mēs runājam par vērtībām, tātad vērtības mums ir vajadzīgas, tās mūs ir veidojušas, bet vērtību devējs laikam ir atvaļinājumā.

Tālivaldis Tālbergs: Kur ir tā problēma, trūka ierosinājuma?

Jānis Šmits: Gribu, lai ir skaidrība nav pašreiz iesniegta Satversmes Preambula. Ir viens projekts, kuru sastādījis mūsu cienījamais Levita kungs un tas ir tikai viens no variantiem. Lai tas būtu pieņemts ir nepieciešams piecu deputātu paraksti. Nav vēl iesniegts šāds likumprojekts.

Ivo Pavlovičs: Svarīgi, lai būtu atsauce uz Dievu. Atcerēsimies, ka mūsu Latvijas himna sākas ar vārdiem: „Dievs svētī Latviju!” Tas būtu likumsakarīgi un jēdzīgi, ka preambula sāktos ar tādiem pašiem vārdiem. Simboliski un loģiski. Hierarhiskā secībā un kārtībā.

Tālivaldis Tālbergs: Jaunajā projektā ir otrādi ar šiem vārdiem beidzas preambula. Jautājums ir no kā mums baidīties, ja 60% Latvijā ir kristīgi domājoši. Rr jābūt arī politikai gribai. Bet vai tad mums nav deputātu kristiešu?

Ivo Pavlovičs: Piedalījos kādā diskusijā, kura bija veltījams folklorai. Tajā dtika diskutēts par folkloras nozīmi. Statistikai es lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir kristieši, visi pacēla roku izņemot vienu. Redziet, mums ir arī formālā kristietība.

Jānis: Vaina ir jāuzņemas gan vienai, gan otrai pusei. Tāda ir mūsu nacionālā mentalitāte. Citas tautas kristīgo piederību akcentē, piemēram, Īrijā dzīvojošais teiktu, ka viņš ir Īrs-katolis. Tā ir viņu identitāte.

Tālivaldis Tālbergs: Tad mēs esam latvieši-protestanti..

Jānis: Protestējam iespiedušies stūrītī pie ledusskapja. Mēs neesam gatavi uz aktīvu rīcību.

Ivo Pavlovičs: Mūsu Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis bija luterāņu draudzes loceklis un bija arī dievnams, uz kuru viņš ir gājis. Tajā laikā, garīgā latviešu identitāte tika saistāma ar luterāņu draudzi, kurai piederēja vairākums latviešu tautas.

Jānis Šmits: piezīme, ne tikai Kārlis Ulmanis bija kristietis, bet arī prezidents Jānis Čakste. Viņš bija ne tikai luterāņu draudzes pārstāvis, bet arī Jelgavas Svētās Annas draudzes priekšnieks, par ko daudzi varbūt nezin.

Latviskā dzīvesziņa- dievturība?

Tālivaldis Tālbergs: Latviskā dzīvesziņa, ko tas nozīmē?

Ivo Pavlovičs: Vairākās vārdnīcās meklēju „latviskā dzīvesziņa”, bet nevarēju atrast. Google gan atradu, dievturības kontekstā.

Tālivaldis Tālbergs: Jā, es arī paskatījos, tajā atradu dievturību, kuras centrs ir zaltis.

Ivo Pavlovičs: Ir atsauce uz dzejniekiem, tautasdziesmām. Liekas, ka ar vārdu dzīvesziņa ir domāta subjektīva atziņa par viss kaut ko. Bet problēma ir tad, kad to veido kā autentisku avotu. Manuprāt, ka šī termina ieviesēji ir saistāmi ar dievturiem. Ar mērķi pasludināt, ka dievturība ir autentiska latviešu reliģija. Taču dievturības saknes nesniedzas īpaši tālu, tās vadonis Ernests Brastiņš pirmās brīvvalsts laikā pētīja pilskalnus un rakstīja savas pārdomas un radīja dievturu ceroksli jeb dievturu katehismu, kas ir veidots pēc luterāņu katehisma analoģijas. Iekļaujot tajā tās tautasdziesmas, kas viņam likās atbilstošas un pārinterpretējot tās nozīmi akcentējot konkrētus vārdus. Piemēram: klaja nepatika un naids un noraidījums pret kristīgo baznīcu un kristīgām vērtībām. Uzskatāmi Ernests Brastiņš tās tautas dziesmas, kurās ir pieminēts vārds baznīca ievieš jaunu interpretāciju, ka latviešiem baznīca ir bijusi kāds svēts akmens vai birzes, taču noraida tās tautas dziesmas, kurās ir teikts, ka latvietis ir bijis kristīts un kristīgs cilvēks.

Darba dienās ganos gāju

Svētdienās baznīcā

Ganos gāju gavilēt

Baznīcā Dievu lūgt.

Tādas norādes uz kristīgo praksi ir daudz. Problēma ir tā, ka mūsdienās notiek jēdzienu pārdefinēšana vai pārgrupēšana. Korekti sakot latviskā dzīvesziņā pamatā ir folklora. Taču to vienkopus kā Bībeles aptverošo avotu uztvert nevar. Tajā ir nesavienojamas lietas piemēram: rātnās un nerātnās dainas, buramvārdi un lūgšanas. Tās ir tautas dziesmas, kuras var paust galēji pretējus uzskatus.

Tālivaldis Tālbergs: Dzīvesziņa ir pieņēmusi monopoltiesības, kuras centrs ir zalts. Lūk, ja to ieliekam mūsu preambulā un uzskatām, ka tas ir veidojis mūsu garīgo identitāti neņemot vērā, ka dievturība veidojusies 20 gados, tad rodas jautājums, bet kas bijis pirms tam..

Ivo Pavlovičs: Pirms tam bija kristietība.

Tālivaldis Tālbergs: Bet, lūk, to mēs nerēķinām. Piedošanu, bet pa starpai mums ir bijis 50 gadu komunisma laiks, tad to arī liksim iekšā?

Ivo Pavlovičs: Labi, ka komunismu pieminējāt, jo šajā gadījumā ir runa ne tik daudz par folkloras materiālu un garīgo mantojumu, kuru saņēmām no mūsu senčiem, bet mēs atgriežamies pie būtības- folkloras pārinterpretāciju. Lai ieskatītos dziļāk ir jāsaprot, ka folkloras pārinterpretēšana ir notikusi tieši šajos 50 gadu okupācijas laikā, kad kristīgā prakse tika aizliegta, bet folkloras pētījumi notika, tā radot jaunas tautas dziesmas, piemēram, par kolhozniecēm. Tātad šis lauciņš apzināti padomju valsts atbalstīja, finansēja un tas tika rušināts. Visur tika iekodēta Dieva noliegšana. Taču neaizmirsīsim to, kāpēc padomju impērija bija ieinteresēta tajā. Jo ar folkloras palīdzību varēja kultivēt tādas lietas, kā baznīcas noraidīšanu, negatīvu attieksmi pret vāciešiem. Saprotiet nevar noturēt varu ar rupju fizisku militāru spēku. Nepieciešama ideoloģija un lai cilvēki labprātīgi pie šīs varas turētos. Bez ideoloģijas neviena vara nevar pastāvēt. Ideoloģijas princips ir šāds:

Mēs esam jūsu atbrīvotāji dubultā, mēs jūs atbrīvojām no vācu okupācijas un no viņu atnestās ar uguni un zobenu uzspiestās kristīgās ticības.

Šādā kontekstā kultivēt folkloru ar pseidonacionālo apziņu ir ļoti izdevīgi valdošai varai.

Tāpēc jānorobežojas no tik ļoti brīvas interpretāciju, kurai nav sakars ar nacionālo, tautisko, bet gan ir ar subjektīvu domu un brīvu lidojumu ar ezoterisku pieskaņu.

Jānis Šmits: Anna Brigadere teica: „ Kas Dievam pārstāj ticēt tas māņiem ticēt sāk.” Visam ir sava vieta, folklorai krājumos un literatūrā, bet preambula ir juridisks dokuments. Vai šīs lietas ir savienojamas? Tad tādā gadījumā preambulā ir jāraksta, ka latviešu folklora un kristīgā ticība. Bet tad, mums paliks pašiem kauns, kad opozīcijā esošie deputāti šos vārdus- latviešu folklora izvilks ārā un sāks cēlāt, piemēram, kādas izcelsmes ir Lāčplēsis? Jūs sakāt, ka viņš ir varonis, kad saviem bērniem sakāt: „Esi kā Lāčplēsis!”  Bet Lāčplēsis ir dzimis no vīrieša un lāču mātes dzimumsakara. Un tad mēs atbildam, bet tā taču ir folklora. Mums ir arī Spīdolas balva. Tad skan vārdi: „Esi gudra kā Spīdola.” Bet Spīdolas ģenētiskā izcelsme ir tēvs pūķis, māte ragana. Tātad tie ir latviešu tautas tēli, kuri iekļauti latviešu dzīvesziņā un kuru mēs tagad mēģinām savienot ar kristīgām vērtībām? Tāpēc jau Dievu mēs nevaram pieminēt, jo tad nesanāk mums pievienoties modernai mācībai „New Age”, kurā viss ir viens. Taču kristietis var kalpot tikai vienam Kungam. Ja Dievs ir pēdējā vietā, tad mēs nevaram sevi saukt par svētīgu tautu. Svētīga tauta ir tā, kurai Kungs ir par Dievu.

Šogad arī pirmo reizi 18.novembrī es nenoliku ziedus pie mūsu tautas simbola Brīvības pieminekļa, jo tas tika aptīts ar pagāniskiem simboliem un zīmēm. Jo ziedu nolikšana arī ir upura [Dievam]pienešana, šajā gadījumā tā būtu elkdievība.

Ivo Pavlovičs: Ir kristieši, kuri vispār teiktu, ka ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa ir elkdievība. Taču es gribētu Jums pavaicāt, kāda būtu Jūsu reakcija, ja Jūs mani redzētu ar varavīksnes krāsas šallīti ap kaklu?

Tālivaldis Tālbergs: (smaida) Būtu nepieciešams izskaidrot, vai Tu esi… vai nesi…

Ivo Pavlovičs: Bet es neteiktu. Vai arī, ielās izietu ar varavīksnes krāsas lietussargu.

Jānis Šmits: Noasa simbols.

Ivo Pavlovičs: Tu tā saki, jo esi teologs. Padomājiet par to, kādas asociācijas tas izraisa.

Tālivaldis Tālbergs: Kā ir sabojāta šī analoģija..

Ivo Pavlovičs: Jā! Sabojāts ir priekšstats par lietu, kas pēc būtības ir ne tikai šķīsta, bet tā ir arī Dieva apsolījuma zīme. Es teiktu, ka tas ir līdzīgi ar latviešu tautas folkloru. Un bagātīgo folkloras materiālu. Mums kristiešiem ir jārīkojas gudri. Viena lieta ir norobežoties un pateikt, pateicoties tiem pašiem dievturiem, kuri pilnīgi nejēdzīgi nointerpretējuši sākot ar tautasdziesmām, teikām, beidzot ar zīmēm, un pateikt, ka tas viss ir no velna.

Tālivaldis Tālbergs: Latviskums ir no velna..(smejas)

Ivo Pavlovičs: Jā! un atstāt, lai interpretē mūsu tautas dziesmas, zīmes un t.t. Lai jau kristieši norobežojas no visa nacionālā. Otra lieta, tas ceļš, kuru es pats eju, to rasolu šķirot. Redziet, ja mēs kristieši sakām, ka Lāčplēša ordenis ir no velna.. Piekrītu ir jāvelk demarkācijas līnija, bet tas jādara gudri. Jo tad mēs zaudējam dažādas svarīgas lietas. Arī šajā gadījumā, lai mēs nezaudētu latviešu folkloru, kura ir ļoti bagāts. Padomāsim vai tiešām mēs nesaskatām tajās kristīgus motīvus? Tur ir ļoti daudz. Es draudzēs skaidroju, ka mūsu latviskā dzīvesziņa, tādā vārda izpratnē kā mūsu folklora ir veidojusies tiešā un nepastarpinātā kristīgās ticības ietekmē. Un tur ir redzama kristīgā pozitīvā ietekme un iziešana tautā un tur ir redzama arī negatīvā lieta, kad Tēvreize pārveidota par buramvārdiem. Tāpēc tās lietas tautai ir jāskaidro. Manuprāt, runājot par preambulu ir svarīgi teikt skaļi, nepārprotami un bez nekādas tolerances. Dievturībai nav pilnīgi nekāda sakara ar latvisko dzīvesziņu. Tā ir absolūti jauna un tā nav reliģija, bet latents ateisms, jo tur Dievs netiek meklēts. Tur it kā tiek balstīts uz latvisko identitāti, bet ļoti neveiksmīgi. No tā ir jānorobežojas. Ja cilvēkiem rodas priekšstats , ka dievturība un kristietība ir līdzvērtīgas un var pastāvēt līdzās, tad šo pārpratumu vai kļūdu ir jānovērš.

Atskatoties uz neseno lielveikala nelaimi, pārliecinājos, ka cilvēka dzīvība mums ir ļoti nozīmīga. Tā bija apbrīnojama vienprātība un vienotība, kā ļoti daudzi raudāja ar raudošajiem, centās palīdzēt cietušajiem, tuviniekiem, pat viņu mājdzīvniekiem..! Tas nozīmē, ka mūsu tautas sirds pukst, un izmisuma brīžos mēs spējam atmest lieko un mobilizēties: palīdzēt, aizstāvēt, ziedot naudu, organizēt labdarības koncertu, apbalvot varoņus-glābējus… Tas ļoti silda sirdi un dod cerību par mūsu valsti.

Tai pat laikā nevaru nedomāt par to absurdu, ka mūsu valstī legāli tiek nogalināti dzīvi cilvēki. Par to, ka ieradušies nelaikā. Par to, ka kādam tai brīdī traucē. Tie ir mūsu nedzimušie bērni. Katru dienu aptuveni 27 – vesela klase. Ar ārstu rokām. Ar vecāku atļauju. Mūsu demogrāfiskās katastrofas apstākļos. Mēs – sabiedrība klusējot to akceptējam. Vainīgie netiek meklēti. Atbalsts krīzes grūtniecībā nokļuvušām ģimenēm/māmiņām no valsts – tuvu nullei.

Papētot abortu iemeslus, biežākie izrādās sociāli ekonomiskie jeb materiālie apstākļi – aptuveni 2/3 abortu gadījumu. Tātad māmiņas nejūtas pietiekami nodrošinātas, lai parūpētos par sevi un bērniņu. Un te ir mūsu – sabiedrības – iespēja palīdzēt. Kāpēc gan mēs nevarētu atdot pašiem vairs nevajadzīgos ratiņus, bērnu gultiņu, drēbītes utt. jeb arī ziedot palīdzības organizācijai šim mērķim? Interesanti, ka Krīzes Grūtniecības centrs (KGC) ir aprēķinājis, ka vienas dzīvības saglabāšanai nepieciešami 300 Ls. Tā ir summa, lai nodrošinātu pirmās nepieciešamības preces bērniņam un mammai – ratiņus, gultiņu, drēbītes, higiēnas piederumus dzemdībām un bērna kopšanai. Papildus tam Kraukļa fonds, kas nodarbojas ar krīzes situācijā esošu ģimeņu atbalstu pārtikas jomā, ir gatavs parūpēties arī par grūtnieču un jauno māmiņu nodrošināšanu ar pārtiku, pateicoties ziedotāju atbalstam. Un šīs nav vienīgās palīdzības organizācijas. Iedomājies, tikai 300 Ls – tā ir dzīvības cena!!! Kā apgalvo KGC vadītāja Judīte Briede-Jureviča, „jo vairāk būtu iespējams nodrošinām māmiņām šīs pirmās nepieciešamības lietas, jo vairāk arī izvēlētos saglabāt bērniņa dzīvību.” Ļoti līdzīgu atbalsta sistēmu realizē arī citas NVO pasaulē – tā ļoti labi darbojas, un māmiņas, turot rokās savus bērnus, ir neizsakāmi pateicīgas par atbalstu krīzes brīdī, kas ļāva izvēlēties bērna dzīvību[1]. 300 Ls – tā daudziem ir nozīmīga summa, patiesībā daudzi neaizdomājas, ka par šo summu tiešām var nodrošināt pamatlietas bērniņam, kaut arī lietotas.

Tas ļoti atgādina slaveno filmu „Šindlera saraksts”, kurā vācu uzņēmējs „atpirka” no nacistiem ebrejus, izglābjot viņus no holokausta nāves. Filmas beigās, kad izglābtie ebreji viņam bija neizsakāmi pateicīgi par dzīvību, viņš nožēlā raudāja un teica, ka būtu varējis izglābt vēl kādus, pārdodot savu mašīnu, nozīmīti, mēteli..

Dārgie deputāti, valdības pārstāvji! Ir nepieciešami aptuveni 2 miljoni latu gadā, lai dotu iespēju ģimenēm un māmiņām saglabāt gaidāmā mazuļa dzīvību. 300 Ls par katru cilvēku. Papildus esošajai dzimstībai tas varētu nodrošināt pat līdz 7000 bērnu gadā pieaugumu mūsu tautai! Attiecīgi šo finansējumu varētu piešķirt ikvienai māmiņai, kurai ir ļoti svarīgs materiāls atbalsts, lai izlemtu par labu dzīvībai. To varētu organizēt ar labdarības organizāciju un sociālo dienestu palīdzību. Mēs tērējam simtiem miljonu latu aizsardzības budžetam vien, simtiem miljonu latu labklājības budžetam, tai skaitā, bez vēlētāju piekrišanas tiek finansēta mistiska dzimumu līdztiesības programma utt. Šajos apstākļos 2 miljoni ir atrodama summa. Šis būtu pirmais darbs jaunajai valdībai.

Vēl viens resurss dzīvības vērtības paaugstināšanai un reālai dzimstības veicināšanai – izbeigsim abortus. Mēs dziļi sirdī zinām, ka aborts ir dzīvības pārtraukšana – slepkavība. To zina gan ginekologi, kuri redz gabalos saraustīto ķermenīti, gan arī sievietes, kuras to atļauj – ilgstošā vainas apziņa un nožēla neļauj šo lietu uzskatīt par vienkāršu „medicīnisku procedūru”.

Nesen sevi pieķēru pie domas, ka es vērtēju mātes dzīvību augstāk par bērna (nedzimuša) dzīvību. Kāpēc? Jo biju iedomājusies, ka aborts Latvijā ir nepieļaujams, izņemot vienu gadījumu – mātes dzīvības apdraudējums. Bet, ja tā padomā – kāpēc gan mātes dzīvība būtu jāvērtē augstāk par nedzimuša bērna dzīvību? Ar ko māte Radītāja priekšā ir labāka par bērnu? Un es sapratu, ka kļūdījos. Mēs visi – jauns vai vecs, spēcīgāks vai mazāk spēcīgs, dzimusi vai nedzimusi dzīvība – esam vienlīdzīgi Dieva priekšā, ar vienādām tiesībām dzīvot. Pie tam, nav lielākas mīlestības, ja kāds atdod savu dzīvību par citu. Ir Viens, kurš ir dzīvības devējs un Viens, kurš to arī paņem. Tāpēc nedzimušu bērnu dzīvības godināšana, nepieļaujot abortus – bērnu masveida nogalināšanu, ir otrs priekšlikums, kuru es aicinu ieviest dzīvē jaunajai valdībai.

Maximas nelaime mums visiem lika apstāties un padomāt par standartiem, kuri ir neaizskarami un svēti. Būvniecībai ir jābūt drošai, kvalitatīvai, brīvai no korupcijas, jo mums rūp sava un apkārtējo dzīvība. Kā būs ar nedzimušas dzīvības neaizskaramības standartu? Vai mēs klusējot turpināsim akceptēt morāli nepieļaujamo?

Lai derīgām pārdomām pilns un sirsnīgs šis Adventa laiks.

[1] Pateicības vēstules no izglābto bērnu vecākiem

Delfi.lv žurnālists pret politiķa pārliecību

„Lai arī jaunākajā žurnālā “Playboy” par Nacionālās apvienības pelēko kardinālu dēvētais advokāts Aigars Lūsis atklāj savu skatījumu uz politikas virtuvi, lasītāju uzmanību visvairāk piesaistījuši Lūša visai vecmodīgais skatījums uz cilvēka evolūciju un Darvina teoriju,” –savas pārdomas pauž „Delfi.lv” žurnālists, kurš komentē intervijas izvilkumu.

„Delfi.lv” žurnālists turpina: ”Intervijā “Playboy”, atbildot uz jautājumu par kristīgo vērtību nostiprināšanu Satversmes preambulā, Lūsis pārsteidzis savus intervētājus, paziņojot, ka uzskata sevi par kreacionistu. ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu,” paziņojis bijušais Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Viņaprāt, evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. Lūsis sevi intervētājiem raksturo kā kristieti un luterisko dogmatiķi. Taujāts, vai viņš noliedz cilvēka saistību ar pērtiķiem, viņš atbild: “Kategoriski noliedzu. Kategoriski! Lai noticētu darvinismam, ticībai ir jābūt daudz fanātiskākai, nekā lai noticētu Dievam kā radītājam.” „

Spektrs.com par politiķa pārliecību

Spektrs.com komentējot politiķa Aigara Lūša izteikumu ” Es esmu kreacionists, es neesmu evolucionists. Evolūcijas teoriju vispār uzskatu par kaut ko murgainu. Evolūcija ir iespējama tikai sugas ietvaros un nepārkāpjot tās robežas. ” atzīst, ka medija delfi.lv izvērsto „linča tiesu” grūti vērtēt kā adekvātu darbību. Šādu spriedumu var salīdzināt ar to, kā nelabvēļi no konteksta izrauj kādu pantu no Bībeles un pasludina to, par pierādījumu, kāda pieņēmuma apliecināšanai, neraugoties uz nodaļā pausto vēsturisko, sadzīvisko, vai līdzību izklāstu. Ja „Playboy” žurnālistu interesētu dotā tēma, kas izraisījusi neizpratni vai sašutumu, tad varētu pārjautāt politiķim, piemēram, ko viņš ar šo teikumu vēlējies pateikt, vai kādā veidā varētu apliecināt savu pārliecību. Turpinot uzdot citu jautājumu, acīm redzot „Playboy” žurnālistam bija skaidrs, ko politiķis pateicis un ar atbildi bija apmierināts, taču cita portāla (delfi.lv) žurnālists paužot savu sašutumu ir nekorekts, primāri, attiecībā pret „Playboy” žurnālistu, otrkārt pārkāpj žurnālistu ētiku. Ja „Delfi.lv” žurnālistu tiešām interesētu jautājums, tad varēja sarunāt ar politiķi papildus komentāra sniegšanā, nevis nodarboties ar diskreditējošiem manevru līkločiem. Turklāt nav skaidrs kādā veidā tika veikta statistika, lai pārliecinātos, ka lasītāju uzmanību visvairāk piesaistīja evolūcijas noliegšana, ja žurnāls tikko bija iznācis.

Par kreacionismu un evolūciju

2. Termodinamikas likums pret Evolūcijas teoriju

Cerība, ka Ida ir cilvēka evolūcijas “trūkstošais posms”, izgāzusies

Gigantiskai čūskai nav izdevies aprīt dinozaura mazuli

DIEVS modernās zinātnes skatījumā

Evensons pret Darvinu

Vatikāns meklē ārpuszemes cilvilizācijas

Kad piedzima Zeme?

ZEMEI NAV GAROZAS?

Ādama & Ievas DNS kods

Teleskopi Hubble un Spitzer apstiprina, ka Bībele ir patiesa

Pielūgsme ar eņģeļiem draudzē un kosmosā

Kristietis par politiķa pārliecību

Evolūcijas teorijas Ahileja papēža meklējumos

Teksta autors: Voldemārs Lauciņš. Voldemārs Lauciņš: kristīts 1979. gada 17. jūnijā, Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā draudzē, Mežaparka draudzes loceklis, doktorands Helsinku Universitātes Teoloģijas fakultātē (akadēmiskā specializācija – vēsture, sistemātika), „Luterisma mantojums fonda” valdes loceklis un teoloģiskais redaktors. Sirdslieta – apoloģētika, mūzika.

Nedēļas nogalē Latviju pāršalca ziņa, ka kāds vadošs politiķis ir aizstāvējis biblisko pasaules izcelšanās patiesību. No kādu komentētāju puses lasām epitetus –vecmodīgs, anahronisms, utt. Šķiet, atkal pacelts arvien kā kūdras ugunsgrēks gruzdošais jautājums par reliģijas un zinātnes attiecībām. Kāds lepni uzskata, ka minētajam cilvēkam ir trāpīts viņa domāšanas vājajā punktā – Ahileja papēdī. Tomēr, vai tiešām bibliskie pasaules izcelšanās uzskati ir vājība, nepilnība? Varbūt ar Bībeli konkurējošajai evolūcijas teorijai arī ir kāds Ahileja papēdis?

Šis nebūs zinātnisks vai akadēmiski teorētisks apskats. Te būs pārdomas par, manuprāt, mazāk pamanītām, bet svarīgām niansēm saistītām ar evolūcijas teoriju. Tās kristieši, pēc maniem novērojumiem, pārāk bieži neņem vērā, diskutējot par Dievu kā visa Radītāju un Uzturētāju. Biblisko skatījumu atstāsim citai reizei, jo to lasītājs (es tā pieļauju) zina gana labi.

Strīdos starp Dieva radīšanas darba atbalstītājiem un noliedzējiem, kuri iestājas par visa evolucionāru izcelsmi bez Dieva līdzdalības, esmu pamanījis vismaz divus līmeņus.

Sarežģītais līmenis -eksakto nozaru zinātnes speciālisti

Sarežģītākajā līmenī strīdās divi eksakto nozaru zinātnes speciālisti. Jā, arī eksakti izglītotu sievu un vīru starpā ir bibliskās patiesības apliecinātāji. Šādos disputos tiek lietoti daudzi parastam cilvēkam (piemēram, man) nepazīstami termini un izpratnes. Te diskusijas dalībnieki debatē par kādām niansēm, kuras pierāda vai noraida Dieva eksistenci. Principā, man šķiet šādi strīdi tāli, jo man eksaktās zinātnes nav pārlieku labi pazīstamas. Vienu gan esmu mācījies, arī šajā līmenī Dieva Radītāja noliedzēju argumenti sastopas ar pamatotiem pretargumentiem. Proti, viņu pārstāvētais nemaz nav tik „zinātniski” nesatricināms un viennozīmīgs. Bet ko nu par šādiem augstiem līmeņiem, diez vai šādus diskutētājus varētu ieinteresētu šeit talāk rakstītais.

Ikdienas līmeņa diskusija

Es vēlētos pievērsties ikdienas līmeņa diskusijai, kādas parasti notiek studentu kopmītnēs, saviesīgos pasākumos, ekskursijas laikā, utml. Tādās domu apmaiņās parasti sastopas vidējais Bibliskās patiesības pārstāvis (piemēram, es) ar vidējo evolūcijas teorijas piekritēju. Šajā situācijā, manā vērojumā, visbiežāk notiek kā padomā: „nestrīdies ar stulbeni, jo, pirmkārt, viņš tevi novedīs līdz savam līmenim, otrkārt, sakaus ar pieredzi”. Ceru, neviens evolūcijas piekritējs šo salīdzinājumu neuzņems personīgi, tas ir lietots ilustrācijai. Bez tam, visbiežāk, pēc šādas sarunas par stulbeni tiek uzskatīts tieši Bībeles patiesības paudējs. Kaut kādā ziņā šādam evolūcijas piekritēja vērtējumam es pat varētu piekrist. Nav ko „līst diskusijā”, kur, atbilstoši dotajam salīdzinājumam, evolūcijas piekritējs kristieti vispirms ievelk savā argumentācijas sfērā, un pēc tam ar atstrādātiem paņēmieniem padara par muļķi. Iekļūstot šādā situācijā, nereti līdzināmies nejēgām, kas tankam uzbrūk ar spēļu zobenu.

Par pašu sarunu. Manā vērojumā, evolūcijas piekritēji ir gana labi sagatavoti ar visādiem skaitļiem un apgalvojumiem, lai noliegtu Dievs dalību radīšanas procesā. Tam ir divi iemesli, pirmkārt, evolūcija ir radusies kā iebildums Dieva radīšanas mācībai, tātad, jau savā saknē tā darbojas ar argumentiem pret Dievu kā Radītāju. Tātad, te runa nav par atsevišķu pretkristīgu elementu, bet domāšanas sistēmu ar noteiktu loģiku. Otrs iemesls ir tas, ka daudzi cilvēciski gudri prāti ir pēdējo gadsimtu laikā arvien meklējuši un arī atraduši parocīgas loģiskas konstrukcijas šajā domāšanas sistēmā. Bez tam, evolūcijas teorijā tiek pielāgotas daudzas pašas par sevi zinātniskas lietas, kuras nedz vajag, nedz arī ir gudri apstrīdēt. Uff … tik daudz visādu piņķeru.

Tātad, mans ierosinājums, vairīties no diskusijām ar evolūcijas piekritējiem evolūcijas zinātnes robežās, ja vien kristietis nav ļoti labs eksakto zinātņu speciālists.

Starp citu, Bībele, lai arī ir patiesa, nav zinātnes grāmata, kas kristieti nodrošina pret visiem evolūcijas teorijā apspēlētajiem argumentiem.

Tomēr es nemudinu atteikties no diskusijas kā tādas. Vēl vairāk, es uzskatu, ka katra kristieša pienākums IR apliecināt Dieva patiesību, arī Dievu kā Radītāju. Jo, ja mēs „atdodam šīs pozīcijas”, kā diemžēl ir izdarījuši jau daudzi kristieši, tad mums zūd pamats runāt par Dieva uzlikto atbildību par katru cilvēka dzīves sfēru un citām bibliskām patiesībām. Tādā gadījumā kristietība tiek reduceta uz kādu ierobežotu sfēru – subkultūru vai geto, kurā tā nožēlojami var eksistēt kā kāds pagātnes relikts. Kā pie šādā rezultāta kristietis var kalpot kā pasaules gaisma un sāls?

Pāreja – dabas zinātnē

Tātad, es piedāvāju diskusiju virzīt uz to, lai zem jautājuma par patiesu zinātiskumu noliktu pašu evolūcijas teoriju. Ne vairāk un ne mazāk.

Lai cik tas pārdroši neizklausītos, bet vai visa esošā rašanās skaidrojums tik tiešām var būt zinātnisks? Zinātnei, pie tam, ja mēs runājam par dabas zinātnēm (tieši uz šādu statusu pretendē evolūcijas teorija!), pienākas darboties ar eksperimentāli pārbaudāmiem skaitļiem, vielām un lielumiem. Tikai šāda veida zināšanas jau senatnē nodrošināja cilvēku spēju atstāt tādus savu spēju pierādījumus kā piramīdas, vai mūsdienu zinātne nodrošina raķešu pacelšanos debesīs. Visa esošā izcelšanās teorijām ar šādu zinātni ir visai nosacīta saistība, lai neteiktu, ka nav nekāda sakara.

Pēc savas būtības evolūcijas teorija balstās vairākos pamatpieņēmumos un kādos šī brīža novērojumu piemērojumos savām teorijām par mums zinātniski nezināmu laiku, kad viss tika radīts. Savukārt, šī teorija bauda zinātniskuma statusu, jo to ir atzinis zinātnieku vairums. Pag, vai mēs tiešām runājam šobrīd par zinātni? Cik zinātniska ir zinātniski nepārbaudāmu priekšpieņēmumu izmantošana!? Turklāt, vai mūsdienu novērojumus var nekritiski attiecināt uz laiku, kas nav ne adekvāti dokumentēts, nedz arī kuru kāda cilvēka pieredze spēj reproducēt? Vai pēc tādas analoģijas, piemēram, izmantojot absurdu galējību, nevarētu apgalvot, ka senie ēģiptieši ir cēluši piramīdu ar mūsdienu modernajiem celtņiem!? Visbeidzot, vai zinātnieku vairums nosaka kāda jautājuma zinātniskumu, it īpaši, ja jautājumu zinātniski nevar pierādīt vai pārbaudīt? Pag, par ko ir runa, par zinātniskumu vai demokrātiju?

Divas pretējas teorijas

Tāpēc diskusiju starp Bībeles patiesību apliecinošu un evolūcijas teorijas aizstāvošu sarunas partneri par visa esošā izcelšanos nevar saukt par diskusiju starp zinātni un reliģiju. Tās abas zinātniski pierādīt vai noliegt nav iespējams. Te ir runa par divām izcelšanās teorijām, kur viena no teorijām ir balstīta Dieva – Radītāja apliecinājumā, cita – šī apliecinājuma patiesuma noliegumā.

Piezīme, pieredzējušāki un godprātīgi diskutēt spējīgāki oponenti, pēc norādījuma, ka evolūcija nav zinātne pilnā vārda nozīmē, var izmantot vēl vienu papildargumentu. Tas balstās apgalvojumā, ka pareizus priekšpieņēmumus izmantojot, arī pirms visu faktu iegūšanas, var izvirzīt zinātnisku teoriju. Tā, piemēram, bija ar ķīmisko elementu tabulu. Tad, kad parādījās tabula, tajā bija tukšas vietas, kurās nebija ierakstīti ķīmiskie elementi. Tos ierakstīja līdz ar to atklāšanu. Tomēr visa esošā izcelsmes / rašanās stāsts diez vai būs šis gadījums. Kaut vai tāpēc vien, ka tas nav atkārtojams, mums nav zināms un arī nekļūs nekad zināms, kādā veidā viss sākās un kādus līdzekļus Dievs izmantoja (vienīgi – Vārds; es atzītu, ka Dieva Vārds ir pašpietiekošs un visu spējīgs izdarīt, bet zinātniskā diskusijā ar Dieva Vārda argumentu varētu būt grūti operēt).

Gluži tāpat kā cilvēks nekad saviem spēkiem nespēj atcerēties savu pirmo dzīves gadu. Vienvārdsakot, lai būtu runa par kādu zinātniskumu, būtu jāspēj uzrādīt zinātniskumam nepieciešamie novērojumi un fakti. Tādu nav un diez vai arī būs. Pie tam, pirmais, lai arī nerakstītais likums evolūcijas teorijā – viss esošais nav Dieva radīts, bet cēlies pats no sevis. (Vai tas nav tik pat ticībā balstīts, cik kristiešu apliecinājums par Dievu kā Radītaju?) Galu galā, vai šāds priekšpieņēmums var kalpot par pamatu godīgai zinātniskai pētniecībai? Vai pētniecībai nebūtu jābūt kritiskai, t.i., atvērtai jebkurai iespējamai notikumu attīstībai?

Tā, evolūcijas teorijas apgalvojama šķietami lielākais pluss, pret Biblisko liecību – zinātniskums, patiesībā ir tās klupšanas akmens. Protams, evolūcijas teorija piejauc daudz drošas zinātniskas informācijas, tā radot ticamības iespaidu. Tomēr šīs teorijas viedoklis par visa esošā izcelsmi ir tikai ar teorijas vērtību. Pie tam, diezgan vājas teorijas vērtību, jo tā neņem vērā tik daudzas lietas.

Secinājums:

Ja nu sanāk runa par evolūcijas teoriju, nevajag ielaisties liekās diskusijās. Turklāt, ieejot svešā sfērā varam nonākt pie argumentācijas, kurā apgalvojumi paši par sevi var būt pat ir patiesi. Tā vietā labāk ir diskusiju virzīt uz pašas evolūcijas teorijas zinātniskumu, jo godprātīgs evolūcijas teorijas piekritējs vienā brīdī atdursies pret nepierādāmiem priekšpieņēmumiem un zinātnieku kopienas nosacītā zinātniskumā.

Ja tā, tad diskusijā starp Bībeles apliecinātāju un evolūcijas piekritēju ir tikai divi apgalvojumi, nevis reliģijas un zinātnes pretrunas.

Tikai nepievilsimies, pat ja mums ir taisnība, uzvara diskusijā vēl nepadara mūsu diskusijas partneri par kristieti, kādam būtu jābūt katras kristiešu diskusijas galējam mērķim. Tikai Kristus apliecinājums, Svētā Gara darbības rezultātā katru grēcinieku padara par kristieti. Lai Dievs mums palīdz būt par Kristus vēstnešiem, arī sarunās par visa esošā rašanos.

Dievam vien lai ir gods!

Pēc veikala Maxima traģēdijas notika glābšanas process. Glābjot nelaimē nonākušos vairāki glābēji varonīgi gāja bojā.

Sabiedrībā – vāca ziedojumus. Rezultāts grandiozs, “Ziedot.lv” ir saziedoti vairāk nekā 223 000 latu.

No valsts puses zibenīgā ātrumā tika izsniegtas kompensācijas cietušo ģimenēm. Izteiktas līdzjūtības. Valsts vīri centās panākt, lai pēc iespējas izmeklēšana virzītos ātrāk.

Draudzēs visā Latvijā tika rīkotas lūgšanas, kā arī atbalstīts finansiāli.

Viss iespējamais jau ir izdarīts un tālākās darbības ir atkarīgas no izmeklēšanas un tiesu procesiem. Taču kādam ir radusies novēlota ideja „fiks”. Kā nopelnīt 100 000 Ls uz Maxima traģēdijas rēķina?

Zolitūdes traģēdijas sabiedriskā komisija par 100 000Ls.

Ideja „fiks” nosaukta par „sabiedriskās komisijas” sastādīšanu. Un ja reiz tauta spējusi savākt 223 000 Ls lielu ziedojumu, tad kas tad tur vēl nesavākt 100 000Ls (nodokļu maksātāju nauda) atsevišķiem cilvēkiem, kuri it kā pārbaudīs procesus, kas principā jau ir izdarīti.

Vērojot šādu processu, kurā ar viegli sirdi spēj „izmest”100 000Ls, šķiet nesavienojums ar to, kad vēl nesen bija nepieciešama tieši tāda pati summa kādas citas daudz lielākas traģēdijas (genocīda) seku noskaidrošanai, taču 100 000Ls netika piešķirti.

Latvija: Okupācijas seku apkopošanas komisijai nepiešķir 100 tūkstošu latu

PSRS okupācijas perioda laikā Latvijai nodarīti aptuveni 200 miljardu latu zaudējumi. Šogad okupācijas seku apkopošanas komisija pieprasījusi 100 tūkstošu latu finansējumu. Patlaban komisija veikusi 40 pētījumus un ekspertīzes. Atlika vien apkopot statistiku un saskaņot valodas, lai varētu fokusēt zaudējumus ar juridisku pamatojumu, lai pieprasītu kompensācijas no okupētājiem. Taču ārlietu ministrija piešķirt prasīto atteica. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs presei paskaidroja, ka negrib kaitināt Krieviju.

Daudzi tautieši uzskata, ka pieprasītais tāpat nebūtu apmaksāts, taču piemērs, kad Krievija atmaksājusi Čehijai un Somijai padomju parādus pierāda pretējo.

Iedomāsimies situāciju, ka Maxima traģēdijas gadījumā valsts pārstāvis pateiktu: “Latvijas tauta, traģēdiju izskatīt un kompensācijas pieprasīt nedrīkst, jo tādā veidā mēs nokaitināsim notikuma vaininiekus.”

Traģēdijas ir abās situācijās, bet attieksme…

Krievija atmaksājusi Čehijai un Somijai padomju parādus

Krievijas Federācija ir pabeigusi parādu atmaksu Čehijai, Somijai un Melnkalnei 4,08 miljardu dolāru apmērā, ziņo valsts Finanšu ministrija.

Parāds šīm Eiropas valstīm radās, Krieviju atzīstot par atbildīgu par bijušās PSRS saistībām. Atbilstoši līgumam, kas tika noslēgts 1994.gadā, Čehija saņēma 3,6 miljardus dolāru, bet Melnkalne atbilstoši 2007.gada līgumam saņēma 18 miljonus dolāru.

Lielāko daļu parāda Somijai, kas ietilpst Parīzes kreditoru klubā, Krievija dzēsa 2005. -2006.gadā, atmaksājot parādsaistības klubam. Atlikušos 30 miljonus dolāru Somija saņēma atbilstoši 2006.gada līgumam.

70-80 gados muzikālā grupa “Bony M” bija zināma absolūtam vairākumam. Kopš tā laika, vairāku gadu desmitus ir dzirdami slavenie hiti: Daddy Cool, Rasputin, Bahama Mama, un Rivers of Babylon.

Liz Mitčell (Liz Mitchell) bija komandas vadošā soliste. Viņa ir vienīgā dziesmu oficiālo tiesību turētāja, kā arī visu radošo mantojumu leģendārās mūzikas grupas īpašniece. Bet daudzi varbūt nezin, ka Liza jaunībā bija aktīva kristiete. Viņa joprojām apceļo pasauli un sludina savu ticību Kristum.

Dažas stundas pirms koncerta Kijevā, Liza sniedza interviju asociācijai “Emmanuel”, “700 Club Interactive” ietvaros.

- Liza, Jūsu grupa bija pirmā no ārvalstīm, kura ieradās 1978. gadā Padomju Savienībā. Ir dzirdēts, ka Leonīdam Brežņevam dziesmas patika. Vai Jums izdevās no jauna apmeklēt Padomju Savienību?

- 1978. gadā Padomju Savienībā “Bony M” ieradās pirmo reizi orģinālā sastāvā -Bobby Farrell, Marcia Barrett, Maizie Williams, Frank Farian un, protams, arī es. Tad pasaule atradās ekstāzē par to, ka pirmo reizi ārzemju pop-grupai izdevās nokļūt PSRS teritorijā. Tas bija neticams, pārsteidzošs notikums mums un padomju cilvēkiem, kuri ieradās uz šovu vai skatījās mūs televīzijas ekrānos. Diemžēl, vairāk nebija izdevies ierasties Krievijā Padomju Savienības laikā. Tikai astoņdesmito gadu beigās, mans vīrs no jauna ieradās uz Maskavu, lai gan šoreiz bija runa par privātiem koncertiem.

- Ir dzirdēts, ka jūsu tēvs bija mācītājs. Vai tā ir taisnība?

- Jā, mans tēvs bija Vasarsvētku draudzes mācītājs Jamaikā, no kurienes es arī nāku. Kad es biju bērns, viņš vadīja sešas vai septiņas baznīcas. Pēc dažiem gadiem kopš manas dzimšanas, viņš nolēma pārcelties uz Angliju.

- Bez jūsu mātes?

- Sākumā bez viņas. Tēvs brauca turp vispirms pats. Lielbritānijas premjerministrs Čerčils, aicināja strādniekus no Karību salām, un daudzi cilvēki piecdesmitajos gados devās palīdzēt atjaunot Lielbritāniju pēc Otrā pasaules kara. Mans tēvs bija viens no tiem cilvēkiem. Precīzāk sakot, tas bija 1955. gads, kad piedzima mans brālis, tad tēvs devās uz Angliju.  Kad tēvs tur iekārtojās, tad pie viņa devās arī mana māte un pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Es devos pie viņiem daudz vēlāk, kad man bija 11 gadi.

- Ir arī dzirdēts, ka jūs dziedājāt baznīcas korī …

- Jā, dziedāju. Bet tad, kad es biju bērns.

- Vispār, cik aktīvi jūs piedalījāties baznīcas dzīvē Jamaikā?

- Mana vecmāmiņa bija patiesa kristiete. Viņas klātbūtnē es vienmēr jutos pilnīgi droša. Jo viņa mācēja cīnīties ar velnu. Kādu dienu viņa lūdza par mani, un es biju pilnīgi dziedināta. Es biju ļoti, ļoti slima. Es biju audzināta ar sapratni, ka Dievs visu var mainīt. Es domāju, ka ikvienam cilvēkam ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Dievu. Jūs varat augt kristīgā ģimenē, jūs varat uzzināt visu par Dievu, bet tas nenozīmē, ka jūs pazīstat Dievu. Arī man reiz bija jāiepazīst Dievu personīgi, kaut arī uzaugu mājā, kur katrs – mana vecmāmiņa, mana mamma un tētis – visi zināja Dievu.

- Tātad jums bērnībā un pusaudžu gados bija personīgas attiecības ar Dievu, par kurām Jūs tagad runājat?

- Nē, jaunībā tādas attiecības nebija. Bet es zināju, ka tādas pastāv. Teiksim tā, ka jūs lūdzat Dievu, un Viņš pat varbūt atbild uz jūsu lūgšanu, bet jūs nesaprotat, jo nezināt, kas patiesībā ir “attiecības ar Dievu.” Es domāju, ka manā jaunībā nebija tādas attiecības. Pirmā jēgpilna saruna ar Dievu bija 1976.gadā, 24 gadu vecumā. Tā arī sākās manas personīgas attiecības ar Viņu.

- Jāatzīmē, ka tajā pašā gadā radās grupa “Boney M”..

- Jā. Apmēram mēnesi pirms tikšanās ar Frank Farian (“Boney M” dibinātājs un producents) es sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu. Es daudz lūdzu. Tajā pašā laikā pilnībā veltīju savu dzīvi Kungam, un tad uzzināju, ka ir iespējams sazināties ar Dievu lūgšanā un faktiski saņemt atbildes no Viņa. Kopš tā laika, es pazīstu Dievu. Neteikšu, ka man nebija kritienu… Tas bija, es bieži maldījos, nepareizi pieņēmu lēmumus un nerīkojos pareizi. Bet 1976.gadā, es tiešām ieguvu jaunu kvalitāti attiecības ar Jēzu. Un, ikreiz, kad es nomaldījos, varēju vienmēr atgriezties atpakaļ un lūgt Kungu, lai Viņš piedod un ved mani tālāk.

- Kā tas notika? Vai Jūs dzirdējāt sprediķi, vai kāds stāstīja par to?

- Tie bija virkne notikumu mēneša laikā. Tajā laikā es atgriezos no Vācijas ar kaudzi parādu. Es lūdzu palīdzību saviem vecākiem, īpaši mātei, bet viņa diemžēl nevarēja man palīdzēt. Māte tikai teica, ka Dievs ir labs un Viņš var palīdzēt. Tajā brīdī, viņas padoms neizsauca entuziasma vētru. Atklāti sakot, es biju lūgusi Dievu un varbūt Viņš atbildēja, bet es to nezināju.  Kārtējo reizi svētdienas rītā mēs ar mammu devāmies uz draudzi un tajā reizē pilnībā veltīju savu dzīvi Jēzum. Es teicu, “Dievs, lūdzu, Tevi, vadi manu dzīvi.”

- Tas notika evaņģēliskajā draudzē?

- Jā, tā bija baznīca, kurā godināja Dievu, un slavēja Viņu.

- Kā jūsu kristīgā audzināšana ģimenē ietekmējusi Jūsu muzikālo karjeru?

- Šī ietekme ir jaušama grupas “Boney M” būtībā. Pirms manas atgriešanās “Boney M” izveides laikā 1976. gadā gandrīz nemaz nestāstīju par Jēzu. Bet pēc tikšanās ar Dievu es daudz vairāk dalījos ar to prieku, kuru Viņš piepilda mani. Es vienmēr cenšos liecināt par Dievu, kurš var patiešām palīdzēt atrast šo prieku. Es domāju, ka Frankam Farianam bija apnicis ar mani runāt par Dievu. Un ne tikai viņam, bet arī pārējiem grupā.

- Un ko par jūsu ticību un jūsu uzskatiem domāja producents? Viņš piekrita tām, vai pretojās?

- Nē, viņš nepretojās, un neaizliedza. Tomēr doma bija tāda, ka nav jēgas veidot evaņģēlizējošu albumu. Bet tas tikai tāpēc, ka viņš neredzēja iespēju tādā veidā nopietni nopelnīt. Tajā pašā laikā, viņš necirta manas idejas pagodināt Dievu un pielūgt Viņu. Ja ieskatās vērīgāk, katrā albumā bija kaut kas, kas liecināja par Dievu. Viņš neaizliedza to darīt.

- To darīja aiz cieņas pret jums, vai arī viņš bija reliģiozs cilvēks?

- Es domāju, ka tam bija vairāki iemesli. Viņš strādāja kopā ar mani, kā arī Marsiju Baret. Galu galā, mēs bijām grupas dziedātājas. Viņš strādāja, ņemot vērā mūsu iespējas. Viņš deva Marsijai dziesmas, kuras viņa varēja izvēlēties un kādas patika visvairāk, kā arī tādas, kuras viņa dziedāja tiešām labi. Tādā pašā veidā, tas bija arī ar mani, – viņš man deva tikai tās dziesmas, kuras bija atbilstošas manam aicinājumam. Protams, ka viņš redzēja, ka es mīlu Dievu. Mums nebija konfliktu šajā ziņā “Ziemassvētku albuma” rakstīšanas laikā. Viņš zināja, ka es būšu gatava strādāt vēl cītīgāk nekā parasti un bija ieinteresēts tajā.
Es nevaru apgalvot, ka Franks bija ticīgais. Bet tajā pašā laikā, nekad nav bijis tādu momentu, ka viņš būtu teicis, kaut ko nepatīkamu sakarā ar manu ticību. Mēs esam ļoti auglīgi strādājuši kopā. Mums nebija nekādas problēmas ar to.

- Vai tas nozīmē, ka viņš tiešām cienīja Jūsu reliģiskos uzskatus?

- Ak, jā! Protams. Pretējā gadījumā mēs nekad nebūtu dziedājuši “Rivers of Babylon” (Bābeles upes) un “Marijas bērns” (Marijas Boy Child).

- Tā kā Jūs runājat par dziesmu “Rivers of Babylon”, kāda ir tās priekšvēsture?

- Tas ir no 19. psalma: “Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs! ” Un, protams, 137. Psalms: ” Pie Bābeles upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu .” Šie divi psalmi tika apvienoti vienā. Rastafariānu grupa no Jamaikas, saprata dziesmas jēgu šādā veidā: rastofariani – ir patiesi Izraēlas bērni, jo ​​arī viņi atradās 400 gadu verdzībā. Bībelē teikts par vienu no zaudētām Izraēlas ciltīm, kura briesmīgi cietīs, kamēr Dievs to neuzlūkos-neatradīs. Tā cietīs 400 gadus, jo Rakstos tā ir teikts. Rastafariani uzskata, ka melnādainie, kuri dzīvo Rietumu civilizācijā, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Jamaikā vai Amerikā, patiesībā ir īstie Izraēlas bērni. Līdz ar to vārdi “Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē?” ir ļoti personiski un ar dziļu nozīmi. Kristiešiem, protams, tā ir tikai Izraēliešu dziesma, kaut arī mēs visi esam Ābrahāma bērni. Kā jūs varat redzēt, šai dziesmai ir ļoti dziļa priekšvēsture.

- Ko jūs varat teikt par citiem grupas dalībniekiem? Kādi ir viņu reliģiskie uzskati?

- Es domāju, ka ne visi no grupas bija pārliecināti, ka par Jēzu ir jārunā nepārtraukti, tā kā to darīju es.

- Bet viņi arī uzauguši kristīgā vidē..

- Es domāju, ka visi melnās ādas krāsas cilvēki Jamaikā ir ar kristīgo izglītību. Mūsu senči ļoti stipri ticēja Dievam, un, ja tā tas nebūtu, es nedomāju, ka nēģeri būtu spējuši izdzīvot holokausta laikā. Es to uzskatu par holokaustu, lai gan daudzi to neatzīst. Bet verdzība – tiešām bija īsts holokausts, jo pret vergiem izturējās šausmīgi. Tikai derība ar Dievu ļāva mums izdzīvot.

- Vai Jums nav bijis iekšējais konflikts starp kristīgo audzināšanu un ne pārāk pieticīgiem tērpiem, ko izmantojāt skatuves darbībā?

- Šis jautājums man ir uzdots pat manas mākslinieciskās karjeras sākumā. Jūs vienkārši iedomājieties situāciju: jauna meitene ar Bībeli rokās, un tādā izskatā. Mani pat bija nofotografējuši tādu…

- Un kāda bija reakcija no kristiešiem un baznīcas?

- Patiesībā daudzi pat nezināja, ka esmu kristiete. Tajā laikā, vairākumam bija absolūti vienaldzīga šī sfēra manā dzīvē. Kad jūs sakāt viņiem, “Es mīlu To Kungu.” Skan atbilde “Nu, labi.” Neviens par to nebija ieinteresēts, un neviens negribēja to dzirdēt. Bet tagad, es domāju, viņi ir spiesti klausīties. Jo esmu kļuvusi vecāka, bet dziedu tās pašas dziesmas. Nekas nav mainījies. Es joprojām ticu Dievam. Es joprojām uzskatu, ka Jēzus glābj. Un es joprojām uzskatu, ka mums ir nepieciešamas personīgas attiecības ar Viņu.

- Savas karjeras laikā ar “Boney M”, Jūs vienmēr skaidri runājāt intervijās par ticību Dievam, tā kā to darāt tagad?

- Jā. Varbūt es neesmu vienmēr par to jautāta, bet es vienmēr esmu runājusi.

- Un koncertos?

- “Boney M” koncerti bija ar augstākās klases programmām. Taču tajās bija vieta dziesmām ar kristīgo repertuāru. Piemēram, “Marijas bērns” vai “Rivers of Babylon” un daudzas citas.  Vienmēr bija dziesmas, kas lika cilvēkiem aizdomāties. Kādu dienu Malaizijā vietējie iedzīvotāji teica, ka mūsu dziesmas ir ietekmējušas sabiedrību vairāk nekā daudzas baznīcas kopā. Kāpēc? Tāpēc, ka baznīcai pietrūkst iespējas iegūt tik daudz publiskās telpas, kā to var izdarīt koncerta laikā piesaistot kopējo uzmanību. Izrādās, ka, pateicoties mums, cilvēki dziedāja psalmus, protams, pašiem to nezinot. Un varbūt daži no viņiem vēlas, saprast, ko viņi dzied. tā arī nonākot līdz Dieva Vārdam.

- Kādas dziesmas personīgi Jūs esat uzrakstījusi? Tādā nozīmē, tekstu …

- Āfrikas Mēnesis, Rokas augšā (Hands up).

- Franks bija arī dzejnieks?

- Franks rakstīja mūziku.

- Un kurš rakstīja vārdus?

- Vārdus rakstīja Franks Jakobsons. Viņš vairs nav ar mums, jo miris. Viņš rakstīja, lielāko daļu no mūsu repertuāra.

- Viņš bija no Vācijas, kā Franks?

- Nē, amerikānis.

- Kad jūs bijāt “Boney M” no 76 – 86 gadiem, kur jūs dzīvojāt – Vācijā vai Apvienotajā Karalistē?

- Pirms izveidojās “Boney M” es atgriezos Anglijā, jo esmu dzimisi tur. Mēnesi vēlāk saņēmu zvanu, tā bija atbilde uz lūgšanu, un es devos atpakaļ uz Vāciju. Tur mēs tikāmies ar Franku Farianu.

- Un tad jūs nākamos desmit gadus dzīvojāt Vācijā?

- Es dzīvoju Vācijā aptuveni divus vai trīs gadus, pirms kāzām. Tad mans vīrs un es aizbraucu uz Angliju. Tur pasaulē nāca mūsu pirmdzimtais dēls Ārons.

- Ko Jūs vēstāt šodienas koncertu laikā, pēc “Boney M” sabrukšanas?

- Nekas nav mainījies. Vēstījums ir tāds pats kā pirms tam. Cilvēki tagad klausās manī vairāk nekā agrāk … varbūt tāpēc, ka ir redzējuši visu manu dzīvi. Dažreiz cilvēki meklē jūsos konsekvenci. Es uzskatu sevi par diezgan konsekventu tajā ko es saku un ko es daru. Vienīgais izņēmums ir periods, kad es vēl biju jauna, piemēram, gadījums ar foto attēliem par kuriem es jums teicu. Kad esat jauns, bieži sastrādājat kļūdas, pēc kurām ir manāmas sekām. Bet mana dvēsele un mani uzskati paliek tādi paši. Es mīlu To Kungu. Viņš ir laipns pret mani. Viņš mani izglāba. Viņš aizsargā mani. Viņš vada mani. Manā dzīvē ir bijušas kļūdas, problēmas un kritieni, bet Viņš vienmēr mani piecēla un palīdzēja. Tikai es pati jums varu izstāstīt ko Dievs manis dēļ ir darījis. Tāpat arī Jūsu gadījumā, tikai jūs pats varat pastāstīt, ko Dievs ir darījis jūsu dzīvē. Tāpēc ļoti svarīgi par to stāstīt. Ja ne mēs, tad kurš?

-Ar ko jūs vēl nodarbojaties, ārpus koncertiem?

– Esmu dibinājusi labdarības fondu ” Ļaujiet” (Let it be). Nauda, kuru mēs vācam koncertu laikā tiek ziedots labdarībai.

- Kāda veida labdarība?

- Mēs palīdzam melnās ādas krāsas bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm atrast sevi šajā dzīvē. Kad mēs pirmo reizi sākām darīt to, tad britu sabiedrībā pastāvēja daudz problēmu. Viss nonāca tik tālu, ka tieši Londonā, bērni, sāka nogalināt viens otru.Es nezinu, vai jūs esat dzirdējuši par to, vai nē. Pirms desmit gadiem daudzi to bija dzirdējuši. Mēs nolēmām, tādus bērnus vest uz ciematu Conti-Kent Gambijā. Ar to, mēs vēlējāmies parādīt bērniem reālo Āfriku, un kāda valdīja nežēlība, kuru piekopa Rietumi pret vietējiem iedzīvotājiem. Šis ciems ir dzīvo preču transatlantisko pārvadājumu piemineklis. Dzīvā prece, vergi, kas bija pārvesti uz kuģiem un nosūtīti uz Ameriku. Mēs vēlamies, lai bērni zina savas saknes.

Mans uzvārds ir  Mitčell, bet vīra uzvārds Pemberton. Bet visi zina, ka mūsu īstie uzvārdi bija pavisam savādāki.  Mēs tos nezinām, bet Conti-Kent palika. Šī ir saikne ar mūsu Āfrikas pagātni. Mēs uzskatām, ka, tāpat kā ebreji varētu atgriezties uz Izraēlu, tāpat arī bērniem ar Āfrikas saknēm vajadzētu apmeklēt Āfriku. Vismaz, lai redzētu savas saknes. Jo nezinot savu pagātni nav nākotnes. Un caur to var redzēt pašu Dievu. Kā es jau teicu, ja Dievs nebūtu ar mūsu senčiem, mēs būtu iznīcināti. Tās ciešanas, kuras bija jāpārcieš imigrantiem no Āfrikas vai Karību jūras reģiona, Amerikā, bija briesmīgas. Bet, paldies Dievam, viņi izdzīvoja. Ja tā nebūtu es ar jums šodien varētu arī nerunāt. Es iedomājos, savus vec- vec- vec- vecākus, kuri pārdzīvoja to visu personīgi, tie bija izvesti uz Rietumiem, pārdoti verdzībā, kalpoja, lai apmierinātu saimnieku iegribas. Un tā, šodien es esmu šeit.

- Ļaujiet man uzdot vēl dažus jautājumus. Jūs esat ne tikai dziedātāja, bet arī sludinātāja. Vai jums ir kāda veida attiecības ar citām popmūzikas zvaigznēm Apvienotajā Karalistē un citās valstīs? Es domāju ar neticīgajiem izpildītājiem. Un kādi ir viņu attieksme pret kristietību? Ko viņi saka? Vai arī tie, visbiežāk ir ateisti?

- Es domāju, ka patiesi veiksmīgu izpildītāju patiesi tic Dievam. Viņi praktizēt ticību savā dzīvē, ir iemācījušies, ka Dievs ir labs.  Ceļš uz panākumiem nav viegls. Un pa ceļam ir daudz pārbaudījumu. Es bieži viņiem stāstu par Dievu, un vairumā gadījumu cilvēki ir ieinteresēti. Es sniedzu viņiem liecību, ka Dievs ir labs. Protams, mana dzīve ir daudz atšķirīgāka, par daudzu zvaigžņu dzīvi, jo es neesmu šovbiznesa pārstāvis. Man nekad neesmu cietusi no „zvaigžņu slimības”…

- Es domāju, ka veiksme Jums bija negaidīta …

- Jā. Es domāju, ka tā bija dāvana no Dieva. Tā bija svētība.

- Tātad jūs uzskatāt, ka “Boney M” panākumi – tas bija no Dieva?

- Jā! Bet es nepiederu pie kategorijas zvaigznēm, kas tiek veidotas TV kameru priekšā, lai tikai sniegtu intervijas un saņemtu atzīšanu. Es negāju uz naktsklubiem, lai nākamajā dienā par mani rakstītu ziņās. Es domāju, ka mana reputācija ir balstīta tikai un vienīgi uz manu staigāšanu ar Dievu.

- Jūsu vīrs ir arī producents. Kas Jums viņš ir pirmajā vietā: mīlošs laulātais, vai stingrs producents?

- Mans vīrs sākotnēji gribēja būt aktieris, un pat sāka savu karjeru. Mēs tikāmies ar viņu Minhenē Vācijā, un gadu vēlāk mēs precējāmies. Un, ziniet, dzīve bieži vien diktē, kur mēs ejam – pa labi, vai pa kreisi. Un tad, viņš pieņēma lēmumu atstāt savu karjeru un palīdzēt man. Sakarā ar grupas “Boney M”, izaugsmi un panākumu man bija vajadzīga palīdzība un to sniedza mans vīrs.  Viņš bija kopā ar mani turneju laikā. Mēs vienmēr esam kopā. Viņš dara to, ko es pati nespēju izdarīt. Savukārt, ārpus skatuves, es daru, ko viņš nevarētu izdarīt bez manis.

- Pastāstiet ar ko nodarbojas Jūsu bērni?

- Mums ir trīs bērni. Aaron – ir vecākais dēls. Viņš ir žurnālists un studēja reklāmas nozari. Viņš absolvējis Kingston universitāti.  Turklāt viņš raksta dziesmas un grāmatas. Otrais dēls – producents. Nodarbojas ar hip-hop. Arī viņš ir mūziķis un dziesmu autors. Viņa vārds ir Tuan. Meita strādā kā mākslinieks-dizainers. Tas ir saistīts ar arhitektūru. Un viņa dzied. Nesen dzemdēja mūsu mazdēlu. Šis ir mūsu pirmais mazbērns. Mans vīrs un es esam kā septītajās debesīs.

- Vai Jūs nevēlaties, lai par Jums sarakstītu grāmatu? Es esmu pārliecināts, ka tas daudzus interesētu

- Es esmu runājusi ar vienu izdevēju par šo tēmu. Redziet, stāsts par manu dzīvi galvenajos dzīves momentos ir pilna ar garīgām lietām, jo tas ir ne tikai stāsts par pop-dīvu ar laimīgām beigām. Man vajag atrast piemērotu izdevēju. Plus, man ir vajadzīga palīdzība, jo manā dzīvē pārklājas ticība, mūzika un vēsture. Ja mēs atradīsim tādu izdevniecību, kas vēlas strādāt kopā ar mani un manu dēlu, tad, arī šāda grāmata parādīsies.

- Bez tam, Jums ir daudz interviju. Arī tās var pievienot.

- Tieši tā!

__________ Intervija krievu valodā

Лиз Митчелл, солистка группы “Бони М”: “В моей жизни были ошибки, но Господь всегда поднимал меня”

Autors Juris Paiders:

Pagājušajā nedēļā sarīkoju nelielu eksperimentu. Aicināju studentus iepazīties ar 26. novembrī publiskotu izteikumu: „Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.”

Lūdzu studentus izteikt minējumus, kādu notikumu sakarā ir pausta šī atziņa?

Lielākā daļa aptaujāto viennozīmīgi pauda viedokli, ka šādi tiek raksturota korupcijas cauraustā Latvijas lielā biznesa un būvniecības sistēma, kas ir atsegusies atmaskojošās informācijas straumē pēc Maksimas lielveikala sabrukšanas. Vairāki no aptaujātajiem izteicās, ka šie vērtējumi sakrīt ar to, kā viņi izprot valsts pārvaldes bezatbildību, kad peļņas un naudas diktāta dēļ netiek ievērotas pat elementāras drošības un vesela saprāta normas…

Tikai attiecīgais teksts nav fragments no viedokļu apmaiņas par Zolitūdes traģēdijas dziļākiem cēloņiem, bet gan rindkopa no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma Evangelii Gaudium.

Evangelii Gaudium pamudinājumu nodod Latvijai

Novembra sākumā Latvijas plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka pāvests Francisks apustulisko pamudinājumu Evangelii Gaudium ticīgajiem pirmo reizi nodos caur Latvijas pārstāvja rokām. Tā patiešām notika. 24. novembrī – dienā, kad Latvija sēroja par Zolitūdes katastrofas upuriem – pāvests pasniedza šo dokumentu Liepājas diecēzes bīskapam Viktoram Stulpinam, bet 26. novembrī notika dokumenta oficiālā atvēršana.

Tikai, ja par faktu, ka bīskaps no Latvijas saņem šo vēstījumu, informēja ļoti daudzi, tad vēstījuma saturs līdz plašākai sabiedrībai nav nonācis.

Iespējams, tas ir tāpēc, ka vienā no katoļu baznīcas pamatdokumentiem ir pausta tik skarba kritika pret tirgus ekonomiku un kapitālisma sistēmu, kura pat pārspēj Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina pausto.

Var teikt, ka pāvests Francisks ir pārtraucis gandrīz gadsimtu ilgo katoļu baznīcas atbalstu vai vismaz neitralitāti attiecībā uz sistēmu, ko pie mums dēvē par brīvo tirgu.

Katoļu baznīcas izlīguma beigas ar kapitālismu ir relatīvi jauns vēstures fenomens. Piecpadsmit gadsimtus katoļu baznīca nepieļāva augļošanu. Kristiešu baznīcas ar desmit baušļiem (īpaši ar devīto un desmito bausli) alkatību un neapvaldītu mantkārību definē kā vienu no smagākajiem netikumiem (grēkiem). Kā sanāca, ka kristīgās baznīcas lielākās autoritātes pārtrauca kritizēt tās kapitālistiskās iekārtas (tirgus ekonomikas) izpausmes, kuras reliģija uzskata par ļoti netikumiskām?

Lielā mērā katoļu un pareizticīgo baznīcu attieksmē lūzums notika pēc Krievijas 1917. gada revolūcijas. 1917. gadā Krievijā pie varas nāca Komunistiskā partija, kura bija agresīvi ateistiska, vēršoties pret visām reliģijām. Kristīgo mocekļu skaits, kāds tika pieredzēts PSRS tās pastāvēšanas vēstures pirmajos trīsdesmit gados, bija pasaules vēsturē līdz šim kaut kas nepieredzēts. Priesteri un ticīgie, kas nepakļāvās padomju diktatūras prasībām, bet centās uzturēt sirdsapziņas brīvību un ticības autoritāti, tika nomocīti un nogalināti. Tas ļāva Padomju Savienību pamatoti uzskatīt par ļaunuma impēriju. Ļaunuma impērija, kas vērsa smagas represijas pret ticīgajiem, vienlaikus bija galvenais tirgus (kapitālistiskās) ekonomikas kritiķis pasaulē. Ja kristīgās baznīcas aukstā kara laikā piekoptu skarbu kritiku pret tirgus ekonomikas netikumiem, tad to varētu uztvert kā atbalstu padomju sistēmai, kā savdabīgu atbalstu padomju antireliģiskajai nostājai. Atteikšanās no tirgus ekonomikas lielāko netikumu kritikas bija morāls kompromiss, kuru pieņēma lielākās kristiešu baznīcas 20. gadsimtā. Pat pretēji. Rietumu pasaule aukstā kara laikā kļuva par vajāto reliģiju aizstāvi, un no reliģijām, kuras atbalstīja, tika gaidīta solidaritāte, vēršot kritiku pret padomju sistēmu. Pāvests Jānis Pāvils Otrais PSRS sistēmas demontāžu vērtēja kā daudz svarīgāku par katoļu baznīcas morālo pienākumu veidot pretsparu tiem netikumiem, kurus rada tirgus ekonomika. Šajā laikā katoļu baznīca koncentrējās uz cīņu ar ateismu un pienācīgi nenosodīja nevienlīdzības, alkatības un mantkārības uzvaras gājienu visā Rietumu pasaulē un bijušajā PSRS ietekmes telpā.

Bija jāpaiet ceturtdaļgadsimtam pēc PSRS sabrukuma, līdz pāvests Francisks pasludināja atteikšanos no 20. gadsimta morālā kompromisa. Pāvests Francisks: „Mēs izveidojām jaunus elkdievus. Zelta teļa pielūgsme ir atjaunojusies jaunā un nežēlīgā formā, kas izpaužas kā naudas kults un vispārcilvēciskus mērķus neizvirzoša bezpersoniska ekonomiska diktatūra. Globālā krīze, kas skārusi finanses un ekonomiku, ir atsegusi nevienlīdzību un to, ka izzūd patiesas rūpes par cilvēkiem, kuri ir degradēti līdz primitīvai patērētāju masai.”

Pretsparu jāveicina arī valstij

Vienīgais laicīgais spēks, kas var apturēt visu vērtību upurēšanu tirgus ekonomikai, ir valsts un tās pienākumi. Pāvests aicina aizlūgt, lai veidotos tāda politisko līderu paaudze, kas spēs pretoties tirgus ekonomikas tirānijai: „Esošo sociālo nelīdzsvarotību ir radījusi ideoloģija, kas aizsargā absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tā rezultātā tiek noliegtas valstu tiesības, kuru pienākumos ietilpst rūpes par kopējo labumu, izmantot visas kontroles formas. Tādējādi ir radusies jauna tirānija, ārēji nepamanāma un visai bieži pat virtuālā tirānija, kas vienpusēji un bez žēlastības uzspiež savus likumus un spēles noteikumus.”

Fantastiski, bet tieši Romas pāvests, nevis desmitiem Nobela prēmijas laureātu, vērš uzmanību uz problēmu, ka daudzas no tirgus ekonomikas dogmām neiztur zinātnisku pārbaudi, bet ir uzskatāmas par ideoloģiska rakstura apgalvojumiem, kuriem nav pamatojuma faktos: „Daži cilvēki turpina joprojām aizstāvēt teoriju, kas apgalvo, ka labklājība pārplūst no augšas uz leju, ka ekonomiskā izaugsme, kuru balsta brīvais tirgus, neizbēgami nodrošinās lielāku vienlīdzību un visaptverošu līdzdalību visā pasaulē. Šī tēze, kura nekad nav argumentēti pierādīta ar faktiem, izsaka primitīvu un naivu ticību ekonomiskās varas dievišķumam, ticību dominējošo ekonomisko sistēmu sakrālām iespējām.” Pāvesta jaunā doktrīna nav katoļu baznīcas pēkšņa pievēršanās marksismam. Romas pāvests ir spēris izšķirīgu soli, lai katoļu baznīca atteiktos no 20. gadsimta uzspiestajiem morālajiem kompromisiem, un aicina laicīgo varu veidot taisnīgāku sabiedrību nevis debesīs, bet zemes virsū!

Avots: katedrāle.lv

Novembris ir īpašs mēnesis. Tas ir lūgšanu un pārdomu mēnesis. Šajā mēnesī apmeklējam kapsētas, savu tuvinieku un draugu kapavietas. Šajā mēnesī pieminām kritušos karavīrus.

Vienlaicīgi mums ir iemesls arī priekam. Šajās rudenīgajās novembra dienās, tālajā 1918. gadā, mūsu valstī ausa neatkarības gaisma.

Atslēgas vārdi, kuri saistās ar šiem svētkiem, ir “Tēvzeme” un “brīvība”. Vārdi, kas ir ierakstīti brīvības piemineklī Rīgā.

Vārds “Tēvzeme” veidojas no vārda Tēvs. Tēvzeme ir mūsu tēvu zeme. Tā ir mantojums, dārgums. Pirmais Tēvs ir Dievs. Viņš visu ir radījis: redzamās un neredzamās lietas. Tas ko Dievs radīja, kā saka Radīšanas grāmata Bībelē, bija labs. Dievs teica Abrahamam: “Pacel savas acis un paskaties no tās vietas, kur tu esi (…) visu zemi, ko tu redzi, Es došu tev un taviem pēcnācējiem uz mūžiem!” (Rad. 13, 14- 15) Mums Dievs deva Tēvzemi – Latviju. Zemi, kurā dzīvojam – no Baltijas jūras līdz Zilo ezeru zemei. Arī kultūru, valodu un ticību. Te mēs dzīvojam – visādu amatu un kalpojumu cilvēki.

Neatkarība un brīvība ir lielas dāvanas, bet vienlaicīgi liels uzdevums un vēl lielāks pārbaudījums.

Pravietis Osejs pirmajā lasījumā brīdināja Izraēliešus no maldiem, no kalpošanas elkiem. Šie elki ir ne tikai cilvēku darināti dievekļi, bet tā ir kalpošana visam, kas nav Dievs, nav patiesais Dievs. Un šķiet, ka pēdējo gadu notikumi mums var likt aizdomāties, vai tik arī mūsu zemē nebija sākusies kalpošana kādam dieveklim, no kura daudzi nav brīvi vēl tagad un vēl ilgi nebūs brīvi. Daudzi šīs nebrīves dēļ ir spiesti braukt prom no savas zemes. Tādēļ rodas jautājums: Vai esam izturējuši šo pārbaudījumu?

Apustulis Pāvils mums atgādina, ar ko Dievs mūs ir apdāvinājis: caur Jēzu Kristu Dievs mūs ir pieņēmis par saviem bērniem. Un tas pats Pāvils māca, ka jādzīvo šīszemes Tēvzemē, lai iemantotu debesu Tēvzemi. Ir jābūt skaidrā prātā, prātīgiem, gudriem, ticīgiem, mīlošiem un pacietīgiem. Jāizvairās no pļāpāšanas, apmelošanas, bet jāmāca citiem labais. Vīriem jāmīl sievas un sievām vīri, jāmīl bērni un jāmāca viņiem cieņu pret vecākiem, jādara viss, kas ceļ, kas veido šīszemes Tēvzemi un tuvina debesu Tēvzemei. Tālāk vēstulē Galatiešiem Pāvils uzskaita tādus miesas darbus kā netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas. Pēc tam skaidri norāda: “Tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.” (Gal.5,19- 21) Citiem vārdiem sakot – viņi nodarīs kaitējumu šīszemes Tēvzemei un neieies debesu Tēvzemē. Neatkarība ir nepadošanās ienaidniekam - Dieva pretiniekam. 1946. gadā bīskaps un moceklis Boļeslavs Sloskāns, kura 120 dzimšanas dienu šogad svinējām, teica: „Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadsimtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst.”

Kristus evaņģēlijā aicina ikvienam būt par labu augsni Dieva Vārdam, lai kalpotu vispirms savai zemei, tautai un arī Dieva Valstībai. Šim Vārdam mūsos ir jānes attiecīgie augļi - katram pēc spējām. Neskatoties uz nesakārtotību daudzās dvēselēs, kas vēl aizvien ir vērojama gan kā ilgo ateisma sārņu atstātās sekas, gan kā pārprastās brīvības sekas, mēs tomēr raugāmies nākotnē ar cerību. Mums aizvien jālūdz Dievs un jāstrādā. Ticībā mēs sadarbojamies ar Dievu radīšanas darbā. Dievs bez mitas gaida uz sadarbību. Kas ir gatavs sadarboties, tas izmanto ikvienu iespēju, lai celtu skaistāku un laimīgāku valsti. Daudzas mūsu paaudzes ir izlējušas savas asinis par Tēvzemi, lai tā varētu būt neatkarīga, lai visi varētu dzīvot mierā un strādāt tās labklājībai. Arī mūsu nostājai jābūt tādai kā, par to runā Kristus evaņģēlijā: „Kam ir ausis, lai klausās.” Tas nozīmē, ka katram jāieklausās sevī, lai zinātu par savām dāvanām, kuras ir saņēmis, lai tās nestu attiecīgos augļus personīgam un kopīgam labumam un jāklausās Dieva Vārdā, lai varētu izvērtēt savas izvēles un iet pareizajā virzienā.

Bet neba uz gavilēšanu vien mūs mudina šodienas notikums. Kādā brošūrā “Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. gadā” ir teikts: „Mums tūliņ jāvelk svētdienas svārki nost un jāstājas pie sūra darba.” Mūsu laikos nebūt nav viegli nepadoties alkoholisma, lētu izpriecu, demoralizācijas, ātru un ne visai godīgu ienākumu kārdinājumam. Grūti ir apliecināt savu ticību atmosfērā, kurā valda visatļautība un nevēlēšanās uzupurēties. Pat ar vistuvākajiem nav viegli runāt par ticību vai uzaicināt uz kopīgu lūgšanu.

Ja Dievs pieļauj mums krīzes un ekstremālas situācijas, tad varbūt tādēļ, lai mobilizētu mūs drosmei. Viņš zina mūsu vājās puses, mūsu noslieces uz kompromisiem un puspatiesībām. Tādēļ pārbaudījumu ugunij jāatmodina mūsos varoņi. Miera laikos ļaujamies viegli pievilties un piekrist dažādiem kompromisiem. Pārbaudījumu laikā cilvēks zaudē ilūzijas un sāk visu redzēt ar neparastu skaidrību. Ekstremālās situācijas atmodina mūsu varonīgos instinktus un drosmi. Taču daudz vērtīgāk ir būt varonīgiem ne tikai ekstremālas situācijās, ne tikai nāves brīdī, bet arī ikdienā, parastas situācijās - darbā, skolā vai ģimenē. Tad, pateicoties mūsu nostājai, dzīve sāks mainīties.

Tādēļ šodien, mūsu valsts svētku dienā, lūgsimies, lai mēs katrs savā vietā pēc labākās sirdsapziņas un ar visu savas sirds labestību un mīlestību pildītu savus pienākumus lielākam Dieva godam un mūsu valsts labklājībai.

Tagad, kad pagājuši 25 gadi kopš Latvijas Brīvības cīņām, varam atskatīties, ka šīs cīņas bija tikpat nopietnas, riskantas un dramatiskas kā 1918. gadā, uzskata žurnālists un kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

Turpinot uzklausīt cilvēkus par Latvijai tik nozīmīgajiem svētkiem un to, ko mums māca vēsture, lai nākotnē nepieļautu līdzīgas kļūdas, šoreiz intervija ar D. Īvānu, kurš bijis atmodas laika aktīvists, laikraksta “Literatūra. Māksla. Mēs” redaktors, Rīgas domes deputāts, kā arī apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Mums jāsaprot, ka, paejot zināmam laikam un nomainoties paaudzei, šī brīvība ir jāizcīna no jauna. Protams, Trešās atmodas laikā mums tas bija vieglāk, jo varējām pakāpties uz 1918. gadā izcīnītās valsts pamatiem, un mums bija, pēc kā līdzināties. Arī tām paaudzēm, kas sekos mums, ir drošs balsts un pamats, un to Trešās atmodas laikā izdarīja Tautas fronte – iedibinot parlamentārismu, tiesiskumu valstī, atjaunodami arī valsts neatkarību.

– Vai mēs varam justies droši par savas valsts pastāvēšanas nākotni?
– Latvija, pievienojoties Eiropas Savienībai un NATO, sev ir nodrošinājusi lielāku drošības pakāpi, kāda Latvijai iepriekš vēsturē nav bijusi, bet mums ir jāapzinās, ka tas viss ir trausls.

Mums visu laiku ir jāpieliek kaut neliels ķieģelītis Latvijas valsts veidošanā, tā to būvējot lielāku un stiprāku. Tagad ir pienācis tas brīdis, ka mūsu galvenā ēka, kas ir valsts Satversme, ir jānostiprina un jāpabeidz, jo mēs zinām – Latvijas Republikas dibinātāji pieņēma nepilnīgu Satversmi.

– Kādēļ toreiz tika pieņemta šāda Satversme?
– Toreiz jautājumi, ko mēs tagad pārrunājam, likās pašsaprotami. Normālā sabiedrībā varētu dzīvot arī bez Satversmes, bet pie nosacījuma, ka ir vienota valsts, kurā ir nostiprinājušās vienotas normas un uzskati.

Jau toreiz Latvijas Republikas Augstākā padome 4. maijā, balsodama par neatkarīgu valsti, saprata, ka Satversme, ko mēs atjaunojam, nav pilnīga. Jau tad Tautas frontes valdē esošais jurists Elmārs Bišers izvirzīja priekšlikumu, ka ir jāizstrādā gan Satversmes priekšvārds, gan cilvēktiesību sadaļa.

Mēs tomēr redzam, ka pēc referenduma par otro valsts valodu Latvijā ik palaikam notiek mēģinājumi sagraut to, kas 25 gados šeit ir radīts. Tie ir mēģinājumi sagraut gan demokrātijas, gan tiesiskuma, gan neatkarīgas Latvijas valsts pamatus.

– Vai Egila Levita izstrādātā preambula spētu palīdzēt nostiprināt latviešu tautas pamatvērtības?
– Šis Satversmes priekšvārds patlaban ir viens no fundamentālajiem likumiem, kas ne tikai spētu nostiprināt mūsu pamatvērtības, bet arī garīgi var nostiprināt mūsu pārliecību par to, kas mēs šeit Latvijā esam.

Latvijas valsts tika veidota no nulles, arī tās likumi. Manuprāt, Latvijai pirmie gadi bija ļoti grūti – mēs sākām iejusties brīvu cilvēku lomās, lēnām pieradām, ka dzīvojam brīvā valstī. Turklāt tobrīd nekas nelika domāt par to, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu pamatlikumu.

Un tad nāca pēdējie satricinājumi mēģināt destabilizēt šo valsti un sabiedrību. Un tas viss nāk no kaimiņos esošas lielvalsts režīma puses, kura nekad nav atmetusi un slēpusi savus mērķus, ka Baltijas valstis ir viņu vēsturiskā sastāvdaļa.

Esošā Latvijas Satversme ir nepilnīga, kas ļauj destabilizējošiem režīmiem pazemot mūs. Valodas referendums bija ar mērķi mūs pazemot. Jau no sākuma bija zināms, ka šie cilvēki neko nepanāks. Mērķis bija pazemot latviešus kā tautu, kā arī pazemot Latvijas mazākumtautības, tām uzspiežot šo vienu – krievu valodu, kas padomju režīmā bija starpnacionālās saziņas līdzeklis ar priviliģētām tiesībām.

– Vai mēs kaut kā varējām izvairīties no šī referenduma par otro valsts valodu?
– Droši vien nekas tāds nenotiku un mēs līdz šādam pazemojumam nebūtu nonākuši, ja būtu šis Satversmes priekšvārds. Egils Levits ir uzrakstījis ļoti lielisku priekšvārdu. Starp citu, viņš bija arī viens no tiem, kas rakstījis arī 4. maija deklarāciju, un par to čekisti viņu pat izraidīja no valsts.

Ja mūsu Saeima būtu gatava jau tūlīt apstiprināt preambulu tādu, kāda tā ir, es to atbalstītu, un uzskatu, ka tur nekas nav labojams. Protams, var diskutēt par dažādiem jēdzieniem un terminiem, bet tas ir mūsu Saeimas deputātu darbs.

– Cik svarīgi ir preambulu jeb Satversmes priekšvārdu pieņemt Saeimai?
– Šo Satversmes priekšvārdu ir svarīgi pieņemt, lai nostiprinātu mūsu pašu kā tautas pašapziņu. Mēs Tautas frontes muzejā esam ierakstījuši Džina Šārpa (pasaules vardarbīgās pretestības pētnieks) teicienu par Baltijas valstīm: “Tās bija viņu cīņas un uzvaras, un nevienam viņi nav pateicību parādā.”

Un preambula arī parāda, ka neviens mums neatkarību nav dāvinājis. Tā ir nopelnīta un izcīnīta. Preambula ir, lai mēs nevienam vairs neatļautu valstisko būtību kādam apdraudēt.

– Cik pareizi ir tas, ka mēs pieļaujam diskusijas par preambulas pieņemšanu, jo runa ir par pašsaprotamām lietām?
– Daudz diskutēt nevajadzētu, jo katram, kas mīl, ir cīnījies un cīnīsies turpmāk par Latviju, ir pilnīgi skaidrs, ka diskusijas nav vajadzīgas. Šos strīdus provocē kaimiņu režīms, kas grib sagraut Latviju. Ir nepārtraukti mēģinājumi organizēt cittautiešus, tieši krievvalodīgos, pret Latvijas valsti. Tas tādēļ, ka daudzi no viņiem pat neapzinās, ka Putina režīma pārnākšana Latvijā nozīmētu arī viņu dzīves līmeņa un drošības pasliktināšanos.

Latviešiem un cittautiešiem pastāvēt līdzās mierīgā, stabilā un demokrātiskā valstī ir šī latviskā valsts, par kuru runāts preambulā. Tāpēc arī lielākā daļa šo kontraversālo diskusiju ir izprovocētas. Lai gan ar nožēlu jāsaka, ka mēs redzam arī dažādus latviešus, kas ir pret latvisku Latviju. Piemēram, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš kritizē šo preambulu, jurists Aivars Enziņš, kurš mēģina boikotēt, un to ļoti labi redz mūsu ienaidnieki un nekautrējoties izmanto. Vēl viens, kuru atļāvos pieminēt Latvijas Universitātes diskusijā, – Zaļbiksis. Viņam bija jautājums: “Ko mums tā preambula dos?” Var atbildēt tikai to, ka maizi un izpriecas šis Satversmes priekšvārds noteikti nesola, ko viņš, iespējams, cer sagaidīt. Preambula dos to, ka mēs sargāsim un vairosim valsts labklājību, kā arī cilvēku pašapziņa celsies.

– Latviešu tauta bijusi gana pacietīga, vērojot, kā krievvalodīgie uzvedas. Vai mums nevajadzēja šo pacietību nolikt malā brīdī, kad radās jautājums par valodas referenduma ierosināšanu?
– Valodas referendumu mēs pieļāvām tādēļ, ka pietrūka stingrāka likuma mūsu konstitūcijā. Domāju, ka Saeimai uzreiz vajadzēja pieņemt lēmumu par likumu, kas neļautu ņirgāties par latviešu tautu. Tāpēc ir pienācis pēdējais laiks to labot.

Man šķiet, šī būs labā mācība, ka jābūt modriem pret pašu svētāko, kas mums ir. Vēl kaut ko līdzīgu mēs pieļaut nedrīkstēsim.

– Vai sabiedrība pašlaik novērtē, kas tika darīts, lai Latvija būtu brīva un neatkarīga valsts?
– Man liekas, ka ikdienā to neviens nenovērtē. Mūs audzināja kā oktobrēnus un pionierus, lai mēs aizmirstu to, kas esam. Tagad, pēc šiem 25 gadiem, kad tika dibināta Tautas fronte, pamazām sāk atgriezties tā apziņa, par ko mums vajadzētu lepoties – pirmā brīvvalsts, kas tika iegūta ar asinīm, un otrā brīvvalsts, kuras atgūšanā arī, protams, neiztika bez asinīm. Šī ir cīņa, ko apbrīno visa pasaule un ar ko mums vajadzētu lepoties.

– Vai pastāv iespēja, kad Latvijā sabiedrība varētu būt reiz vienota, latvieši ar krieviem neķildosies, un krievi beidzot Latviju pieņems kā savu valsti?
– Jau padomju laikos ekonomiskie emigranti, kas devās uz Baltijas valstīm, meklēja labāku dzīvi, un ar laiku viņi sevi vairs nedēvēja par krieviem, bet par baltiem ar zināmu lepnumu. Ir, kas reāli apzinās, ka, Latvijai pazaudējot savu latviskumu, zaudētāji būs arī viņi.

Mēs redzam, ka no Krievijas režīma puses ir spiediens šiem cilvēkiem sacelties pret nacionālajām vērtībām, jo Krievijai, redzot, kur Latvija virzās, paliek arvien lielākas bailes, ka mēs pavisam izslīdēsim no viņu ietekmes. Protams, ir arī vecā režīma tīkotāji, kas nav atmetuši cerības atjaunot impēriju, un viņu cerība ir divkopienu valsts, kas ir viegli satricināma. Taču šī divkopienu valsts dziļākajā tās nozīmē nav izveidojusies.

Gan demogrāfiskie rādītāji, gan sabiedrības noskaņojums ir par sliktu divkopienu valstij, līdz ar to šī divkopienu valsts tiek mākslīgi uzturēta, provocēta, taču drīz nebūs neviena, kas to uzturētu. Viens no divkopienas valsts pamatelementiem ir divas politiskās telpas un divas kultūras telpas, un tieši šo pamatelementu mums nav. Arī valodas barjera kļuvusi vēl mazāka, jo procentuāli latviešu valodas īpatsvars lēnām pieaug. Mums ir svarīgi, ka latviešu valoda ir galvenā aprites valoda.

Mums ir jāvadās pēc lozunga, ko mums Tautas frontes laikā atgādināja M. Vilsons: “Ne soli atpakaļ! Ja kaut vienu soli mēs esam pagājuši uz priekšu, mēs vairs nedrīkstam atkāpties atpakaļ.” Tādēļ mēs vairs nedrīkstam atkāpties no Satversmes priekšvārda.

– Mums ir demokrātiska valsts, ko arī izmanto ārējie spēki. Kā mēs varētu norobežot demokrātiju no visatļautības?
– Šo robežu vienmēr ir grūti nošķirt. Demokrātija un tiesiskums jāsaglabā, bet mēs nedrīkstam graut tautas pamatus, jo mūsu likumi paredz, ka mēs nevaram veicināt nacionālo naidu, savukārt otra puse to visu laiku cenšas darīt. To centās darīt arī interfronte atmodas laikā.

Mēs nevaram vienmēr paļauties uz demokrātiju tādā vairākuma apziņā, jo tauta ir manipulējama ar reklāmas trikiem ar propagandas aģentūru darbu. Un kaut kādā veidā šo saprātu palīdz noturēt garīgie līderi, garīgā elite. Pašlaik garīgā elite pagājusi nedaudz malā, lai gan Levita kungs ir spēris soli šajā virzienā un vismaz konstitucionāli novilcis tās robežas, kuras ir uzskatāmas par demokrātiju.

– Vai ir vēl kaut kas, ko vajadzētu uzlabot Latvijā?
– Mums vajag uzlabot izglītības līmeni, vajag stingrāku izglītības sistēmu. Protams, tie būtu lieli budžeta ieguldījumi. Vēl mums obligāti ir jāuzlabo aizsardzība. Mēs NATO no IKP 2 % vietā maksājam 0,9 %. Šis maksājums steidzami ir jāpanāk 2 % apmērā. Mums vajag aizsardzību, jo mēs paši nevaram sevi pasargāt. Tā vien šķiet, ka valdībā katrs, velkot to budžetu uz savu pusi, lai nodrošinātu gardāku maizi un labākas izpriecas, novērš uzmanību no tā, ka mums sava brīvība ir pienācīgi jāaizstāv.

Šīs ir tās lietas, par ko vajadzētu domāt šī sasaukuma deputātiem, un vēl jo vairāk nākamā. Es nesaku, kas viss ir slikti, bet šīs lietas ir savstarpēji saistītas.

– Vai mēs neesam par ātru pielaiduši varai klāt krievvalodīgos politiķus? Vai nav pienāci laiks latviešu politiķiem apvienoties, jo, iespējams, nākamās vēlēšanas var būt izšķirošas?
– Tā rotaļa, kas ir politikas vidē, kļuvusi pārāk bīstama tautas eksistencei. Spilgts piemērs ir Ukraina un Gruzija, kur straujiem soļiem tiek sagrauts tas, ko viņi ir sasnieguši līdz šim.

Pēc padomju laika režīma cienītāju izteikumiem, mēs esam nākamie sarakstā, jo mūsu ienaidnieks saprot, ka Latviju būs visvieglāk ievainot tādēļ, ka mēs bijām vissliktākajā stāvoklī, kad atbrīvojāmies no padomju varas. Viņi arī apzinās to, ka ar visām trim Baltijas valstīm reizē nevar tikt galā. Sagraujot Latviju, nepiecelsies arī Lietuva un Igaunija. Tas būtu traģiski, ja mūsu politiķi to nesaprastu, lai gan reizēm šķiet, ka tiešām nesaprot.

Man liekas, tas ir daudzu sapnis, ka mūsu partijas apvienotos nākamajās vēlēšanās un mēs zinātu, par ko balsot, bet, visticamāk, būs pretēji, un nodibināsies vēl jaunas partijas, kas vēl vairāk sašķels mūsu balsis. Es ieteiktu neuzticēties šīm jaundibinātajām partijām un labāk izvēlēties starp vecajām to saprātīgāko.

Varbūt tautai vajadzētu uzņemties iniciatīvu un likt politiķiem apvienoties – likt aizdomāties par to, vai viņi spēs tautai paskatīties acīs, ja pie varas nonāks šī brīža opozīcija, bet viņi savu ambīciju dēļ nav varējuši apvienoties pat uz brīdi?

Es negribētu piedzīvot to brīdi, ka pēc 25 gadiem mēs runāsim – mums bija neatkarīga valsts bet vairs nav. Bet, lai cik bēdīgi būtu, tas viss ir reāli. Mēs jokojamies ar uguni savu privātu interešu un ambīciju vārdā.

Tautas frontes laikā šis brīdinātājs bija Tautas fronte un pirms tam radošā inteliģence, rakstnieki, mākslinieki. Grūti teikt, vai vajag visiem apvienoties un parādīt to pareizo virzienu. Tagad jau cilvēkiem vajadzētu domāt pašiem, ar veselīgu instinktu.

Labs paraugs bija LU organizētā diskusija par Satversmes priekšvārdu, kurā tika sarīkota zinātniski intelektuāla diskusija, kurā piedalījās ne tikai jurisprudences speciālisti, bet arī sabiedrības pārstāvji. Un tas jau nedaudz atgādināja Trešās atmodas laiku, kad cilvēki mēģināja atrast vienu kopsaucēju un mēģināja arī pārējiem parādīt to pareizo ceļu, kas nemaz nav viegli.

Vairums domā par to, ko nākamajā dienā nopirkt veikalā, nevis par to, kas notiks pēc gada, diviem vai divdesmit pieciem.

– Kas ir tas, ar ko jūs lepojaties Latvijā?
– Es lepojos ar saviem bērniem un mazbērniem, jo tas nozīmē, ka mēs pastāvam. Es lepojos ar savu ģimeni un dzimtu, un, manuprāt, ar to katram latvietim būtu jālepojas.

Es lepojos ar to Latviju, ko mēs esam saglabājuši. Latviju kā tēlu, kā dabas Latviju, jo man atmodas laikā viens cilvēks teica: “Tu vari pārvērsties par sivēnu, bet to, ka tu izglābi Augšdaugavu un tās cilvēkus, kas tur dzīvo, tas paliks uz visiem laikiem.” Mēs būtu cita tauta, ja mēs būtu pieļāvuši Augšdaugavas appludināšanu.

Mums jālepojas ar saglabāto Latvijas zaļo tēlu un tās neizcirstajiem mežiem, jo ik gadu civilizācija soļo uz priekšu. Mums mazāk jālepojas ar to, ko mēs uzceļam, bet vairāk jālepojas ar to, ko spējam saglabāt neuzceļot.

Vēl es lepojos ar to, ka Latvija ir brīva, un to tā īsti var novērtēt manas paaudzes cilvēki, kuri ir izdzīvojuši padomju režīmu, jo mēs pat sapņos nevarējām iedomāties, ka pēc 25 gadiem mums būs elementāra, sava brīvība. Pašlaik mēs esam atguvuši cilvēcisko brīvību un varam droši kurnēt savā virtuvē, un mūs neviens nesodīs. Mēs esam brīvi, mums ir sava valsts, sava armija.

Tagad es varu 18. novembrī aiziet uz 11. novembra krastmalu ar mazbērniem un apskatīties, kā manas valsts armija parādē maršē, mūsu karavīri, nevis svešie. Domāju, ka tas ir tas, ar ko mēs varam lepoties.

Lai kādas ekonomiskās neveiksmes būtu bijušas, mēs varam lepoties ar Latviju kā valsti ar milzīgām iespējām. Ja mēs kļūdāmies, mēs šīs kļūdas varam labot atšķirībā no impērijām, kuras, ja kļūdās, – sabrūk.

Kā nelielu ieskatu mūsu slaveno latviešu strēlnieku kristīgajā praksē piedāvāju fragmentus no 2004. gadā publicētā raksta “Strēlnieku garīdznieku darbības atspoguļojums latviešu veco strēlnieku vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā “Latviešu strēlnieki”" (“Militārais apskats” Nr. 119, 18. – 40. lpp.).

Pirms tiek tuvāk apskatīta garīdznieku iesaistīšanās karavīru atbalstā, jāpiezīmē, ka karavīru dzīvesveids jau bija kristīgs – dienu noslēdza vakara junda, kuras laikā karavīri izpildīja Krievijas himnu “Dievs svētī ķeizaru”, Latvijas nacionālo himnu “Dievs, svētī Latviju” (jāpiezīmē, ka mūsu himnas izpildīšana varēja radīt un reizēm radīja dažādus sarežģījumus), baznīcas korāli “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” un skaitīja Tēvreizi. Pēc divām latviešu izdziedātajām lūgšanām vācieši atpazinuši latviešus (6. Tukuma strēlnieku bataljonu), kad tie nomainīja krievu vienības.

Jau 1916. gadā tika uzsākta latviešu strēlnieku bataljonu, kas jau bija palielināti līdz astoņām rotām katrā, pārveide par tāda paša nosaukuma divbataljonu pulkiem. Tika sastādītas reorganizācijas pavēles, kas nosacīja arī to, ka pulkam ir savs štata mācītājs. Algas likmē luterāņu armijas mācītājs tika pielīdzināts pareizticīgo prāvestam. Par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka mācītāju 1916. gada 22. oktobrī nozīmēts P. Apkalns.

Ceremoniāli svarīga bija karavīra zvēresta došana, tajā neiztrūkstoša bija garīdznieku klātbūtne, jo zvērēja Dievam un valdniekam. Piedāvājam divu zvērastu aprakstus.

Pirmais bija Daugavgrīvas bataljona zvēresta došana. “Tika nostādīta rota, tās vidū ar baltu galdautu apklāts galds, uz kura atrodas krusts un Jaunā Derība. Pirmais runā pulka komandieris. Snieg. Komandieris mudina karavīrus uz drosmi un varonību. Pēc savas runas komandieris komandē uz lūgšanu, un visi noņem cepures. Vispirms pareizticīgo priesteris ar krustu un Jauno Derību nosvētī un nozvērina pareizticīgos. Šo zvērestu pavada lielgabalu un šauteņu goda zalves. Tad zvērestu dod luterāņi un to vada luterāņu mācītājs. Paceltām rokām viņš lēni atkārto zvēresta vārdus, kurus pavada lielgabalu zalves.” (no “Jaunāko Ziņu” Nr. 55, 1916)

5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona zvērests notika 1916. gada februāra sākumā Rīgas Jaunā svētās Ģertrūdes baznīcā un to vadīja mācītājs P. Apkalns. Mācītājs sprediķoja par I vēstules korintiešiem 16. nodaļas 13. pantu: “Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (vecajā tulkojumā: “Esiet kā vīri!”). Šie vārdi – “Esiet kā vīri!” – tik ļoti ietekmējuši strēlniekus, ka tapuši par bataljona un vēlāk pulka devīzi. Tie tikuši pat ierakstīti karogā, kad zemgalieši pārgāja lielinieku pusē.

Svinamajās dienās bija paredzēti dievkalpojumi. Atzīmēts, ka II Latviešu strēlnieku brigādē tos vadīja luterāņi P. Apkalns, F. Šmitchens un pareizticīgais A. Jansons. Pēc dievkalpojuma notika karaspēka parāde. Mācītāji deklamēja dziļi pārdomātus sprediķus.

Gatavojoties lielākajām strēlnieku kaujām – Ziemsvētku kaujām, uzsvērta strēlnieku gatavošana fiziski un arī morāli. Notika strēlnieku gatavības pārbaudes skates – parādes, kur arī piedalījās mācītāji, piemēram, 1916. gada 9. decembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka skate, kurā runā mācītājs P. Apkalns. Pēc divām dienām, 1916. gadā 11. novembrī, Mellužos rīkots dievkalpojums (5. un 6. pulkam) par godu bataljonu pārveidei par pulkiem. Sprediķi sacīja P. Apkalns, aizlūgumu lasīja pareizticīgais mācītājs V. Ceriņš ar kori, kuru vadīja viens no virsniekiem. Šis dievkalpojums vēlāk tika atzīts par garīgo iesvēti vēlākajām kaujām.

Ir aprakstīts mācītāja P. Rozenberga vadītais dievkalpojums Bulduros (kaujas darbības tiešā tuvumā) 7. Bauskas strēlnieku bataljona karavīriem 1916. gada 27. septembrī un mācītāja P. Apkalna vadīta iesvētību dievkalpojuma ceremonija 1916. gada 19. novembrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka pozīcijās. Šajā dievkalpojumā tika iesvētīti astoņi strēlnieki.

Garīdznieki minēti no kaujas lauka ievainoto nogādes punktā, kur sniegta reliģiskā palīdzība karavīriem, kas to lūguši. Īpaša vērība pievērsta karavīriem, kas atradās tuvu nāvei.

Izpratni par mācītāju ieguldījumu kaujas panākumos liecina arī I Latviešu strēlnieku brigādes komandiera “karstā pateicība daudzajiem virsniekiem” un arī mācītājiem – pareizticīgajam V. Ceriņam un luterānim P. Apkalnam – par paveikto Ziemsvētku kaujās. Mācītājs P. Apkalns tika apbalvots ar Jura krustu un vēlāk arī ar Lāčplēša ordeņa III šķiru, jo 1917. gada 26. janvārī devies ar sanitāro auto pie 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka, bet mašīnai trāpīja granāta un tā apgāzās. Par spīti tam P. Apkalns turpināja ceļu kājām. Lāčplēša ordeņa pasniegšana pamatota ar līdzdalību Ziemassvētku kaujās.

Priecīgi aizlūdza arī par uzvarām, piemēram, 6. Tukuma strēlnieku pulkā 1916. gada 18. maijā notika pateicības aizlūgums par dāvāto uzvaru, kuru vadīja pareizticīgo mācītājs A. Jansons, kurš trīs dienas iepriekš bija sacījis pateicības lūgšanu un uzrunu arī 8. Valmieras strēlnieku pulkā.

Par strēlnieku reliģisko vajadzību nodrošināšanu rūpējās arī Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja, kas iedalīja tam atsevišķus līdzekļus un organizēja mācītāju nonākšanu strēlnieku vienībās.

Lielai daļai strēlnieku bija vairāk nacionāli patriotisks kristietības skatījums. Vairāki strēlnieki uzsver P. Apkalnu kā ļoti labu mācītāju. Luterāņu mācītāju P. Apkalna, V. Maldoņa un pareizticīgā mācītāja A. Jansona sprediķi tika slavināti kā praktiski un laicīgāki par citu mācītāju sprediķiem. Tiek minēti arī kādi konflikti starp mācītāju un strēlniekiem (atzīmēts, ka kāds Ziemeļfrontes mācītājs X [vārdā netiek saukts] sludinājis pārāk reliģiozi, tādēļ strēlnieki viņu sabotēja).

Nozīmīga liecība par kristīgās aprūpes izpratni ir slavenās 5. Zemgales strēlnieku bataljona komandiera 1916. gada 17. jūlijā plkst. 15 sacītā runa Piņķu Nikolaja baznīcā, kad viņš no kanceles uzrunāja savus strēlniekus pirms kaujas Smārdes iecirkņa frontes sektorā. Šī epizode parādās arī Aleksandra Čaka grāmatā “Mūžības skartie”.

Tūlīt pēc Ziemsvētku kaujām 3. Kurzemes pulka karavīriem bija iespēja doties pie privātās grēksūdzes pie mācītāja P. Apkalna.

Tautiskais un kristīgais atbalsts strēlniekiem lielākajā vairumā bija latviešu pilsoniskās kārtas auglis, tad šis atbalsts izsīka līdz ar latviešu strēlnieku pievēršanos sociāldemokrātu un komunistiskajām idejām 1917. gada pirmajā pusē.

Noslēdzot šo, tolaik baznīca un kristīgā prakse bieži bija tik pašsaprotama, ka netika pārlieku izcelta. Protams, bija arī ticības pretinieki, bet tie bija mazākumā. Tāpēc tas vien, ka baznīca un ticība nav minēta pārlieku daudz, vēl nenozīmē, ka tā nebija integrāla mūsu senču dzīves sastāvdaļa.

Pēdējos gados mūsu valstī samilzusi problēma par jauno psihoaktīvo vielu jeb tā dēvēto legālo narkotiku tirdzniecības un lietošanas apjomu. Tādējādi Latvija ierindojas trešajā vietā aiz Īrijas un Polijas. Kā liecina Nacionālā veselības dienesta pētījums, tās pamēģinājuši vairāk nekā seši procenti respondentu vecumā no 15 līdz 24 gadiem.

LKR/TV „Atklāti par patiesību” – Alkohola un legālo narkotiku lietošana jauniešu vidū.

Jau vairākus gadus Saeima un ministrijas „groza” likumus, lai tirgoņus izskaustu, bet nesaprotamu iemeslu dēļ neveiksmīgi. Pirms gada Rīgā legālo narkotiku maisījumus varēja nopirkt 20 vietās, tagad to skaits dubultojies.

Pēc šāda sabiedrības spiediena policija cenšas atrast jebkādus tirgotāju pārkāpumus, lai viņus sodītu kaut vai par ugunsdrošības noteikumu pārkāpumu vai nepareizi noslēgtiem darba līgumiem ar pārdevējiem. Bet tas kiosku darbību neaptur. To īpašnieki veikli sakārto visus papīrus.

Redzot policijas un valsts bezpēcību Dažādos portālos internetā veidojas domubiedru grupas, kas, gatavojas saviem spēkiem šos kioskus iznīcināt dedzinot un demolējot.

Šogad 23.februārī stājās spēkā divi normatīvie akti - grozījums likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” un Ministru kabineta noteikumi Nr.843 ”Grozījums Ministru kabineta 2005.gada 8.novembra noteikumos Nr.847 “Noteikumi par Latvijā kontrolējamajām narkotiskajām vielām, psihotropajām vielām un prekursoriem“”, ar kuriem Latvijā šo kontrolējamo vielu sarakstos ieviestajai ģenēriskajai sistēmai tika noteikti vielu iedalījuma apmēri. Tādējādi vienlaikus tika aizliegtas vairāk nekā 200 jaunu vielu.

Papildinot šo regulējumu, Saeima steidzamības kārtībā 17.oktobrī pieņēma grozījumus likumā ”Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”, kas, pirmkārt, definē jaunas psihoaktīvas vielas jēdzienu, otrkārt, nosaka: “Ar Slimību profilakses un kontroles centra lēmumu uz laikposmu līdz 12 mēnešiem no lēmuma spēkā stāšanās dienas var aizliegt vai ierobežot tādu jaunu psihoaktīvu vielu vai tās saturošu izstrādājumu izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu, pārsūtīšanu vai izplatīšanu, kuras nav iekļautas Latvijā kontrolējamo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru sarakstos un par kurām iegūta informācija no Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēmas vai saņemts tiesu ekspertīžu iestādes atzinums par jaunām psihoaktīvām vielām. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas oficiālajā izdevumā  “Latvijas Vēstnesis” .”

Iekšlietu ministrija izmaiņas likumā uzskata par lielu soli pareizā virzienā. Jāpiebilst, ka likuma grozījuma pieņemšana norisinājusi nesteidzīgi. Lai grozījumus sagatavotu ministrijās un pieņemtu Saeimā, bija vajadzīgs gads!

Daudzi kritizē likuma grozījumus uzskatot, ka tas neatrisina situāciju. Piemēram, Rīgas pašvaldības policija izmaiņas sauc par bezjēdzīgām. Uz legālo narkotiku paciņām nav rakstīts to ķīmiskais sastāvs. Tāpēc pierādīt, kuri ir kaitīgie maisījumi un kuri ne, būs tikpat neiespējami kā šobrīd.

Sabiedriskā nostāja un aktivitātes

Rosina aizliegt pārdot „legālās narkotikas”

Biedrība „Street Basket” savākusi 2 721 parakstu zem aicinājuma Latvijā aizliegt pārdot mazumtirdzniecībā sintētiskos kanabinoīdus un dabīgas izcelsmes apreibinošas vielas.

Atklāta vēstule ar šādu aicinājumu adresēta Saeimai, prezidentam, premjeram, Lielo pilsētu asociācijai un Pašvaldību savienībai. Iniciatīvas autori atsauci liek uz Jaunzēlandes likumiem, kur ar normatīviem aktiem sintētiskie kanabinoīdi pirms tirdzniecības jāpakļauj tādiem pašiem testiem kā farmācijas preparāti. Un, tikai pierādot realizējamās vielas nekaitīgumu, tās tiek piedāvātas patērētājam, ierobežojot to tirdzniecību personām līdz 18 gadiem un aizliedzot to tirgot tirdzniecības centros, veikalos un degvielas uzpildes stacijās.

Vēstulē teikts: „Mēs uzskatām, ka vienīgais iespējamais risinājums „legālo” narkotiku tirdzniecības izskaušanā ir vispār aizliegt pārdot mazumtirdzniecībā sintētiskos kanabinoīdus un dabīgas izcelsmes apreibinošas vielas, izņemot oficiālās farmācijas produktu izplatīšanas vietas – aptiekas.”

Vēstuli parakstījuši Rīgas vispārizglītojošo skolu audzēkņu vecāki, skolu darbinieku un citi iedzīvotāji.

Parakstu vākšana: Pasargāsim mūsu bērnus no „legālām” narkotikām

„Latvijas pilsētu ielās arvien biežāk sastopami apdulluši, neadekvāti jaunieši. Nepilngadīgas personas brīvi un neierobežoti var iegādāties sintētiskās narkotikas saturošas vielas. Aicinām rast situācijas risinājumu, veicot grozījumus likumos, lai apturētu “legālo” narkotiku nokļūšanu mazumtirdzniecībā,” stāsta parakstu vākšanas iniciators Jānis Galakrodznieks.

Viņš uzskata, ka Sintētisko narkotiku pielīdzināšana narkotiskajām un psihotropām vielām ļaus pārtraukt to nekontrolētu un nesodītu izplatīšanu pusaudžu vidū, tādā veidā apturot mūsu jaunās paaudzes morālo un fizisko degradāciju.

PARAKSTIES!

Valstsvīri „groza” likumu „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”

Latvijas Republikas 11.Saeimas rudens sesijas sestā sēde 2013.gada 10.oktobrī

Informāciju sagatavoja saeima.lv

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību”.

Deputāts Arvils Ašeradens.(VIENOTĪBA).

Tā mērķis ir – operatīvi apturēt jaunu psihoaktīvu vielu izplatību valsts teritorijā, kamēr kļūst zināms to ietekmes uz veselību riska novērtējums. Līdzšinējā prakse paredz aprites aizliegumu tikai tām psihoaktīvajām vielām, kuras ar Ministru kabineta noteikumiem iekļautas Latvijā apstiprinātajā kontrolējamo psihotropo vielu, zāļu pirmajā, otrajā vai trešajā sarakstā.

Procedūra, lai iekļautu veselībai bīstamās vielas šajos sarakstos, ir diezgan piņķerīga un laikietilpīga lieta, ko labprāt savās interesēs izmanto veikli tirgoņi, izplatot dažādas aizvien jaunu un jaunu apreibinošu vielu kombinācijas, kuras bieži vien tiek nosauktas par augu mēslojamiem līdzekļiem, pīpju tīrāmajiem vai vienkārši par vīrakiem. Latvijā pēdējo piecu gadu laikā apritē ir identificētas aptuveni 30 jaunas vielas, Eiropas Savienības telpā tādu ir aptuveni 150. Pētījumi rāda, ka pamatā šo jauno vielu patērētāji meklējami vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem (iespējams, ir arī jaunāki), kurā šo vielu lietošanu apliecina vairāk nekā 6 procenti.

Iespējas viegli sintezēt jaunas vielas apvienojumā ar interneta mārketinga iespējām rada priekšnoteikumus šo vielu izplatībai līdz šim neredzētā tempā, un ātrums, ar kādu šīs vielas izplatās, ir liels izaicinājums pašreizējai likumdošanas procedūrai.

Vienlaikus ir jāatzīst, ka šo veselībai bīstamo vielu izplatība nav tikai Latvijas problēma vien, šai problēmai ir globāls raksturs. Eiropas Savienības valstis ar šo problēmu cīnās atšķirīgi – gan aizliedzot šaubīgo vielu izplatību ar veselības ministra īpaši operatīvu lēmumu, gan iekļaujot šīs vielas ārkārtas sarakstā uz 12 mēnešiem, gan aizliedzot vielu apriti ar patērētāju tiesību regulējumiem.

Latvijas scenārijs paredz šādu risinājumu: vispirms likumprojekts liedz paplašināt termina „jaunas psihoaktīvas vielas” definīciju,

kā arī paredz to, ka Slimību profilakses un kontroles centrs pieņem operatīvu lēmumu – uz laiku līdz 12 mēnešiem aizliegt konkrētās vielas apriti, kamēr tiek analizēta tās ietekme. Pagaidu aizliegumam varēs pakļaut arī tās vielas, kuru apriti neregulē citi Latvijā spēkā esošie normatīvie akti (piemēram, par zāļu un ķīmisko vielu apriti). Slimību profilakses un kontroles centra lēmumu varēs apstrīdēt un pārsūdzēt atbilstoši Administratīvā procesa likumā noteiktajai kārtībai.

Tāpat likumprojektā noteikta Valsts policijas un citu izmeklēšanas iestāžu rīcība ar jaunām psihoaktīvajām vielām gadījumos, ja pagaidu aizlieguma laikā viela tiek iekļauta kādā no Latvijā kontrolējamo vielu sarakstiem, un gadījumos, ja lēmums par pagaidu aizliegumu pēc noteiktā termiņa zaudē spēku un viela netiek iekļauta kontrolējamo vielu sarakstā.

Likums arī paredz, ka privātpersonai būs tiesības un pienākums pašai labprātīgi nodot šo vielu, kura atrodas pagaidu aizliegumā. Mehānismu paredzēts izmantot ārkārtas gadījumos, kad strauji pieaug kādas nereglamentētas vielas izplatība, bet ir nepieciešams papildu laiks, lai precīzi noteiktu ar vielu saistītos riskus.

Deputāte Inga Bite. (RP).

Šī nav pirmā reize, kad mēs šīs Saeimas laikā šeit runājam par tā sauktajām legālajām narkotikām, un mēs redzam, ka sabiedrībā šī problēma ir pietiekami aktuāla un pietiekami izplatīta. Kioski ar draudīgajām vai aicinošajām – droši vien, kā nu kuram – varavīksnes krāsām ir redzami šur tur Rīgā, un dēļ procedūrām, kas šobrīd, kā pareizi Ašeradena kungs aprakstīja, ir nepieciešamas, lai kādu vielu izņemtu no apgrozības, iedzīvotāji jau ir sākuši šo problēmu risināt paši, demolējot vai citādā veidā uzbrūkot šiem kioskiem. (No zāles dep. J.Ādamsons: „Pareizi dara!”)

Viennozīmīgi, šie kioski ir jāiznīcina – tādā veidā, ka tie ir jāaizver, nevis jādedzina vai kā citādi jāpārkāpj likums.

Mēs esam jau pieņēmuši grozījumus likumā „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”, ieviešot ģenērisko sistēmu; tas faktiski mums ir atļāvis aizliegt vairāk nekā 200 jaunu psihoaktīvo vielu. Tajā pašā laikā diemžēl ir jāsecina, ka šo vielu izgudrotājiem it nemaz nerūp patērētāju veselība. Tieši pretēji! Līdz ar to tiek izgudrotas arvien jaunas, jaunas un jaunas vielas.

Tāpēc papildus šai jau pieņemtajai ģenēriskajai sistēmai ir nepieciešama šī lēmumu pieņemšanas kārtība, kas ļautu vielu, tiklīdz ir aizdomas par tās kaitīgumu, ar lēmumu izņemt no aprites. Savukārt pēc tam jau viss pierādīšanas process būtu tādā situācijā, kurā šī viela vairs nav apritē.

Šobrīd daļa Latvijas jauniešu – un, kā Ašeradena kungs jau pareizi norādīja, to ir vairāk nekā 6 procenti – rīkojas ļoti paradoksāli: tā vietā, lai saudzētu savu veselību un izvairītos no nezināmām un nepārbaudītām vielām, šie jaunieši ar spītu, gandarījumu un pašapmierinātības sajūtu iegādājas tā sauktās legālās narkotikas un saka: „Jūs mums neko nevarat padarīt! Mēs nepārkāpjam likumu.”

Man gribas uzrunāt šos jauniešus. Mīļie cilvēki! Domājiet par savu veselību, domājiet par savu nākotni un rēķinieties ar to, ka tās ķīmiskās vielas, kuras ir šajās tā sauktajās legālajās narkotikās, nav ne pārbaudītas, ne vispār kādā veidā ir iespējams paredzēt šo vielu ietekmi gan tuvākajā, gan, ļoti iespējams, arī tālākajā nākotnē!

Mēs daudz diskutējam par to, kādas vielas ir pieļaujamas vai nav pieļaujamas pārtikā, cik slikti ir stabilizētāji, garšas pastiprinātāji un cik kaitīgas ir dažas vielas, kas ir atrodamas plastmasas iepakojumos. Un tas ir pareizi, jo mums ir jāsargā sava veselība. Taču vēl jo vairāk mums būtu jārūpējas par to, lai savu veselību saudzētu mūsu bērni.

Tāpēc es, pirmkārt, aicinu atbalstīt šo likumprojektu. Un, otrkārt, gribu aicināt arī Veselības ministriju pievērst vairāk uzmanības sabiedrības informēšanai par šo jautājumu, lai jaunieši saprastu un apzinātos ne tikai to, ka tas ir stilīgi – izdarīt kaut ko kādam aiz muguras, bet tomēr arī saprastu, ka svarīgas ir rūpes par savu veselību.

Deputāts Andrejs Elksniņš. (SC).

Aplūkojot konkrēto likumprojektu, ko ir iesniegusi Iekšlietu ministrija, ir jānorāda uz vairākām pamatproblēmām.

Pirmā no tām, ar kuru mēs visi saskaramies un diemžēl izjūtam arī uz sevis, ir tā, ka šis likumprojekts pēc tā iesniegšanas no Ministru kabineta līdz Saeimai ir nācis trīs mēnešus. Līdz ar to parlaments nevarēja ķerties pie darba un izstrādāt… izvērtēt minēto normu atbilstību.

Otrais jautājums pie šī paša ir tāds, ka piedāvātais regulējums faktiski paredz, ka ar Slimību profilakses un kontroles centra lēmumu uz laika posmu līdz 12 mēnešiem no lēmuma spēkā stāšanās dienas var aizliegt vai ierobežot jaunu psihoaktīvu vielas… Faktiski risinājuma minētajai problēmai nav.

Kāpēc? Tāpēc, ka prakse – pakaļdzīšanās pēc jaunām psihoaktīvām vielām – ir notikusi līdz šim un arī turpināsies. Veselības ministrijas un Iekšlietu ministrijas pārstāvji bezgalīgi un neizbēgami būs spiesti meklēt ikdienā tās vielas, ņemt paraugus, bet laika sprīdis, pirms mēs saņemsim informāciju no Eiropas agrīnās brīdināšanas sistēmas, kura arī ir birokrātisks mehānisms… lai kāda viela tur nokļūtu vai, piemēram, ekspertīzes atzinuma saņemšana par to, ka tā ir jauna psihoaktīva viela, it īpaši ņemot vērā finansējumu tiesu ekspertīžu centriem, aizņems vismaz divus trīs mēnešus. Tas nozīmē, ka laikā, kamēr viela tiks izņemta un notiks jebkāda veida tās aizliegums, ko faktiski pašreiz piedāvā Iekšlietu ministrija, paies divi vai trīs mēneši, iekams tiks izvērtēts pagaidu aizlieguma piemērošanas faktiskais pamatojums. Tas ir punkts numur viens.

Punkts numur divi. Kamēr Valsts policijas un Veselības ministrijas amatpersonas šīs vielas izņems, tad, ņemot vērā to praksi, ko ir piedzīvojusi visa Eiropa, kur ir konstatētas 150 jaunas vielas, tirgotājiem nekādu ierobežojumu, lai šo vielu izņemtu no aprites, nav. Es gribu jums norādīt, ka patiesībā likumdevējs un arī izpildvara šajā situācijā pieļauj fundamentālu kļūdu. Mēs cīnāmies pret vielām, bet mums patiesībā ir jācīnās pret vietām, kurās šīs vielas tiek tirgotas. Un es atgādināšu jums, ka šāda veida uzņēmējdarbība, ko īsteno vairāki komersanti, ir nepieņemama.

Kāpēc? Tāpēc, ka, pirmkārt, šīs sabiedrības tiek reģistrētas Uzņēmumu reģistrā. Otrkārt, Valsts ieņēmumu dienestā tās saņem atļaujas un maksā nodokļus valstij par to, ka tās šīs vielas pārdod faktiski bērniem. Treškārt, ikvienas jaunas vielas būšana sarakstā, tās izņemšana, provocēs citas jaunas vielas ienākšanu tirgū, par kuru ne Iekšlietu ministrijas, ne Veselības ministrijas amatpersonām nebūs nekādas informācijas.

Es piedāvāju, kā vērsties pret vietām, kuras nav atkarīgas no pašvaldībām, ņemot vērā Eiropas Komisijas direktīvas attiecībā uz pašvaldību ierobežotām iespējām ietekmēt konkrētu tirdzniecības vietu darbību, bet vērsties pret tām ar likumdošanas iniciatīvu, kas ļautu gan Iekšlietu ministrijas, gan arī pašvaldības amatpersonām, pašvaldības policijas amatpersonām, pieņemt lēmumus, lai konkrētās tirdzniecības vietās attiecībā uz konkrētiem komersantiem tiktu pieņemts pagaidu aizliegums nodarboties ar šāda veida uzņēmējdarbību. Un šajā situācijā, godājamie kolēģi, mēs nosūtījām šodien vēstuli gan Iekšlietu ministrijai, gan Veselības ministrijai, gan arī premjeram Dombrovskim, lai piedāvātu un iesniegtu priekšlikumus izpildvaras konkrētās problēmas risinājumam.

Valsts ir iemācījusies visnotaļ kontrolēt akcīzes preces, valsts ir iemācījusies veidot sarakstus, lai netiktu tirgotas kontrabandas preces, kā arī preces, kuru iegādē tiek pārkāptas autortiesības, bet attiecībā uz šo kategoriju valsts nudien ir bezspēcīga, un es neredzu pašreiz priekšlikumus, kuri varētu šo situāciju atrisināt.

Tāpēc, godājamie kolēģi, es aicinu tiešām izvērtēt šo jautājumu, it īpaši Sociālo un darba lietu komisijā, izvērtēt kopīgi ar vairākām institūcijām, gan ar Uzņēmumu reģistra pārstāvjiem, gan arī ar Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjiem. Valstī līdzekļu un resursu, lai šo rūpalu apturētu, ir pietiekami daudz. Bezjēgā skriet pakaļ, pašiem stimulēt citu jaunu vielu izstrādi, kuras ir daudz bīstamākas, – es neuzskatu, ka tas ir pats pieņemamākais risinājums.

Deputāts Kārlis Seržants. (ZZS).

Vēl piebildīšu pie tā, ko jau teica Elksniņa kungs un Ašeradena kungs.

Es Elksniņa kungam gribu teikt, ka tieši šobrīd Iekšlietu ministrijas Ekspertīžu centra rīcībā ir ļoti moderns narkotiku analizators. Un es domāju, ka tas termiņš varētu būt arī īsāks…

Bet viens termiņš, kuru es gribētu tomēr apstrīdēt, ir šāds. Tas ir 2.punkta 3.apakšpunktā. Ir noteikts, ka privātpersonai 10 dienu laikā ir jānodod šī viela policijā tad, kad tā ir ielikta šinī sarakstā. Nu, nezinu, vai kāds ir pavērojis darbībā šos punktus, bet es ar pilnu apņēmību uzņemos teikt, ka 10 dienu laikā šāds punkts mierīgi ļaus apkalpot vēl, atkarībā no vietas, 200 līdz 500 cilvēkus. Tāpēc mans priekšlikums noteikti būtu – un to es arī iesniegšu -, ka maksimums ir trīs dienas.

Es gan sliektos arī uz viedokli, ka varētu būt arī formulējums, ka tas jādara nekavējoties, jo šim komersantam vienmēr ir tā iespēja, ko Zaķa kungs vienā intervijā pateica, – viņš var arī šīs narkotikas nenest uz policiju, bet nolaist podā. (No zāles dep. A.Klementjevs: „Viņš par sevi stāsta?” Smiekli.) Tā ka tā nav nekāda problēma. (Starpsauciens no zāles.) Tas bija tad, kad par uzturēšanās atļaujām bija intervija televīzijā… ka grib nolaist podā budžetu.

Deputāts Igors Pimenovs. (SC).

Mēs turpinām skatīt likumprojektu par narkotiskajām vielām, kas patiešām tagad ir sabiedrības uzmanības centrā. Šis jautājums izskatās varbūt pat svarīgāks nekā budžeta pieņemšana, spriežot pēc tā telefona zvanu skaita, kurus es saņēmu gan no Rīgas, gan no ārpusrīgas, pat no Valmieras un no Kuldīgas.

Manuprāt, skatāmajā likumprojektā galvenajai figūrai ir jābūt tiesu ekspertīžu iestādei, nevis Slimību profilakses un kontroles centram. Tiesu ekspertīžu iestādei ir jāpieņem lēmums, vai šī konkrētā viela ir aizdomīga, vai tā ir indīga, vai to drīkst pārdot vai nedrīkst pārdot. Un, lai notiktu šī ekspertīze, ir jānodrošina policijai visas tiesības paņemt no tirdzniecības jebkuru vielu un šo vielu nodot tālākai izmeklēšanai, un pēc tam, kad lēmums būs pieņemts, lai seko šis aizliegums, lai seko šīs vielas ielikšana tajā sarakstā, kurš mums ir, -Latvijas sarakstā vai Eiropas Savienības uzturētajā sarakstā, jo tas jau vairs nav tik svarīgi. Bet viss, ko prasa mūsu vēlētāji, ir tas, lai reakcija uz šīm aizdomīgajām „narkotiskām vielām” (pēdiņās) būtu zibenīga, acumirklīga, citādi šī procedūra būs novilcināta un patiesībā nekāda labuma no šā likuma nebūs.

Galvenais – ir nodrošināt analīzi, un tamdēļ vajag atļaut mūsu policijai rīkoties ļoti ātri. Iedomāsimies, ka tā nav aizdomīga narkotiskā viela, bet tas ir spridzeklis. Vai policijai būs kāda lieka minūte vai lieks brīdis prasīt kādu atļauju no kādas citas iestādes, lai pienāktu pie šīs vielas vai pie šā spridzekļa un paņemtu to turpmākai analīzei vai padarītu šo konkrēto situāciju drošu sabiedrībai.

Es domāju, ka nekādu kavēkļu šeit nebūs. Par aizdomīgām vielām mēs vēl domājam. Es domāju, ka vārds „operativitāte”, kuru pieminēja ziņotājs pašā sākumā savā atzinumā, ir ļoti svarīgs. Bet, lai šī operativitāte būtu nodrošināta, ļoti svarīga – vēlreiz to saku! – ir ātra ķīmiskā analīze. Un es domāju, ka tieši šajā virzienā šis skatāmais likumprojekts ir maināms.

Deputāts Jānis Ādamsons. (SC).

Neapšaubāmi, ir ļoti svarīgi - vitāli svarīgi! -, lai mēs šodien atbalstītu šā likumprojekta pieņemšanu.

Ašeradena kungs teica, ka tas ceļš līdz lēmuma pieņemšanai jau ir, kā likums, ļoti garš. Jā, diemžēl! Bet diemžēl, Ašeradena kungs, VIENOTĪBAS frakcijas vairākums un arī Reformu partijas frakcijas vairākums pagājušogad neatbalstīja attiecīgus likuma grozījumus, kuri paredzēja saīsināt šo procesu un uzticēt visu šo lēmumu pieņemšanu Ministru kabinetam. Toreiz diemžēl mums pietrūka divu balsu.

Par dedzināšanu. Kāpēc tos kioskus dedzina? Ļoti elementāri! Es varu sirdī to atbalstīt vai neatbalstīt, bet dedzina jau tāpēc, ka valsts netiek galā ar šīm problēmām.

Jā, mēs paspērām pussolīti uz priekšu, acīmredzot Judina kungs pēc tam stāstīs, cik labi mēs izdarījām, ka pieņēmām likuma grozījumus, kuros ir runa par attiecīgu formulu un atvasinājumiem. Jā, arī tas ir devis pozitīvus rezultātus! Piemēram, nesen Bulgārijā tika konstatēta viela, kura ir atvasinājums. Mēs automātiski to varējām ielikt aizliegto vielu sarakstā.

Iestājas kriminālatbildība – tas ir pluss. Bet tas aptver tikai apmēram 60 procentus no visām narkotikām, kuras tiek lietotas, un to atvasinājumiem. Pieņemot šos grozījumus, tas mums dos iespēju cīnīties vēl ar kādiem 10 procentiem.

Kur ir tā problēma? Tā problēma jau nav tikai kioskos. Visas psihotropās vielas pārdod ne tikai kioskos, ne tikai legāli, bet… Ir ļoti daudzas arī legāli… arī lauksaimniecības preču veikalos diemžēl tās var iegādāties…

Neapšaubāmi, ir sperts solis uz priekšu. Bet uz ko es tomēr aicinu valdošo koalīciju? Varbūt, ja jūs atbalstītu savu valdību, kura jau pāris reižu ir iestājusies par to, ka jāsaīsina šis birokrātiskais process, lai varētu daudz ātrāk pieņemt šos lēmumus… Mūsu kaimiņvalstī Lietuvā visus lēmumus saistībā ar narkotiku liegumu pieņem veselības ministrs. Kāpēc mēs sarežģījam šo situāciju?

Deputāts Andrejs Judins. (VIENOTĪBA).

Man gribētos pirmām kārtām atgādināt, ka deviņdesmitajos gados likumā bija paredzēts: ja persona veic darbības ar konkrēti nosauktām narkotiskām vielām, par to ir paredzēta atbildība.

Mēs saprotam, ka var būt modifikācijas, var būt kaut kādas vielas, kas nedaudz atšķiras no attiecīgajām vielām. To ievērojot, mēs labojām likumu, pilnveidojām likumu – paredzējām, ka arī gadījumos, ja ir atvasinājumi, modifikācijas, proti, ja viela atbilst ģenēriskajai formulai… ka arī tajos gadījumos ir jābūt atbildībai. Šodien mēs varam spert nākamo soli. Lai izlemtu un atbildētu uz jautājumu, vai konkrētā viela, jaunā viela, ir narkotiska vai psihotropa vai tomēr nav, ir vajadzīgs laiks, bet, ja ir noteiktas aizdomas, ir svarīgi, lai mēs varētu rīkoties. Un likumprojekts, par kuru mēs tagad diskutējam, tieši risina attiecīgo problēmu. Proti, ja ir pamats uzskatīt, ka jaunā viela, teiksim, ir pieskaitāma attiecīgajai vielu grupai, tad var noteikt aizliegumu.

Vai tas ir pareizi? Neraugoties uz to, ka vairāki debatētāji pauda tādu viedokli, man nav sajūtas, ka Saeima to neatbalsta. Manuprāt, tieši mēs visi vienbalsīgi pieņemsim lēmumu. Tad par ko mēs debatējam?

Manuprāt, vairāki kolēģi nerunā tieši par attiecīgo likumprojektu, bet gan runā par citiem jautājumiem. Izskanēja viedoklis, ka ir svarīgi aiztaisīt ciet attiecīgos kioskus, veikalus un tā tālāk. Uz kāda pamata, cienījamie kolēģi, juristi? Lai aizliegtu kaut ko pārdot, pirmām kārtām mums ir jāpasaka, ka attiecīgā viela ir narkotiska, psihotropa vai ka to ir aizliegts tirgot, piemēram, turpmāko 12 mēnešu laikā. Tas ir pirmais solis! Ja tas ir izdarīts, bet kāds veikalnieks to ignorē un turpina tirgot, tad mēs varam runāt par viņa darbības apturēšanu.

Cienījamais Elksniņa kungs, cienījamā Bites kundze, vai tas jums nav saprotams? Jūs taču esat juristi! Un, ja tas ir saprotams, tad es aicinu kolēģus atbalstīt attiecīgos grozījumus, pieņemt lēmumu un strādāt tālāk. Bet, ja kāds neievēros attiecīgos noteikumus, tad mēs noteiksim administratīvo atbildību. Ja ar to nepietiek – arī kriminālatbildību.

Deputāts Kārlis Eņģelis (RP)

Legālo narkotiku izplatības sērga nav tikai Latvijas problēma. Tā ir globāla problēma! Un globālā sabiedrība tad arī meklē vienotus, koordinētus risinājumus un atbildes uz šiem izaicinājumiem, ko legālo narkotiku ražotāji un izplatītāji met varas pārstāvjiem.

Tātad ar šo likumprojektu Latvija pilnvērtīgi iesaistīsies globālajā cīņā pret šīm legālajām narkotikām. Likumprojekta pamatā ir Latvijas iestādes – Slimību profilakses un kontroles centra – pilnvarošana, balstoties uz to informāciju, kuru tā saņems no agrīnās brīdināšanas sistēmas, izdot rīkojumus par vielu izņemšanu no aprites, to ražošanas, transportēšanas un ievešanas aizliegumu. Un tas ir ļoti svarīgi, jo, kā jau minēja iepriekšējie runātāji, procedūra, lai vielas atzītu par bīstamām… šī riska novērtēšanas procedūra un tālāk arī normatīvo aktu pieņemšana ir pietiekoši gara un sarežģīta, taču Latvija nav vienīgā valsts, kas šos procesus veic. Un ne jau visas vielas, kas Latvijā varētu parādīties nākotnē, ir jaunas vielas. Daudzas no tām jau ir apritē citās valstīs, un citās valstīs šī vielu riska novērtēšanas procedūra jau ir izdarīta, tāpēc Latvijas iestādēm būs ļoti ērti paņemt informāciju no šīs agrīnās brīdināšanas sistēmas un, balstoties uz to, nekavējoties izņemt vielas no aprites.

Legālo narkotiku veidu skaits šobrīd ir ap 350 dažādām vielām. Tās ir tās vielas, par kurām informācija ir atrodama šinī sistēmā. Latvijā apgrozībā esošo vielu skaits nav tik liels, un tas nozīmē, ka mums noteikti ir nepieciešama pieeja šai datubāzei, kā arī pilnvarojums iestādēm izmantot šo informāciju, lai mums nav jātērē savs laiks un citi resursi, pierādot šo vielu kaitīgumu un risku.

Attiecībā uz ierobežojumiem komersantiem veikt komercdarbību, ja tie pārkāpuši noteikumus un izplata šīs aizliegtās vielas. To varētu veikt, bet tas noteikti nav galīgais risinājums, jo to var salīdzināt ar ierobežojumiem komersantiem, kas, piemēram, nakts laikā tirgo alkoholu. Arī viņiem uzliek ierobežojumu šiem veikaliem strādāt, turpināt darbību, taču mēs zinām, ka pēc laika vienkārši tiek nodibināta cita komercsabiedrība, cita SIA, kas tajās pašās telpās un ar to pašu personālu turpina veikt šīs darbības. Tā, ka komersantu ierobežošana būtu arī diezgan sarežģīta un noteikti nepilnīga atbilde uz šiem riskiem.

Attiecībā uz vienu komentāru, ko minēja Seržanta kungs, – par likumprojekta 3.panta trešo daļu… 3.punktu. Šis termiņš – 10 dienas – ir attiecināms nevis uz komersantiem, kuriem jau šī viela ir izņemta un kuriem var būt vēl kaut kādi krājumi… Un viņiem tad būs jānodod, protams, arī… Bet galvenais – šī savā ziņā deklaratīvā norma attiecas uz cilvēkiem, kuri varbūt ir izveidojuši mājās kaut kādus krājumus ar šīm vielām, kas pēc kāda laika tiek aizliegtas. Informācija par šo aizliegumu arī tiek publicēta oficiālajā izdevumā „Latvijas Vēstnesis”, un tad, saņemot šo informāciju, viņiem ir pienākums šīs vielas nodot Valsts policijas rīcībā, kur tās attiecīgi tiks uzglabātas un vēlāk pēc to bīstamības pierādīšanas arī iznīcinātas.

Tā, ka noteikti ir jāatbalsta šis likumprojekts. Tas nav galīgais risinājums, bet tas ir liels solis uz priekšu, lai nodrošinātu to, ka mūsu dienests var rīkoties operatīvāk. Protams, tas viņiem prasīs resursus, jā, tas prasīs cilvēkus, kas kontrolē, kas apstaigā šīs vietas, kas pēc saraksta vērtē izlikto preci un izņem visu to, kas šķiet aizdomīgs vai kas atbilst attiecīgajā informācijas sistēmā norādītajām vielām.

Balsošana: Par – 76, pret un atturas – nav.