Ārsts publicējis grāmatu par brīnumainu augšāmcelšanos, kurai pats bijis liecinieks
Ārsta Čelsijs Krendals no Palmbīčas medicīnas centra ir uzrakstījis grāmatu „augšāmcelšanās no mirušajiem: ārsta atskaite par brīnumu”,-ziņo spektrs.com/marcisjencitis.lv

2006. gada 20. oktobrī Krendala pacients, automehāniķis Džefs Markins nomira no smagas sirdslēkmes. Ārsts konstatējis viņa nāvi, turpat palātā aizpildīja visus nepieciešamos dokumentus un devās uz izeju. „Taču es vēl nebiju pārkāpis slieksni, kad jutu, ka Dievs man liek atgriezties un lūgt par šo pacientu”, – stāsta Krendals. Viņš vēl nodomājis, ka tas ir bezjēdzīgi, jo nāve jau bija iestājusies pirms 40 minūtēm un uz ķermeņa jau bija parādījušies līķa plankumi. Tomēr viņš paklausījis Dieva balsij. „Dievs, mūsu Tēvs, es raudu par šī cilvēka dvēseli. Ja viņš vēl nepazīst tevi kā savu Kungu un Glābēju, tad uzcel viņu no nāves Jēzus vārdā!” – viņš lūdza.
Kā atbilde lūgšanai bija doma vēlreiz izmantot defibrillatoru. Kad viņš bija to izdarījis, monitors uzreiz parādīja regulāru sirds ritmu. Markins atdzīvojās un dzīvo vēl šodien.
Patlaban Krendals vada sirds un asinsvadu transplantācijas programmu Palmbīčas sirds un asinsvadu medicīnas līnikā. Viņš strādā arī medicīnas centros „Labais samarietis” un „Jupiters”. Bez visa tā viņš lasa arī lekcijas par sirds pārstādīšanu, sirds slimību profilaksi un kardioloģisko aprūpi gados vecākiem ļaudīm.

Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs, viesojoties vizītē Turcijā, otrdien mudināja ievērot kristiešu minoritāšu tiesības, kas kļuvušas par nozīmīgu jautājumu Ankaras ceļā uz Eiropas Savienību (ES),-ziņo spektrs.com/LETA

Ar šādu aicinājumu augstais viesis nācis klajā pēc tikšanās ar Turcijas līderiem.
Galveno uzmanību amatpersonas gan veltījušas Vācijā valdošajām diskusijām par musulmaņu imigrantu, galvenokārt turku, integrāciju.
Vulfs uzsvēra, ka islāmticīgajiem Vācijā tiek nodrošināta reliģiskā brīvība, un mudināja musulmaņu valstis darīt vairāk kristiešu tiesību aizsargāšanā.
“Mēs sagaidām, ka kristiešiem musulmaņu valstīs ir tādas pašas tiesības publiski praktizēt savu ticību, apmācīt jaunos garīdzniekus un būvēt baznīcas,” uzrunā Turcijas parlamentam sacīja Vācijas prezidents. “Reliģiskā brīvība ir daļa no mūsu izpratnes par Eiropu kā uz vērtībām balstītu sabiedrību.”
Turcijā dzīvojošās kopienas, kas nav musulmaņi, galvenokārt pareizticīgie grieķi, armēņi un ebreji, nereti sūdzējušās par ierobežojumiem attiecībā uz īpašumtiesībām un teoloģisko izglītību.
Pret kristiešiem vērstie uzbrukumi, tostarp vācu misionāra slepkavība 2007.gadā un Turcijas Romas katoļu baznīcas galvas noslepkavošana jūnijā, raisījušas bažas, ka šajā valstī pieņemas spēkā naidīgums pret citu reliģiju pārstāvjiem.
Tikmēr, cenšoties mazināt spriedzi saistībā ar Vācijā nerimstošajām diskusijām par imigrantu integrāciju, Vulfs paziņoja, ka “mēs esam seni draugi. Lietu, kas mūs vieno, ir daudz vairāk, nekā to, kas šķir”.
Kā atzina Vulfs, integrāciju kavē gan imigrantu atkarība no sociālajiem pabalstiem un noziedzības līmenis, gan atteikšanās no izglītības.
Savukārt Vulfa Turcijas kolēģis Abdulla Gils aicināja Vācijā dzīvojošos tautiešus apgūt vācu valodu, vienlaikus arī uzsverot, ka tā vietā, lai “politiskā līmenī izmantotu integrācijas problēmu, visiem ir jāpalīdz rast tai risinājums”.
Diskusijās par imigrācijas lomu Vācijā iesaistījusies arī kanclere Angela Merkele. Augstā amatpersona atzina, ka mēģinājumi izveidot Vācijā multikulturālu sabiedrību ir cietuši pilnīgu neveiksmi.
No aptuveni 82 miljoniem Vācijas iedzīvotāju četri miljoni ir islāmticīgo. Turki veido lielāko etnisko minoritāti Vācijā, un to skaits šajā valstī mērāms ap 2,5 miljoniem. Lai gan imigrantu jaunākās paaudzes ir integrējušās Vācijas sabiedrībā, liela daļa turku tā arī nekad neapgūst vācu valodu un dzīvo noslēgtās kopienās.

2010. gada 23. oktobrī
plkst.14.00
G12 KONFERENCE
Kalpos:
Mācītājs Mārcis Jencītis
Draudzes Kristus Pasaulei slavēšanas grupa
Draudzes Kristus pasaulei deju grupa
Kristīgā rokgrupa Resq
Noslēgumā – PĀRSTEIGUMS!

Norises vieta: Rīgā, Zinātņu Akdēmijā, Akadēmijas laukumā 1

Vairāk info kristuspasaulei.lv

Daugavpils 10. vidusskolas 5. b klases audzēknei Jekaterinai Keirānei iekšlietu ministre Linda Mūrniece pasniedza Iekšlietu ministrijas goda rakstu par drosmi, apķērību, prasmi un pašaizliedzību, izglābjot trīs gadus vecu slīkstošu meiteni.
“Ar 10 gadus vecās Katjas rīcību lepojas gan ģimene, gan skola, gan pilsēta. Viņa ir parasta meitene, taču par to, ko viņa ir paveikusi, jāuzzina itin visiem,” Neatkarīgajai uzsvēra Daugavpils 10. vidusskolas direktore Inna Kirņičanska,-ziņo spektrs.com/nra.lv

“Jekaterina ir laba skolniece tāpat kā daudzi, taču ne katrs bērns nelaimes brīdī ir tik drosmīgs, lai spētu izdarīt to, ko vajag izdarīt, lai glābtu cilvēku. Katja ir labs paraugs citiem,” saka skolas direktore, piebilstot, ka mazā glābēja arī ikdienā ir atsaucīga, labvēlīga un draudzīga.
Todien bijusi karsta jūlija diena un daugavpiliešu iecienītās peldvietas pludmale bijusi cilvēkiem pilna. Turp atpūsties devusies arī Katja kopā ar mammu, brāli un vecmāmiņu. Kā atceras meitene, pēc peldes viņa izkāpusi krastā un nejauši ieraudzījusi, ka ūdenī dīvaini peld maza meitenīte. Šķitis, ka viņa rotaļājas, bet ar galvu uz leju. Vietā, kur atradusies meitenīte, ūdens Katjai bijis gandrīz līdz pleciem. Pieskārusies bērnam, Katja sapratusi, ka kaut kas nav kārtībā, jo meitenīte mēģinājusi vārgi saspiest viņas roku, un viss ķermenis sarāvies kamolā. Acumirklī novērtējusi situāciju, apķērīgā glābēja izvilkusi bērnu krastā, noguldījusi uz muguras un sākusi spiest ar plaukstām krūšu kurvi un vēderu, līdz no meitenes mutes un deguna sācis tecēt ūdens. Vēlāk Katja ūdenī atradusi meitenes glābšanas vesti, kura bijusi atpogāta. Izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas izglābto bērnu nogādājusi slimnīcā. Noskaidrojies, ka māte savu trīsgadīgo bērnu bija atstājusi pludmalē vienu, bet pati devusies uz krastmalas kafejnīcu.
Meitene pēc notikušā teikusi, ka nespējusi rīkoties citādi, ka viņas pirmā doma bijusi bērnu glābt. To, kā jāveic mākslīgā elpināšana, viņa bija redzējusi grāmatās un multiplikācijas filmās, par to bija runāts arī skolā, klasē.
Nozīmīga loma te bijusi arī ģimenei, jo vecāki abus bērnus – Katju un Arturu – audzina kristīgās tradīcijās, mācot līdzcietību, iejūtību un uzmanību.

Vakar, „Prieka Vēstī” dievkalpojums iesākās kā vienmēr pēc reglamenta, taču vēlāk virziens zināmi mainījās. Mācītājs Vilnis Gleške akcentēja domu par to, cik svarīgi cilvēkam ir neklibot ar vienu kāju garīgā nozīmē, vienu dienu kalpojot Dievam, bet otrajā jau šaubīties par izvēli,- ziņo spektrs.com

Dievkalpojuma laikā uz skatuves tika uznesti atribūti- galds ar trīs krēsliem un sofa. Mācītājs centās atveidot ainu darbībā, to kā tas varētu izskatīties ikkatra personīgajā dzīvē.

Mācītājs iesēdās sofā un teica: „Iestājas nakts!” Un zālē nodzisa gaisma. Kad tā tika atkal ieslēgta viņam abās pusēs sēdēja, tie, kas parasti ikkatra dzīvēs čukst ausīs. Vienā – labus nodomus un labas lietas, bet otā – ļaunus nodomus un sliktas lietas.
Droši vien katrs no mums var iedomāties to vadoties pēc savām izjūtām, bet šajā gadījumā vizuālais efekts tika panākts tik efektīvi, ka pat nācies secināt, vai kaut ko tādu būtu iespējams pat iedomāties?

Ziņas būtība: Divi eņģeļi, kas cīnās par cilvēka likteni. Viens ar glanci tērptā pelēkā, spīdīga auduma uzvalkā, staltu stāju un smalku uzvedību, bet par to otru skatuves tēlu… tas ir atsevišķs stāsts! Melnā ar kapuci tērptais, kurš savu lomu nospēlēja tā, šķiet, ka pat atpazīstamais komēdiju filmu atveidotājs aktieris Džims Kerijs tam „nepavilktu” līdz, viņš vienkārši ar visu savu „Masku” varētu atpūsties. Tā katra izpausme, mīmika un epizožu atveidošana klātesošos ieveda aizvien lielākā smieklu pasaulē. Uz mirkli varēja aizmirst, ka atrodies draudzē. Un drīz vien jau nojaust, ka nespēj vairs sekot līdzi, ko runā galvenais skeča varonis–mācītājs, kurš atveidoja cilvēku savās pārdomās. Vairs nebija svarīgi klausīties labās vēsts būtībā, jo otrās lomas izpildītāja aktierspēle, atsvēra visu runāto. Un var jau būt, ka galvenais varonis ir domājis, ka visa „sāls” ir tas, ko viņš runā, bet domājams, ka daži labi klātesošie uzskatīja, ka „sals” ir tajā, kā to pasniedz.

Galvenais varonis – stāstīja par „garā” pieaugšanas svarīgumu: Bībeles lasīšana un evanģelizēšana. Un tad, kad viens eņģelis atbalsta un priecājas par labo un pareizo izvēli, tad tas otrs – garlaikojas un nodarbojas ar blakus lietām, cenzdamies novērst uzmanību no cilvēka labo lietu īstenošanas. Izmantojot visu, kas iespējams un kā vēlāk izrādījās arī visu, kas nav iespējams sava mērķa realizēšanai. Piemēram, tumšais eņģelis izvilka no bikšu kabatām lielus lielgabarīta arsenālus – liela izmēra pulksteni ar kura palīdzību skaitīja laiku, cik galvenais varonis nejēdzīgi velta savu laiku Bībeles lasīšanā, kā arī vēlāk no kabatām izvelkot beisbola nūju ar kuras palīdzību centās izpaust negatīvas emocijas nepatīkamas situācijas laikā u.t.t. Tādējādi, liekot skatītājam uzdot liekus jautājumus, piemēram, kā no kabatām izvilkt ābolu vēl būtu saprotams, bet kurā brīdī parādījās beisbola nūja, nav bijis saprotams.

Tāda nu, bija programmas „nagla”, bet „odziņa” bija tad, kad dievkalpojums tika noslēgts ar nedzirdētu, bet jauku slavēšanas dziesmu valša ritmā.

Taču kā nu tur viss arī nebūtu, bet pēc redzētā skatītājus pie reālitātes nebija viegli atgriezt. Pieredzētais vēl ilgi glabāsies viņu atmiņā un smaids no lūpām tik viegli neizdzisīs.

Šogad apritēja 150 gadi, kopš baptisma dzimšanas Latvijā. Par baptisma izcelšanos Latvijā tiek uzskatīts 1860. gada 2. septembris, kad kristīja pirmos latviešu baptistus.
Zīmīgi, ka Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis ticis atkārtoti ievēlēts baznīcas vadītāja amatā, turklāt atklātā intervijā izsaka savas domas par politiku- ziņo spektrs.com/la.lv intervē žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Citi jūsu amata brāļi reizēm norobežojas no politikas – sak, nē, nē, mēs tikai Tam Kungam kalpojam. Vai jūs arī esat tik atturīgs?

– Tas ir jūtīgs jautājums. Ja dzīvojam demokrātiskā valstī, tad dīvaini klausīties bieži kultivēto viedokli, ka kristiešiem par politiskām lietām jāstāv klusu. Bet demokrātijā visiem ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums iesaistīties. Baznīca, protams, nav jāpārvērš par priekšvēlēšanu aģitācijas punktu un nav jāsāk nodoties kādas partijas kalpībai, bet dažkārt liekas, ka viena otra nekristīgi noskaņota politiķu grupa šo atturību izmanto, praktizējot aptuveni šādu attieksmi – mēs darīsim, kā gribēsim, jo viņi tāpat nevar runāt pretim, un, ja palaidīs mēli, tad teiksim – re, viņi pārdevušies kādai partijai. Tas ir murgs. Baznīca nekam nav pārdevusies. Es atbildēšu Dieva priekšā un, liekot roku uz sirds zinu, nekam neesmu pārdevies. Pietiekami labi pazīstu citu baznīcu vadītājus un droši zinu – arī viņi nav nedz angažēti, nedz nopirkti. Vienkārši ir politiskie spēki, kuri gatavi veicināt sadarbību mūsu valsts labā un aicina uz dialogu, un ir citi, kam tas rūp daudz mazāk, maigi izsakoties.
Negribu ignorēt ekonomiskos jautājumus, taču es pirmkārt skatos uz tiem politiķiem, kuriem daudzmaz ar pamatvērtībām viss ir kārtībā. Piemēram, man sirdsapziņa un ticība neļauj balsot par politiķiem, kuri noraida ierosinājumu par ultraskaņas nepieciešamību pirms aborta. Tā ir liekulība un aprobežotība – uzskatīt, ka sievietei, kas aiziet uz abortu, nekas par bīstamību iepriekš nav jāzina un jāpaskaidro. Kā tas var būt, ka ar likumu ir noteikts, ka uz cigarešu paciņām ir jābrīdina par vēzi un pie alkohola reklāmas jāziņo, ka tas ir kaitīgs veselībai, bet pirms aborta nav jāsaka nekas. Ja raksta, ka smēķēšana izraisa vēzi, tad vajadzētu izskaidrot, ka aborts pavisam pārliecinoši izraisa nāvi. Tāpēc ir pienākums katrai sievietei, kas apsver abortu, parādīt, kas tur iekšā notiek, ka bērniņam jau pukst sirsniņa un kustas rociņas. Tur iekšā nav kļūda, bet bērns.

E. Līcītis: – Pirms vēlēšanām visu diskusiju objekts nr. 1. vismaz vārdos bija ekonomika, un pavisam maz skāra vērtību, tātad arī nacionālos jautājumus.

– Svētie raksti teic, ka Dievs nolicis katrai tautai vietu un laiku, kurā pastāvēt, un latviešu tautai dota šī zeme šajā vietā un laikā. Nekur citur latviešu valodu nekops un nesargās. Es esmu savas zemes patriots, pateicīgs Dievam, ka esmu latvietis, un lepojos ar to. Ārzemēs vienmēr stāstu par Latviju. Bet tāpat, kā gribam uzmanīties, lai ar kristīgo vērtību piesaukšanu politiķi nepiesegtu pavisam citu mērķu īstenošanu, svarīgi, lai arī latvietības piesaukšanu neizmantotu tikai kā aizsegu.
Kad kāds politiskais spēks izpēta, ka tik un tik procentu vēlētāju atbalsta nacionālo nostāju, un tad ņemas vicināt šo karogu. Bet ir arī jāatceras, ka ar mums dzīvo 40% citu tautību cilvēku, un ir svarīgi, lai viņi iekļautos mūsu sabiedrībā. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un cituviet Latvijā ir pulciņš krievu baptistu draudžu, un man ar viņu mācītājiem vienmēr notiek labas sarunas un sadarbība.

V. Krustiņš: – Vai šie krievu ticīgie jūtas šai valstij piederīgi? Šeit viesojušies Maskavas kultūras darbinieki pamanījuši, ka ne tikai atsevišķi šeit dzīvojošie nevar un nevar pieņemt Latviju kā neatkarīgu valsti.

– Mazā daļā vecākās paaudzes cittautiešu varbūt piemīt atblāzma no imperiālistiskās domāšana, rezignācija par padomju laiku, kad iebraucēji te jutās vareni. Baptistu draudzēs gan lielākoties ir Latvijas patrioti, kuri vēl mūsu valstij labu, svētī to un ir priecīgi par atgūto neatkarību. Ja runājam par tiem, kuri nepieņem Latviju, domāju, ka tas saistīts ar politiskās uzticības un vispārējo krīzi valstī. Ir latvieši, kas pasaka, man šī zeme ir apnikusi, braucu prom uz Īriju. Saka – mīlu Latviju, neieredzu valdību. Latvieši aiziet šajā virzienā. Bet ko krievs dara? Viņš savos pašapziņas meklējumos dodas Krievijas virzienā. Viņam ir kur iet, un viņš paņem šo identitāti, ielikdams auto Krievijas karodziņu vai Georga lentīti. Pavisam gan negribas prom no Latvijas, jo tad taču būtu aizbraukuši, bet, ja būtu aizbraukuši un padzīvojuši, tad drīz būtu atkal atpakaļ.

– Kāds secinājums?

– Nepolarizēsim krievus un latviešus, jo no tā nekļūsim latviskāki. Kļūsim vēl sadalītāki. Jāatjaunojas uzticībai, ka ceļam šo valsti kopā, rūpējamies par vērtībām un brīvībām – arī kopā. Nošķirtība baznīcas iekšienē nav pārāk aktuāls jautājums, bet sabiedrība kopumā gan būtu jāvedina uz lielāku konsolidāciju. Domāju, jo vairāk būs Dievu mīlošu krievu, jo arī būs labāk. Kristietībā nenonicina tautības, tur ieraugām, ka tautība ir Dieva dāvana un ka visi esam brāļi, māsas un strādājam pie Dieva valstības celšanas, saprotot, ka mums jārūpējas par tās vietas, pilsētas, valsts labklājību, kur Dievs mūs nolicis. Kristieši, kā likums, vienmēr ir ļoti lojāli valsts pilsoņi – jo tā ir Bībeles mācība. Vienmēr būs krievu, latviešu draudzes, jo cilvēki primāri izvēlas lūgt savā valodā, bet sadarbībai noteikti jābūt.

E. Līcītis: – Kāds ir jūsu viedoklis par Bībeles mācības stundu ieviešanu skolās?

– Ideja ir laba, bet detaļas – apspriežamas. Tas pieder vērtību jautājumiem, jo kura tauta zaudē garīgu ticību, tā izmirst. Mēs esam liecinieki pie tā Latvijā, jo nav taisnība, ka bērni nedzimst tādēļ, ka viņu vecākiem maz naudas. Eiropa panīkst ne tāpēc, ka nav naudas, bet tāpēc, ka nerod jēgu dzīvot. Kad kļūstam tik sekulāri, ka vairs nav ticības mūžībai un ideāliem, ko vismaz Eiropas telpā gadsimtiem ilgi devusi kristīgā pārliecība, tad pēc kāda laika vismaz zemapziņā iezogas atskārsme, ka nav vērts arī vairoties. Jo – ja manai dzīvei trūkst jēgas, kādēļ to pavairot tālāk?
Labāks materiālais stāvoklis, protams, var līdzēt demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, bet pamatos tam, ka ar demogrāfiju tomēr ir tik slikti, ir vērtību krīze. Nedomāju, ka krīzi atrisināsim ar viena Bībeles priekšmeta ieviešanu skolās. Taču tas ir viens veids, kā tuvināt cilvēkus izpratnei. Nemēdzu iedziļināties interneta komentāros, taču šad tad pie rakstiem par reliģiju pašķīst liela dubļu lavīna – diezgan tumsonīga lavīna. Katram ir tiesības uz viedokli, bet pirms ieņemt tik noraidošu attieksmi pret lietām, kas ir Eiropas mantojumā, vismaz iepazīstieties ar to būtību. Droši vien vēl ir neatbildēti jautājumi – ko mēs gribam, kā vislabāk to izdarīt, kā nodrošināt kvalitāti šajās mācību stundās? Varbūt arī Saeimā pasteidzās ar šī jautājuma kārtošanu, bet domāju, ka pie tā ar laiku atgriezīsies un pieņems gudru un tālredzīgu lēmumu par Bībeles mācību skolās. Tas ir tikai laika jautājums. Lai nu tikai, kad tas Saeimas vairākumam pielēks, nebūtu jau par vēlu.

V. Krustiņš: – Kas, jūsuprāt, Latvijas cilvēku garīgajā dzīvē ir uztraucošākais faktors, kas jūs norūpē?

– Varu pateikt, kas mani priecē baptistu baznīcā – jauni cilvēki pieteicas kalpošanai, sāk dibināt jaunas draudzes. Latvijā veidojas jaunu draudžu dibināšanas kustība. Turpmākos gados par to dzirdēsim arvien biežāk. Man daudz lielāku cerību dod ļaudis, kas uzdrīkstas sludināt Evaņģēliju un iziet dibināt jaunas draudzes, kā politiķu solījumi un polittehnoloģijas manevri.
Satraucošākais ir tas, ka par maz vai pārāk virspusēji runā par demogrāfisko situāciju Latvijā. Katrā ziņā tas pārāk ilgi ir ignorēts. Otra nepatīkama lieta ir bezcerība un apātija, kam cilvēki padodas. Zinām, ka Latvija, pēc statistikas, ir ļoti augstā vietā pēc pašnāvību skaita. Tas parāda, ka ir jārunā par vērtībām, par ideāliem, par ticību Dievam. Vienubrīd, ekonomiskajai dzīvei sitot augstu vilni, likās, ka cerība ir materiālajā izaugsmē. Viss, kam pieskāries, kļuva dārgāks un to varēja labāk pārdot, un materiālisma dievs stipri pārņēma daudzus, bet nu materiālisma dievs, kas daudziem visu bija apsolījis, pievīla un nomira. Tas jau ir kapā vairāk nekā trīs dienas, un nav zīmju, ka tik drīz augšāmcelsies.

E. Līcītis: – Bet tā teica, ka no krīzes mēs iznākšot gudrāki, tādi kā apskaidrotāki…

– Tā saka, ka gudrs mācās no citu kļūdām, muļķis no savējām, bet pavisam muļķis nemācās vispār. Tā arī te vienam otram, kolīdz radīsies iespēja pelnīt, viss pārējais aizmirsīsies un klapes aizvērsies. Gribu gan cerēt, ka cilvēki pieķersies kādām reālākām, nevis iluzorām vērtībām. Man nav nekas pretī, ka cilvēki labi nopelna, būvē smukas mājas, taču kaut viņi arī saprastu, ka tas nav gluži viss, kāpēc dzīvojam uz šīs pasaules. Kā saka – tu neesi miesa, kurai uz laiku ir iedota dvēsele, bet tu esi dvēsele, kurai tikai uz īso dzīves laiku ir dota miesa.

SC izvairās no Latvijas okupācijas fakta atzīšanas. Valsts prezidents Valdis Zatlers bijis pārsteigts, uzzinot, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs s muzeja apmeklējuma laikā izvairījies no mūsu valsts okupācijas fakta atzīšanas. Lasīt vairāk

Politiskā islāma uzplaukums Tuvajos Austrumos uzskatāms par “apdraudējumu visiem”, tā pirmdien Vatikāna bīskapu sinodes konferencē paziņoja ēģiptiešu koptu kristiešu patriarhs Antonioss Naguibs,- ziņo spektrs.com/lkr.lv

Tuvajos Austrumos dzīvojošajiem – gan kristiešiem, gan ebrejiem un musulmaņiem būtu “kopīgi jāvēršas pret šīm ekstrēmistu straumēm,” žurnālistiem atzina garīdznieks.

Viņš atklāja, ka daudzi kristieši emigrē no šī reģiona – Izraēlas un palestīniešu konflikta, Irākas kara, ekonomisko apstākļu, musulmaņu fundamentālisma un brīvības ierobežojumu dēļ.

No nākamajā Saeimā ievēlētajiem četriem deputātiem četri atzinuši, ka viņi valsts valodu prot vidēji, apmierinoši vai tikai sarunvalodas līmenī,-ziņo spektrs.com/ “Neatkarīgā Rīta Avīze”.

Viņu vidū no apvienības “Saskaņas centrs” ievēlētais Rēzeknes domes deputāts Vladimirs Nikonovs paudis, ka latviešu valodu prot viduvēji. Savukārt viņa politiskā spēka biedrs Aleksandrs Jakimovs sacījis, ka viņš valsts valodu zina apmierinoši.
Savukārt Liepājas domes deputāts Valerijs Kravcovs pašnovērtējumā norādījis, ka viņa latviešu valodas zināšanas ir sarunvalodas līmenī. Viņš līdz šim strādājis ar tulces palīdzību. Visbeidzot, savas valsts valodas prasmes kā vidējas nosaucis arī 9. Saeimas deputāts un Latvijas U-21 futbola izlases galvenais treneris Mihails Zemļinskis.
Valsts valodas centra kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis atzinis, ka līdz šim bijuši vairāki gadījumi, kad konstatētas nepietiekamas latviešu valodas zināšanas. To vidū bija gadījumi Rēzeknē, Zilupē, Daugavpilī un Jēkabpilī, kur pašvaldību deputāti administratīvi sodīti vairākas reizes.
Kursītis uzsvēris, ka Valsts valodas centram nav tiesību sodīt Saeimas deputātus un par parlamentāriešu sodīšanu lemj Saeima.
Nav saprotams kā valsts vīri dzīvojot visu mūžu Latvijā un nav respektējuši valsts valodu ir nokļuvuši valdībā?!..

Iesaistoties fiktīvās laulībās ar Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, ārzemnieki mēģina tikt pie uzturēšanās atļaujas arī Latvijā,- spektrs.com apstiprina Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.

Pērn sešos gadījumos PMLP pieņēmusi lēmumu par uzturēšanās atļaujas anulēšanu ārzemniekam, jo konstatēta fiktīva laulība.
Trijos gadījumos no valsts izraidīti Gruzijas pilsoņi, divos – Krievijas pilsoņi, bet vēl viena laulība ar Armēnijas pilsoni.