Atskatoties uz 10. Saimes vēlēšanām, šķiet izveidojusies īpatnēja aina. Vēl nesen Latvijas prezidents, teica, ka valdībā nepieciešams ienākt jauniem spēkiem- jauniešiem, bet tad, kad rodas šāda iespēja, tad jaunieši tiek apkaroti, apmeloti un izraidīti no valdības. Kurš nu kurais spēja izdomāt iemeslus kādēļ ne „viņi.” Izrādījies, ka lieliski fantazētāji ir arī Latvijas politiķi, ko, nu, tik nespēja izfantazēt. Visi kā viens brēca par politisko nepieredzētību, bet paši par kultūras ministri izvirza liberālās un homoseksuālās propagandas aizstāvi, kurai nav bijis iepriekš nekādas politiskās pieredzes. Spējat iedomāties kāda kultūras programma tagad būs izvirzīta Latvijā?… Visbeidzot, kad nelīdzēja vairs nekas, tad valsts vīri izdomāja fantastisku ieganstu – VETO!

Ko bija darīt, ka Austrumi šokēti par Latvijas vēlētāju vēlmi nacionālo spēku izvirzīšanā? Turklāt Austrumi izdarīja savu spiedienu uz Latviju, bet paši izvirza piecu gadu plānu patriotisma un nacionālās pašapziņas nostiprināšanā Krievijā, atvēlot tai 777 miljonus rubļu (13,05 miljonus latu).
Arī Rietumi izvirzīja savas prasības Latvijai un solījusi atbalsta zaudēšanu ārpolitikā, ja… Saprotams pēc miljardu ieguldīšanas Latvijā liberālā kursa veicināšanai, tā būtu nodevība no Latvijas politiķu puses, ja valdībā ienāktu „viņi.”
Tomēr valdības izvēļu virpulī atrodas arī Latvijas tauta, kuras viedoklis pēc vēlēšanām jau netiek ņemts vērā.

No kā reāli baidās Latvijas valstsvīri? Vai pastāv draudi Latvijai ilgtermiņā? To noskaidrosim kopā ar kristīgo žurnālistu un Laikmeta Zīmes autoru Ervīnu Jēkabsonu.

Jēkabsona kungs, kā Jūs vērtējat 10. Saeimas vēlēšanu norisi, īpaši nacionālo spēku „izraidīšanu”?

 

E. Jēkabsons: 10. Saeimas vēlēšanās piedalījās kāds politisks spēks, kas līdz šim nav bijis pārstāvēts parlamentā. Tā ir partija „Visu Latvijai!”, kas vienotā Nacionālo spēku blokā vēlēšanās startēja kopā ar partiju „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Apvienībai izdevās iegūt astoņas deputātu vietas un jau vēlēšanu naktī tika paziņots, ka tā kopā ar Zaļo un zemnieku savienību un uzvarētājiem – partiju apvienību „Vienotība” – iekļausies topošajā valdības koalīcijā. Taču brīdī, kad kļuva skaidrs, ka no astoņām Nacionālo spēku apvienības iegūtajām vietām sešas tikušas tieši partijai „Visu Latvijai!”, sākās neizprotams riņķa dancis. Rūdīto politikas veterānu rindās bija jaušams acīmredzams apmulsums, kas vēlāk pārvērtās atklātā nepatikā pret jaunajiem kolēģiem, jo bija skaidrs, ka šos politiskos ideālus vēl nepazaudējušos jauniešus būs grūti pierunāt uz kompromisiem un partiju rebēm, kā tas būtu iespējams ar vienoties allaž gatavajiem tēvzemiešiem. Visas šīs aizkulišu intrigas galu galā noveda pie Nacionālā bloka izstumšanas no valdības koalīcijas.

Kāpēc gan korumpētajai Latvijas politiskajai sistēmai partija „Visu Latvijai!” šķiet tik neērta?

 

E. Jēkabsons: Sākumā tika norādīts uz partijas pārstāvju jaunību un politiskās pieredzes trūkumu. Taču vadoties no šādas loģikas sanāk, ka paaudžu nomaiņa politikā vispār nav iespējama, jo pieredze un politiskais rūdījums nāk ar laiku. Šķiet, galvenās bažas vecajām partijām tomēr ir par „Visu Latvijai!” it kā pārāk radikālo nostāju nacionālajos jautājumos, kas varētu traucēt labu attiecību veidošanā ar Krieviju. Mūsu politikas smagsvari gan atturas lietot tādus apzīmējumus kā „galēji labējie”, „radikālie ekstrēmisti” vai, pasarg’ Dievs, „neonacisti”, taču, piemēram, Saskaņas centra pārstāvis Sergejs Dolgopolovs izteicies, ka ar šo partiju esot pat nepieklājīgi sēdēt pie viena galda, bet dažs labs politologs paudis, ka no „Visu Latvijai!” varot sagaidīt visādus brīnumus. Vairāk vai mazāk jūtamu spiedienu „Visu Latvijai!” tomēr atstāt ārpus valdības premjera amata kandidāts Dombrovskis izjuta gan no atsevišķiem pašu apvienības politiķiem, gan prezidentam tuvu stāvošiem cilvēkiem, gan vienas otras ārvalstu vēstniecības.

Šāda attieksme pret nacionālo spēku partijām nav raksturīga tikai mūsu politiskās dzīves noteicējiem – šajā ziņā labi skolotāji varas partijām atrodami gan Eiropas Savienībā, gan atsevišķu ES valstu politiskajās struktūrās, kas nacionālās partijas mēdz dēvēt daudz nesaudzīgāk – par galēji labējiem, labējiem radikāļiem, pat neonacistiem. Neskatoties uz to, šā politiskā virziena partijas pēdējos gados gūst aizvien lielāku popularitāti un vēlētāju atzinību visā Eiropā. Tāda ir gan Žana Marī Lepēna vadītā Nacionālā fronte Francijā, gan Brīvības partija Austrijā un Nacionāldemokrātiskā partija Vācijā, gan Nacionālā alianse Itālijā, Gērta Vildersa Brīvības partija Nīderlandē, Zviedrijas Demokrātiskā partija un daudzas citas partijas.

Kāpēc demokrātiskajā Eiropā cilvēki savas balsis atdod un politisko atbildību uztic partijām, kas ir tik ekstrēmas un radikālas?

 

E. Jēkabsons: Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kāda ir nacionālā spārna partiju ideoloģija un vai to var nosaukt par radikālu? Šās ideoloģijas pamatā ir nacionālas valsts ideja, pretošanās nepārdomātai un nekontrolētai imigrācijas politikai, centieni nepieļaut ES pārvēršanos no neatkarīgu valstu savienības unitārā valstiski politiskā veidojumā, konsekventa savas valsts un tautas interešu aizstāvība. Tā ir strikta iestāšanās par tradicionālajām vērtībām un cīņa pret morāli degradējošas ideoloģijas invāziju Eiropā. Protams, katrā partijā var sastapt arī cilvēkus ar ļoti radikāliem uzskatiem, tomēr šo partiju oficiālās programmas neļauj tās nosaukt par galēji labējām vai ekstrēmistiskām. Būtībā tās ir partijas ar mēreni nacionālistisku ideoloģiju.

Taču šodienas kosmopolītiskajā Eiropā pats jēdziens „nacionāls” tiek pielīdzināts teju vai nacismam. Lietas, ko agrāk uzskatīja par pašsaprotamām un normālām, tagad dēvē par radikālām un ekstrēmām.
Viens no nacionālo partiju ideoloģijas stūrakmeņiem ir cīņa pret nepārdomātu imigrāciju un tās radītajām sekām.

Eiropas sabiedrība pēdējo gadu desmitu laikā piedzīvojusi dramatisku imigrantu skaita pieplūdumu un, lai gan Eiropa vienmēr bijusi atvērta humanitārajiem bēgļiem, pirms gadiem divdesmit trīsdesmit imigrācijas procesus rūpīgi kontrolēja, turklāt tika sekots, lai patvēruma meklētāji patiešām būtu politiskie vai humanitārie bēgļi, nevis ekonomiskie ieceļotāji, kas pārtikušajā Eiropā meklē labākus dzīves apstākļus.

Valstīm bija kvotas, cik imigrantu konkrētā valsts gada laikā spēj uzņemt. Tagad ieceļotāji pārsvarā ir tieši ekonomiskie bēgļi, bet uz valstīm, kas nevēlas uzņemt imigrantus un izsniegt tiem uzturēšanās atļaujas, tiek izdarīts milzīgs spiediens.

Tiek propagandēts uzskats, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā dzīvot, tādejādi noraidot nacionālo valstu tiesības pašām izlemt, kādus cilvēkus tās vēlas, bet kādus nevēlas uzņemt. Apšaubīta tiek pati nacionālās valsts ideja, kas pamatojas Bībelē atrodamajā dievišķajā kārtībā: „Viņš (Dievs) licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.” (Apustuļu darbi 17:26)

Problēmas rada arī pašu imigrantu attieksme. Atšķirībā no politiskajiem un humanitārajiem bēgļiem agrākajos gados, kuri bija no sirds pateicīgi valstij, kas tiem devusi patvērumu, mūsdienu ekonomiskie bēgļi mītnes zemē ierodas ar milzu ambīcijām un nekavējoties sāk uzstādīt dažādas prasības, pie reizes pamācot vietējos iedzīvotājus, kā tiem pareizi dzīvot. Pārprastās viesmīlības un politkorektuma vārdā daudzās Eiropas valstīs tiek apdraudēta šo zemju nacionālā identitāte un kristīgajā kultūrā balstītās tradīcijas.

Pēdējos gados nākas dzirdēt arvien skumjākus stāstus, kā pat tradicionāli kristīgās valstīs skolās tiek aizliegta kristīgas simbolikas lietošana, Bībeles tēlu izmantošana Ziemassvētku uzvedumos, svētku eglītes pušķošana birojos un darba vietās, jo tas, lūk, varot aizvainot iebraucējus musulmaņus.
Imigranti vairs nevēlas integrēties mītnes zemju sabiedrībā, kā tas bija agrāk, bet veido savas noslēgtas kopienas pēc reliģiskā vai etniskā principa. Tas viss rada diskomforta sajūtu vietējiem iedzīvotājiem.

Taču ar to vēl ir par maz. Gadījumos, kad imigrantiem šķiet, ka viņu „likumīgās” tiesības tiek aizskartas, tie var kļūt agresīvi un vardarbīgi. Atcerēsimies imigrantu sarīkotos grautiņus vairākās Francijas pilsētās, atcerēsimies protesta maršus pēc tam, kad Zviedrijas parlamentā deputāta mandātus ieguva nacionālās Demokrātiskās partijas pārstāvji. Lielākā daļa protestētāju bija tieši imigranti, kas uzdrošinājās apšaubīt zviedru tautas likumīgo izvēli.

Tāpat atcerēsimies meksikāņu ieceļotāju protestus, kad ASV valdība pastiprināja cīņu pret nelegālo imigrāciju un veica papildus drošības pasākumus Meksikas pierobežā. Meksikāņi ASV rīcību nosauca par rasistisku. Jāpiezīmē, ka ik gadu ASV robežu šķērso miljoniem nelegālo imigrantu, kas rada milzu problēmas varas iestādēm. Nereti imigranti uzbrūk robežsargiem, kuri cenšas tos nelaist pāri robežai. Šo situāciju var salīdzināt ar nabaga kaimiņu, kurš kopā ar mantām un ģimeni ierodas tavā dzīvoklī un paziņo, ka turpmāk te dzīvos, jo tās ir viņa cilvēktiesības. Sadzīvē šāda situācija šķiet absurda, taču imigrācijas jomā daudzi to uzskata par normālu.

Vai tas ir iemesls nacionālo spēku vajāšanā un apkarošanā?

 

E. Jēkabsons: Liberālās ideoloģijas mēra saēstajā Eiropā, tā vietā, lai rūpētos par savu zemju pamatiedzīvotāju drošību un labklājību, vadošie politiskie spēki un Briseles birokrāti vairāk domā par iebraucēju ērtībām un labsajūtu. Kaut arī vairākās Eiropas valstīs finanšu mahinators Džordžs Soross ir pasludināts par persona non grata, viņa propagandētā ideoloģija daudzviet tiek pieņemta bez ierunām.
Nacionālas valsts modelis tiek pasludināts par novecojušu un mūsdienu prasībām neatbilstošu, tā vietā piedāvājot kosmopolītiski multikulturālu kokteili. Ne bez Sorosa atbalsta tiek propagandēta arī homoseksuāļu „nāves ideoloģija”, kuras mērķis ir graut tradicionālo ģimenes modeli, jo stipra ģimene ir katras nacionālas valsts pamats.
Politiskie spēki, kas strikti iestājas par nacionālu valsti, tiek pasludināti par ekstrēmiem un fašistiskiem, to vadošie politiķi nomelnoti un pazemoti. Tiek darīts viss, lai nacionālās partijas sabiedrības acīs padarītu par politiski nenopietnām. Šādi tiek gatavots ceļš Bībelē pareģotajai Antikrista valstij, kas nākotnē pārņems kontroli pār visu pasauli.

Īpatnējs demokrātijas modelis…

 

E. Jēkabsons: Šādas politikas dēļ 2000. gadā, kad vēlēšanās Austrijā labus panākumus guva un valdībā iekļuva nacionālā Brīvības partija, kļuva iespējams pēckara Eiropas politiskajā praksē nebijis gadījums – ES noteica sankcijas pret Austriju tikai tāpēc, ka tās valdībā bija iekļauts cilvēks no nacionālistu partijas! Jāteic, ne visas ES valstis strikti izpildīja Briseles norādījumus, tomēr vairākas valstis ar Austriju pārtrauca gan parlamentāros, gan starpvaldību kontaktus.

Tas pierāda, kāda ir patiesā demokrātija ES un cik daudz ar nacionālo valstu iedzīvotāju gribu rēķinās Briseles ierēdņi. To 28% Austrijas iedzīvotāju griba, kas savas balsis atdeva par Brīvības partiju, tika ignorēta visrupjākajā veidā un austrieši sodīti tikai par to, ka bija uzdrošinājušies paust savu viedokli brīvās un demokrātiskās vēlēšanās.

Ārkārtīgi nervozi tiek uztverti arī nacionālo spēku panākumi citās valstīs. Tiek organizētas dažādas protesta akcijas, izteikts nosodījums nacionālo partiju idejām. Nesen ierosināta krimināllieta un notiek tiesas prāva pret Nīderlandes Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, jo viņš atļāvās skaļi pateikt to, kas visiem tāpat sen zināms, proti, ka Korāns satur aicinājumus uz vardarbību. Zviedrijā cilvēkus iesloga cietumā tikai par to, ka viņi citē Bībeles pantus, kas nosoda homoseksuālismu. Bet Francija saņēma asu ES nosodījumu par uzdrošināšanos nelegālos imigrantus čigānus nosūtīt atpakaļ uz valstīm, no kurienes tie ieceļojuši. Šajā gadījumā nebija runa ne par rasismu, ne ksenofobiju – gluži vienkārši šie čigāni piekopa klejotāju dzīves veidu ar visām no tā izrietošajām sekām. Tas radīja draudus vietējo iedzīvotāju mieram un drošībai, tāpēc Francijas varas iestādes parūpējās par šī jautājuma atrisināšanu.

Vai ES vēl pastāv demokrātija tās klasiskajā izpratnē?

 

E. Jēkabsons: Jautājums ir jo aktuālāks tāpēc, ka Eiropa, kas radījusi mūsdienu demokrātijas modeli, kuras galvenais princips izteikts vārdos „Tautas balss – Dieva balss”, šodien visrupjākajā veidā pati pārkāpj šo principu pašizdomātu cilvēktiesību vārdā. Demokrātija un vārda brīvība ES pastāv tikai līdz brīdim, kamēr dalībvalstis paklausīgi izpilda visas Briseles norādījumus un prasības. Tiklīdz kāda Eiropas tauta mēģina realizēt savu, no Briseles neatkarīgu politiku, tūdaļ seko brīdinājums, bet pēc tam – sankcijas. Tāda ir īstenā ES demokrātija, kas patiesībā ir ceļš uz diktatūru demokrātijas vārdā!
Šāda notikumu attīstība gan nav nekāds brīnums, jo ir vispārzināms, ka ES daudzos jautājumos izceļas ar dubultmorāli un dubultstandartiem. Stingru prasību un noteikumu uzstādīšana jaunajām dalībvalstīm, kamēr vecās valstis šos noteikumus var atļauties nepildīt; prasība atcelt nāvessodu slepkavām un izvarotājiem, tajā pašā laikā ar likumu atļaujot nedzimušu bērnu slepkavību; rūpes par sievietes „tiesībām” pašai lemt par savu ķermeni, pilnīgi ignorējot nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību; vārda un runas brīvība seksuālo perversiju aizstāvjiem, bet mutes aizbāšana tradicionālo vērtību aizstāvjiem; pārprastu cilvēktiesību nodrošināšana imigrantiem, nerēķinoties ar Eiropas tautu nacionālo identitāti un tradīcijām.

Arī latviešiem vēstures gaitā nācies piedzīvot sūro imigranta likteni un arī šodien daudzi Latvijas iedzīvotāji devušies meklēt labāku dzīvi citviet pasaulē.

 

E. Jēkabsons: Tas, protams, ir tiesa, tomēr nav nācies dzirdēt, ka latviešu trimdinieki jelkad būtu svešā zemē uzstādījuši kādas prasības un mēģinājuši uzspiest savas tradīcijas mītnes zemju iedzīvotājiem. Tieši pretēji – latvieši vienmēr lojāli izturējušies pret valsti, kas devusi tiem patvērumu, ātri iemācījušies valodu un integrējušies mītnes zemes sabiedrībā, vienlaikus saglabājot arī savu nacionālo identitāti. Jautājums nav par patvēruma sniegšanu cilvēkiem, kuru dzīvība un veselība ir apdraudēta kara, genocīda, dabas katastrofu un citu kataklizmu dēļ. Tāpat, ja valsts ekonomikas izaugsmei nepieciešams papildus darbaspēks, var uzņemt arī zināmu skaitu ekonomisko imigrantu. Jautājums ir par šo cilvēku vēlmi integrēties mītnes zemes sabiedrībā un ar cieņu izturēties pret šīs zemes pamatiedzīvotāju valodu, kultūru un tradīcijām.

Kas būtu jānotiek, lai dalībvalstu pamatiedzīvotāji apzinātos, ka nacionālās valsts intereses ir primārās?

 

E. Jēkabsons: Acīmredzot jau tagad redzams, ka Eiropas iedzīvotājiem liberālās politikas radītā visatļautība beidzot sāk apnikt. Cilvēki vēlas atgriezties pie tradicionālām vērtībām, pie kaut kā gadsimtos pārbaudīta, stabila un droša. Viņi noraida Eiropas pārvēršanu liberālisma, netiklības un brīvdomības perēklī – Lielajā Bābelē, kā to dēvē Bībele. Arvien biežāk eiropieši vēlēšanās balso par politiķiem, kas iestājas par konservatīvām vērtībām un aizstāv savas tautas nacionālās intereses. Tas liek domāt, ka Eiropai vēl ir cerība apstādināt Briseles uzņemto kursu uz ES pārveidošanu par vienotu unitāru superlielvaru. Vēl ir cerība kā īpašu vērtību saglabāt nacionālās valstis, kas ir arī Eiropas tautu nacionālās identitātes garants, nosargāt tradicionālo eiropeisko dzīvesveidu un atvest Eiropu atpakaļ pie tās garīgajām saknēm un vērtībām.

Kāda ir cerība Latvijai?

 

E. Jēkabsons: Arī partijas „Visu Latvijai!” īstais laiks vēl ir tikai priekšā. Kad ļaudis būs līdz mielēm izbaudījuši liberālo eirokrātu politikas graujošās sekas un, iespējams, būs pārdzīvoti arī „krievu laiki” Latvijas politikā ar visu no tā izrietošo, cilvēki atkal sāks ilgoties pēc stabilitātes, drošības un patiesām vērtībām. Tad arī būs pienācis laiks savu vārdu teikt politiskajiem spēkiem, kuru mērķis ir nacionāla valsts ar iespēju brīvi attīstīties un uzplaukt arī valstij lojālu mazākumtautību kultūrām; tad cilvēki sāks balsot par partijām, kas iestājas par tradicionālām vērtībām un konservatīvu valsts politiku.
Šādas tendences pēdējos gados var novērot visā Eiropā un es nešaubos – ar laiku tā notiks arī Latvijā.

Lai Dievs dod Gudrības un Atklāsmes Garu mūsu Latvijai un lai Dievs svētī Latviju!