Lut. Draudzes mācītājs Guntis Kalme „Durvis uz mājām” un „Pēdas” grāmatu autors dalās savās pārdomās par Latvijas vērtību Latvijas Ordeņu brālībā 19.01.2013. un Doma laukumā Tautas manifestācijā „Par tautas dzīvību” 20.01.2013.

Par cik laika ierobežotības dēļ nebija iespējams iepazīties ar mācītāja pilnu tekstu, tāpēc SPEKTRS.COM ar mācītāja Kalmes līdzdalību piedāvā pilnu dziļdomīga satura izklāstu.

Videoruna  

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu. (1. Moz. 2, 25)

„Barikāžu dalībnieki ir mūsu tautas varonības un valstiskuma apziņas apliecinājums.”

(1991.gada barikāžu muzeja krājuma glabātāja Silva Janševska)

Barikāžu piemiņa nav tikai fakti un atmiņas. Tā nav arī tikai sapratne, kā spēja atrast kopsakarības toreizējos notikumos. Šodien piemiņai jāpārtop par gudrību, prasmi Barikāžu pieredzi lietot šodien. Vēsture ir ļoti svarīgas vēsts turēšana – par izcīnītām, aizstāvētām, un zaudētām vērtībām.

Kas ir Barikāžu laika lielākā vērtība? Mēs paši kā tauta! Barikādes ir improvizēts nocietinājums, kuru izveido apvienotām pūlēm; tas ir kopējs pasākums. 1991.g. uz barikādēm mēs no padomju vergu bara atkal  tapām par tautu! Tauta, kura apzinājās, ka tai reiz bija sava valsts, tauta, kurai ir savas vērtības, par kurām tā spēj un grib iestāties kaut vai kailām rokām.

Tauta ir cilvēki, kuriem ir kopēja teritorija, valoda, kultūra, vēsturiskā pieredze. Ko tas nozīmē?

Attiecībā uz zemi, vietu, kuru apdzīvojam, tā ir izpratne, ka Latvijas teritorija un tās valsts ir Dieva devums. Bet katrs devums ir arī uz-devums. Mūsu uzdevums, kā saka sv. Raksti, ir to kopt un sargāt, jo tā kā šī vieta ir daiļota ar Baltijas jūru, tad to vienmēr ir iekārojuši citi. Mūsu ģeopolitiskā situācija ir nemainīga – esam starp rietumiem un austrumiem, starp Vāciju un PSRS, tagad starp ES, kurā dominē tā pati Vācija, un Krievijas, nu jau V – pēcpadomju, impēriju.

Latvijas zemi pirmās brīvvalsts laikā piešķīra karavīriem par Brīvības cīņās lietajām asinīm, tagad ap trešdaļu vai vairāk tās esam izpārdevuši ārzemniekiem[1]. Bet mēs taču to saņēmām mantojumā no saviem senčiem, kas to kopa un aizstāvēja! Vai nezinām „svēts mantojums šī zeme mūsu!”[2]? Tāpēc – ne kvadrātcentimetru vairs ārzemniekiem!

Mums jāpārtrauc visiem nemitīgi atvainoties par to, ka vēl esam. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kuru latvieši var saukt par savām mājām, kas ir latviešu dzimtene. Tai ir jātop par vietu, no kurienes latviešiem negribas braukt projām, un aizbraukušam mācībās, peļņā vai tikai ekskursijā – gribas drīzāk atpakaļ! Vienīgi Latvijā latviešu tauta spēj attīstīties pilnvērtīgi kā nācija. Latvijas valsts esības jēga ir nodrošināt latviešu kā tās pamatnācijas esību un uzplaukšanu.

 

Katrai tautai savā zemē ir tiesības uz pašnoteikšanos. Tas nozīmē, ka pamatnācijai jābūt reāli spējīgai kontrolēt, kas notiek ar tās teritoriju, valodu, kultūru, vēsturisko pieredzi. Francijai jābūt franciskai, Grieķijai – grieķiskai. Ja Latvija nav latviska, bet, ir krieviska, angliska vai jaukteniska (amerikāniska), zūd tās pastāvēšanas jēga.

 

Mums ir sava valoda, kurai ir valsts valodas statuss. Ievērosim to paši un prasīsim, lai to lieto arī citi Latvijas valsts piederīgie.

 

Mums ir unikāla latviska kultūra. Neļausim to sagandēt ar masu kultūras surogātiem. Mūsu kultūrai ir jābūt latviskai, nevis vinegretam no masu kultūras surogātiem un Krievijas kultūrimperiālisma precēm.

 

Aizstāvēsim tiesības uz savu, nevis citu mums priekšā rakstītu vēsturi! Neļausim savu vēsturi pārrakstīt Krievijai. Atgādināsim aizvien par vēsturiskā taisnīguma neīstenošanos attiecībā uz latviešiem. 16. martā kopā pieminēsim savus karavīrus. Apzināsim savas dzimtas vēsturi, uzmeklējot varoņus un upurus. Savā vēsturiskajā pieredzē mums aizvien jāizceļ tautiešu jaunrades un cīņas gars, rādot piemērus, kad latvieši par brīvību cīnījušies gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos, gan neiespējamos apstākļos, tātad – vienmēr! Kāpēc ne šodien?

Jaunajā – globālajā pasaulē – norisinās arī jauna veida karš – ekonomiskais, informatīvais un vērtību karš. Karā ir posts un bēgļi. Izpostīta lauksaimniecība, rūpniecība, zvejniecība un ekonomiskie bēgļi, kuru skaits pārsniedz 2. pasaules karā Latvijas bojā gājušo skaitu.

Ekonomiskais karš. “The Guardian” 2003.gada 13. oktobrī rakstīja: “Gadsimtu garumā iekarotājarmiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa…. Mūsdienās.. mēs neļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ. Mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos, un mēs nesaucam vairs to par laupīšanu. Mēs saucam to par ekonomisko attīstību.”[3] Katram iesaku izlasīt Džona Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”[4], lai saprastu, kā tas norisinās īstenībā.

Informatīvais karš. Nesen Aizsardzības ministrs teica – „Informācijas telpā notiek nemitīgs karš – par ietekmi uz cilvēku prātiem.”[5] Tas nav atklājums, infokaru analītiķis Georgijs Počepcovs saka: “Informācijas kari ir mūsdienu realitāte ne tikai militārajā sfērā. Tā aktīvi tiek izmantota gan politiskajā, gan sociālajā jomā.”[6] Pēc ilustrācijām nav tālu jāiet. Katru gadu 16. martā pār mums nolīst kārtējā propagandas melu jūra.

Informācijas karš nav tikai par to, kas aizņems lielāku virtuālo telpu, bet kādām vērtībām to piesātinās. Tas ir vērtību karš.

Kas joprojām satur kopā Latviju? – Tās ir vispārcilvēciskās, tradicionālās vērtības, kas nāk no latvju dainām un kristīgās ticības vai citiem vārdiem – tautiski konservatīvās[7] un kristīgās. Vērtības kā tautas garīgais, morālais pamats nerodas vienā dienā, tauta tās izkopj gadsimtos, tās ir izturējušas pārbaudi ar laiku un tā Devēju. Ja kāds grib atņemt tautai tās vērtības vai strauji mainīt ar citām, kas nav pašas tautas gara dzīlēs izaugušas, tas nozīmē, ka šis spēks faktiski vēlas tautu pārvērst par demogrāfisko materiālu, vienkārši sakot – par pūli. Tāpēc vērtību steigšus maiņa, faktiski – aizstāšana ar antivērtībām, atsaucoties uz „Eiropu, kas mūs nesapratīs” (bet faktiski uz eirokrātu institūcijām un globālisma ideoloģiju), ir tautas noārdīšana, to pārveidojot par manipulējamu iedzīvotāju masu.

 

Eiropas Savienība ar globālisma ideoloģiju un praksi izposta mūsu tautu, kaimiņvalsts imperiālisms ar „mīksto varu” – mūsu valsti. Mediji, politiķi, inteliģence visbiežāk diemžēl klusē par to. Valdība nespēj un, šķiet, arī negrib iestāties par tautas interesēm un vērtībām, tā pazemojoši pakļaujas ārējiem spiedieniem.

 

Latviešu tautas un Latvijas valstiskuma apdraudējumi nav mazinājušies. Iepriekšējiem draudiem un riskiem ir tikai pievienojušies jauni. Imperiālistiskajiem kaimiņvalsts tīkojumiem nākuši klāt globālismam raksturīgā tradicionālo vērtību un vispārcilvēcisko identitāšu noārdīšana. Nojaucot ģimeni ar homoseksuālisma un genderisma propagandu, kristīgo organizāciju sabiedriskās aktivitātes zākājot par fundamentālismu, kosmopolītiski izsmejot patriotismu, valdībai neaizstāvot tautu ekonomiskajā karā un drošības dienestiem enerģiski neiestājoties pret austrumu kaimiņa imperiālistiskajiem tīkojumiem  mūsu valstī, nav brīnums, ka cilvēki bēg no Latvijas. Tauta bēg ārēji un iekšēji. Ārēji – ekonomiskajā trimdā, iekšēji – depresijā, apātijā; tā jūtas valsts priekšstāvju pievilta savā kolektīvajā pašcieņā – patriotismā.

 

Mums nav militāra spēka, ar ko cīnīties, bet mums ir kas stiprāks – tauta! Tauta, kas apzinās savas vērtības, kurai ir augsta pašcieņa, kas mīl savu Tēvzemi, ir spējīga ne tikai izveidot savu valsti, bet arī to efektīvi kontrolēt un vadīt. Mēs tādi vēl vai vairs neesam. Mums nu ir kardināla izvēle – vai tādiem no jauna tapt vai iznīkt, tikt pārmaltiem! Globalizētajā pasaulē mums jāspēj ne tikai pastāvēt, bet arī uzplaukt, nevis tikai jāļauj sevi krāpt ar Latvijas „veiksmes stāstiem.”

 

Vispārzināma ir atziņa, ka var uzvarēt armiju, bet nevar uzvarēt tautu. Bet, ar prasmīgām politmanipulācijām to var pārvērst par pūli, devalvēt vērtības, kas to vieno, padarot cilvēkus par klusi īdošu, cērpamu aunu baru, nedomājošu, rātnu pašapmierinātu patērētāju masu.

Gijs Verhofštats, Eiropas Parlamenta liberāļu grupas (ALDE) vadītājs, bijušais Beļģijas premjerministrs un Eiropas Komisijas prezidenta amata kandidāts, sacīja: „Eiropa, kas sastāv no nācijām, ir pagātnes relikts. Tā ir Eiropa, kas nav spējīga risināt problēmas. Tā ir Eiropa, kas nespēs spēlēt nozīmīgu lomu multipolārā pasaulē 21. gadsimtā. (..) Nākotnes Eiropa un Eiropas Savienība būs postnacionāla vai neeksistēs nemaz.”[8]

Mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums būt brīviem! Par brīvi ir jācīnās vienmēr, jo nav jācīnās tikai par verdzību. Cīņa ir brīvu cilvēku daļa un privilēģija. Latvija pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr mums, tās pamatnācijai, būs svarīgas mūsu tautas vērtības vismaz tik ļoti, cik tas bija barikāžu laikā.

 

Tāpēc mums viss ir konsekventi jāskata un jāvērtē no Latvijas Republikas pamatnācijas – latviešu interesēm. Nemelosim un neļausim, ka mums melo. „Latvijas veiksmes stāsts” varbūt ir veiksme ES un valdībai, bet ne tautai.

 

Katrai Latvijas patriotu paaudzei jāapzinās, ka tai būs jāizcīna sava brīvības cīņa. Katrai paaudzei ir savs karš. Vai mūsu paaudze spēs pretstāvēt Latvijas ekonomiskajai un ideoloģiskai okupācijai? Vai esam gatavi savas paaudzes brīvības cīņai? Cīņai, kuras ieroči ir sirdsapziņa un intelekts?

 

Cīņa ir brīvu cilvēku daļa un privilēģija. Latvija pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr mums, tās pamatnācijai, būs svarīgas mūsu tautas vērtības tik ļoti, cik tas bija barikāžu laikā. Vai esam to jau iemācījuši jaunajai paaudzei? Ja tā vai paši neredzam šobrīd noritošo karu, tad nebrīnīsimies, ka valsts pilsoņi sevi arī neuztver kā tās karavīrus. Tad mēs redzam tikai postu, bet nesaprotam, ka globalizētājā pasaulē norisinās mērķtiecīgs karš pret tautām un nācijām. Tāpēc jaunā paaudze nespēj cīnīties, tā mūk.

 

Šodienas cīņa vairs nav militāra rakstura, globālajā pasaulē tas pārtapis par ekonomisko, informatīvo un vērtību karu. Tas prasa mantotajam senču cīņas garam rast laikmetam atbilstošas formas. Mums, Latvijas pamatnācijai, pašiem ir jāmeklē iespējas kā pastāvēt, kā cīnīties un uzplaukt! Neviens mūsu vietā to nedarīs!

 

Mums – tautai – ir jāsāk atgūt sava, mums nozagtā, izkrāptā, valsts. Satversme saka, ka visa vara pieder tautai. Kā mums to īstenot?

 

Jebkuras nozīmīgas pārmaiņas iesākas ar pašiem. Pirmā – saprast, kas notiek, – ekonomiskais, informatīvais un vērtību karš.

KO DARĪT? Negaidīsim laimes lāci vai vadoni baltā zirgā, vai Briseles onkuli, vai labo cara tētiņu. Tāpat kā barikāžu laikā – organizējamies no apakšas, no tautas. Organizēsim formālas un neformālas domubiedru grupas, NVO, domnīcas, kas vislabāk katra savā vietā spēs zināt, kas darāms, veicams konkrētajos apstākļos, uz vietām, lai aizstāvētu latviešu tautas intereses. Atcerēsimies, ka Atmoda nesākās ar barikādēm, bet ar plašām tautas sanāksmēm, mītiņiem, diskusijām, pārrunām – apmēram divu gadu garumā. Tas bija tautas iekšējais un ārējais garīgs pašorganizēšanās posms. Modināsim tautu jaunai atmodai. Bez tās ir tikai bojā eja! Cīņa nebūs viegla, iespējams, ka pat grūtāka nekā iepriekšējā. Bet atcerēsimies – var uzvarēt armiju, ne tautu. Mums tikai jābūt tautai, tādai, kuru savulaik mūsu vadoņi uzrunāja “Godātā barikāžu tauta”, proti, – tā, kas ciena sevi un savu brīvību, un Latviju augstāk par visu. Jo Latvija mums ir ne tikai Dieva devums, bet arī uz-devums, lai to koptu un sargātu.

Dievs, svētī Latviju!