Vērojot politisko partiju dažkārt neizprotamās debates Saeimā pirms balsošanas pamatnācijas nozīmīgos jautājumos, rodas iespaids, ka kopš neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas laikiem, joprojām nav skaidrs Latvijas uzņemtais politiskais kurss.

Tāpēc, lai palīdzētu un atgādinātu nomaldījušies politiķiem, latviešu tautas būtību un par cik pāri laicīgajai dominē garīgā vara, tad diskutējot ar Ilmāru Latkovski, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju jautājumos par sabiedrības saliedēšanu un integrāciju, ielūkosimies ko par šo tēmu teiktu Dievs jeb Svētie Raksti.

SPEKTRS: Teritoriālais jautājums. Bībeles pirmajās lapaspusēs ir aprakstīts radīšanas stāsts. Tajā arī stāstīts, ka Dievs Ādamam un Ievai radīja mājas Ēdenes dārzā, taču Dievs pavēlēja Ēdenes dārza teritoriju kopt un apsargāt no draudiem. Savas Tēvu zemes nosargāšanas pozīciju Dievs nav atcēlis līdz pat mūsdienām.

Nācās redzēt Abrenes robežu starp Latviju un Krieviju. Latvija atdeva Krievijai Abreni  pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007 gadā, tādējādi cerot par savstarpēju valstu attiecību uzlabošanos un robežas noslēgšanu. No 2007. līdz 2012. gadam robežu atdala pāris metru izcirsta meža līnija. Pat elementārs žogs, kaut vai Latvijas teritorijas robežā nav uzstādīts. Nav absolūti nekādas aizsardzības no nelabvēļu vai teroristu draudiem. Nav arī kontrolējams nelegālo nokļūšana no Krievijas Latvijas teritorijā. Robežnieki vien plāta rokas un sūdzas par cilvēku un finansiālo resursu nepietiekamību. Nestādos priekšā, cik liels skaits nelegālo ir nokļuvuši Latvijā 5 gadu laikā. Robežnieki to neatklāj, jo esot slepena informācija.

Kāds ir Jūsu vērtējums vai šāda bezatbildīga situācija, kas attaisno nelegālo ieplūšanu neapdraud latviešu tautas pastāvēšanu?

Ilmārs Latkovskis: Jūsu aprakstītais robežas stāvoklis raisa bažas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā ir arī Eiropas Savienības robeža. Tas noteikti ir „caurums” Latvijas drošībā. Taču to nevajadzētu uztvert kā izšķirošu draudu latviešu tautas pastāvēšanai. Ar mums nav tik slikti, ka tautas pastāvēšana atkarīga no viena nesakārtota robežas posma.

SPEKTRS: Bet cik tādu nesakārtotu „caurumu” vispār pastāv. Ja, saliek šo piemēru ar daudziem citiem, tad tomēr salasās..

Bībelē vēstīts, ka Dievs nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur cilvēkiem dzīvot. (Ap.d. 17: 26) Dievs tautām ir iedalījis savu teritoriju- Tēvzemi, kurā dzīvot. Savukārt teritorijas izvietojums un dzīvesveids ir piemērots atbilstoši tautas mentalitātei. Dievs ir iekārtojis, ka cilvēks vislabāk var attīstīties un pastāvēt savā Tēvzemes teritorijā. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks nevar ceļot vai strādāt ārpus valsts, bet viņš vienmēr alkst atgriezties mājās. Tāda ir cilvēka daba, tās Dievišķā iedīglī. Ņemot vērā Jūsu politisko pieredzi, kā Jūs redzat, vai tas ir saprotams Latvijas politiķiem?

Ilmārs Latkovskis: Zinu politiķus, kuri to ne tikai saprot, bet arī daudz dara, lai veicinātu tautiešu atgriešanos Latvijā. Ministrs Daniels Pavļuts Ekonomikas ministrijā enerģiski ķēries klāt reemigrācijas plānam. Ceru, ka viņam izdosies iedzīvināt virkni ar pasākumiem, kuri motivēs cilvēkus atgriezties. Ārlietu ministrijā Rolands Lappuķe daudz dara, lai uzturētu latviešu saikni ar savu Dzimteni. Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā. Svarīgi, lai viņiem nezūd Latvijas māju sajūta. Tad viņi līdzēs Latvijai arī būdami svešumā. Latvija viņiem vienmēr būs mājas, kur atgriezties.

SPEKTRS: Izskatās, ka šī jautājuma risināšana ir šķietama un ar laiku atkritīs pati no sevis, turklāt Jūs jau gatavojat tautu par to apliecinot ar vārdiem: „Mums nevajag censties par katru cenu visus izceļojušos dabūt atpakaļ Latvijā”, turklāt turpinot Jūsu domu varētu teikt tā, vajadzība pēc latviešu tautas trūkuma Latvijā piepildīsim ar jaun-latviešiem, jaun-lilpsoņiem, migrantiem un bēgļiem, kas bez nekādas pretestības Latvijā un cietokšņa nosargāšanas brīvi iejāj Trojas zirgā.

Globalizācijas laikmetā ir izveidojušies nedabiski centieni izārdīt un nolīdzināt pastāvošās robežas-(teritorija, valoda, kultūra un garīgā, kā arī morālā saikne.) Politiķiem, kuri auguši vai atbalsta totalitāro, kā arī koloniālo varu nav izteiktas Tēvzemes saiknes un izkoptas nacionālā, kā arī patriotiskā pašapziņa. Tie plēš sevi, līdz ar to arī tautu, starp nācijas mūžsenām vērtībām un mūsdienās nepastāvīgām tendencēm.

Viens no tādiem pēdējiem izteiktiem centieniem vērojami jautājumā par brīvprātīgo tautības ierakstu pasē. Gluži kā nesen iecerei par dubultpilsonību no Zatleriešiem tika pievienoti neizprotami papildinājumi un paplašinājumi. Arī tagad Vienotība un Zatlera partija uzreiz iepin paplašinājumu tautības piešķiršanu „latvietis” cittautiešiem, kuri saņēmuši pilsonību un dzīvo Latvijā15 gadus. Nav saprotams, kā cilvēks pēkšņi var pārtapt par hamiljonu, ar citas tautas identitāti, mentalitāti, un t.t. Hamiljons maina krāsas, bet iekšējais saturs taču ir nemainīgs. Manuprāt, tāds cilvēks kļūst par kropli, hibrīdu vai pat klonu. Kāda ir Jūsu nostāja šajā jautājumā?

Ilmārs Latkovskis: Tautība ir ļoti būtiska cilvēka identitātes sastāvdaļa. Par piederību kādai noteiktai tautībai varam spriest pēc divām pazīmēm. Viena ir „asinspiederība”, otra ir piederība kādai kultūrai šā vārda plašākā nozīmē. Laikos, kad cilvēki mazāk pārvietojās pa pasauli un arī mazāk bija jaukto ģimeņu, šīs abas pazīmes vairumā gadījuma sakrita. Pēdējā pusgadsimtā situācija strauji mainās. Varam pieņemt, ka cilvēka tautība strikti nosakāma pa „mātes līniju”. Bet iedomāsimies cilvēku cilvēks, kurš visu savu dzīvi kopš pirmajām dienām pavadījis latviskā vidē, izcili pārvalda latviešu valodu un kultūru, viņa tēvs ir latvietis, māte arī visu laiku augusi un izglītojusies latviešu vidē, taču pēc pases ir krieviete. Pēc „mātes līnijas” principa tādam cilvēkam pasē būtu jāraksta – krievs. Vai viņam ir tiesības būt latvietim? Domāju, ka tas būtu pieļaujams. Taču esmu pret tautības maiņu bez pietiekama pamata.

SPEKTRS: Nevaru piekrist šādam uzstādījumam par piederību kādai kultūrai, kā Jūs sakāt, plašākā nozīmē. Kā izkontrolēt šo plašāko nozīmi?

Ilmārs Latkovskis: Tad pateikšu vēlreiz ar piemēru. Latvietim un igaunietei piedzimst Latvijā bērns. Vecāki, saskaņā ar patlaban esošajiem noteikumiem izvēlas viņam ierakstīt dzimšanas apliecībā „igaunis”. Arī, kad bērns saņem pasi, paliek ieraksts „igaunis”. Šis „igaunis” visu laiku ģimenē ir runājis latviski, mācījies latviešu skolā, visu laiku dzīvojis Latvijā, izcili pārvalda latviešu kultūru. Ap 30 gadiem viņš izsaka vēlmi mainīt tautības ierakstu pasē. Jūs viņu gribat saukt par hibrīdu, klonu un hameleonu. Es – nē. Ja gribat ieņemt tik kategorisku nostāju tautības izmērīšanā, tad mums būtu jālūko daudziem atņemt latvietību. Un tur par upuri kristu ne viens vien latviešu patriots un nacionālists, kura māte nav tīra latviete. Es tam nepiekrītu. Nav mums mērinstrumentu, ar ko precīzi noteikt vai izkontrolēt tautību.

SPEKTRS: Būsim patiesi, ir runa par neintegrēto krievu tautības pārsvaru Latvijā. Runa par vecākiem latvietis un krieviete, jo īpaši par plašo parādību Latvijā – šķirtās ģimenes, kad atšķirīgās mentalitātes dēļ, tomēr nespēj sadzīvot kopā. Tad šķirtenes savus bērnus audzina ar naidu pret pretējo dzimumu un naidu pret valsti, kā arī bērns runā latviski, bet māte viņu audzina Krievijas Federācijas domāšanas virzienā, bērns kļūst par pilsoni un jaun-latvieti un Trojas zirgā sēžot realizē Krievijas propagandas misiju Latvijā. Ar šāda plāna realizēšanu mēs arī saskaramies šodien redzamā formā 18 novembrī un 16 martā. Jo spilgti tas ir redzams 9 maijā, kuras „svinēšana” ar katru gadu pieaug ģeometriskā progresijā. Krievijas karogi, PSRS karogi , georgu lentītes, kā arī „atbrīvotāju” vienota naida kurināšana pret savulaik „okupētajiem”. To realizē ne tikai padomju laikā „iesprūdušie”, bet arī mūsu Latvijas jaunieši jaun-pilsoņi! Bet Latvijas valsts varai ar to nepietiek, kaļot jaunus plānus kā pilsonības piešķiršanai, papildus dāvāt tautību-latvietis. Toties gada pārskatā varēs ierakstīt, ka krievu tautības pārstāvju skaits samazinās, bet latviešu tautas pārstāvju skaits palielinās. Taču kādā kārtējā vardarbīgā veidā šāda korelācija veidojas, lai Eiropu neuztrauc.

Latkovska kungs, sakiet, lūdzu, kas ir “tautības maiņas” autors? Kurš izdomājis šo nepieciešamību?

Ilmārs Latkovskis: Patiešām, lai publiski diskutētu un izteiktu kategoriskus viedokļus tautības ieraksta maiņas jautājumā, vēlams iepazīties ar pirmavotiem. Es nezinu, kas ir patlaban spēkā esošā likuma (pieņemts) 2009. gadā iniciatori. Likums saucas “Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likums”. Tātad ideja par tautības ieraksta maiņu nav nekāds pēdējā laika jaunizgudrojums. Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi šim likumprojektam.
Tātad, jautājums par tautības ieraksta maiņu nav nekas jauns, un to pieļauj likumi visu laiku.
Pirmo ierakstu par tautību nosaka MK noteikumi nr. 225.

SPEKTRS: Nu, redziet Jūs jau arī pats sakāt: „Jauninājums ir vienīgi Vienotības iesniegtie grozījumi”. Par to jau arī iepriekš teicu. Atkārtoju, gluži kā tas bija nesen dubultpilsonības jautājumā, tad vēl iepriekš pilsonības jautājumā. Salīdziniet taču, kādi šie likumprojekti bija sākotnēji un kādā veidā tie pārvērtās (jauninājumi). Lūk, par to ir runa!

Turpinājumā ieskatīsimies vērtējot šāda veida projektus no citādākas puses. Saprotams, ka ar ieiešanu Eiropas saimē robežas ir atvērtākas, nekā iepriekš un ar to ir jārēķinās, bet ne tādā veidā, ka tāpēc tagad mums ir jāiedomājas cittautieša stāvoklis tāpēc, ka piedzimis Latvijā. Manuprāt, akcents jāliek vispirms uz pamatnācijas stāvokļa iedomāšanos. Ņemt vērā, ka Latvijas gadījums Eiropā ir unikāls. Pēc 50 gadu okupācijas, kuras rezultātā latviešu tauta bijusi burtiski rusificēta spiestā formā un kad Latvijas liela daļa latviešu tauta bija izskausta no savas Tēvzemes un Latvijā vardarbīgi ieplūdināta cita tauta, un kad latviešu tautai mūsdienās arvien vajadzīga atdzimšana un savas identitātes izkopšana un nostiprināšana burtiski no jauna, runāt šādās kategorijās ir nevērība pret savas tautas stāvokli.

Ja runā par kārtējo citu tautu žēlošanu uz pamatnācijas rēķina, tad padomājiet, cik tas jau ir bijis neskaitāmu reižu. Cik daudz atkāpšanos latviešu tauta jau ir pieļāvusi, piemēram, jauno pilsoņu pieņemšanas jautājumā. Cik daudz jaunpilsoņi runā latviski? Par kādu tautības maiņu mēs te vispār varam runāt? Vai kāds vispār varētu iedomāties situāciju, ka „pilsonis” pieprasītu autonomiju Latgalei? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valstsvīri noklusē? Vai kāds vispār varētu iedomāties, ka valsts drošības dienestam nav nekādas teikšanas? Vai kāds varētu iedomāties, ka cilvēktiesības varētu pielīdzināt visatļautībai? Tad, kas gaidāms, ka sāksim dāvināt ne tikai pilsonību, bet arī tautību?

Ilmārs Latkovskis: Es piekrītu Jūsu viedoklim. Vienīgi savus uzskatus par iespējamo tautības ieraksta maiņu izklāstīju atbildot uz iepriekšējo jautājumu. Uzsveru, ka runa ir par tieši par tautības ieraksta maiņu.

SPEKTRS: Latviešu tauta nepārtraukti tiek „ielikta” apgrūtinātās situācijās. Tāpēc, ka nav noteiktas striktas robežas. Piemēram, Jūsu minētie gadījumi ir iekļaujami Tēvzemes un Dzimtenes jēgas formulēšanā. Nav vajadzības izdomāt kārtējos mākslīgos piekāpšanās soļus.

Kā Jūs domājat, kāpēc mazā Izraēla iekšēji ir tik vienota un mobila? Kāpēc mazā Izraēla spēj pretoties lielvarām? Tāpēc, ka ebrejiem ir savs nemainīgs un nelokāms kodols, kas stiprinās uz ebreju tautas identitātes un Dieva bijāšanas. Taču runājot par integrēšanos Bībelē runāts, ka tā ir iespējama trešajā augumā (5.Moz. 23:9) Izraēlā tas tiek ņemts vērā. Tiek uzskatīts, ja cittautietis ir veiksmīgi integrējies ebreju sabiedrībā trešajā paaudzē, tas tiek pieņemts ebreju sabiedrībā, taču tas neattiecas uz valdīšanu valdībā jeb ksenatā.

Bet Latvijas gadījumā latviešu tauta joprojām nespēj atgūties no rusifikācijas ietekmes. Krievija joprojām nav atvainojusies un samaksājusi sāpju naudu Baltijas valstīm, bet mūsu tautas augstākās amatpersonas tik ļoti cenšas izpatikt un izkalpoties lielvarām. Man nav skaidrs uz ko jūs, politiķi, cerat ar šādām rīcībām?!.. Pēc okupācijas gadiem runājiet par tautības maiņu tik vieglā formā.. Un ziniet, Jūs sakāt, ka esat pret tautības maiņu bez pietiekama pamata. Taču pamats vienmēr atradīsies iedodiet tikai kaut mazāko iespēju.

Ilmārs Latkovskis: Vispirms par ebrejiem. Vai dodot padomus, ka latviešiem vajadzētu mācīties no ebrejiem, jūs gribētu, lai latvieši arī piedzīvo ebreju likteni? Domāju, ka nē. Ar to gribu teikt, ka tādi padomi ir visnotaļ nosacīti. Par izpatikšanu un izkalpošanos neko jums nevaru atbildēt citu vietā. Savā darbībā to nesaskatu. Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.

SPEKTRS: Es runāju nevis par ebreju likteni, bet par piemēriem, kā saglabāt un stiprināt pamatnāciju savā Tēvzemē. Jūs runājat par divām atšķirīgām lietām. Paturpināšu Jūsu teikto, atdalot domu divās daļās. Vispirms par ebrejiem. Pirmkārt, ebreji ir Dieva izredzēta tauta. Par savu izredzētību ebrejiem nākas maksāt. Tas ir bijis visos laika periodos, jo kādas nācijas pārstāvji cenšas apšaubīt to, ka ebreju tauta varētu būt atdalīta un izredzēta. Tauta, kas visādās nozīmēs ir pirmā vietā. Tā veidojas nesapratne, kas pārvēršas naidā. Spilgts piemērs, Hitlera gadījumā, kāpēc viņš ienīda tieši ebrejus? Hitlers uzskatīja, ka vācieši ir izredzētā tauta. Arī mūsdienās pret ebreju izredzētību nostājas musulmaņi, kuri gluži kā Hitlers uzskata, ka nevis ebreji ir izredzētā tauta, bet musulmaņi un nevis ebreju tautas Dievs ir visas pasaules Radītājs un Pestītājs, bet musulmaņu Muhameds. Un tas nav jautājums par to, kāda starpība kā sauc Dievu, jo Viņš visās tautībās ir viens un tas pats. Tā gluži nav. Bet gan dažādas ideoloģijas un dažāda sapratne par Dievu un elkdievību. Dievs, kas pasaulei nes mīlestību, mieru un prieku, bet elka kults- iznīcību, savu „taisnību” pierādot ar zobenu un naida attaisnošanu ideoloģijā, ieraujot bezjēdzīgos dažāda veida karos arī savus sabiedrotos. Tādai ideoloģijai, kura it kā Dieva dēļ atņem citiem dzīvību, nevar būt nekāda sakara ar patieso Dievu, Kurš bauslī pavēlējis: „Tev nebūs nokaut!”. Tāpēc arī neizprotot Izraēlas tēmu antisemītisms pieņemas spēkā visā pasaulē.

Tagad paturpināšu domu par tiem, kā Jūs uzskatāt, nosacītajiem padomiem. Jā! Ar to arī es gribu teikt, ka padomus par ebreju tautu un piemērus no Bībeles par valstiskajiem jautājumiem varu minēt par atbilstošiem. Jā, Izraēlas zemes valdīšanas mākslu, nācijas gudrību un prasmi izdzīvot, varētu droši likt par piemēru mūsu Latvijai. Ja Latvijā notiktu kaut daļa no tā, kā rīkojās Izraēlas Valsts pret savu tautu un tauta pret savu valsti, mums jau sen būtu labklājība un uzplaukums.

Pirmkārt, patriotisms un gods kalpot valstij arī militārajā izpratnē ebrejiem ir patiess, neviltots un prioritārs.

Otrkārt, tāda vienotība, saliedētība, savstarpējā cieņa un saikne starp tautu un valsti kā Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Treškārt, tāda kāda ir morālā tīrība un veselīgā pašapziņa Izraēlā, nav nevienā citā valstī.

Ceturtkārt, Izraēlā nevarētu iedomāties pacelt pat balsi un nostāties pret pamatnācijas interesēm.

Arī par ekonomikas jautājumiem un labklājību varētu minēt pieckārt, sestkārt un tam nebūtu ne gala, ne malas.

Uzskatu, ka, ja mūsu valdība necenšas nostiprināt savu nāciju divdesmit gadu laikā nostādot uz savām kājām, neuzstādot nacionālās bagātības un latviešu tautas intereses pirmajā vietā, neradot apstākļus, lai tautai nevajadzētu doties trimdā un tādējādi to vēsā veidā nomainīt ar jaun-pilsoņiem, jaun-latviešiem un centieniem veidot jaunu nāciju nomainot veco, tad var tikai pievienoties prognozēm, ka latviešu tauta drīzumā izmirs.

Mums nesasniegt ne iecietību, ne lojalitāti, ne integrāciju, ne saliedētību, ne toleranci un cilvēktiesības, ceļot to uz pamatnācijas interešu kauliem. Ja garīgie pamatprincipi ir nonivelēti, tad laicīgajā pasaulē mums neredzēt labklājību un uzplaukumu. Tas jau tika pierādīts „treknajos” gados. Vienalga ir jāatgriežas pie pamatnostādņu ievērošanas. Vispirms jāsāk ar pamatiem, kas ceļami rēķinoties ar latviešu tautas interesēm. Tad arī izzudīs vajadzība Ķīnas mūra celšanā starp tautu un valsti. Bet pašreiz redzams, ka notiek tik vien kā parazītiska Eiropas fondu apgūšana. Šādu jautājumu virspusēja apskatīšana programmu ietvaros, kas atbalstāmas ar Eiropas Fondu līdzfinansēšanu, nav nekāda reāla seguma un risinājuma. Jo pirmā vietā nav pamatnācijas interešu nostādīšana, bet gan Eiropas interešu apmierināšana Latvijā.

Taču runājot par ebreju un latviešu tautu likteņiem. Ebreju tauta piedzīvojusi holokaustu un antisemītismu, taču latviešu tauta genocīdu. Tāpēc abām pusēm, veidotos laba sadarbības saikne. Ja, Jūs uzskatāt Izraēlas piemērus par nevērtīgiem, tad rekomendēju ieskatīties šajā jautājumā no citādākas šķautnes. Ieskatieties vēstures lapaspusēs un salīdziniet, ko piedzīvojusi 2. Pasaules kara laikā ebreju tauta un ko piedzīvojusi latviešu tauta. Un, tad salīdziniet, kāds dzīves līmenis šodien ir Izraēlā un kāds tas ir Latvijā. Manuprāt, tas ir ļoti pat uzskatāms piemērs.

Nedomāju arī, ka mums būtu jāseko nesenajam piemēram piedaloties mākslīgā Dānijas eksperimentā, attiecībā par Latvijas bērnu dzimumaudzināšanas mācīšanu. Vai Latvijā ir problēmas ar dzimumaudzināšanu? Kāds sakars Latvijai ar Dānijas zemo morālo līmeni, kas būtu liekams par piemēru un jāpielāgo Latvijai? Manuprāt, būtu jābūt otrādi, Latvijai kas pamācāms Dānijai par veselīgu dzimumaudzināšanu izlaižot dāņu valodā psihoterapeita J.Zālīša grāmatu „Mīlestības mācība. Dzimumaudzināšana”, kuru LU Medicīnas fakultātes profesors U. Vikmanis novērtējis kā pasaules mērogā izcilu. Tas tikai liecina par kārtējo piemēru par Eiropas fondu apgūšanu. Nauda izmesta vējā, bet kas izdarīts Latvijas interesēs? Latvijas valsts vara uzvedās tā, it kā latviešu tautai nebūtu nekādas pozitīvās vēstures bagāžas un kultūras mantojuma, kuru celt un attīstīt, bet tikai kaut kas pārņemams no citām valstīm un nebūt ne tas kvalitatīvākais un augsta līmeņa. Nu, jā cits jautājums, kā tad būtu ar to Eiropas fondu apzināšanu..

Bet tagad ieskatīsimies jautājumā par saliedēšanu vienotā kultūrā. Šķiet interesanta sakritība 2007. gada kultūras kanons atstats putēšanai plauktā, tad Latvijā ienāk garīga un kultūras vērtību devalvācijas ietvarā ekonomiskā  krīze. Vai Jums ir zināms kāpēc kultūras kanons toreiz netika ieviests?

Ilmārs Latkovskis: Kultūras kanona izveide bija laba toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas iniciatīva. Kad ministri mainījās, tad arī Kultūras kanons apstājās. Tas patiešām sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Varbūt tika nolemts, ka kultūra ir nevajadzīga izšķērdība.

SPEKTRS: Tagad Jūs strādājat pie kultūras kanona uzlabošanas darbiem. Kas tieši tiek uzlabots?

Ilmārs Latkovskis: Jau līdz šim paveikto darbu nevajadzētu noniecināt. Darbs ir vienkārši apstājies. Patlaban kultūras kanons ir sastindzis saraksts. Svarīgi, lai kultūras kanons ir iedarbīgs līdzeklis valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikā. Kultūras ministrijas uzdevums ir līdz 1. februārim izstrādāt koncepciju tālākai kultūras kanona darbībai.

SPEKTRS: Kāda komanda pie uzlabošanas darbiem strādā?

Ilmārs Latkovskis: Galvenā atbildība ir Kultūras ministrijai. Viņi rīkojas sadarbībā ar Izglītības ministriju un dažādiem kultūras nozares cilvēkiem.

SPEKTRS: Kā Jūs domājat, kāpēc Dievs radījis 10 baušļus? Lai ierobežotu? Lai uzspiestu savu suverēno varu? Nē! Dievs radījis 10 baušļus tautas ērtībai, labklājībai un attīstībai. Mūsdienās kristieši raduši teikt „garā un patiesībā” taču ja nezin patiesību- 10 baušļus, Tēvreizi, Dieva Vārdu, tad kādā „brīvības garā” viņi ietu? Tā viegli var nomaldīties neceļos. Nepareiza gara (dēmonu) maldināti ietu ātrā iznīcības ceļā.

Manuprāt, iedvesmojošs ir Igaunijas prezidenta ieviestais politiskais kanons vēstures ietvarā. Katram politiķim bija izdalīts palīgmateriāls Igaunijas valsts nozīmīgos jautājumos, tādējādi liedzot atsevišķiem politiķiem „piešķilt špicku” kā Jūs sakāt, lai neizraisītu ugunsgrēku un neapstādinātu Igaunijas uzņemto politisko kursu.

Kā Jūs domājat, vai nevajadzētu izvaidot arī kādu kopīgu un vienojošu politisko kanonu jeb baušļus? Tādējādi, lai politiķiem pašiem būtu skaidra Latvijas virzība un pārtrūktu tautu plēst ar nejēdzīgām, nedabiskām mūsdienu tendencēm, ierobežojot pamatnācijas pamatnoteikšanās tiesības un attīstību.

Ilmārs Latkovskis: Politiķiem jāievēro visi tie paši principi, kas visiem pārējiem cilvēkiem. Arī desmit baušļi ir attiecināmi uz politisko darbību. Deputātiem saistošs ir Saeimas kārtības rullis, kas regulē ne tikai likumdošanas kārtību, bet nosaka arī deputātu ētiskās uzvedības principus. Neuzskatu, ka tagad būtu izšķiroši ieviest vēl kaut kādus īpašus politiķu uzvedības kodeksus. Ja visus jau esošos priekšrakstus politiķi ievērotu, tad jau būtu gana labi.

Secinājums pēc intervijas: Īpatnēja valdības attieksme pret savu tautu. Liedzot brīvprātīgu tautību – latvietis ierakstu pasē, taču atverot jautājumu par cittautiešu tautības maiņu- latvietis. Ar šādām un jau iepriekš līdzīgām metodēm valsts aicina pamatnāciju būt solidārai, lojālai un vienotai. Ar jaun-pilsoņu un jaun-tautības piešķiršanas Trojas zirgu turpinās latviešu tautas sarūgtināšana, atgrūšana un noniecināšana, tādējādi pastiprinot neticību savai valstij. Tā ir mazohizma paveida vairošana. Un jaunas rases mākslīga izveide, kā Rīgas mērs Ušakovs saka: „Latvijici” Jaušams, ka politiķi tautu uz to gatavo. Nav jautāts, vai pamatnācija, to vēlas, piemēram, aptaujas vai referenduma formā. Vai tautai ir teikšanas tiesības, jautājums paliek neatbildēts.

Nav vairs jābrīnās, ka it kā latviešu tauta bija lēmusi, ka Abrene jāatdod. Vai arī, ka 60% no Latgalē dzīvojušajiem vēlas Latgales autonomiju.

Nav vairs jābrīnās, ka drīz Trojas zirgā jaun-latvieši, pievienosies tam skaitam Trojas zirgā jaun-pilsoņu, kuri vēlēsies Rīgas atdalīšanu no Latvijas un tad varēs teikt, ka to vēlas LATVIEŠI! Bet Latkovska kungs droši vien arī attiecībā par to vien atkārtotu: „Par tautības ieraksta maiņu jau izklāstīju iepriekš.”

______________________________________________

Kāpēc vajadzīgs Latvijas Kultūras kanons?

Raksta autors: Ilmārs Latkovskis, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

Puskrievija

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.