„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Leonards Inkins: kas ir valsts?

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica

Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc.

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas.

Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām.

Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam «valsts» piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības.

Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.

Vēl mēdz apgalvot, ka valsts ir sabiedrības politiskās organizācijas forma noteiktu kopīgu mērķu sasniegšanai, ko tā realizē noteiktā teritorijā ar varas palīdzību un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt tos sabiedrības mērķus, ko atsevišķi indivīdi nevar sasniegt – visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanu un labklājības celšanu.

18. Novembris. Foto: Marlēna Pirvica

Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.

Iepriekš minētām definīcijām, par to, kas ir valsts, pievienošu arī savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pēc kādām teorijā, kā kāduprāt būtu jābūt, kā vajadzētu būt, bet tikai no konkrētā teritorijā dzīvojošu cilvēku centieniem rūpēties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām.

Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras.

Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un, lai citiem būtu mācība, par «normālam» cilvēkam neatbilstošu rīcību to rituālā slepkavībā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir, cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie, jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām.

Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību.

Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas, uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis:

–       valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;

–       valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta;

–       un valstis, kuras ir bruņotas un, kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus.

Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemērs bija 18. Novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtību valstī un izskauda noziedzību. Valsts vadībai bija jārēķinās, ka ir reāls bruņots spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj iejaukties valsts pārvaldē un likvidēt pretvalstisku rīcību.

Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas.

Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku.

J. Staļinam netraucēja, viena no pasaulē labākajām konstitūcijām, iznīcināt miljonus, Ā. Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīts viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts.

P. S.

Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais.

Leonards Inkins

 

 

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(0)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(0)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.