„Latvijas lepnums” – ir projekts, kuru augstu novērtējusi Latvijas sabiedrība un tā sūtība ir plašāk stāstīt par iejūtību, līdzjūtību un atbalstu, ko līdzcilvēki sniedz viens otram. Tā ietvaros tiek meklēti cilvēki, kas dara paši un palīdz citiem. 

       Decembra mēnesī notika „Latvijas lepnums 2006” gada balvas „zelta ābele” pasniegšanas ceremonija un mēs piedāvājam nelielu ieskatu par notikušo.  Iedrošinājot arī „SPEKTRS” lasītāju nebaidīties, bet droši mīlēt un aplaimot ar praktiskās mīlestības dāvanām citus.

DROSMĪGA ĢIMENE – Kaspars Maļarčiks

Atgadījums Čiekurkalnā. Kaspars tovakar devas uz mājām no basketbola treniņa. Līdz mājām bija palicis pāris soļi, kad Kaspara acu priekšā, savstarpēji pārmijot asus vārdus, ielu šķērsoja vīrietis un jauna sieviete. Pēkšņi vīrietis rupji sagrāba sievieti un ievilka pavārtē. Kaspars skrēja uz mājām, lai paziņotu to vecākiem, ieskrienot dzīvoklī Kaspars kliedza: „Vajag palīdzību!” Tevs skriešus metās uz notikumu vietu. Noziedznieks meiteni jau bija nogāzis zemē un žņaudza. Maļarčiki izrāva meiteni no vīrieša rokām. Palīgos atnāca arī kaimiņi. Viņi izsauca policiju un mediķus. Kaspars saņēma Valsts policijas apbalvojumu par drosmi.

CILVĒKS – CILVĒKAM – Sandra Dzenīte un Juris Cālītis

Cēsu rajonā Skujenes pagastā, pirms pieciem gadiem neplānoti bija veidojies alternatīva gimenes māja dzīves pabērniem. Šovasar mājvietu tur sev atrada arī septiņi somāliešu bēgļi, kam mūsu valsts pagrieza muguru.

VAIRĀK NEKĀ PRASA PIENĀKUMS – Ilga Narbute

Aksnīstes psihoneirologiskās slimnīcā atrodas kafejnīca kurā par par pārdevēju strādā Ilga Narbute, kura nav atraidijusi slimnīcas puišus, bet līdztekus saviem pienākumiem ņēmās viņus ievadīt darba dzīvē. Pēc četriem gadiem viņi ir kļuvuši par labiem draugiem. Slimnīcas rehabilitācijas nodaļas vecākā māsa Skaidrīte Pudāne teic, ka Ilga ir kļuvusi par puišu atbalstitāju, vecāko kolēgi un jaunākajiem – arī par mammu.

ATBALSTS CILVĒKIEM – Māris Ceirulis

1996. gada pavasarī Māris cieta autokatastrofā. Pēc avārijas viena acs kļuva akla. Bet viņš nepadevās. Vēlās naktīs slidinot lupu pār grāmatvedības uzdevumiem un kalkulātoru, viņš Liepājā iztudēja uznēmumu vadību un nu Neredzīgo biedribā radis radošu darbu. Viņš bija cīnījies pats ar sevi, iemācījies pīt grozus. Reiz mājas kāpņu telpā ar Māri sācis runāties kaimiņš mācītājs Voldemārs Zveja. Sarunas ar viņu likušas Mārim daudz ko pārdomāt. Ticība palīdzējusi samierinaties ar notiekošo, tikt tam pāri un piemēroties apstākļiem. 1997. gadā iestājās „Neredzīgo biedrībā”. 1999. gadā Māris gāja uz acs operāciju, kura rezeltātā redze daļēji atgriezās. Māris ar „Neredzīgo biedrību”. sāka cīnīties par invalīdu tiesībām, negaidot atbalstu otganizācijai no Rīgas bet sadarbojās ar vietējo pašvaldību un uznēmējiem, lai uzlabotu invalīdu dzīvi. Tādējādi neskaitāmus redzes invalīdus izvilcis no bezcerības un apātijas.