„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Kāpēc nervozēt? Tā ir tikai veltīga laika zaudēšana

Gerijs Markus
Ņujorkas universitātes psiholoģijas profesors

Evolūcijas teorijas pieņēmums mūsu zemapziņā ir ieperinājusi nemiera mehānismu, bet savā būtībā tāda apziņa veltīgi iznieko laiku un spēkus.

Nav neviena cilvēka pasaulē, kurš nekad dzīvē nebūtu par kaut ko nervozējis. Vecāki uztraucas par saviem bērniem, sievas par vīriem, vīri par darbu. Bet kopīgā mūsu bēda ir straujo kurināmā un pārtikas produktu cenu pieaugums.
Vai vispār būtu nepieciešama tāda veida nemiers? Tradicionālais uzskats iegalvo, ka cilvēks neko nedara nepamatoti. Lai arī mums pašiem nepatīk nervozēt, evolūcijas teorija liecina par to, ka nemiers katrā ziņā ar kaut ko ir noderīgs cilvēces izdzīvošanai.
Vai tā tas ir? Droši vien, 10% gadījumos mēs nervozējam par svarīgām lietām, bet viss pārējais – bažas, kas neattaisnojas, (piemēram, debesis krīt!) vai arī skumji pārdzīvojumi par pagātni, kas vairs nav labojama. (piemēram, zaudēta nauda biržas spēlē).
Pētījumi liecina, cilvēki, kuri daudz uztraucas, darbojas mazāk efektīvi. Mazāk padara un kļūst neapmierināti ar dzīvi.
Kad eksperimenta vadītāji respondentiem uzdeva dažādus uzdevumus, nervozākie, reaģēja daudz lēnāk uzdevuma veikšanā, nekā mierīgie (domājams, ka cēlonis, varētu būt tāds, ka nervozākie vispirms koncentrējas savos pārdzīvojumos, tādējādi viņu psiholoģiskie un garīgie spēki tērējās uz to, nevis uzdevuma veikšanā.)

Nesen „Pensilvānijas universitāte” sadarbībā ar „Jelskas universitātes” zinātniekiem veica eksperimentu, tajā tika secināts, ka 5 minūšu nemiers spēj sabojāt cilvēka garastāvokli.

Starpcitu, evolūcijas augļi nav nemaz tik gudri. Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas pieņēmums ir saprātīgs. Evolūcija nav spējīga paredzēt – un pieņemt lēmumus, ne pagātnē ne arī nākotnē. Spontāni atklājot kādu risinājumu, turas pie tā ar visiem spēkiem neatkarīgi no tā, ka risinājums varētu but kļūdains.
Kad nervozēšana ir noderīga?

Nervozēšana noderīga tad, kad tā spēj mūs mobilizēt, pamudinot uz aktīvām darbībām. Mēs atpazīstam draudus – tālumā pamanot plēsēju – asinīs paaugstinās kortizols (hormons, kas atbild par stresu), un mēs gatavojamies vai nu bēgt, vai arī uzbrukt.
Bēdīgākais ir tas, ka evolucijas teorija nav paredzējusi „izslēgšanas” pogu. Jo uzbrukšana vai bēgšana ir efektīva īslaicīgi. Bet ilglaicīgi, tā risinājumu sniegt nespēj. Hormoni gatavo cilvēka organismu fiziskām aktivitātēm, rodot sajūtu, ka tulīt kaut kam ir jānotiek. Kautgan hormoniem ir arī otrāda darbība- atslābināt imūno sistēmu, tā rezultātā cilvēks kļūst atvērts infekcijas uzbrukumam.
Kā rīkoties? Patiesībā, problēmas risināšanā un lēmuma pieņemšanā, būtu nepieciešams atslābt un padomāt kā nākas, bet evolūcijas teorija cilvēku ved uz pretējo pusi, nedomāt vispār.
Mūsdienu cilvēki, lielākoties pārdzīvo nevis par tiešiem draudiem, bet par iespējamajiem. Piemēram, kas notiks, ja mani atbrīvos no darba? Vai kāds spēs mani iemīlēt patiesi? Šādi jautājumi ir pārdomas vērti, bet ne vairāk.
Tā vietā, lai meklētu individuālu risinājumu, nervozēšana, jeb uztraukšanās cilvēku noved līdz viltus simtomiem. Paralizē gribu un izsauc depresiju.
Londonas Universitātē veiktais pētījums, ar 542 respondentiem, 60 gadu vecumā, uzrādija, ka tie cilveki, kuri savas problēmas cenšas risināt paši, vai arī meklē sabiedrības palīdzību, kortizola līmenis asinīs ir zemāks, nekā tiem, kuri to nedara.

Angļu vārs worry – uztraukties, atvasinājums no senangļu valodas vārda wyrgan –nožņaugt. Aptuveni tāds ir „uztraukuma” rīcības plāns. Žņaugt un gremdēt. Tādā veidā cilvēks nav spējīgs ne domāt, ne arī rīkoties. Kad uztraukums pakļauj cilvēku, tad cilveks sāk zaudēt laiku un spēkus bieži vien uz nepareizām lietām. Uztraukšanās novirza no mērķa. Hroniska uztraukšanās pavājina sirds darbību.
Gada sākumā Kembridžas Universitātes zinātnieki secinājuši, kāda ir saistība starp banku krīzi un sirdslēkmju palielināšanos. Iespējams, ka tam par pamatu ir hroniska uztraukšanās un stress, kas savukārt pamudina biežāk lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt un ēst.
Nervozēšanu bieži salīdzina ar šūpuļ-krēslu: šūpoties un uztraukties – šķietama darbība, bet tomār cilvēks atrodas vienā vietā. Ja evolūcija ir devusi spēju uztraukties, tad tas vēl nenozīmē, ka mums vajadzētu padoties šim kārdinājumam.
Kā tikt galā ar nervozēšanu?
Lielāko daļu nervozēšanu ir iespējams klasificēt trīs grupās:
tā liek reaģēt uzreiz;
pieprasa visu koncentrāciju un uzmanību;
nepatikšanu paredzēšana.
„Nemiera zvaniņi” tas ir nopietni. Ja tu redzi dūmus un uztraucies par to, vai kaut kur nav ugunsgrēks, tad pamet visu un noskaidro situāciju.“Atgādinājumu nervozēšana”, piemēram, “neaizmirst aizvest bērnus uz peldēšanu” vai arī “nosūtīt tēvam dzimšanas dienas atklātnīti ” – pienācis laiks ieviest dienasgrāmatu vai arī veidot izdarāmo lietu sarakstu kalendāru datorā, lai neaizbāztu ar lieko informāciju savu galvu.“Prognozēšana”, par to ir vērts padomāt, bet neļaut, lai tā pakļautu jūsu dzīvi. Atlieciet katru dienu stundu laika, lai uztrauktos par ilglaicīgām problēmām, piemēram, naudas grūtībām, meklējot izeju, bet ārpus šī laika robežām, neļaut esošai problēmai jūs satraukt.

Gatavoties kaut kam nav slikti, bet neceliet paniku. Pārdomāt un paredzēt visu uz priekšu ir noderīgi, bet nav gudri pārdzīvot kaut ko, kas nav no jums atkarīgs!

Kontrolējiet savas domas. Parasti pamudinājumu liekiem pārdzīvojumiem izraisa idejas, jeb domas, kuras pavīd prātā pašas no sevis. Ja jūs piefiksējat, ka otro reizi dienā nervozējat par vienu un to pašu lietu, tad pavaicājiet sev: „Vai ir manos spēkos izmainīt situāciju?” Ja nav, aizmirstiet par šo lietu un dzīvojiet tālāk. Pārslēdzieties uz kaut ko citu.

Lēmumu pieņemšana. Nesaspringstiet, mēģinot pieņemt vispareizāko lēmumu. Katra lēmuma pieņemšanai tiek patērēti intelektuāli resursi. Tas ir normāli, ja jūs ilgi un rūpīgi pārdomājat jautājumu par laulības slēgšanu, pārbraukšanu uz citu pilsētu vai bērna dzimšanu. Bet ja jūs izvēlaties starp “saab” un “volvo” automašīnām, tad neatvēlējiet sev pārdomāšanas laiku vairāk par dažām dienām. Šokolāžu un vaniļas saldējums ir vienādi garšīgi, un lielā mērā nav svarīgi, kādas šķiras saldējumu jūs apēdāt.

 

 

 

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība

Saruna ar Dr.h.hist Leo Dribinu: Redziet, un citas tautas arī atzina, ka viendievība ir vislabākā ticība(0)

Pieminot 1941.gada ebreju masu slepkavības, 30. novembrī Latvijā, Rīgā, kino “K Suns” norisinājās Izraēlas un Latvijas pārstāvja Borisa Mafcira aizkustinošās dokumentālās filmas “Atmiņu lādes” 6.daļa prezentācija. Pēc filmas demonstrācijas Izraēlas vēstniecības organizatori aicināja klātesošos nolikt sveces pie Brīvības pieminekļa, pieminot Rumbulā noslepkavotos Latvijas ebrejus. Uzvelkot virsdrēbes īpaši steidzīgie aši devās ceļā pie Brīvības pieminekļa, taču

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm

Kāpēc kristietība nav savienojama ar citām reliģijām un garīgām praksēm(1)

Ilze Eris: Mīlestības Skolas lektore. Četru bērnu mamma. Aizlūdzēja, kalpotāja. Ilze ir ieguvusi augstāko izglītību valodniecības jomā, kas palīdz viņai labāk izprast Dieva vārdu. Viņa ir arī studējusi teoloģiskās zinības. Precoties, ar ko mēs rēķināmies? Ar mīlestību. Ar uzticību. Ar to, ka dzīvosim visu atlikušo dzīvi ar šo cilvēku un viņš/viņa ar mums. Mēs rēķināmies,

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?

Jānis Vanags valsts svētkos: Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?(0)

“Kā es stāvēšu Dieva priekšā, kurš dzird nevien “Rīdzenes sarunas”, bet visas sarunas?” (LELB Arhibīskaps Jānis Vanags)  “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas tur septiņas zvaigznes savā labajā rokā un kas staigā starp septiņiem zelta gaismekļiem: es zinu tavus darbus un tavus pūliņus, un tavu izturību, un to, ka tu nespēj paciest ļaunos

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?

Latvijas valsts svētkos/ Mārcis Jencītis: Kāpēc LATVIESU tauta ir pazaudējusi privilēģiju valdīt pār savu zemi?(0)

„Visai Bībelei vijas cauri fakts, ka tad, kad tauta paklausa Dievam, tad valsts ir svētīta. Kad tauta atkāpjas no Dieva, tad tauta bauda okupāciju, lāstus, nabadzību un zaudē neatkarību.” Mārcis Jencītis Es jūs, apsveicu 18. novembra svētkos, mūsu mīļās Latvijas valsts dibināšanas dienā. Tā ir mūsu valsts proklamēšanas diena. Proklamēšana ir svinīgs paziņojums, ka mēs

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem

Mēbeļu Bode starp mēbeļu tirdzniecības centru gigantiem(0)

Mūsdienu pasaulē cenšoties viens otru pārsteigt un cīnoties par labāku sniegumu, labāku rezultātu, augstākiem reitingiem un lielāku ietekmi, mēs varam arī paskriet garām kaut kam, kas var būt dažkārt svarīgāks, nekā – augstāk, tālāk un ātrāk. Dzenoties izgudrot, kaut ko jaunu, sasniedzot ātrāku progresu, ne reti par upuri liekot godpilnu konkurenci, cilvēcīgumu un cēlsirdību darbā

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.