„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Kāpēc nervozēt? Tā ir tikai veltīga laika zaudēšana

Gerijs Markus
Ņujorkas universitātes psiholoģijas profesors

Evolūcijas teorijas pieņēmums mūsu zemapziņā ir ieperinājusi nemiera mehānismu, bet savā būtībā tāda apziņa veltīgi iznieko laiku un spēkus.

Nav neviena cilvēka pasaulē, kurš nekad dzīvē nebūtu par kaut ko nervozējis. Vecāki uztraucas par saviem bērniem, sievas par vīriem, vīri par darbu. Bet kopīgā mūsu bēda ir straujo kurināmā un pārtikas produktu cenu pieaugums.
Vai vispār būtu nepieciešama tāda veida nemiers? Tradicionālais uzskats iegalvo, ka cilvēks neko nedara nepamatoti. Lai arī mums pašiem nepatīk nervozēt, evolūcijas teorija liecina par to, ka nemiers katrā ziņā ar kaut ko ir noderīgs cilvēces izdzīvošanai.
Vai tā tas ir? Droši vien, 10% gadījumos mēs nervozējam par svarīgām lietām, bet viss pārējais – bažas, kas neattaisnojas, (piemēram, debesis krīt!) vai arī skumji pārdzīvojumi par pagātni, kas vairs nav labojama. (piemēram, zaudēta nauda biržas spēlē).
Pētījumi liecina, cilvēki, kuri daudz uztraucas, darbojas mazāk efektīvi. Mazāk padara un kļūst neapmierināti ar dzīvi.
Kad eksperimenta vadītāji respondentiem uzdeva dažādus uzdevumus, nervozākie, reaģēja daudz lēnāk uzdevuma veikšanā, nekā mierīgie (domājams, ka cēlonis, varētu būt tāds, ka nervozākie vispirms koncentrējas savos pārdzīvojumos, tādējādi viņu psiholoģiskie un garīgie spēki tērējās uz to, nevis uzdevuma veikšanā.)

Nesen „Pensilvānijas universitāte” sadarbībā ar „Jelskas universitātes” zinātniekiem veica eksperimentu, tajā tika secināts, ka 5 minūšu nemiers spēj sabojāt cilvēka garastāvokli.

Starpcitu, evolūcijas augļi nav nemaz tik gudri. Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas pieņēmums ir saprātīgs. Evolūcija nav spējīga paredzēt – un pieņemt lēmumus, ne pagātnē ne arī nākotnē. Spontāni atklājot kādu risinājumu, turas pie tā ar visiem spēkiem neatkarīgi no tā, ka risinājums varētu but kļūdains.
Kad nervozēšana ir noderīga?

Nervozēšana noderīga tad, kad tā spēj mūs mobilizēt, pamudinot uz aktīvām darbībām. Mēs atpazīstam draudus – tālumā pamanot plēsēju – asinīs paaugstinās kortizols (hormons, kas atbild par stresu), un mēs gatavojamies vai nu bēgt, vai arī uzbrukt.
Bēdīgākais ir tas, ka evolucijas teorija nav paredzējusi „izslēgšanas” pogu. Jo uzbrukšana vai bēgšana ir efektīva īslaicīgi. Bet ilglaicīgi, tā risinājumu sniegt nespēj. Hormoni gatavo cilvēka organismu fiziskām aktivitātēm, rodot sajūtu, ka tulīt kaut kam ir jānotiek. Kautgan hormoniem ir arī otrāda darbība- atslābināt imūno sistēmu, tā rezultātā cilvēks kļūst atvērts infekcijas uzbrukumam.
Kā rīkoties? Patiesībā, problēmas risināšanā un lēmuma pieņemšanā, būtu nepieciešams atslābt un padomāt kā nākas, bet evolūcijas teorija cilvēku ved uz pretējo pusi, nedomāt vispār.
Mūsdienu cilvēki, lielākoties pārdzīvo nevis par tiešiem draudiem, bet par iespējamajiem. Piemēram, kas notiks, ja mani atbrīvos no darba? Vai kāds spēs mani iemīlēt patiesi? Šādi jautājumi ir pārdomas vērti, bet ne vairāk.
Tā vietā, lai meklētu individuālu risinājumu, nervozēšana, jeb uztraukšanās cilvēku noved līdz viltus simtomiem. Paralizē gribu un izsauc depresiju.
Londonas Universitātē veiktais pētījums, ar 542 respondentiem, 60 gadu vecumā, uzrādija, ka tie cilveki, kuri savas problēmas cenšas risināt paši, vai arī meklē sabiedrības palīdzību, kortizola līmenis asinīs ir zemāks, nekā tiem, kuri to nedara.

Angļu vārs worry – uztraukties, atvasinājums no senangļu valodas vārda wyrgan –nožņaugt. Aptuveni tāds ir „uztraukuma” rīcības plāns. Žņaugt un gremdēt. Tādā veidā cilvēks nav spējīgs ne domāt, ne arī rīkoties. Kad uztraukums pakļauj cilvēku, tad cilveks sāk zaudēt laiku un spēkus bieži vien uz nepareizām lietām. Uztraukšanās novirza no mērķa. Hroniska uztraukšanās pavājina sirds darbību.
Gada sākumā Kembridžas Universitātes zinātnieki secinājuši, kāda ir saistība starp banku krīzi un sirdslēkmju palielināšanos. Iespējams, ka tam par pamatu ir hroniska uztraukšanās un stress, kas savukārt pamudina biežāk lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt un ēst.
Nervozēšanu bieži salīdzina ar šūpuļ-krēslu: šūpoties un uztraukties – šķietama darbība, bet tomār cilvēks atrodas vienā vietā. Ja evolūcija ir devusi spēju uztraukties, tad tas vēl nenozīmē, ka mums vajadzētu padoties šim kārdinājumam.
Kā tikt galā ar nervozēšanu?
Lielāko daļu nervozēšanu ir iespējams klasificēt trīs grupās:
tā liek reaģēt uzreiz;
pieprasa visu koncentrāciju un uzmanību;
nepatikšanu paredzēšana.
„Nemiera zvaniņi” tas ir nopietni. Ja tu redzi dūmus un uztraucies par to, vai kaut kur nav ugunsgrēks, tad pamet visu un noskaidro situāciju.“Atgādinājumu nervozēšana”, piemēram, “neaizmirst aizvest bērnus uz peldēšanu” vai arī “nosūtīt tēvam dzimšanas dienas atklātnīti ” – pienācis laiks ieviest dienasgrāmatu vai arī veidot izdarāmo lietu sarakstu kalendāru datorā, lai neaizbāztu ar lieko informāciju savu galvu.“Prognozēšana”, par to ir vērts padomāt, bet neļaut, lai tā pakļautu jūsu dzīvi. Atlieciet katru dienu stundu laika, lai uztrauktos par ilglaicīgām problēmām, piemēram, naudas grūtībām, meklējot izeju, bet ārpus šī laika robežām, neļaut esošai problēmai jūs satraukt.

Gatavoties kaut kam nav slikti, bet neceliet paniku. Pārdomāt un paredzēt visu uz priekšu ir noderīgi, bet nav gudri pārdzīvot kaut ko, kas nav no jums atkarīgs!

Kontrolējiet savas domas. Parasti pamudinājumu liekiem pārdzīvojumiem izraisa idejas, jeb domas, kuras pavīd prātā pašas no sevis. Ja jūs piefiksējat, ka otro reizi dienā nervozējat par vienu un to pašu lietu, tad pavaicājiet sev: „Vai ir manos spēkos izmainīt situāciju?” Ja nav, aizmirstiet par šo lietu un dzīvojiet tālāk. Pārslēdzieties uz kaut ko citu.

Lēmumu pieņemšana. Nesaspringstiet, mēģinot pieņemt vispareizāko lēmumu. Katra lēmuma pieņemšanai tiek patērēti intelektuāli resursi. Tas ir normāli, ja jūs ilgi un rūpīgi pārdomājat jautājumu par laulības slēgšanu, pārbraukšanu uz citu pilsētu vai bērna dzimšanu. Bet ja jūs izvēlaties starp “saab” un “volvo” automašīnām, tad neatvēlējiet sev pārdomāšanas laiku vairāk par dažām dienām. Šokolāžu un vaniļas saldējums ir vienādi garšīgi, un lielā mērā nav svarīgi, kādas šķiras saldējumu jūs apēdāt.

 

 

 

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā(0)

Par nacionālas valsts nozīmi 1904. gadā formulēja Miķelis Valters (Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, (1918—1919) jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem.): „Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras

Aidis Tomsons: Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Aidis Tomsons: Oligarhi, Šlesers un Baznīca(0)

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās baznīcas. Mācītāju partija – tā neformāli žurnālisti nosauca Latvijas Pirmo partiju, kuras priekšgalā kopā ar Šleseru nostājās vairāki pazīstami mācītāji,-ziņo spektrs.com/blogs.adventistiem.lv Kristiešu pienākums ir iesaistīties politikā un ietekmēt likumu pieņemšanu no iekšpuses –

Līgo un Jāņu kults – kas tas ir?

Līgo un Jāņu kults – kas tas ir?(0)

“Kristus pasaulei”:  Līgo un Jāņu kults – kas tas ir? Mācītāja Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska, Daila Lielbārde un Ilze Drātniece Es par to dažas reizes esmu mācījis un ne tikai šeit, mūsu draudzē. Man tika uzdoti jautājumi no cilvēkiem –„Kas ir līgo kults? Kāpēc mācītājs ir teicis, ka nevajag piedalīties šajos svētkos?” Lūk, tāpēc

“Kristus pasaulei”: Dziedināta caur kalpošanu cilvēkiem

“Kristus pasaulei”: Dziedināta caur kalpošanu cilvēkiem(1)

Juvenīlais artrīts ir slimība, kas var parādīties bērniem līdz 16 gadu vecumam. Tas ir locītavu iekaisums, kā rezultātā veidojas pietūkums, sāpes un kustību ierobežojumi. Šīs slimības cēloņi vēl nav īsti noskaidroti,-ziņo spektrs.com/draudze “Kristus paaulei”, Vēsmas Lazdiņas liecību pierakstīja Kristīne Krapāne Vēsmai artrīts nebija nekāds jaunums – viņas ģimenē tas pāriet no paaudzes paaudzē, arī mammai

Teoloģijas elks Lielajā talkā

Teoloģijas elks Lielajā talkā(0)

Latvijas simtgades gaidās sirds priekā līksmo, ka mēs, Latvijas tauta, dažādos valsts nostūros piedalāmies „Lielajā talkā”. Talkošana vieno un ir lielisks iemesls izjust kopības sajūtu. Cenšoties ātrāk sākt un ātrāk pabeigt ieplānoto Lielās talkas laikā, pie manis pienāca kāda sieviete, uzsākot sarunu. Protams, ka darbs apstājās. Nespējot koncentrēties darbam, jo tēma -garīga, iekarsām diskusijā. Uzzinot,

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.