Foto: Izraēlas robeža-siena, lai pasargātu iedzīvotājus no musulmaņu teroristiem.

Materiālu sagatavoja ICEJ direktors Malkolms Hedings, tulkoja Ilze Saulīte.
Papildus info: www.icej.org

Vēstulē romiešiem 9-11. nodaļā apustulis Pāvils daudz runā par pagānu tautu kristiešu attieksmi pret Izraēlu. Gadsimtu garumā lielākie teologi ir debatējuši par šīm nodaļām, taču Pāvils joprojām iedrošina mūs pieņemt konkrētus faktus. Tas, ka vēsturiski Draudze šīs patiesības nav pieņēmusi, ir bēdīgi, jo tas ļāva antisemītismam augt un plaukt daudzās draudzēs un viņu tradīcijās. Mums būtu noderīgi vēlreiz pārbaudīt šīs patiesības Dieva Vārda gaismā.

1. Bībeles Dievs nav “atmetis Savu tautu” (Rom.11:1). Tas nozīmē, ka Viņam ir glābšanas plāns etniskajam Izraēlam. Dievs nav to aizmirsis un Viņam ir kāds pārsteigums padomā. Tieši tāpat kā Elija domāja, ka viss ir pazaudēts un cerības nav, tā varētu domāt arī šodien, bet Kungs ir sagatavojis brīnumu, lai tas atklātos Izraēlā. Viņš ir vairāk nekā iesaistīts Izraēlas pašreizējā gājumā.

2. Dievs ir izmantojis Izraēla neticību, lai nestu glābšanu pagāniem (Rom.11:11). Tajā ir kāds noslēpuma elements. Raksti skaidri parāda, ka Draudze pasaulē ir tādēļ, ka Izraēls kā tauta kopumā nepieņēma Jēzu. Pāvils māca uzņemt šo faktu ar pateicību, nevis nonievāšanu. Viņš skaidro, ka Izraēla klupšana ir ieguvums jeb bagātība (ang.tulk.) pasaulei. Draudzei bija jāizrāda laipnība un atzinība Izraēlai. Tas nozīmē, ka mums bija jābūt tādiem, kas izraisa greizsirdību Izraēla tautā.

3. Dievs pieprasa, lai mēs atturamies no augstprātīgas lielīšanās attiecībā pret Izraēlu, jo mēs tikām iepotēti viņu garīgajā kokā (Rom.11:17-19). Tātad mūsu garīgais mantojums ir jūdaisks. Jēzus teica: „Pestīšana nāk no jūdiem” (Jāņa 4:22). Mūsu ticība būtībā balstās ebreju ticībā: Mozus, Jozua, Esteres, Dāvida, Jesajas, Daniēla, apustuļu un mūsu brīnišķīgā Mesijas Jēzus ticībā.

4. Dievs aicina mūs būt pilniem bijības Viņa priekšā: izrādīt cieņu un godbijību (Rom.11:19-20). Ebreju pasaule var viegli tikt iepotēta atkal savā kokā, jo viņi ir “dabīgie zari”, taču mēs – „mežeņa zari”. Savā ziņā mēs pat neiederamies šajā kokā un Dievam ir vieglāk iepotēt Savus ļaudis atpakaļ viņu kokā, nekā ievietot tur mūs. Tādēļ paliksim pilni bijības Viņa priekšā un būsim pateicīgi, izrādot mīlestību ebreju tautai. Mūsu augstprātība pret Izraēlu izraisa Viņa neapmierinātību un Kungs brīdina, ka tas var novest mūs pie garīgās nāves (Rom.11:21-22).

5. Dievs aicina mūs pieņemt šo noslēpumu (Rom.11:25-26). Izraēlai ir godības pilna nākotne. Nevis visi ebreji, bet tikai daļa zaru izlūza un vienu dienu viss Izraēls tiks glābts. Izraēlas ceļojums ir pilnībā sasaistīts ar suverēnā Dieva plānu. Viņa ceļi nav pilnībā izzināmi, bet tie ir skaidri tik lielā mērā, ka no Ciānas nāks Atbrīvotājs un atnesīs lielas svētības Izraēlai. Šis Izraēlas nākotnes redzējums piepildīsies. Tādējādi Izraēlai ir noteikts “negrozāms” nacionālais liktenis, kas iesākās ar Ābrahamu un noslēgsies, kad Svētais Gars tiks izliets pār ebrejiem (Rom.11:29).

Tas nozīmē, ka Dievs nav aizmirsis Izraēlu un mums jābūt pilniem mīlestības un pateicības, saskaroties ar ebreju tautu. Lai gan kristīgais antisemītisms gadsimtu laikā ir apkrāvis mūs ar kaunu, tā ir patiesība, ka pagājušās desmitgadēs ir notikusi revolūcija ebreju – kristiešu attiecībās un ICEJ tajā ieņēma būtisku lomu.