Liza Bivere (turpinājums)

Iemācies svētīt, kad tevi nolād. (Lūk 6: 28-29)

Tie, kuri ir pie veselā saprāta, vai tad vēlēsies svētīt tos, kuri nolād? Vai kādam patiktu, ja viņam burtiski iepļaukā pa vaigu (es pat nerunāju par iespēju iepļaukāt arī otru) Protams, ka tūlītēja reakcija būs apmēram šāda: „Nu, man reiz pietiek, es tevi nolādēšu vēl smagāk!.”

Tikai patiesi Dieva bērni spēj noklusēt, vai arī atbildēt svētījot. Mūsu būtībā nav dabiski reaģēt uz negatīvo ar pozitīvo. Bet ar laiku mums vajadzētu to iemācīties un tieši tādai reakcijai jākļūst par mūsu dzīves neatņemamu sastāvdaļu.

Kad tevi nolād, tavā priekšā ir izvēle, mēģināt aizsargāt sevi pašai no ienaidnieka vai arī lūgt Dievu iejaukties šajā situācijā. Varbūt tu neesi līdzīga man, bet es pēc savas pieredzes varu teikt, ka ne vienmēr es spēju kaut ko mainīt saviem spēkiem.

Man bieži rodas pārliecība, ka ja es spēšu iedziļināties problēmā es varēšu atrisināt to pati. Kaut arī tu pati esi spējīga darīt daudz ko, patiesība slēpjas tajā, ka labāk to visu ielikt Dieva rokās. Nav grūti sarunāt daudz vārdu, bet vēlāk var izrādīties, ka labāk būtu vienkārši noklusēt. Man bieži ir nācies lūgšanā svētīt savus ienaidniekus.

Kāpēc? Vai tiešām man patīk to darīt? Nē! Es cenšos nepaļauties uz savām jūtām, bet gan reaģējot situācijā balstoties uz patiesību. Un pasludināt Dieva mīlestību manu ienaidnieku dzīvēs. Vai ir iespējams mīlēt cilvēku, kuru rīcības tev nešķiet simpātiskas? Katrā ziņā, tas būtu nepieciešams darīt, jo tādējādi mūsu gars paliek nesamēslots. Ja mēs būsim paklausīgas Dieva pavēlei, mīlēt savus ienaidniekus, tad Dievs iejauksies un ietekmēs situācijas tālāko virzību. (Mat. 5: 44-45)

Mums Dieva bērniem ir jāparāda, ka esam unikāli ar to, kā mēs reaģējam uz notiekošiem procesiem. Ar kaunu jāatzīst, ka it visai bieži gadās iedzīvoties ar pretiniekiem Jēzus miesā. Es runāju „pretinieki” nevis ienaidnieki. Vai ir iespējams, ka viena miesas daļa pretojas otrai? Tomēr bieži vien mēs kristieši esam laipni tikai ar tiem, kuri mums patīk un mīlam.

Mūsu reakcija uz ienaidniekiem vai tie būtu reāli, vai nē vajadzētu līdzināties Mūsu Debesu Tēva reakcijai. Dievs ir patiesība! Un arī mums Viņa līdzībai ir jābūt neatkārtojamām. Jo Viņš ir vienādi mīlošs gan pret mums, gan arī pret mūsu pretiniekiem. Tā mēs varam secināt, ka neatkārtojamiem cilvēkiem ir jābūt pastāvīgiem savās rīcībās. Cilvēks nevar būt vienā mirklī neatkārtojams, bet nākošajā jau viltojums. Jo neatkārtojami cilvēki paliek tadi kādi ir jebkuros apstākļos. Apkārtējie apstākļi nevar viņus ietekmēt, diktējot savus noteikumus. Savā darba vietā neatkārtojami cilvēki ir tādi paši kā draudzē. Personīgā dzīvē- tādi paši kādi ir sabiedrībā. Neatkārtojami cilvēki vienmēr ir taisni un patiesi un tieši ar to viņi atšķiras no tiem, kuri cenšas būt dabīgi.

Neatkārtojamas lietas un cilvēki norūdās caur uguni, kļūstot stiprāki, bet „dabīgie” sadeg.