„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Brīnumbērns vārdā Roberts

Ogres apustuliskās draudzes “Vārda spēks” mācītājs Agris Ginko un Ineta Ginko savā ģimenē piedzīvojuši brīnumu. Brīnums vārdā Roberts.

Jaunpiedzimušajam plīsa labā plauša, analīzes norādīja uz divām infekcijām – streptokoks un stafilokoks – tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti bīstami. Bez visa tā apstājās sirds darbība. Neskatoties uz visu, mazais Robertiņš tika nosaukts par brīnumbērnu. Izdzīvoja un pastāvēja!

 

 

Inetas Ginko brīnumstāsts

- Grūtniecība noritēja ļoti labi, izņemot to, ka grūtniecības 36. nedēļā pārslimoju gripu. Esot grūtniecības trešajā mēnesī, redzēju sapni, ka mazulis būs puisītis. No rīta piecēlos un pastāstīju to vīram, nu vajadzēja arī vārdiņu… Pēc kāda laika lasīju žurnālā “Tikšanās” kāda cilvēka dzīvesstāstu un pie viena teikuma apstājos: “Man ir divi dēli – Jānis un Roberts”. Tik tālu šajā lasījumā tiku, jo tālāk lasīt vairs nespēju. Gaidīju vakaru, kad mājās atgriezīsies vīrs, lai varētu pajautāt viņa domas par vārdu Roberts. Kad Agris pārnāca mājās, viņam to pateicu un viņš uzreiz piekrita, ka dēliņa vārds būs Roberts. Tad nu visu šo laiku, sarunājoties ar manu punci, uzrunājām to par Robīti, Robertiņu un tamlīdzīgi.

2009. gada 14. decembra vakarā sākās sāpes un mēs devāmies uz slimnīcu. Un naktī uz 15. decembri 23 minūtes pēc pusnakts pasaulē nāca dēliņš, vārdā Roberts. Pirmā diennakts bija ļoti laba, viņš ēda un uzvedās kā jaundzimušajam pienākas. Bet otrajā diennaktī ap pulksten 2 naktī viņš palika nemierīgs un raudulīgs. Līdz rītam nēsāju viņu uz rokām. Ļoti gaidīju ārsta vizīti, lai varētu pastāstīt par pārmaiņām bērna uzvedībā. Sagaidot dakteri, īpaša uzmanība bērnam netika veltīta, man tikai pateica: “Tas taču jums trešais bērns, vai tad nezināt kā ar viņu jāapietas, viņam noteikti ir karsti un jānoņem cepurīte.” To arī izdarīju, tomēr turpināju nēsāt viņu uz rokām, jo viņš kļuva aizvien nemierīgāks. Uz vakarpusi prasīju māsiņai: “Ko darīt?” Labāk bērniņam nekļuva, palika smagāka elpošana un parādījās stenēšana. Viņa iedeva “Espumisan”, domājot, ka viņu moka vēdergraizes. Tas pats turpinājās arī otrajā naktī. Uz rīta pusi biju nogurusi, zvanīju vīram un teicu, ka kaut kas nav labi. Prasot padomu vecmātei, man teica: “Jums ir pēcdzemdību depresija, bērns to jūt un ir nemierīgs”. Palūdzu, lai viņa pasauc māsiņu. Man tika paskaidrots, ka pašreiz notiek maiņa un māsiņa atnākt nevarēs.

Nedaudz pēc astoņiem no rīta biju paspējusi jau izraudāties un gaidīju, kad atbrauks vīrs. Tāda noraudājusies devos uz viesu telpu. Ceļā sastapu dakteri. Viņa ieraudzījusi, ka esmu raudājusi, teica, ka pediatrs apskatīs bērnu, lai es nomierinos. Pēc vīra apciemojuma bērnu ienesu pie pediatra, viņa to apskatīja un teica, lai nomierinoties – ar bērnu viss esot kārtībā, jaundzimušie tā mēdz uzvesties. Teica, ka viņam ir šķidruma trūkums organismā, jānopērk pudelīte un jādod ūdens ar glikozi. Uz pāris stundām nomierinājos, bet tā kā no nākamās ēdienreizes viņš atteicās, sapratu, ka tomēr viņam nav labi (patiesībā viņam vairs nebija spēka zīst). Viņš nebija ēdis visu dienu kopš paša rīta, tikai dzēris ūdeni, jo no pudelītes ūdens gandrīz vai tecēja un viņam nevajadzēja piepūlēties kā pie krūts, bet viņam gribējās ēst.

Pasaucu māsiņu, kas ienākusi apsēdās uz gultas un sāka vērot bērniņu. Patiesībā viņa bija vienīgais cilvēks, kas trīs dienu laikā veltīja uzmanību bērnam. Viņa palūdza bērnu paņemt uz novērošanu māsu istabā. Pēc pusstundas, nesagaidot māsiņas atgriešanos, pati devos uz māsu istabu. Robertiņš jau bija ievietots inkubatorā un pieslēgts barošanai caur vēnu. Māsiņa atzina, ka tiešām kaut kas nav labi un pa telefonu konsultējās ar pediatru. Zāles, kas viņam tika dotas, stāvokli neuzlaboja. Lūdzu, lai izsauc ārstu uz slimnīcu. Sākumā sacīja, ka ārsts nevar atbraukt, bet kad izmisīgu lūdzu, lai iedod man telefona numuru, māsiņa teica, ka pati sarunās, lai ārsts tomēr ierastos slimnīcā. Ap 21 ieradās daktere, apskatīja bērnu un nemācēja pateikt, kas viņam kaiš. Tika paņemtas analīzes, kas bija ļoti sliktas. Jautāju, vai nevajadzētu braukt uz Rīgu. Ārste sacīja, ka pati konsultēsies ar Rīgu un izlems, ko tālāk darīt. Daktere, māsiņa un vecmāte visu nakti sēdēja pie bērna un lika man iet gulēt. Bet es taču nevarēju gulēt… Ik pa brīdim apmeklēju māsu istabu. Kad bija jau pieci no rīta, man sacīja: “Esam izsaukuši ārstus no Rīgas, jāgaida!” Jautāju, kas tas varētu būt, taču ārste nemācēja neko pateikt. Piezvanīju vīram un viņš atbrauca uz slimnīcu.

Gaidījām Rīgas mediķus, kuri ieradās ap sešiem. Mūs kā vecākus palūdza atstāt telpu, lai ārsti varētu aprunāties.

Sēdējām uz dīvāniņa ārpusē un lūdzām Dievu, jo sajūta bija dramatiska. Rīgas brigāde ieveda inkubatoru, Robertiņš tika tam pieslēgts, taču organisms divas reizes atteicās to pieņemt. Rīgas ārsti bija ieplānojuši jau septiņos būt Rīgā, bet nonāca tur tikai ap astoņiem. Braucot prom, mūs informēja, ka līdzi braukt nevaram, bet pulksten10 jāzvana uz reanimāciju. Sagaidījām, kad mani izrakstīs, un devāmies mājās, lai gaidītu noteikto laiku.

Jau pārbraucot mājās, viss iekšā burtiski plīsa uz pusēm. Ieejot dzīvoklī, vecākais dēliņš Filips priecīgs skrēja pretī un prasīja: “Bet kur ir Roberts?” Tukšā gultiņa, drēbītes, pilnīgi viss mājās atgādināja par mazuli. Pulksten desmitos lūdzu, lai vīrs zvana uz reanimāciju, man nebija spēka runāt. Kad viņš runāja pa telefonu, redzēju, kā viņam sāk birt asaras un viņš nolika telefona klausuli. Jautāju Agrim: “Ko tev sacīja?” Viņš teica, ka ir smagi un viss. Klusēdams viņš aizgāja uz otru istabu un sāka raudāt. Tajā mirklī man caur galvu izskrēja doma, ka viņš ir aizgājis Mūžībā un Agrim nav spēka man to pateikt. Jautāju: “Vai brauksim uz Rīgu?” Viņš teica, ka brauksim un mēs devāmies ceļā.

Agris vēlāk sarunā teica, ka ārsti neesot devuši cerību, ka viņš dzīvos. Iekšēji pirmajā brīdī sašļuku un padevos domām, kas nāca prātā. Bet tad pēkšņi kā zibens no debesīm nāca skaidra doma: tā nevar būt! Braucot runājām un sākām kopīgi atcerēties visus Dieva apsolījumus – gan to, ka viņš ir ļoti gribēts bērns, gan to, ka Dievs sapnī parādīja, ka tas būs zēns un arī to, ka Viņš deva tam vārdu. Tāda pavisam maza cerības liesmiņa sirdī vēl dega.

Ieradāmies Rīgā un devāmies uz reanimāciju. Mūs iesauca iekšā un ļāva pieiet pie Robertiņa. Viņš bija pieslēgts pie aparātiem un tajā mirklī bija tik grūti viņam pieskarties… Tas bija kaut kas nekad neizjusts. Tad mūs aicināja uz sarunu ar ārsti. Viņa mācēja pateikt, ka bērnam ir plīsusi labā plaušiņa, konstatēta asiņošana no gremošanas trakta un elpceļiem. Ķirurģiski plaušiņā tika ievietota drena un no tās izdalījās strutains saturs, tika konstatēta arī smadzeņu tūska un izraisītājs tam visam ir streptokoks. Vispārējais stāvoklis Robertiņam bija galēji smags. Cerības uz izdzīvošanu viņa nedeva, tikai sacīja: “Mīļie vecāki, lūdziet Dievu!” Mēs to arī darījām un sūtījām ziņu ar lūgumu iestāties aizlūgšanā par mūsu mazuli arī citiem. Ar pozitīvu iedrošinājumu mūs atbalstīja reanimācijas māsa Inta, sakot, ka mazie bērni ir īpaši lieli cīnītāji, lielāki nekā mēs pieaugušie. Pateicība Dievam un reanimācijas kolektīvam par to, ka bija iespēja būt kopā ar bērniņu no 10 rītā līdz 20 vakarā. Tā bija iespēja klātienē visu laiku vērot mazuli, lūgt par viņu un skaitīt Dieva apsolījumus. Reanimācijas darbinieki piedāvāja pasaukt garīdznieku, ko mēs arī darījām. Palūdzām atbraukt mācītāju Elmāru Pļaviņu. Viņš lūdza Dievu par Robertu un svaidīja viņu ar eļļu.

Nākamajās trīs dienās bija manāms uzlabojums, rentgena uzņēmumi kļuva labāki. Mēs, protams, nopriecājāmies, bet, atbraucot nākamajā rītā, stāvoklis no jauna bija pasliktinājies. Analīzes norādīja uz otru infekciju – stafilokoku. Šie divi “zvēri” – streptokoks un stafilokoks – tik mazam bērnam, kā teica ārsti, ir ļoti bīstami. Cīņa par dzīvību sākās no jauna. Emocionāli, tas nebija viegli. Atkal tās pašas domas un asaras. Taču nākamajā dienā no rīta es pieņēmu lēmumu doties uz dzimtsarakstu nodaļu, lai piereģistrētu Robertu un izņemtu dzimšanas apliecību. Ieejot ēkā, pirmajā stāvā ir arī Ogres VSAA nodaļa. Ejot tai garām, pirmais uzraksts, kas iekrita acīs, bija: “Apbedīšanas pabalsti”… Un atkal cīņa ar domām. Pēc tam kopīgi ar vīru, kā katru rītu, braucām uz Rīgu, visu laiku lūdzot un pateicoties par to, kā ir. Stiprinājumu saņēmām arī no citiem, kas zvanīja un dalījās, ko saņēmuši no Tā Kunga. Tā bija milzīga pleca sajūta. Kā Raksti saka: “Kad viens loceklis jūsu starpā cieš, citi cieš līdzi”. Tas bija ļoti jūtams un no jauna deva smelties spēku Dievā.

Tajā dienā, kad stāvoklis pasliktinājās, piezvanīja Iveta un padalījās, ka redzējusi sapni, kurā es biju kopā ar mazuli un viņam varēja būt kādi trīs mēneši. Tas bija iedrošinājums – viss būs labi. Astotajā dienā viņš pats bez aparātu palīdzības sāka elpot un desmitajā dienā mēs tikām pārvesti no reanimācijas uz nodaļu. Pirmo dzīves mēnesīti nosvinējām slimnīcā un vēl pēc divām nedēļām devāmies mājās. Izrakstoties no slimnīcas uzzinājām mums nezināmu faktu, ka Ogres slimnīcā tajā rītā pirms devāmies uz Rīgu, pulksten 4.35 Robertam bija apstājusies elpošana un tika veikta netiešā sirds masāža, sakarā ar ko bija jāizsauc KMC brigāde no Rīgas. Reanimācijas mediķi atzina – Roberts ir brīnumbērns. Parasti bērni ar šādu diagnozi neizdzīvo. Arī nodaļas ārstējošā ārste teica to pašu. Mēs piedzīvojām brīnumu!

Savas ģimenes piedzīvoto gribu noslēgt ar Svēto Rakstu vārdiem no 139. Psalma 16. panta, kas nu manā sirdī kļuvuši ļoti dzīvi: “Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.” Dievs zina visa sākumu un visa noslēgumu. Paldies Viņam par visu!

Dievam, lai visa slava!

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Leonards Inkins: Troļļi

Leonards Inkins: Troļļi(1)

Troļļošana tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.       Reiz britu zemē iznāca kāds nedēļas laikraksts. Katru nedēļu tas priecēja lasītājus ar interesantiem rakstiem, diskusijām un

Leonards Inkins: Maģija

Leonards Inkins: Maģija(0)

Tad atnāca Jēzus no Galilejas uz Jordānu pie Jāņa, lai tas Viņu kristītu. Bet Jānis atturēja Viņu, sacīdams: Man jāsaņem kristību no Tevis, bet Tu nāc pie manis? Bet Jēzus atbildēdams sacīja viņam: Lai tas tā notiek! Tā taču mums pienākas izpildīt visu taisnību! Tad viņš to pieļāva. Pēc kristības Jēzus tūliņ izkāpa no ūdens,

Leonards Inkins: kas ir valsts?

Leonards Inkins: kas ir valsts?(0)

18.11.2020. Pie Kārļa Ulmaņa. Foto: Marlēna Pirvica Bieži dzirdu, ka: valstij vajag, valstij ir jādara, valstij ir jārūpējas, valstij ir jāievieš, jāveicina, man valsts neko nav devusi, man šī valsts nav vajadzīga uc. Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais,

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem

Iesniegta Pateicības vēstule Latvijas valsts vadītājiem(1)

Pagājušā gada 19. oktobrī jau otro reizi pēc kārtas notika viens no lielākajiem kristīgajiem pasākumiem Latvijā – Starpkonfesionālā Tautas lūgšanu sapulce „Dievs, svētī, Latviju!”. Šis pasākums, kas vieno gandrīz visus Latvijā esošos konfesiju vadītājus un ticīgos, tiek rīkots ar mērķi apvienot Latvijas draudzes kopīgā lūgšanā par valsts nākotni, kā arī iestāties par kristīgām un ģimenes

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.