Elēna Staniva
Ja Tev nav palaimējies: atbrīvoja no darba, kuram daudz gadu atdevi visus savus spēkus, iemīļotais cilvēks zudis nezināmā (bet dažreiz ļoti pat zināmā) virzienā, nu un tā tālāk – tas ir slikti vai ļoti slikti?
Kā to ņem!
Atzīšos, esmu optimiste – pie kam vēl neatgriezeniski. Cik reižu ticība labām lietām ir izglābusi mani dažādākajās dzīves grūtībās, cik reižu palīdzējusi atrast izeju, tas nav pat izstāstāms.
Protams, tas nenozīmē, ka nav bijis sakāvju vai izmisuma brīžu – viss kaut kas dzīvē notiek.
Bet ļoti labi zinu: ja viss pēkšņi nostājas pret mani – nav jāizsamist un nav jātērē liki spēkus bezjēdzīgā rosībā. Bet klusām un mierīgi noslīgt bedres dibenā, jo tieši tur, var rast atspēriena punktu. Un – atgrūžoties no tā, rauties augšā (jo citas izejas nav!).
Un savā ceļā brīnīties par jaunām iespējām, par kurām nebūtu zināts, ja vien ne šķietamā sakāve, kas pārvēršas kārtējā uzvarā.
Un lai Dievs mani pasargā no nepārtrauktām veiksmēm un uzvarām: tās pārvēršas rutīnā, nepriecē dvēseli un, galvenokārt, nedod iespēju uzzināt kaut ko jaunu par sevi un apkārtni.
Taču ap mums ir pilna pasaulē iespēju, kas vilina un baida vienlaikus.
Paldies, kārtējam dzīves sabrukumam un nokļūšanai bedrē!
Galvenais neiestigt bedres dubļos, – bet kustēties, virzīties, lūdzot Dievu, lai izvelk aiz matiem – augšā, augšā…
Bet tur, augšā – tik labi!
Un, izrādās, tu esi tāds malacis…
Un, ka tu vēl ne uz to vien esi spējīga!
0 komentāri
Uzraksti, ko domā