Šī gada 3. oktobrī Latvijas Kara muzejs un studentu korporācijas „Fraternitas Livonica” Filistru biedrība rīkoja konferenci „Piemini Uldi Ģērmani!”, kas veltīta ievērojamā latviešu vēsturnieka, rakstnieka un politiskā publicista, Latvijas vēstures grāmatas „Latviešu tautas piedzīvojumi” autora, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka Dr. Ulža Ģērmaņa 100. dzimšanas dienas atcerei. 

Mācītājs Guntis Kalme, uzruna

Vēsturnieka trīs atziņas

Pirmā un ļoti nozīmīgā simtgadnieka Dr. U.Ģērmaņa iezīme ir viņa zinātniskā godprātība. Ja viņš būtu dzīvs un aktīvs šodien, tad, visticamākais, viņu sauktu par politnekorektu. Ja politkorektums ir izdabāšana valdošajam meinstrīmam, tad U.Ģērmanis noteikti ir politnekorekts. Viņš nedomā, nerunā, neraksta valdošajiem „pa spalvai.” Tieši tāpēc viņa atziņas ir tik vērtīgas. Šodien par trijām no tām.

Vēsturi ne tikai veido politiķi, bet arī tie, kuri to raksta, kuri spēj aiz daudziem atsevišķiem notikumiem ieraudzīt to kopjēgu. U.Ģērmanis to prata.

Ko tad viņš ir paveicis? Citi mūsu vēsturnieki ir sarakstījuši daudzas biezgrāmatas, sniedzot vērtīgu un vajadzīgu informāciju; sevišķi tas sakāms par trimdas izdevniecībā „Daugava” iznākušajiem apjomīgajiem akadēmiskajiem sējumiem Latvijas vēsturē. Nevienu no tiem nav sarakstījis U.Ģērmanis. Viņam bija cits darbības lauks.

Bieži šāda un līdzīga rakstura pasākumos saka: „no vēstures jāmācās!” Diemžēl visbiežāk netiek vēstīts, kas tieši. Tā paliekam ar vēstures jēlmateriālu – faktiem, skaitļiem, datiem vien. Ja no tā netiek izlobīta atbilde uz vienkāršo jautājumu „nu un tad, ka notika tas un tas?”, tad aicinājums mācīties no vēstures ir tikai retorika, moralizēšana.

U.Ģērmanis ir Latvijas vēstures pedagogs, jo spēj atbildēt pat uz šī jautājuma kāpinājumu: „kāda ir latviešu vēstures jēga?” Viens no viņa fundamentālajiem postulātiem ir: „Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slaveniem varoņdarbiem.” Mūsu vēsture ir ne tikai pakļaušanas un okupāciju vēsture, kā mums to kādi cenšas iestāstīt daudzinot 700 gadu verdzības mītu, radot vēsturiskus mazvērtības kompleksus un pašnoniecinošas runas, bet daudz vairāk – brīvības alku, pretošanās un UZVARU vēsture! Tā ir pirmā ģērmaniskā atziņa, kas katram latvietim būtu jāiekaļ savās muguras smadzenēs, t.i., domāšanas un vērtībattieksmes refleksu līmenī.

Bet uzvaras ir jāizcīna, jo brīvība nekad nav par brīvu. Ir vajadzīgi cīnītāji, karotāji, – militārā, politiskā, un intelektuālā jomā. „Latvijas vēsture .. rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirošā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdzi pārējos pretī jaunām uzvarām.” Mums aizvien ir bijuši savi varoņi un vadoņi, kas kritiskā brīdī latviešu nācijas labad ir veikuši neiespējamo (vēsturnieks pats ir viens no nozīmīgākajiem mūsu nācijas pašapziņas veidotājiem). Tā ir otra būtiskā U.Ģērmaņa atziņa.

Vēsturnieks neglauda mūs pa spalvai: „nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami ir jābūt lētticīgam.” Un paskaidro: „Mēs esam visumā ļoti darbīgi, kārtīgi un centīgi ļaudis, kas cik necik izdevīgos apstākļos spēj veikt gluži apbrīnojamas lietas. Bet mēs esam samērā vāji teorētiķi, plānotāji un vērtētāji.”

Tāpēc: “Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa. Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmajā vieta allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.” Uzdrīkstēties gribēt un būt pašiem savas vēstures subjektiem – ir trešā ģērmaniskā atziņa.

Vēsturnieka darbības laikā komunisms bija tā universālistiskā ideoloģija, kuras vārdā latviešiem prasīja atteikties no savas nacionālās pašapziņas. Šodien par tādu kļūst pārprastais politkorektums un globālisms, kura sekas jau tiek apdziedātas tautas dziesmā:

Meita rauda, māte rauda,

Kas atsauks tautu dēlu

Tautu dēls Briselē,

Sakumpušu muguriņu.

Tas nozīmē, ka trīs minētās ģērmaniskās atziņas joprojām ir būtiskas vadlīnijas Latvijas valstnācijas – latviešu pašapziņas veidošanā.