„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Mg.sc.ing., Dr. theol. Prof. Ilmārs Hiršs: Kā noteikt un nosargāt robežas?

Raksta autors- Mg.sc.ing., Dr. theol. Prof. Ilmārs Hiršs

Policija sardzē. Foto -Marlēna Pirvica

Apsveicam mācītāju Ilmāru Hiršu ar jauno mājas lapu! 

Ilmārs Hiršs par mājas lapas veidošanas nepieciešamību stāsta: „Laikā, kad arvien lielāku nozīmi iegūst komunikācija un ātra informācijas ieguves, glabāšanas un izplatīšanas iespēja, beidzot arī es esmu saņēmies un izveidojis savu interneta mājas lapu.”

Robežu nosargāšanas problēma

Jēzus Kristus Saviem mācekļiem ir teicis: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai!” (Mk 16,15)  Tas nozīmē, ka kristietības uzdevums ir Dieva valstības robežu paplašināšana pasaulē. Un mēs varam būt pateicīgi Dievam, ka mūsu valstī pastāvošā iekārta šodien mums neliek šķēršļus šī uzdevuma izpildei.

Taču ar robežu paplašināšanu ir saistītas  arī nopietnas briesmas. Ir jādomā par jauno robežu nosargāšanu.  Abas šīs lietas – paplašināšana un  nosargāšana – ir vienlīdz svarīgas.  Paplašināšana – ar to mēs saprotam evaņģēlija sludināšanu un cilvēku nākšanu pie Dieva, t.i., Dieva valstības kvantitatīvu izplešanos. Nosargāšana – tā ir Dieva valstības kvalitātes nepazemināšana. Robežu paplašināšana nedrīkst notikt uz tā rēķina, ka mēs atkāpjamies no Bībeles pamatatziņām un kristīgās morāles principiem. Tādas briesmas šodien pastāv. Bieži vien tā vietā, lai brīdinātu no grēka un tā postošajām sekām un lai mudinātu uz Dieva norādīto svētdzīvi, cilvēkiem tiek stāstīts par šīs pasaules laicīgajiem labumiem, ko tie iegūs, nākot pie Kristus. Tādējādi robežu paplašināšana notiek uz kristietības sekularizācijas rēķina, izkropļojot pašu kristietības būtību.

Policija sardzē. Foto Marlēna Pirvica

Dieva valstībai ir savas robežas, un, paplašinot “teritoriju”, tās nekādā ziņā nedrīkst pazaudēt. Uz valsts robežas kravas automašīnas stāv stundām un pat dienām ilgi, kamēr ierēdņi tās pārbauda. Vai kristiešiem un kristīgajām organizācijām tikpat rūpīgi nevajadzētu gādāt par to, lai Debesu valstībā neiekļūtu kaut kas tāds, kam tur nav vietas? Pasaules gars un grēks ar varu laužas Debesu valstībā. Mēs dzīvojam ļaunuma un politisku melu pasaulē. Vai neesam jau daudz ko negatīvu un Kristus mācībai neatbilstošu ielaiduši savās dzīvēs un draudzēs tāpēc, ka robežas esam atstājuši vaļā?

Vai ir vēl jāšaubās, ka homoseksuālisms ir grēks, ja Bībele to skaidri un gaiši pasaka?

Pirmslaulību un ārpuslaulību dzimumsakari – tās taču ir grēcīgas un pretdabīgas cilvēku savstarpējās attiecības, kuras nebūt nav legalizējamas. Tāpat kā dzimstības regulēšana ar abortu palīdzību.  Bībele arī rāda, ka zīlēšana, buršana, spiritisms, horoskopi, ekstrasensi un tamlīdzīgas lietas noved cilvēku sātanisko spēku iespaidā un varā un tāpēc nav savienojamas ar kristīga cilvēka dzīvi un stāju. Diemžēl ir jāatzīst, ka bieži arī kristieši šodien ir sākuši iet kompromisa ceļus un aizstāv šīs lietas. Mēs pat dzirdam par pedofīlijas skandāliem, kuros ir iesaistīti kristīgi bīskapi.

Ir jānošķir pasaule no Dieva valstības un kristietības morāle no pasaules morāles. Vai šodien draudzē un katra kristieša dzīvē tāda robeža vispār vēl pastāv, un, ja pastāv, tad kur tā iet. Ja ļaunums pārkāpj Dieva valstības robežas un ienāk tajā, tad taču ir jāsākas cīņai pret ļaunumu. Kristieši pēdējā laikā maz runā par garīgo cīņu. Varbūt tas ir tādēļ, ka īstās bībeliskās robežas ir pazaudētas? Kristietības uzdevums šodien ir: definēt savas robežas un tās apsargāt. Un šeit es nedomāju tik daudz par konfesionālās vai kristīgās identitātes formulēšanu. Es gribu apstāties pie Bībeles patiesību un kristīgās morāles ievērošanas praktiskajā dzīvē un kristieša attieksmi pret to. Vai šodien vēl eksistē kaut kas tāds, ko mēs saucam par grēku? Vai varbūt drīkst darīt visu ar prātu, ar mēru un Kristus vārdu uz lūpām? Interesanti, ka sekulārajā pasaulē grēka jēdziens joprojām eksistē, un ļaudis ļoti labi zina pateikt, kas ir grēks un ko kristiešiem nevajadzētu darīt.

Kā noteikt un nosargāt robežas?

Kādām īsti ir jābūt robežām? Visvienkāršāk ir pateikt, ka Bībelē viss ir uzrakstīts un tā arī jādara. Taču tas būtu diezgan absurdi, ja mēs visu to, kas teikts konkrētai Bībeles tautai konkrētā kultūrvidē, mēģinātu burtiski un formāli pārcelt uz šodienas Latvijas situāciju. Kristietības eksistences formai zināmās robežās ir jāmainās atbilstoši laikam un attiecīgajai kultūrvidei, bet kristietības pamatprincipiem, Bībeles pamatatziņām un garam ir jāpaliek konstantiem cauri gadu simtiem un tūkstošiem. Tagad „modē” ir dzīvot, noliedzot visu veco. Jā, protams, daļa no vecajām tradīcijām ir savu laiku jau nodzīvojušas. Bet, pārejot uz jauno, ir jāievēro:

  • pārejai jābūt pamatotai;
  • arī pēc vecā noārdīšanas ir jāpaliek skaidri definētām robežām;
  • jāuzmanās, ka „nepaķeram par dziļu” un neizārdām pamatu, kristietības evaņģēlisko saturu. Tas nedrīkst tikt izmainīts vai izkropļots. Jaunās robežas ir jānosaka tā, lai pamats netiktu apdraudēts.

Katrs kristietis jau cenšas izvirzīt sev kādus garīgās un morālās dzīves kritērijus atbilstoši Bībeles mācībai, savām zināšanām, pieredzei ar Dievu, tradīcijām, konfesionālajām atziņām utt. Cik liela nozīme ir katram no šiem faktoriem, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Slikti ir, ka mēs bieži, patvaļīgi uzņemoties interpretētāja lomu, kļūstam par soģiem un kristīgu normu noteicējiem visiem: tas visiem kristiešiem ir jāievēro, tā visiem ir jādomā, tas ir atļauts, un tas turpretī aizliegts. Šādu lomu var uzņemties tikai organizācija, kura tad nosaka tās normas un robežas, kuras, protams, arī nedrīkst uztvert kā absolūtas garīgas patiesības, bet gan kā tādas, kas strukturē šo konkrēto organizāciju.

Policija. Foto Marlēna Pirvica

Bet kā nonākt pie vienotām robežām, ja mēs visi esam tik dažādi? Katram no mums ir savi uzskati. Viens sapratīs, ka robežstabam jāstāv tajā vietā, otrs – pavisam citur. Cits mēs esam ar apustuļa Jāņa un cits ar Pētera raksturu, cits vairāk, cits mazāk izglītots, katram ir savs prāts, savi uzskati, kuri tam liekas vispareizākie – kā mēs varam būt vienoti? Vai vienotība  nav tikai tāds skaists, taču reālajā dzīvē nesasniedzams mērķis? Ir jāmeklē kāds centrs, ap ko šī vienība veidojas, jāatrod kāds vienības kritērijs. Dažreiz tas var būt kāds harismātisks līderis, citreiz kāda mācība vai vēl kaut kas cits. Un tad cilvēki pulcējas ap šo centru, nevis tāpēc, ka visi būtu vienādi, bet gan vienoti katrs savā dažādībā. Katrs var strādāt dažādi, atšķirīgas metodes, dažādi temperamenti, pat ar dažādiem uzskatiem, bet tikai līdz nospraustajai robežai. Kas nevar ar šo nolikto robežu samierināties, tas nevar piederēt organizācijai, kura šo robežu ir noteikusi.

Jaunajā Derībā skaitļa vārds „viens” attiecību jomā ir lietots galvenokārt divos virzienos:

  • lai izteiktu Dieva un Jēzus vienību  (Jņ 10,24.30;  17,11.22);
  • lai izteiktu kristiešu savstarpējās attiecības  (Jņ 17,11f; 21.22.23;  1Kor 1,10).

To, ka, neskatoties uz cilvēcisko dažādību, kristiešu savstarpējās attiecībās vienotība ir iespējama, rāda pirmo kristiešu draudzes dzīve (Apd 2,46). Savās atvadu runās Jēzus īpaši uzsver vienību kristiešu vidū, kā analoģiju un paraugu rādot Savu un Tēva vienotību.

Cik bieži mūs uztrauc jau pati vienotības ideja! Mēs gribam būt brīvi un neatkarīgi. Kāpēc mums visiem jābūt vienādiem un vienādi jādomā? Tad taču būs pārkāptas mūsu demokrātiskās tiesības!  Bet iedomāsimies situāciju, ka Jēzus būtu uztraucies un protestētu pret to, ka Viņam ir jādomā tāpat kā Dievam Tēvam. Tas, protams, ir absolūti neiespējami, jo būt vienotam ar Tēvu un darīt Tēva gribu Jēzum nav slogs vai uzspiesta nasta, bet gan prieks. Arī kristieša dzīvē ir neiedomājami, ka viņš būtu sašutis par to, ka viņam ir jābūt vienā prātā ar Jēzu un jārīkojas tāpat, kā darīja Jēzus. Nē, mūs satrauc tas, ka mums ir jābūt vienā prātā ar otru kristieti, jāpakļaujas kādām tradīcijām, jāievēro kādas robežas un normas. Atbilde šeit var būt tikai viena: tieksimies visi Kristus virzienā, nekarosim viens ar otru savstarpējo attiecību horizontālajā līmenī.  Tad mēs pamazām arī kļūsim aizvien vienotāki savā starpā, sāksim domāt arvien vienādāk, taču ne vairs pēc sava, bet gan pēc Kristus prāta un norādījumiem.

“Palikšana Kristū” kā vienotības mēraukla

Vienotība nav draudzes izdomāta prasība, lai vieglāk būtu pārvaldīt draudzes locekļus. Vienotība izriet no kristietības būtības, un centrs, ap ko kristiešu vienotība veidojas, ir Kristus pats.

Kristieša garīgajā dzīvē pats svarīgākais ir palikt vienotībā ar Kristu. Īpaši tas ir uzsvērts Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas sākumā, kur autors 10 reizes lieto darbības vārdu “palikt”. Tas šeit izsaka kādas nepārtrauktas attiecības ar Jēzu, ilgstošu aktīvu saistību starp ticīgo un Kristu, uzsver „palikšanas Viņā” svarīgumu un nepieciešamību. “Jūs paliekat Manī, un Es jūsos,” saka Jēzus. Vide, kurā kristietis dzīvo, ir šī savstarpējā palikšana vienam otrā. Evaņģēlija autors to pasvītro ar metaforu par vīna koku un zariem. Mēs esam saauguši kopā ar Kristu kā zari ar koku!  Jāņa ev. 15. nodaļas 5. un 6. pants izsaka bargu antitēzi: vai nu tu esi saaudzis ar Kristu, vai “izmetams ārā”. Citas alternatīvas nav. Cik nozīmīga un izšķiroša ir “palikšana Viņā”!

Tātad katra kristieša galvenais uzdevums un garīgās dzīves panākumu ķīla ir palikt Kristū. Jo vienotāki ar Jēzu Kristu mēs būsim, jo vairāk Viņā iesakņosimies, jo lielāka būs arī mūsu savstarpējā vienotība. Un otrādi: ja mūsu vidū ir konflikti, strīdi, tad, pirmkārt, ir jāpārbauda, nevis kuram ir taisnība, bet vai mēs „paliekam Kristū”. Kristiešu savstarpējā vienība ir vienotības ar Kristu rezultāts. Tā nav sasniedzama savādākā veidā, tā izriet no katra kristieša vienības ar Jēzu. Saauguši kopā ar Jēzu, saķēdēti kopā ar Viņu – nevis kā cietumnieki vai Siāmas dvīņi paši pret savu gribu, bet aiz mīlestības uz savu Kungu un Glābēju.

Un, katru jaunu robežu nosakot, ir jāpārbauda, vai tā sekmē un padara ciešāku „palikšanu Kristū”,  vai gluži otrādi: akceptē iespējamu attālināšanos no Kristus.

Jaunajā Derībā ir lietoti dažādi vārdi, ar kuriem aprakstīts „palikšanas” process: sadraudzība, vienība, būt līdzdalīgam, piederēt, kopā, turēties, pastāvēt u.c., bet visi  izsaka vienu – savstarpējo palikšanu Kristū. Un Jēzus uzsver divas lietas, kā „palikšana Viņā” ir iespējama:

  • palieciet Manos vārdos (Jņ 8,31), t.i., ļaujiet, lai ikdienā tie nosaka visas jūsu domas, runāšanu un darbus;
  • palieciet Manā mīlestībā. Mīlestība, kas savu pilnību sasniedz dievišķajā mīlestībā  (agape), kura aptver visu cilvēka personību un ir ne tikai jūtas, bet arī prāts un griba, ir kristīgās dzīves pamatlikums un uzdevums (Jņ 15,9–17).

“Palikšana Kristū” kā norobežošanās

Kā rezultāts palikšanai Kristū ir norobežošanās no pasaules. Tā ir garantija pareizu, vienotu robežu noteikšanai, un tas ir spēks šo robežu ievērošanai. Bet  jo tuvāk mēs nākam Kristum, jo mazāka nozīme ir mūsu noteiktajām robežām. Ja Dieva Gars mūs ir pārņēmis pilnībā un mēs mīlam Kristu, tad mūsu attiecībās citam nekam vairs nav vietas. Tas nozīmē, ka pati sadraudzība ar Kristu mūs norobežo no sadraudzības ar pasauli. Un jo ciešāka ir mūsu sadraudzība ar Kristu, jo stiprāk mēs norobežojamies no pasaules. Ja esam pilnīgā vienībā un sadraudzībā ar Kristu, mums vairs nevajag nekādus nosacījumus: to drīkst un to nē. Neiespējami būtu, ja Jēzus teiktu: „Es to nedrīkstu darīt tāpēc, ka Mans Debesu Tēvs Man to neatļauj.”  Nē, es pats to nevēlos, mana kristieša būtība man to neatļauj, jo mans prāts un mans dzīvesveids ir vienots ar Kristu.

Bet, no otras puses: vai tad robežas vairs nav vajadzīgas? Robežas, protams, ir vajadzīgas kā palīglīdzeklis, lai mēs varētu palikt Kristū. Robežas ir vajadzīgas tāpēc, ka mēs vēl neesam sasnieguši pilnīgu vienotību ar Kristu. Robežas ir vajadzīgas, lai mēs zinātu pareizo ceļu uz mērķi, kad pati vienības un sadraudzības ar Kristu būtība norobežos mūs no pasaules un cilvēciski nospraustās robežas vairs nebūs vajadzīgas. Apustulis Pāvils saka: „Viss man ir brīv, bet ne viss man der.” Pilnīga brīvība Kristū!  Protams, kamēr mēs dzīvojam šajā pasaulē, robežas, kas nosaka organizācijas strukturēšanu, paliks. Tas attiecas arī uz draudzi, jo draudze vienlaicīgi ir garīgs organisms un arī šīs pasaules organizācija.

Kā ir iespējams “palikt Kristū”?

Ja mēs saprotam to, cik svarīgi ir “palikt Jēzū Kristū”, tad priekšplānā izvirzās jautājums: kā to sasniegt? Vai tas nav tikai kristietības maksimālisms? Te nu mēs nonākam pie klusā laika problēmas. Mums ir daudz Dieva dotu palīglīdzekļu mūsu garīgās dzīves uzturēšanai. Es šoreiz gribu pieminēt tikai šo vienu.  Klusais laiks ar Dievu. Kas tas ir?

Mēs visi zinām, ka kristieša garīgās pieaugšanas būtiskākā daļa ir regulāra Bībeles lasīšana un lūgšanas. To ne ar ko nevar aizstāt. Un vairāk vai mazāk mēs jau arī to darām.  Vai ar to nepietiek? Nē, klusais laiks, kas iekļauj arī  Bībeles lasīšanu un lūgšanu, ir nepieciešams, lai veidotu savas attiecības ar Dievu, lai uzturētu dzīvu sadraudzību ar Jēzu Kristu, izbaudītu Viņa klātbūtni, saaugtu ar Vīna koku.

Franču mūks Loranso 1600. gadā to nosauca par “praktizēšanos Dieva klātbūtnes izjūtā”. Klusais laiks ir vērsts uz to, lai mēs ļautu attiecībās ar Kristu ienākt sadraudzībai, lai mēs koptu šo sadraudzību. Tas nozīmē, ka mēs runājam ar Viņu un vienlaicīgi arī klausāmies Viņā. Zināšanas par Dievu mēs varam iegūt, lasot Bībeli un gudras dogmatikas grāmatas. Dievu iepazīt varam tikai caur sadraudzību ar Viņu. Ja pat Jēzum, kas nepārtraukti bija piepildīts ar Svēto Garu, bija vajadzīga pastāvīga lūgšanas sadraudzība ar Tēvu, tad mums tā ir vēl jo vairāk nepieciešama.

Lai nopietni domājam par Dieva valstības robežu noteikšanu un apsargāšanu šodienas situācijā, kad pasaulīgi vilinājumi cenšas ienākt mūsu dzīvēs un draudzēs!  Katrs Dieva valstības pilsonis ir tās robežsargs. Nav speciālas armijas, speciālu tikai šim uzdevumam pieņemtu cilvēku. Bet lai tiecamies pēc vienotības ar Kristu! Tā mums palīdzēs pareizi saprast Dieva valstības uzdevumus un pareizi noformulēt mūsu teoloģiskos uzskatus un kristīgās ētikas normu robežas. Un „palikšana Kristū” palīdzēs izpildīt šos uzdevumus un ievērot noteiktās robežas katra kristieša dzīvē.

Ilmārs Hiršs, “Debesis ir visur”. Rīga 2013, 89–95.

 

0 komentāri

Citi rakstiSākumlapa

Izraēlas kino dienās aicina apmeklēt bezmaksas kino un ekskursiju uz sinagogu

Izraēlas kino dienās aicina apmeklēt bezmaksas kino un ekskursiju uz sinagogu(0)

Izraēlas kino dienas 21. oktobrī Izraēlas filmu dienu ietvaros kinoteātrī K.Suns pl. 15:30 būs skatāma detektīvkomēdija “Strausa sindroms” (Režisors: Amirs I. Volfs). Upē tiek atrasts kāda vecāka vīra līķis, kam uz rokas ir mistiskas izcelsmes tetovējums. Jauns policijas detektīvs uzņemas izmeklēt šo lietu. Amikams ir atradis iespēju pievienoties baisākajam klubam pasaulē: holokaustā izdzīvojušo klubam. Neraugoties

Norisināsies Dr theol R.Feldmaņa autobiogrāfijas un dzejoļu krājuma atvēršana

Norisināsies Dr theol R.Feldmaņa autobiogrāfijas un dzejoļu krājuma atvēršana(0)

Profesora Roberta Feldmaņa fonds jūs sirsnīgi aicina uz mācītāja Dr. theol. Roberta Feldmaņa autobiogrāfijas un dzejoļu krājuma “PAR SEVI UN SEV” atvēršanu 31. oktobrī pulksten 17.00 Lutera akadēmijā (Rīgā, Alksnāja ielā 3)

Polijas katoļi pulcējas uz masu lūgšanu pie valsts robežām

Polijas katoļi pulcējas uz masu lūgšanu pie valsts robežām(0)

Katoļu baznīcas pasākumā desmitiem tūkstoši cilvēku sestdien Polijā pulcējās uz valsts robežām, lai vienotos kopīgās lūgšanās. Kaut arī šis bija reliģisks pasākums, taču kritiķi tajā saskata atbalstu valdības atteikumam ielaist valstī musulmaņu imigrantus,-ziņo spektrs.com/lkr.lv  Cilvēki ar autobusiem tika nogādāti no vairāk nekā 300 baznīcām uz iepriekš izvēlētām vietām pie robežas. Vairāki priesteri atzina, ka šis

RD finansiāli atbalstīja Aleksandra Brandava vadīto Rīgas pareizticīgo kamerkori “Blagovest”

RD finansiāli atbalstīja Aleksandra Brandava vadīto Rīgas pareizticīgo kamerkori “Blagovest”(0)

Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē NA deputāti Nauris Puntulis un Dainis Locis neatbalstīja finansējuma piešķiršanu Rīgas pareizticīgo kamerkora “Blagovest” dalības nodrošināšanai Āzijas un Klusā okeāna koru olimpiādē,-ziņo spektrs.com/Nacionālā Apvienība Visi pārējie komitejas locekļi vienbalsīgi atbalstīja finansējuma piešķiršanu. Atgādināsim, ka šī kora dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs ir bēdīgi slavenais GKR valdes loceklis, miljonārs,

Katalonijas šķiršanās no Spānijas. Latvijas arhibīskapu vērtējums par referenduma norisi

Katalonijas šķiršanās no Spānijas. Latvijas arhibīskapu vērtējums par referenduma norisi(0)

Portāls Tuvumā.lv veicis kriestiešu aptauju saistībā ar referendumu Katalonijā, tostarp arī viedokli izteikuši Latvijas arhibīskapi,-ziņo spektrs.com Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags: “Es tik labi nepārzinu Spānijas lietas, lai pēc būtības spriestu par Katalonijas neatkarību. Atminoties mūsu tautas pašnoteikšanās centienus, simpātijas ir katalāņu pusē, bet atceros arī savas negatīvās izjūtas pret V.Lindermaņa un I.Girsa rosināto Latgales autonomiju. Lai arī

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.