„Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6)                                               

Guntis Kalme par Raivja Zeltīta grāmatu DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA

Maija Kūle, Raivis Zeltīts, Guntis Kalme. Foto:Kristaps Gulbis

 

29. maijā plkst. 18:30 Latvijas Kara muzejā (Smilšu iela 20, Rīga) tika svinīgi atvērta Raivja Zeltīta otrā grāmata DR. PAULS JUREVIČS UN LATVIEŠU TAUTAS MISIJA. Grāmatā ir apkopotas joprojām aktuālas latviešu nacionālkonservatīvā domātāja Paula Jureviča (1891-1981) atziņas par filozofijas uzdevumiem, marksisma briesmām, modernās Rietumu pasaules problēmām, nacionālisma būtību un latviešu tautas īpašo misiju pasaulē, kā arī par dažādām sociālajām problēmām, piemēram, demogrāfiskās krīzes cēloņiem un risinājumiem. Grāmatu izdeva: „Domas spēks”.

Dr. G.Kalmes uzruna

Filozofa un tautas misija

Raivis Zeltīts grāmatas prezentācija. Foto: Kristaps Gulbis

Vai Dr. Pauls Jurēvičs pieder vakardienai, šodienai vai rītdienai? Ja par viņu runājam šodien, tad noteikti ne pagātnei, jo viņa vēstījums pirms 50 gadiem tagad mums ir ļoti aktuāls. Ja redzam, ka neesam sasnieguši viņa domas kvalitāti (piem., dziļumu, konsekvenci mūsu piederības Eiropai jautājumā), tad jāsaka, ka viņš ir arī mūsu rītdiena.

Mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā. Tas nozīmē globalizētu saskarsmi, visu miejiedarbību ar visiem un visu. Bet mijiedarbība diemžēl nenozīmē tikai kultūrbagātināšanos, ērtas un ātras komunikācijas iespēju u.tml. Nebūsim naivi un nedzīvosim ilūzijās, – ne katra mijiedarbība ir miermīlīga.

Pasaulē ir vairākas civilizācijas un tās ir gana atšķirīgas. Nedomāsim, ka eiropeiskā ir vienīgā un tāpēc universālā. Nē, pasaulē pastāv vairākas (pētnieki runā par vismaz 8 – 9) civilizācijas. Katrai ir savs vērtību kopums, kas to dara par relatīvi noslēgtu megaorganismu. Šie organismi dabiski savā starpā konkurē par resursiem, ietekmi, izplatību un tāpēc diemžēl arī to sadursme ir neizbēgama, kā zināms no Arnolda Toinbija un Semjuela Hantingtona darbiem.

Guntis Kalme. Foto: Kristaps Gulbis

Mēs piederam pie Rietumu civilizācijas, tās vērtību komplekss ir veidojies vairāk nekā 2500 gadu garumā. Tās avoti ir grieķu filozofija, literatūra, estētika, māksla, arhitektūra; romiešu taisnības izpratne un tiesības, valsts pārvalde, inženierprasme, militārā kultūra un karotprasme; kristietības humānisms, aksiomātiska cieņa pret cilvēku, dzīvības svētums, īpašais sievietes statuss, žēlsirdība, diakonija, dievbijība u.tml.

Soli pa solim Rietumu civilizācijas attīstība aizveda to līdz Rietumu tipa nācijvalstij, kuras vērtību sistēma ir: valstnācija, tās koptā un sargātā zeme (mums šodien tā jāsaprot plašāk, nekā tikai Latvijas fiziskie 65 791 km2[1] [Abreni ieskaitot], proti – kā mūsu vērtību, kultūras, digitālā, virtuālā, kibertelpa un citas telpas), tās valsts valoda, daudzpusīgā kultūra, politiskā pašnoteikšanās valstiskuma veidā, vienota vēsturiskā pašapziņa, un militārpātriotiskais ētoss – nācijas varoņgars, kas izveidojies tās militārajās un nemilitārajās cīņās.

Latvijas valstij ir visas šīs vērtības. Varam būt lepni, ka mums, latviešiem, ir sava valsts, jo uz pasaules ir vairāki tūkstoši tautu, bet tikai 196 ir sava valsts. Tātad vairumam tautu nav sava valstiskuma. Mums, paldies Dievam, – vārda vistiešākajā nozīmē, ir! Tāpēc jau arī godinām Viņu valsts himnā.

Lai arī dzīvojam mainīgā pasaulē, taču tajā ir arī daži nemainīgi lielumi.

Pirmais ir mūsu apzinīgā piederība Rietumu pasaulei. Te jāatceras Franča Trasuna 1917. gadā Latgales kongresā teiktie vārdi, kas tapuši par simboliskiem visai Latvijas valstij: mums ir jāizvēlas, – vai nu ar kultūru uz Rietumiem, vai ar barbarismu uz austrumiem. Un mēs izvēlējāmies – ne tikai 1917. un 1918., bet arī 1991. un 2004. gadā.

Bet Eiropa diemžēl ir ļoti mainījusies kopš 1939./40. gada, kad tikām no tās brutāli atrauti. Tā vairs nav pat kristīgi nomināla un arī jautājums par tās kultūras un humāno progresu ir problemātisks. Tā ir ļoti pārvērtusies, un diemžēl ne uz labu. Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, 1968-) šādi raksturo Eiropas stāvokli: Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām … apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.[2] 2017. gada Parīzes deklarācija – Eiropa, kurai varam ticēt[3] kā galveno mūsu nelaimi norāda ne ekonomiskās, politiskās vai migrantu izraisītās problēmas, bet to, ka mums ir aplams priekšstats par Eiropu. Tas nozīmē, ka esam tālu aizgājuši no tās avotiem. Kā ES faktiskās vērtības šodien uzstājīgi tiek vēstītas darbaspēka brīva plūsma, viendzimuma laulības, homoseksualitāte, migrantu obligāta uzņemšana, u.tml. ES konstitūcijā pat vēsturiska atsauce uz kristietību netika pieļauta.

Otrais nemainīgais lielums ir Krievija – mūsu nemierīgais kaimiņš, kura sensenā agresija ir tikai mainījusi formu, izpildījumu, žanru, bet ne būtību.

Šodien informācijas un hibrīdkara apstākļos runājam par Latvijas visaptverošo valsts aizsardzību, jo hibrīdkarā tiek uzbrukts ne tikai valsts fiziskai teritorijai un tās bruņotajiem spēkiem, bet gan visām cilvēku grupām un visām dzīves jomām, jo īpaši informatīvajai, virtuālajai, kiber-, kultūrtelpai, vērtībtelpai.

Līdz ar to, gribam vai nē, bet katrs esam iesaistīts šajā jaunajā, brīžam it kā latentajā karā. Jautājums tikai – vai kā cīnītājs, vai kā upuris, – ja ne fiziskais, tad mentālais jau nu gan.

Šajā kontekstā Dr. Pauls Jurēvičs parādās ļoti aktuālā un svarīgā lomā, proti, kā savas nācijas, tās vērtību intelektuālais zemessargs. Viņš ir noraizējies par Rietumu civilizāciju, sakot: visa Rietumu kultūra ir satricināta pašos pamatos.[4] Tā ir izdarījusi eksperimentu, izmēģinājusi, cik tālu var noiet, atsakoties sekot sirdsapziņai un tās nesējam prātam un pārdot sevi varas un mantas iegūšanai. Tā ir nonākusi līdz punktam, kur tai draud pašiznīcināšanās.[5]

Šodienas cilvēka normatīvais tips vairs nav Apgaismības Homo sapiens, bet gan Homo oeconomicus, ekonomiski racionālais cilvēks, faktiski – mietpilsonis. Eiropā vairs nevalda varonības, pētniecības, atklāšanas, bet gan gļēvuma, savtīguma un egoisma ētoss. Tas ir vairāk nekā bīstami un riskanti, tas ir pašnāvnieciski. P.Jurevičs atgādina, ka jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.[6]

Pasaulē nav lielas vai mazas tautas, ir tikai tās, kas savu esību redz vai nu veģetēšanā vai kādas augstākas misijas izpildē. Kādreiz žēlojamies, ka dzīvojam Eiropas provincē. Bet tā ir liela priekšrocība. No relatīvi droša telpas un laika attāluma varam redzēt, kas notiek Eiropas ideju, ideoloģiju un ietekmju poligonā un mācīties no tā. Esam jau gana redzējuši Eiropas pieļautās kļūdas un aplamības, un jācer, ka arī sapratuši, kas notiek, ja tiek pieļauta nekritiska pakļaušanās genderisma, multitkulturālisma, velkomisma, politkorektuma u.tml. idejām. Te arī parādās mūsu tautas uzdevums, misija – palīdzēt Eiropai atgriezties pie tās patiesajiem avotiem un vērtībām.

Atcerēsimies, ka Paulam Jurevičam Eiropa nozīmē humanizētu dzīvi un dzīves apkārtni, – humanizētu saskaņā ar zinātni un mākslu (grieķiskais elements), saskaņā ar tiesībām un taisnību (romiskais elements) un saskaņā ar kristīgo cilvēciskās brālības un cilvēkmīlestības ideālu.[7]

Un nobeigumā par grāmatas autoru. Simpātiski ir tas, ka R.Zeltītu un latviešu nacionālo filozofu Paulu Jureviču vieno tas, ka šajā grāmatā aprakstītās un analizētās idejas ir vadlīnijas viņu abu dzīvei un rīcībai. Tāpēc P.Jureviča teksti ir tik uzrunājoši šodien un tas padara uzrunājošu arī šo Raivja Zeltīta grāmatu.



[1] R. Krimbergs, N.Malta; A. Bīlmanis, A.Grīns, red., Zeme un tautas 1. sēj. (R: Saule, 1929), 177.

[2] Citāts no grāmatas: Israel, R, The Spread of Islamikaze Terrorism in Europe (London: Vallentine Mitchell), 2008, 402.

[3] A EUROPE WE CAN BELIEVE IN https://thetrueeurope.eu/a-europe-we-can-believe-in/

[4] Variācijas par moderno cilvēku, (Daugava, 1956), 29.

[5] Turpat, 77.

[6] Turpat, 89.,-90.

[7] Dzīve un liktenis (Kopenhāgena: Imanta, 1955), 130-131.

Intervija ar Raivi Zeltītu: Par Latvijas nacionālas valsts nozīmi 21. gadsimtā

0 komentāri

Uzraksti, ko domā

Vārds:
E-pasts:
www:
Komentārs:

Citi rakstiSākumlapa

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā

Džejs Lī Grēdijs: Kā uzlādēt garīgās baterijas jeb 7 veidi lūgšanu dzīves atjaunošanai 2020.gadā(0)

J. Lee Grady Dž. Lī Grīds, Žurnāla Charisma līdzautors. Kristīgajā žurnālistikā viņš ir iesaistīts kopš 1981. gada. Dzimis Atlantā, Dž. Lī Grīdam un viņa sievai Deborai ir četras meitas. Vairāku grāmatu autors tostarp populārā grāmata “10 meli, ko baznīca stāsta sievietēm”. Dž. Lī Grīds ir apmeklējis 12 valstis, izaicinot draudzi atbrīvot sievietes kalpošanā un izbeigt

Leonards Inkins: Viltus ziņas

Leonards Inkins: Viltus ziņas(0)

Sistemātisku viltus ziņu mērķis esot, manipulējot ar daļēji reāliem faktiem, mēģināt ietekmēt sabiedrības noskaņojumu, mazināt uzticību valsts institūcijām un amatpersonām, kā arī ietekmēt cilvēku prātus un sirdis. Mūsdienu informācijas karā svarīgākais esot nevis fakti, bet emocijas. Ja izdodas izraisīt sabiedrībā spēcīgas emocijas, bailes vai dusmas, pat tad ja publicētie fakti ir tikai daļēji patiesi, viltus

Leonards Inkins: Liekuļi

Leonards Inkins: Liekuļi(0)

Drīzumā nekustamo īpašumu tirgū parādīsies visnotaļ rets un ekstravagants objekts – Ilzu baznīca. (Foto: Viesite.lv) Ir gana vecs liekulības piemērs. Reiz Jēzus Kristus sestdienā sinagogā izārstēja kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni. Dievs ir noteicis, ka sešas dienas cilvēkam ir jānodarbojas ar laicīgām lietām, jāstrādā, jārūpējas par ģimeni, valsti un citādi, bet septītā diena jāveltī Viņam.

Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili aicina neuzstādīt biotualetes un teltis „Normandijas četrinieka” tikšanās laikā, bet lūgt Dievu

Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili aicina neuzstādīt biotualetes un teltis „Normandijas četrinieka” tikšanās laikā, bet lūgt Dievu(0)

Parīzē paredzētās Ukrainas, Krievijas, Francijas un Vācijas līderu tikšanās laikā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, ir vienojušies par pilnīga pamiera panākšanu Ukrainas austrumos līdz šā gada beigām un jaunu spēku atvilkšanu no konflikta zonām līdz 2020.gada martam. Pirms Parīzes sarunām Ukrainas televīzijas pārraidē „Vārda brīvība ar Saviku Šusteru” (Свободи слова з Савіком

Leonards Inkins: Svētā inkvizīcija

Leonards Inkins: Svētā inkvizīcija(0)

Inkvizicija. Māslinieks: Joseph Nicolas Robert-Fleury. Avots: Wikipedia Attieksmi pret Svēto inkvizīciju šis rakstiņš lasītāja uzskatos var mainīt tikai tad, ja godīgi atbildēsi uz manu jautājumu: vai tici maģijai? Vai tici, ka maģija reāli darbojas? Pat ja netici maģiskām, darbībām, ja netici, ka kāds ar maģijas palīdzību spēj ietekmēt tevi un citus, arī tad ir iemesls

lasīt vairāk

Kontakti un Reklāmas izvietošana

SPEKTRS mērķis - informēt sabiedrību par kristīgām aktualitātēm.

Materiālu (ziņas, raksti, vēstules, ierosinājumi, jautājumi) nosūtīšana - [email protected]

Sociālie tīkli un saziņa

Lasītākās tēmas

© 2006 - 2012 Spektrs.com

Citējot atsauce uz žurnālu SPEKTRS.COM ar SAITI obligāta! Pārpublicējot materiālus drīkst ar SIA „SPEKTRS ANNO” atļauju.