„Satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un,
visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.” (Ef 6, 13)

8. maijs ir nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena.

Pasaulē cilvēki noliec galvas kritušo karavīru, un karadarbībā bojā gājušo mierīgo iedzīvotāju piemiņas priekšā. Kara zaudējumi joprojām ir līdz galam neapjēgti, vārdos neizteicami – materiālie, sociālie, kulturālie, morālie, emocionālie, garīgie. Miljoniem, desmitiem miljonu cilvēku bojā eja un pats galvainais – nopietni iedragāta uzticība cilvēcībai kā tādai. Ir par ko joprojām sāpēt, ir par ko pārdomāt. Ne velti drīz pēc kara beigām radās lozungs: „tas nedrīkst atkārtoties!”

Godbijībā pret kritušo piemiņu, zaudētām cilvēku dzīvībām noliekta galva ir kara noslēguma pareizākā stāja. Bet, kad galvu atliecam, vai mūsu skats ir tapis redzošāks? Piemiņai, sāpēm un līdzcietībai vien, bez nopietniem secinājumiem diemžēl nav nākotnes gudrības vērtība. Tā riskējam ieprogrammēt reiz paveiktās vai pieļautās kļūdas no jauna. Būtu baisi iedomāties vēl vienu pasaules karu. Bet nevienam nav noslēpums, ka Eiropas drošība šobrīd balansē uz naža asmens. Vai prokrievisko spēku uzbrukumi Ukrainā atjaunosies? Vai hibrīdkara 4.fāze Latvijā – Baltijas vājākajā posmā – pāraugs 5.-ajā, – bruņotā intervencē?

Otrajā pasaules karā kritušie nedrīkst būt bojā gājuši veltīgi. Mums beidzot ir jāiemācās vēstures mācības stunda!

Jā, 8.maijs ir nacisma sagrāves diena. 1945.gadā puse Eiropas pēc 6 gadu kara varēja beidzot atviegloti uzelpot. Bet otrai pusei tas nozīmēja vēl 50 gadu šausmas – okupācijas, deportācijas, spīdzināšanas, pazemojumus, represijas, genocīdu, etnocīdu. Okupētās tautas uz savas ādas dabūja izjust, ka saīsinājums PSRS nozīmē: „pastāvīgi slepkavot, represēt, sodīt”. Tāpēc šodien atcerēties tikai nacisma upurus vien nozīmētu redzēt tikai puspatiesību, bet tā, kā zināms, ir ļaunāka par meliem.

Atbrīvoties tikai no 1 no 2 ļaunumiem izrādījās daudz par maz. Nirnbergai 1 nesekoja Nirnberga 2. Tas Rietumu pasaulei maksāja auksto karu, bet Austrumeiropai, prof. H. Stroda vārdiem izsakoties – „karu pēc kara” ar milzu upuriem. Tikai 1 ļaunuma – nacistiskās Vācijas, bez tās 22 mēnešu sabiedrotās Otrajā pasaules karā – komunistiskās PSRS – nosodīšana vien ir vēsturiska un politiska ignorance.

9.maijs.

Mēdz sacīt, ka patiesība ir kontekstuāla un ka tai jābūt relevantai, t.i., tā jāskata uz plaša fona un tai ir jāuzrunā šodiena. Kāds ir 8.maija fons Latvijā? Atliek tikai pašķirt nākamo kalendāra lappusi – 9.maijs. Mūsu politologi un vēsturnieki par to vakar raidījumā „Sastrēgumstunda” diezgan vienprātīgi izteicās, ka tie ir PSRS svētki, ka mēs nevaram svinēt savu okupāciju, ka tie nevis saliedē, bet šķeļ Latvijas sabiedrību, kuru Krievija veicina, atražojot to nākamajās paaudzēs, mērķtiecīgi kultivējot politisko mītu par atbrīvotājiem. Skatītāji ar balsojumu pārliecinoši apliecināja, ka 9.maijs ir Krievijas propagandas pasākums. Tātad aiz kritušo piemiņas maskas faktiski notiek informatīvais karš, kas kā zināms ir būtiska hibrīdkara sastāvdaļa.

Ko darīt?

Uz šo jautājumu skatītāji nesadzirdēja ne stratēģiska, ne taktiska līmeņa pārliecinošu atbildi. Bet nolasītais sv.Rakstu vārds sacīja: „lai tie meklētu Dievu”. Tātad, jājautā, kāda ir Dieva griba šādos jautājumos?

Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt, – tātad, konsekventa un principiāla pretestība ļaunumam. Ne velti Kristus velnam saka: atkāpies, sātan! – tā demonstrējot nonkompromisa stāju, koeksistences neiespējamību ar ļaunumu. Pirmā un arī pēdējā aizsardzības līnija ir mūsu morālās vērtības, garīgā stāja.

Ukrainas prezidents Porošenko, jautāts, cik ilgi turpināsies karš par Ukrainas teritoriālās nedalāmības atjaunošanu, atbildēja: „cik vajadzēs!” Ukraiņi zina, ka viņi šobrīd sargā Eiropu, arī mēs to zinām.

Vai notiekošajā hibrīdkarā pret Latvijā kaut kas ir atkarīgs no mums?

Ļoti daudz. Pirmkārt, mēs nedrīkstam ar gļēvu vēlmju domāšanu mānīt sevi vai citus, ka „kaut kā būs jau labi”. Nav labi. Otrkārt, mēs nedrīkstam radīt un ļaut izplatīt priekšstatu par Latviju kā „failed state” – caurkritušu valsti, kuras pilsoņi nevēlas to aizsargāt, jo valsts ir pieļāvusi situāciju, ka ekonomiskā kara rezultātā ir no tās jābēg, bet pārējiem jāsamierinās ar nožēlojamu eksistenci un smagu darbu. Te varētu vēl daudzas lietas uzskaitīt, bet šķirsim nākamo kalendāra lappusi.

10.maijs

Ģimenes un mātes diena. Vai citiem vārdiem sakot – sabiedrības, tautas un valsts pamatvērtības svētku diena. Šie svētki ir Dieva norādījums caur Baznīcas iedibinātiem svētkiem sargāt tradicionālās un konservatīvās vērtības, kas ir būtiska mūsu identitātes daļa, nostiprināta Satversmē un viens no pamatnosacījumiem, lai Dievs mūs svētītu un sargātu.

Pasaulē ir pieminekļi uzbrucējiem un aizstāvjiem. Vai nebūtu laiks uzcelt kādu arī ģimenei – tēvam, mātei, bērniem, vecvecākiem, tā svinot Dieva iecelto normālo kārtību, kas joprojām ir stiprāka par cilvēciskām ambīcijām, varaskāri, ļaunumu?

Māris Čaklais:
„Paskaties naktī,
neviļus paskaties naktī –
bērni guļ tā,
ka pasaules karš kļūst
neiespējams.”

Ja pasaules varenie šo pantu skaitītu ik dienas, iespējams būtu mazāk kariem veltītu pieminekļu, mazāk upuru un uzvaras dienu, bet vairāk dzīvu cilvēku! Un katram no viņiem savā unikālā veidā taču ir iespēja nest pasaulē Dieva mīlestības vēsti.