Piektdien, 4.maijā, par godu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 22.gadadienai notika Saeimas svinīgā sēde. Svētku runu teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa,-ziņo spektrs.com/saeima

Āboltiņas runa (saīsināta): Latvija svin 4. maija svētkus. Pirms divdesmit viena gada šajā dienā tika pateikts tas, par ko mūsu tauta bija sapņojusi piecdesmit okupācijas gadus. Augstākās padomes deputāti nobalsoja par deklarāciju, kurā pagātnes noziegumi beidzot tika nosaukti īstajā vārdā un deklarēta pārliecība par Latvijas valsts tiesībām uz patiesu neatkarību.

Diena, kas parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai

4. maijs ir Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki.
Diena, kas skaidri parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai. Tauta, kas spēj vienoties savā pārliecībā par nākotni, kļūst par nāciju. Un nācija veido valsti.
4. maija notikumi ir daļa no mūsu vēstures. Valsts ir nācijas miesa, mājvieta tautas garam un kultūrai, patvērums mūsu senču vērtībām un valodai. Šobrīd Latvijā ir nepieciešams atcerēties, ar kādu garu, ar kādu kolektīvo pašapziņu tika pieņemti 4. maija izšķirīgie lēmumi.

1918

„Mums arī, līdzās vāciešiem un frančiem, ir tiesības uz savu patstāvīgu valsti,“ – šī doma iedvesmoja gan jaunlatviešus, gan mūsu valsts dibinātājus 1918. gadā. „Mēs paši esam saimnieki savā zemē un atbildīgi par tās labklājību,“ – šāda ideja bija pamatā sapnim par laimīgajiem ulmaņlaikiem pagājušā gadsimta 30. gados.
„Mums ir jālabo vēsturiskā netaisnība un jāatjauno Latvija kā valsts,“ – mēs domājām, kad cēlāmies cīņai ar padomju impēriju. “Kaut pastalās, bet brīvi,” – tas bija pavisam nopietns lozungs, bez mazākās ironijas vai cinisma. „Latvijas valstiskums ir vienīgā iespēja latviešu valodas, kultūras un latviešu tautas izdzīvošanai,“ – to mēs mēdzam atgādināt sev arī šodien. “Latvija var!” – kaut uz brīdi, bet esam noticējuši, ka mūsu mazā valsts spēj pārsteigt, pārvarot lielāko ekonomisko krīzi, kas bija skārusi Rietumus pirms diviem gadiem.

Kas Latvija mums ir šobrīd?

Kā mums audzināt savus bērnus un mazbērnus, lai viņi mīlētu šo valsti, lai tā arī viņiem būtu nepieciešama un svarīga ideja, nevis tikai apgrūtinājums, ko līdz ar parādiem tie saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem? Kādu Latvijas ideju mēs varam piedāvāt jauniešiem, kas dodas mācībās vai darbā uz ārzemēm un nereti vairs nedomā par atgriešanos mājup? Ko viņiem nozīmēs vārds „mājas“?

Vai Latvija var būt kaut kas vairāk par vienu no daudzām iespējamām dzīvesvietām Eiropas kartē? Vai tad dzimteni var izvēlēties? No brīva prāta? Mūsu tauta ir pieredzējusi vairākas emigrācijas – piespiedu izsūtīšanu un došanos kara bēgļu gaitās. Mūsu vēsturiskā atmiņa ir saglabājusi priekšstatu par emigrāciju kā traģisku nelaimi, kā dzimtenes zaudēšanu.
Arī tagad bieži var dzirdēt viedokli, ka lielais darba meklētāju skaits, kas izbraukuši no Latvijas, ir mūsu nelaime, valsts mazspējas un bojāejas pazīme.

Jauna Latvijas ideja

Negribētu tam piekrist, taču viens gan ir skaidrs – tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai.

Mērķis

Latvijas nākotne nav iedomājama arī bez rūpēm par bērniem – bez rūpēm par to, lai viņi šeit dzimtu, dzīvotu un darītu mūsu valsti labāku.
Demogrāfiskā politika ir grūta un nepateicīga, tajā ieguldītie līdzekļi un enerģija ir investīcijas, kas atmaksājas tikai pēc vairākām paaudzēm.
Taču jautājums par to, kā veicināt bērnu dzimšanu Latvijā, ir arī jautājums par ticību nākotnei. Bērni nedzimst tāpēc, ka viņu vecākiem klājas labi vai – gluži otrādi – slikti, bērni nedzimst lielāku pabalstu vai abortu aizliegumu dēļ.
Bērni dzimst tad, kad ir ticība, ka rītdiena būs labāka par šodienu. Un labākais, ko valsts var darīt savas tautas labā, ir kļūt par labākas rītdienas apsolījumu. Sniedzot drošības sajūtu par stabilu, prognozējamu, saprotamu un pārliecinošu attīstību.

Prognozējama attīstība ir arī tas, ko no valsts gaida uzņēmēji. Daudzu valstu pieredze rāda – lieli vai mazi nodokļi paši par sevi vēl negarantē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Daudz svarīgāk ir garantēt paredzamu, stabilu un vienkāršu nodokļu politiku.
Mēs vairs necelsim nodokļus, bet virzīsimies uz plānotu, pārdomātu nodokļu samazināšanas reformu.
Valdības uzdevums ir piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kas skaidri norādītu termiņus svarīgākajām pārmaiņām, kura ietekmētu tautsaimniecību.

Viens no galvenajiem šobrīd izvirzāmajiem mērķiem nepārprotami ir eiro ieviešana 2014. gadā. Tas viss var ievērojami stimulēt Latvijas tautsaimniecību, vairojot arī iedzīvotāju drošību un labklājību. Izmantot šo iespēju ir mūsu pienākums.

Otrs uzdevums- veikt sociālā budžeta stiprināšanas pasākumus. Iespējams, ir jādomā par pārmaiņām šajā jomā.
Mūsdienu pasaulē, kas pakļauta ekonomisko krīžu un svārstību riskam, valsts nevar riskēt ar nestabilu pensiju sistēmu. Arī šeit ir svarīga prognozējama pāreja no vienas sistēmas uz citu.

Dievs, svētī Latviju!