Sagatavoja Jurgens Buhlers, tulkoja Ilze Saulīte

“Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies. Patiesi, Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!” Lūk.10:13-15
Tie, kas ir apmeklējuši Kapernaumas drupas, Horacinu vai Betsaidu, tās labi atceras. Visas trīs pilsētas atradās ziemeļos no Galilejas ezera un piedzīvoja varenu Jēzus kalpošanu. Lai gan Bībelē nav daudz teikts par Horacinu, ir zināms, ka Betsaidā dzīvoja trīs Jēzus mācekļi (Jāņa 1:44). Jēzus šad un tad apmeklēja šo rosīgo zvejnieku ciematu un stāstīja viņiem par Dieva Valstību, dziedinot tos, kam bija vajadzība (Lūk. 9:11).
Kapernauma bija ievērojamāka pilsēta. Tā ir nosaukta par Viņa – Jēzus pilsētu (Mat.9:1). Jēzus tur apmetās, kad atstāja Nācareti (Mat. 4:13). Tur Viņš regulāri sludināja sinagogā (Lūk.4:31) un darīja daudz brīnumus un zīmes. Jēzus sacīja, ka šīs trīs pilsētas piedzīvoja Viņa dinamisko kalpošanu vārdos un darbos kā neviena cita pilsēta. Tomēr, neviena no trim pilsētām neatsaucās Viņa vēstij un nenožēloja grēkus.
Skatoties uz pilsētu drupām šodien Galilejas ziemeļu piekrastē, mums tiek atgādināta patiesība, no kuras varētu daudz ko mācīties.
Pirmkārt, Jēzus norāda, ka Dieva sods nav visur vienāds. Dažas pilsētas piedzīvos smagāku sodu nekā citas, jo katra tiek sodīta savā paaudzē. „Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums”, Viņš brīdina.
Šeit Jēzus standarti, šķiet, atšķiras no mūsu humāno un reliģisko impulsu vadītajiem priekšstatiem. Acīmredzot, bezdievīgās pilsētas var tikt sodītas ne tik bargi kā tās, kuras iegrimušas reliģiskās tradīcijās, un atsakās atsaukties Dieva kustībai. Jēzus skaidro šo principu sekojoši: “Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.” (Lūk.12:48)
Šodien ir daudzas „kristīgas” pilsētas, kuras ir piedzīvojušas Dieva labvēlību un klātbūtni, bet palikušas tādas pašas, nav atsaukušās vai reaģējušas uz spēcīgu Dieva darbību. Tāda debesu klātbūtne būtu pārvērtusi pat pagānu pilsētas Tiru un Sodomu. Viņi sen būtu nožēlojuši savus grēkus vispazemīgākajā veidā – “maisos un pelnos”. Čarlzs Spurdžeons reiz teica: “Ir bēdīgi redzēt, kā mūsu iedomīgie klausītāji rīkojas par spīti žēlastībai, kas būtu pat kanibālus atvedusi pie Glābēja kājām!”
Britu garīdznieks Ričards Cecils jautāja: “Kurš ir visnožēlojamākais cilvēks uz zemes? Vai mums tas tālu jāmeklē? Ne jau krogā vai bordelī mēs viņu atradīsim, bet draudzē! Tas ir cilvēks, kas no svētdienas uz svētdienu apmeklē draudzi, dzird pamudinošus un aizraujošus evaņģēlija aicinājumus, bet ir nocietinājis savu sirdi. Tāds cilvēks atrodas visbezcerīgākajā situācijā.”
Lūkas 10. nodaļā izteikts brīdinājums neuzskatīt lielo un mūžīgo pestīšanu, ko sagādājis Jēzus, par lētu žēlastību. Vēstulē ebrejiem tika brīdināta agrīnā draudze, un tas joprojām attiecas arī uz mums šodien: „Jo, ja caur eņģeļiem (Vecajā Derībā) runātais vārds ir bijis stiprs un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši.” (Ebr.2:2-3).
Daži kristieši šodien tic pilnīgi pretējam. Viņi uzskata Vecās Derības laiku par Dieva tiesas periodu, bet mūsu laiku par žēlastības ēru, kurā Kungs ir dāsns tikai žēlastībā pret Saviem ļaudīm.
Taču iepriekš citētā Rakstu vieta māca pretējo. Jēzus dzīve un glābšana, ko Viņš sagādāja ar Savu nāvi un augšāmcelšanos no kapa, – ir lielākā dāvana, kādu Dievs varēja cilvēcei dot. Tas patiešām maksāja Viņam visu. Taču šis radikālais Dieva neticamās mīlestības piedāvājums prasa radikālu atbildes reakciju no mums. Trīs Galilejas pilsētas tam neatsaucās un drupas vēl šodien mums par to atgādina.
Tādēļ, būsim labāk kā tie, kuri atsaucās Dievam un atdeva savu dzīvi Glābējam. Balva būs pilsēta, kas nav satricināma, un mantojums, kas ir mūžīgs.