”Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?” jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.” (Jesajas 40:25-26)

 

Ieklausoties kādā zvaigžņu tēmas pārdomu rosinošā stāstā, radās vēlēšanās to paturpināt. „Ejot pa mežu ielūkojos zvaigžņotās debesīs atcerējos, ka tikko astronomi ar jaunā teleskopa palīdzību veikuši atklājumu. Gaidāmās vienas zvaigznes ieraudzīšanas vietā pamanījuši veselu zvaigžņu kopu, attiecībā par atklājumu viņi lepojās ar jaunā teleskopa iespējām, tā it kā teleskops būtu tās radījis, taču nevienam prātā neienāca palepoties ar zvaigžņu galaktiku patieso Radītāju.”-savu domu noslēdz stāstītājs.

Sāku analizēt, cik tādu saistošu stāstu zinu es. Piemēram, zinātnieks atklāj teoriju, slavējot savu zināšanu bagāžu, aizmirstot to, Kurš tās zināšanas viņam ir devis.

Zinātnieku grupa it kā nejauši atklāj, ka bez neitroniem un protoniem fizikā ir vēl kādas sīkākas elementārdaļiņas, kas mijiedarbojas kosmosa telpā, kuras nosauktas par neitrīno. (Neitrīno ir elektriski neitrālas elementārdaļiņas, kurām piemīt ļoti mazas miera masas. Tās ir pašas vieglākās no visām mums zināmajām elementārdaļiņām, kurām piemīt masa.) Zinātniekiem joprojām nav skaidrs, kādā veidā neitrīno pastāv dzīvojot pilnīgi neatkarīgu dzīvi. Ar tām gandrīz nav iespējams eksperimentāli manipulēt, jo nav nosakāmas miera stāvoklī.

Zinātnieki līdz šim domājuši, ka gaismas ātrums ir vienīgais lielākais ātrums, aizmirstot, ka Dievam nav ātruma robežu.

Šādu un līdzīgu stāstu ir tik daudz, ka šķiet dīvaini, ka tik ļoti aizņemtie ar savu prāta gudrojumiem zinātnieki, pat nepamana tik redzamu Dieva plānu notiekošajā.

Taču pārsteidzoši, ka starp minētajiem atrodas kārtējais zinātniskais prāts, kurš ieskatoties kosmosa tālēs nācis pie secinājuma, ka to visu ir radījis Dievs.

Ņemot vērā, ka pirms tūkstošiem gadu, kad vēl nebija nekas zināms par ceļojumiem kosmosā un tik vērienīgu teleskopu iespējām, Bībelē, proti, Mozus grāmatā vērojamais apraksts par Visuma un Zemes radīšanu pārsteidz mūslaiku zinātniekus. Bībelē aprakstītās precizitātes ir iedvesmojošas, it īpaši, kad tās sasaucas ar dažādiem novērojumiem kosmosa telpā un zemes dzīlēs.

Grāmatas “Hubble apstiprina Radīšanu ar pārliecinošu spēku” (‘Hubble Reveals Creation by an Awe-Inspiring Power”)  autors Pauls Hatčins (Paul Hutchins) vēstī, ka ar NASA teleskopu, Habble un Spitzer palīdzību apstiprinās, ka Bībele ir patiesa. Grāmatas autors Hatčins ir astronoms-amatieris, kurš studē Bībeli 35 gadus un ir pārliecināts, ka zinātnei un Bībelei nav jābūt nekādu pretrunu.

Autors grāmatā apraksta zinātniskus pierādījumus tam, ka rakstītais Mozus grāmatā par Pasaules Radīšanu  ir patiess. Pauls Hatčins  ir veicis pētījumus attiecībā uz cilvēku iztēli vērojot galaktikas Sombrero attēlus. Sombrero jeb galaktika M104 lielums ir puse no mūsu Piena Ceļa galaktikas. Tā satur aptuveni 800 miljardu zvaigžņu. Galaktika ir slavena ar to, ka tā ir pārlūkojama, kā pavērsta diska mala pret Zemi. Spožais zvaigžņu kodols kontrastē ar tumšajām putekļu joslām un piešķir galaktikai cepures formu. Tieši šīs līdzības dēļ galaktika pazīstama arī ar nosaukumu Sombrero galaktika.

Hatčins  sniedzot interviju „The Christian Post”, teica, ka uzdevis sev jautājumu: ”Ja cilvēka iztēle ir atbildīga par visu, kas notiek uz zemes, tad kura iztēle ir atbildīga par galaktiku un Visumu kopumā?”

Grāmatas autors pavadīja divus gadus studējot Habbl un Spitzer teleskopu aspektus. Pētījuma laikā, 2004.gadā Pauls Hatčins  saskārās ar atklājumu, par zvaigžņu dažādo vecumu.

Viņš sapratis, ka jaunākās  zvaigznes ir iekļautas “protoplanetāros putekļu mākoņos” savukārt vairāk nobriedušām zvaigznēm tādu nav, vai arī ir niecīgs skaits.

Jaunizveidotās zvaigznes pavada mazām putekļu daļiņām pildīts mākonis , kas gravitācijas ietekmē sacietē mazos akmentiņos, kas saskaroties viens ar otru gluži kā sniega bumbas pārvēršas un izaug tik lielos izmēros, ka kļūst par jaunām planētām. Šajā procesā kosmosā peldošie putekļi, absorbē jaunās planētas, attīrot teritoriju sev apkārt, tādējādi padarot tuvāko zvaigzni daudz redzamāku.

Pauls Hatčins  secināja, ka Dievs Zemi ir radījis analoģiskā veidā. Mozus grāmatā ir aprakstīts, ka   zeme sākumā bija “neiztaisīta un tukša”, un ” tumsa bija pār dziļumiem.” Hatčins  uzskata, ka, ja ieskatās Bībeles oriģinālā “ebreju” valodā, tad redzams, ka Saule un Zvaigznes jau pastāvēja pirms Zemes Radīšanas. Zemei nepiemita formas, jo putekļu mākonis nebija sabiezējis līdz planētas apmēriem, kā arī gaismas nebija, jo putekļu daļiņas aizslāņoja planētu tās veidošanās laikā.

Kad planēta “piedzima” tad arī Saule kļuva redzama, un gaisma tapa.

„Ja Dievs neeksistē, tad kādā veidā Mozus grāmatā varēja būt tāds apraksts, kas pilnībā sakrīt ar to, ko mēs redzam ar Habble un Spitzer palīdzību?”, – jautā autors. Tāpēc ar šīs grāmatas palīdzību Pauls Hatčins  vēlas stiprināt savos lasītājos ticību, ja tā ir mazinājusies un sākuši šaubīties par Dieva esamību.

Grāmatas galvenais uzdevums ir atbildēt uz jautājumu Jesajas grāmatā 40:25-26, kurā teikts: „ Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?” jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc Sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.”