Atkal tā pati vecā dziesma, bet jaunās skaņās…

“Dieviņš nepalīdzēja, bet zālītes palīdzēja…” tā teica viena, ar laimīgu sejas izteiksmi pensionāre, kādai citai par nopirkto zālīti, izejot no Rīgas Kinoteātra mazās zāles.

Kas tā par brīnumzālīti? Interesanti, man līdz šim ir bijis otrādi, Dieviņš palīdz, bet zālīte… nekādi… Intereses vadīta, jeb precīzāk sakot, lai pārliecinātos pati par to, kādā veidā un kādām kartējām jaunām metodēm atkal tiek apmuļķota Latvijas tauta. Iegāju. Smiekli sanāca uzreiz, bet asaras par to, ka mūsu pensionāri TIC! Bet kam tic?! Ukrainas precei!

„Hm, interesanti, no kurienes Ukrainas ražotnei piešķirtas investīcijas? Un vai vispār tai ir Ukrainas veselības ministrijas, Eiropas un Latvijas institūciju piešķirtās atļaujas par šāda produkta ražošanu un izplatīšanu? Diez vai, jo kā gan tas ir iespējams, ja Ukraina slīkst nepieredzētā nabadzībā? Nja… šoreiz piedāvātā dziesma – prece, jaunās skaņās, nākusi no Ukrainas, nevis no Tibetas (nezināmiem) mūkiem. Nekaunība, vai atklāta ņirgāšanās?… Bet vai tad, par to Latvijas pensionārs domā? Galvenais, ka prece no aizrobežu – aizspogulijas. Pēc principa, jo tālāka zeme, jo lielāka uzticība tās piedāvājumam. Ja tuvāka zeme, tad noteikti jābūt tādam nedzirdētām nosaukumam kā šis: „Bioaktivators, jeb enerģijas informācijas apmaiņas normalizētājs.”

Izplatītājai jautāju:” Kāpēc prece tiek pārdota bez kases aparāta?” Atbilde: “Ņepoņemaju!” Jautāju vēlreiz Latvijā visizplatītākajā valodā. Atbilde: “Tāpēc, ka tā ir preces prezentācija!” Ar viltotu smaidu atbild nezināmas izcelsmes sieviete. “Bet ja tā ir prezentācija, tad prece tiek dota bezmaksas!” Turpinu es. Protams, šo jautājumu pārdevēja nedzirdēja, bet toties kinoteātra zāles otrā galā pensionāri dzirdēja un kurš nu kurš saskrēja ap mani un kliedza: Tur bez maksas! Bez maksas! Sievietes stiepj rokas, lai saņemtu „kaut ko – nezin ko”.. Es atbildu: „Pārpratums!” Bet vai tad kāds to dzird? Galvenais, ka rosība, jo kā jau zināms Latvijas pensionāriem tāpat mājās darīt nav ko, tad vismaz aiziet uz kādu “shoping.”

Iedomājos ainu, Jēzus iet pa ielu un aicina aklos, slimos, tizlos un invalīdus, lai dziedinātu, bet nesatiek nevienu. Vai Rīgā nav invalīdu, mūžīgi kurnējušu pensionāru? Ir! Bet Jēzus taču piedāvā bezmaksas! Neinteresanti! Neticami! Bet vieglāk taču samaksāt 30Ls par nesaprotamu saturu trauciņā droši vien te pat Latvijas pļavas laukā salasītas zāles sasmalcināto, cūku taukos, smērīti.
Tā jau tas ir, ka bez rīcības ticība ir mirusi. Rīcība – samaksāt 30Ls un pretī saņemt viltus ticību -

Placebo.