Savstarpējās attiecības. Vai kaut kas tāds nenotiek arī laulības ostā?

Persona: Mūsu Tēvs debesīs…

Dievs: Jā?

Persona: Netraucē man! Es lūdzu tagad.

Dievs: Bet tu uzrunāji mani.

Persona: Uzrunāju tevi?! Es tevi nesaucu. Es lūdzu. Mūsu Tēvs debesīs…

Dievs: Nu, re, tu atkal to izdarīji.

Persona: Ko izdarīju?

Dievs: Uzrunāji mani. Tu teici: “Mūs Tēvs debesīs…”. Te es esmu. Kas tev prātā?

Persona: Bet es neko ar to nebiju domājis. Es tikai, tu jau zini, skaitīju ikdienišķo lūgšanu. Es vienmēr saku Mūsu Tēvs lūgšanu. Tas man liek justies labi, it kā padarīts darbiņš.

Dievs: Nu labi. Turpini.

Persona: Svētīts lai top tavs vārds…

Dievs: Pagaidi! Ko tu ar to domā?

Persona: Par ko domāju?

Dievs: Ar “svētīts, lai top tavs vārds”?

Persona: Tas nozīmē…tas nozīmē… Apžēļiņ! Kā es varu zināt, ko tas nozīmē? Tā ir tikai daļa no lūgšanas. (pauze) Jā, starp citu, ko tas nozīmē?

Dievs: Tas nozīmē esi godāts, svēts, brīnišķīgs.

Persona: Ā, tas skan sakarīgi. Es nekad agrāk nebiju domājis, ko nozīmē “svētīts”. Tavs prāts, lai notiek kā debesīs tā arī virs zemes.

Dievs: Vai tu tiešām tā uzskati?

Persona: Protams! Kāpēc ne?

Dievs: Ko tu dari, lai tas tā būtu?

Persona: Daru? Man liekas, ka neko. Man tikai liekas, ka tas būtu ļoti labi, ka Tu lietas kontrolētu šeit uz zemes tā, kā Tu to dari tur augšā.

Dievs: Vai man ir kontrole pār tevi?

Persona: Nūūū…, Es eju uz baznīcu.

Dievs: Tas nebija tas, ko es tev jautāju. Kā ir ar tavu slikto raksturu? Tev tiešām ir problēmas ar to.

Persona: Beidz bakstīt mani! Esmu tomēr labāks, kā kāds no tiem liekuļiem baznīcā.

Dievs: Atvainojos, bet es domāju tu lūdzi, lai mans prāts notiek? Ja tam tā jānotiek, tad tas sāksies ar tiem, kas lūdz pēc tā. Piemēram, kā tu.

Persona: Es nebiju par to daudz domājis, līdz šim brīdim, bet es tiešām vēlētos atbrīvoties no šīm dažām lietām. Es tiešām gribētu zināt, kā tas ir justies brīvam.

Dievs: Labi! Nu jau mēs esam nonākuši pie kaut kā. Man un tev, labs darbs kopā sanāca. Dažas reālas uzvaras ir gūtas. Es lepojos ar tevi!

Persona: Redzi, Kungs, man vajag pabeigt lūgšanu. Tas šoreiz ļoti ievelkas, nekā parasti. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.

Dievs: Tev vajadzētu šo rindu izlaist, jo tev, kā man liekas, ir neliels liekais svars.

Persona: Hei! Mirklīti! Ko tas nozīmē? Es te tagad veicu savu reliģisko pienākumu, un visu laiku Tu mani pārtrauc, lai atgādinātu par maniem trūkumiem.

Dievs: Lūgšana ir bīstama lieta! Tu pabeidzot lūgšanu, vari būt izmainīts. To es tev visu laiku mēģinu parādīt. Tu piesauc mani, un te es esmu. Ir pa vēlu tagad apstāties. Turpini lūgšanu. Esmu ieinteresēts par nākamo daļu tavā lūgšanā. (pauze) Nu, turpini!

Persona: Esmu nobijies…

Dievs: No kā nobijies?

Persona: Es zinu, ko Tu man teiksi.

Dievs: Pamēģini un tad redzēsi.

Persona: Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Dievs: Kā ir ar Pēteri Bērziņu?

Persona: Redzi! Es zināju, ka tu viņu pieminēsi. Kāpēc? Kungs, viņš stāsta melus par mani, un viņš izkrāpa no manis mazliet naudas. Es zvēru, ka viņš man vēl to pieminēs.

Dievs: Bet tava lūgšana? Kā tur ir ar tavu lūgšanu?

Persona: Es to tā nebiju nedomājis.

Dievs: Labi, ka tu esi vismaz godīgs. Bet tas taču nav patīkami nesāt sevī rūgtumu, vai ne?

Persona: Jā, bet es jutīšos labāk, kad es viņam atriebšos! Man ir kāds plāns padomā sakarā ar to veco Pēteri!

Dievs: Tu nejutīsies labāk pēc tam. Tu jutīsies pat sliktāk. Atriebība nemaz nav salda. Padomā cik nelaimīgs patiesībā tu esi. Bet es visu mainīšu.

Persona: Tu tā darīsi!?!? Bet kā?

Dievs: Piedod Pēterim. Tad es tev piedošu. Tad naids un grēks būs Pētera problēmas, ne vairs tavējās. Tu varbūt vari pazaudēt naudu, bet tu nomierināsi savu sirdi.

Persona: Tas neizklausās viegli, bet dziļi sirdī es zinu, ka tas būs to vērts. Paldies, Kungs, ka palīdzēji man tikt tam cauri. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. AMEN.