Valsts prezidents Valdis Zatlers Saeimā iesniedza priekšlikumu grozīt likumu par svētku un atceres dienām, rosinot turpmāk 4.maiju dēvēt par Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu. Pašlaik likumā 4.maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Prezidenta iniciatīvas pamatā ir aizstāt vārdu „pasludināšanas” ar „atjaunošanas”.

Kamēr Latvijas prezidents maina vārdu, tikmēr Latvijas iedzīvotāji netraucēti priecājas par to, ka latviešiem pieder sava neatkarīga valsts un teritorija. Par godu valsts svētkiem Latvijas tauta tos svin  dažādos valsts organizētos pasākumos. Tas ir brīnišķīgi.

Tomēr daudzi teiks, ka mums nav par ko priecāties. Lūkojoties pēdējo notikumu gaismā. Tauta vaino valdību. Valdība vaino – ārējo ienaidnieku. Tomēr aicinot uz pārdomām šajā Latvijai nozīmīgā dienā, vēlētos mums katram atgādināt par to, vai nav vien tā, ka pats galvenais ienaidnieks slēpjas mūsu pašu sirdīs?

Protams, valsts vīriem nevajadzētu pieņemt pretrunīgus lēmumus un likumus. Kāpēc viņi izvēlas šo ceļu, droši vien katram iesaistītajam deputātam ir savi motīvi. Tomēr domājams, ka atbilde ir meklējama varbūt ne gluži tur, kur to ir ierasts saskatīt. TAS IR GARĪGAIS AKLUMS, kas diemžēl saista, ne tikai mūsu “gudrās galvas”, bet arī tautu kopumā. TAS IR NOCIETINĀTAS SIRDIS, kuras ienīst un neciena pašas sevi un naidā vēršas pret „savējiem”. Valdība nav taisna, bet arī tauta nav bez grēka. Tauta izvēlas nolādēt (vārdos-kritizēt, nosodīt), bet neizvēlas svētīt deputātus, lai tie varētu turpmāk pieņemt pareizus lēmumus. Tauta “saista un paralizē” valdību, tā vietā, lai to atbalstītu, aicinātu uz sadarbību un izteiktu savus reālus piedāvājumus. Tauta sola „gāzt valdību” bet uzcelt ”jaunu” neprot. Tauta spēj lauzt cerību, bet nespēj raisīt ticību. Šo sarakstu varētu turpināt, bet vai ir tā vērts..

Latviešu tauta, iemācīsimies piedot viens otram, svētīt viens otru, ticēt viens otram un paļauties. Un mēs sagaidīsim izmaiņas gan savās dzīvēs, gan arī Latvijas valsts dzīvē kopumā.

Tālāk seko Rīgas Domes deputāta Raimonda TIMMES (VSIA „Autotransporta direkcija”, valdes loceklis, sabiedriskā transporta daļas vadītājs) apsveikums.

4. maiju sagaidot

Mūsu zemei šodien ir jubileja. Priecīgs notikums. Šodienas acīm raugoties, mums var arī šķist, ka ar mūsu Latvijas zemi, kaut kas nav kārtībā un lietas nenotiek tā, kā mēs esam cerējuši vai lolojusi.. Tomēr šī ir zeme ir tā, kurā mēs esam piedzimuši, ieguvuši izglītību un strādājam. Tā ir zeme, kuru mēs nevaram nemīlēt vienalga kādi procesi tajā arī notiktu. Tā ir mūsu dzimtene. Zemi, kurā mēs dzīvojam, Dievs ir radījis sešās dienās un atdzinis par labu esam. Acīm redzot, ne mums būtu jābūt tiem, kuri varētu būt neapmierināti ar savu zemi un kritizēt to. Šajā laika periodā mēs esam redzējuši, ka tiek nepamanītas lietas, kuras varētu risināt daudz savādākā veidā un daudz kas ir bijis nesaprasts un tādējādi ar savu rīcību ir izraisīts negatīvs Latvijas koptēls, līdz ar to nerodas nekāda vēlme sveikt mūsu zemi jubilejā. Šī diena varbūt arī neizraisa nekādu prieku, tomēr tā ir mūsu zeme un 4. maijs ir mūsu zemes dzimšanas diena un es vēlos apsveikt Jūs no visas sirds šajos Latvijas svētkos. Sveiciens!

Deputāta redzējums

Kas šodien ir noticis pa šiem 20 gadiem? Gribētu akcentēt divus datumus ne tikai 4. maiju, bet arī 18. novembri. 18 novembra Latvija palikusi atmiņā kā konkurētspējīga Latvija. Bijis starpposms, kas iznīcināja Latvijā līderisma spēju un patriotisma aktīvas iniacitīvas jūtas un atbildīgas rīcības. Bet šodienas skatījuma 4. maijs ir redzams kā apjukuma laiks, jo mēs ejam to ceļu, kuru iepriekš neesam gājuši. Tas viss ir jauns. pavērušās daudz iespējas, izmaiņas ik soļa. Tās nevar nepamanīt. mūsu Latvijas zeme ir attīstījusies.

Nācies dzirdēt leksikā jaunus vārdus, piemēram, „Eiroremonts” vai „kosmētiskais remonts”, tomēr ārējiem apstākļiem nav sakara ar iekšējo jeb garīgo stāvokli. Eiroremonts nav garīgais-remonts. Mums jāspēj tos apvienot, lai spētu saskatīt Latvijas atmodu.

Mēs daudz ko esam pārņēmuši no ārvalstu kultūras un ievazājuši svešas, kuras ne būt nav pozitīvas tradīcijas, piekopjot ķirbju dienas, nerēķinoties ar nelabvēlīgo garīgo pusi, vai pat ļaujot organizēt apšaubāmas parādes, kurās ne kādi nevarētu pievienoties ar lepnumu sirdī. Nekas no tā nav bijis raksturīgs Latvijas tautai.

Mēs paši esam izvēlējušies pāriet no vienas savienības citā, no slēgtas savienības atvērtā savienībā un ar to mums diemžēl šodien ir jāsamierinās, jo mūsu teritoriālais skaits šodien vairs nekonkurē. Tāpēc esam kļuvuši par patērētāju tautu. Tomēr mums jāspēj būt atbildīgiem un ieraudzīt savu lomu un vietu Latvijas un Eiropas ekonomikā, lai mēs savu zemi spētu nosargāt un noturēties vismaz vēl 40-50 gadus.

Pašreiz mēs esam 20 gadu gājumā. Bet ne bez Dieva palīdzības, Viņš mūs sargā un māca līdzīgi kā Mozus gadījumā, kad viņš savu tautu veda 40 gadus. Jāatdzīst, ka mūsu grūtības nav tādas, kādas bija Izraēlas tautas gadījumā tuksnesī bez ūdens un patvēruma smilšu laukā. Viņi gāja zinādami, ka Dievs viņus ved uz apsolīto zemi. Mums ir sava zeme! Mums ir savs Ēdenes dārzs. Ēdenes dārzs ir mūsu sirdīs. Vienīgi jautājums ir par to, cik lielā mērā mēs pieņemam to, kas ir Ēdenes dārza grēka ābols. Mēs zinām arī notikumu par Noasa šķirstu. Pēc ūdens plūdiem Dievs deva apsolījumu sacīdams: „Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi.” (Moz 9: 11).

Šī derības zīme ir arī starp mūsu zemi un Dievu, starp mani pašu un Dievu, starp mums un Dievu. Tā ir apsolītā drošība! Un mūsu labākās dienas vēl ir priekšā. Mums priekšā vēl ir cīņas un uzvaras, mums vēl daudz kas jāiemācās, bet rezultātā mēs uzvarēsim. Mēs būsim uzvarētāji, ja vien ar visu savu sirdi pieķersimies pie Tā Kunga. Man prātā no Bībeles nāk asinssērdzīgās vārdi, viņa teica: „Ja vien es pieķeršos (pie Jēzus) es būšu dziedināta”. Jā, šodienas skatījumā Latvijai ir atvērušās robežas un uz laiku mēs varam meklēt dabu ārvalstīs, tas ir brīnišķīgi, bet ja vien es pieķeršos un savā sirdī spēšu nest Latvijas vārdu, tad Latvija uzplauks. Un es ticu, ka ar katru nākamo gadu mēs valsts svētkus svinēsim ar lielāku prieku. Es ticu, ka aizvien vairāk mūsu vidū parādīsies politiķi, kuri pieteiks sevi Saeimas vēlēšanās. Man ir Rīgas Domes pilnvarojums. Es palieku uzticīgs mandātam un atlikušos trijos gados centīšos darīt visu nepieciešamo Rīgas labā un par prieku mūsu rīdziniekiem. Es ticu, ja vien mēs būsim paklausīgi Dieva vārdam, mēs uzvarēsim. Vēlreiz gribu atkārtot, ka mums nav iemesla būt neapmierinātiem, jo mēs esam pasaules gaisma un zemes sāls.

Deputāta lūgšana

Dievs, Tēvs Debesīs!
Mēs pateicamies Tev par Tevis piešķirto zemi Latviju un pateicamies par to vietu, kuru Tu pats esi izveidojis, paldies, ka mēs esam latvieši un dzīvojam šajā zemē. Paldies, ka mēs varam būt droši un pasargāti savā zemē. Paldies, ka mums nav cīņas un briesmas, kas jāpārdzīvo, paldies, ka nav zemes katastrofas un dabas stihijas. Palīdzi mums saprast un izprast par mūsu zemes nozīmīgumu. Paldies, ka Tu esi slēdzis derību ar mūsu zemi un mums pašiem. Paldies, ka mums ir šī ‘mazā un skaistā un zaļa Latvijas zeme pie Baltijas jūras, kurā mēs varam justies pasargāti. Mēs lūdzam par mūsu valsts vīriem, kuriem ir jāpieņem atbildīgi lēmumi, lai tie spētu tos pieņemt arī izsverot tos arī no Tavas pozīcijas. Lai mūs nespēj pārņemt tās nelabvēlīgās lietas, kuras tiek uzspiestas no malas, bet lai Tavs Vārds ir tas, kas nosaka visu. Paldies, Tev par Taviem kalpiem, kuri dara Tavu prātu un veic Tavu darbu. Āmen!