Autore - Sanita

„Tanī dienā Es pacēlu savu roku pār tiem, ka Es tos izvedīšu no Ēģiptes zemes un tos ievedīšu tai zemē, ko Es esmu tiem izredzējis, kur piens un medus tek, kas ir jaukāka par visām zemēm,” (Ecēchiēla 20:6)
Kopumā par Izraēlu ir grūti rakstīt, vismaz man, jo emocijas ir tik daudz, kuras vārdos izteikt ir grūti, tāpēc, iespējams, vietām esmu pārāk emocionāla. Man bija lieliska iespēja, kad Latvijā krāsainās rudens lapas nomaina sals, desmit dienas kopā ar fantastisku grupu no Latvijas viesoties Izraēlā. Es zināju, ka Izraēla ir skaista zeme, bet es nebiju iedomājusies, ka tā ir TIK SKAISTA! Tā ātri vien mani savaldzināja. Mūsu gide Irina, iebraucot Jeruzalemē, mums atklāja, ka aizbraucot mēs ātri vien sāksim pēc tās ilgoties. Un tik tiešām – tā ir!

Spītīgie krūmi tuksnesī

Lai gan lielu daļu Izraēlas teritoriju klāj tuksneši un zeme ir akmeņaina, tomēr iedzīvotāji ir iemācījušies to apstrādāt un raža tiem ienākas divas vai pat trīs reizes gadā. Tas skaidrojams ar silto klimatu. Iebraucot Izraēlā, otro rītu gide mums ieteica sākt ar peldi – pludmale bija tukša, jo vietējiem iedzīvotājiem ūdens temperatūra +25 grādi pēc Celsija, ir par vēsu. Lietus dienas Izraēlā ir īpaši gaidītas, jo nokrišņi valstī ir ļoti reti, tāpēc ūdens tiek lietots taupīgi un iedzīvotājiem ir ļoti vērtīgs. Manā atmiņā ir palikuši spītīgie tuksneša krūmi, kuri akmeņu plantācijās pēc pirmā acu skata izskatās sakaltuši, bet gide mums smaidot atrauca, ka tā viss nav – tie ir dzīvi un nav padevušies, jo pacietīgi gaida lietu, zinot, ka agri vai vēlu – lietus būs! To sagaidot, krūmi uzreiz sazaļo un paliek vairākas reizes lielāki, lai vēlāk pamazām mitrumu atdotu tuksnesim. Izraēlā ir ne tikai augsti attīstīta ražošana, bet ir atrodami dimanti, briljanti, kas tiek eksportēti uz visu pasauli. Arī tehnoloģiju kompānijas valstī ir plašā pulkā – gide stāstīja, ka daudzas lietas, kuras arī mēs izmantojam ikdienā, ir izgudrotas tieši Izraēlā. Valsts eksporta artava, pēc gides teiktā, ir aptuveni 30%. Viņa sacīja, ka Izraēlā lielāks akcents tiek likts uz to, ka valsts cenšas orientēties, lai tā galvenokārt patērētu uz vietas saražoto produkciju. Savukārt no importētām precēm dominē graudi un liellopu gaļa, teica gide. Kopumā viņa Izraēlas iedzīvotājus raksturoja kā strādīgus – arī mēs varējām novērot, ka dienas vidū Izraēlas pilsētās vislielāko drūzmēšanos, it sevišķi Jeruzalemē, veidoja tieši tūristi. Arī pārstāvošā industrija – tūrisms valstī ir augsti attīstīts – šajā kontekstā – arī preču pārdošanas stratēģija, izņēmums nav vietās, kuras ir saistītas ar Jēzu Kristu. Tiesa, ekonomiskās krīzes vilnis Izraēlai, kurā dzīvo vairāk nekā septiņi miljoni iedzīvotāju, nav gājis secen. Gide stāstīja, ka arī Izraēlā nedaudz ir palielinājies bezdarba līmenis, šobrīd pēc viņas teiktā tas ir ap 10%. Mūsu gidei, kura šobrīd precējusies ar ebreju, ir divi bērni, kas Izraēlā skaitās ļoti maz, jo par kārtīgu ģimeni uzskata, ja bērnu pulciņu veido vismaz pieci un vairāk bērnu!

Atmoda IR sākusies

Valstī galvenokārt dzīvo ebreji, arābi, kazaki un citas tautības. Man bija liels pārsteigums, kad uzzināju, ka pagaidām liela daļa ebreju tic Dievam, bet neatzīst Jēzu Kristu. Lai cik dīvaini tas neliktos, Jēzus pagaidām viņiem ir svešs. Tiesa, ir iepriecinoša ziņa – ebreju vidū ir sācies ATMODAS periods, jo salīdzinoši īsā laikā liela daļa no viņiem sirdī pieņem Jēzu Kristu! Jeruzalemē man bija iespēja satikt pāri – jūdu un viņa sievu latvieti Danu, kas iepriekš, ja nemaldos, gāja tieši uz Prieka Vēsti. Pāris stundas viņi ļāva ielūkoties savā ikdienā. No jūdiem ārienes ziņā spilgti izceļas reliģiozie jūdi, kuri no Bībeles atzīst piecas Mozus grāmatas, un pārējo vadās pēc mutiskās toras. Jēzum Kristum tic mesiāniskie jūdi, kā stāstīja satiktais jūds, ja kāds no reliģiozā jūda ģimenes pieņem Jēzu Kristu, bet pārējā ģimene nē, tad tā var atteikties no viņa. Arī pēdējā vakarā, pie viesnīcas satiktais jūdu puisis Nahums, kuram bija pieci brāļi un māsa, stāstīja, ka no viņa ģimenes ticīgs ir tikai brālis. Jaunais puisis ir meklējumos, viņš ar sajūsmu klāstīja, ka grib atgriezties Indijā, kur viņam ļoti paticis, jo viņš tur varēja juties kā karalis. Apmainījāmies ar e-pastu, un es papildināju savu lūgšanu sarakstu ar jaunu ierakstu – Nahums! Kopumā Izraēlas iedzīvotāji, it sevišķi pret tūristiem ir draudzīgi, tomēr kā zināms ebreju un arābu starpā ne vienmēr viss ir gludi. (P.S. Ebreju no arābu mājām var atšķirt pēc ūdens mucām uz māju jumtiem, kur, izmantojot sauli, tiek sildīts ūdens, proti, mucas melnā krāsā ir arābiem, bet baltās – ebrejiem.) Gide jau sākumā mums stāstīja, ka Izraēlai ir sāpīgi, ka bieži vien lielie pasaules, piemēram, Vācijas un Zviedrijas mediji, situāciju Izraēlā atspoguļo tikai no viena skatu punkta. To apliecināja arī Nahums. Tāpat biju pārsteigta, kad viņš teica, ka Izraēlā armijā jāiet ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu kārtas pārstāvēm. Turklāt, vīriešiem – trīs, bet sievietēm – divi gadi, turklāt viņi to dara ar prieku un iesaistās šādos pasākumos. Arī pie Raudu mūra – kur bija tādas sajūtas! Aleluja! – varēja novērot, ka kārtības uzraugu lomā ir iejutušās arī jaunas meitenes.

Dievs mūs tā mīl!

Jā, Raudu mūris.. atceroties trīcas pārskrien pāri. Tajā vietā es sajutu tādu Dieva mīlestību pret mums – cilvēkiem – dziļākās stīgas tika aizskartas manā sirdī un dvēselē. Es zinu, ka ticība nebalstās uz īpašām sajūtām, bet tā vieta ir manā sirdī palikusi un es ļoti ceru, ka man būs iespēja tur kādreiz atgriezties. Tāpat blakus, redzot mošeju Salamana tempļa vietā, pārņem cita veida jūtas, bet šoreiz ne par to! Esot Golgātā manī bija dziļas skumjas un fiziski sāpes sirdī, jo tur bija visa tik daudz lieka.. Golgātā ir pārstāvētas sešas reliģiju konfesijas, skaidroja gide, un katra no tām grib, lai tur būtu kaut tāds, kas to raksturotu. Arī remontdarbi tur šobrīd netiek veikti, jo problēmas neslēpjas naudas trūkumā, bet tieši tajā, ka visi grib tos veikt. Iepriekšējo šādu ķildu rezultātā Golgātā atslēgas šobrīd ir uzticētas musulmaņiem. Kopumā iespēja būt Izraēlā manī ir atstājusi spēcīgu ietekmi ne tikai tāpēc, ka man bija lieliska iespēja aplūkot vietas, kuras ir saistītas ar Jēzu, bet arī tāpēc, ka man bija lieliska iespēja pavadīt laiku ar Latvijas grupu un savu mīlošo māmiņu! Saliedētību kristieši Latvijā parādīja jau piedaloties Cerības festivāla rīkošanā, arī šajā braucienā vienkopus bija devušies luterāņi, katoļi, vasarsvētku draudzes pārstāvji. Jēzus Kristus strādāja ik pie viena no mums, varēja redzēt, ka sirds tiek izkausēta daudziem un izmaiņas mūsos notika katru dienu. Esot Betlēmē un stāvot garā rindā, aiz mums bija grupa no Baltkrievijas un tās vadonis bija pārsteigts, ka mēs esam draudzīgi, lai gan esam no vairākām konfesijām. „Kā tas var būt, ka esat tik draudzīgi?” viņš, šūpodams galvu, neizpratnē jautāja.

Mūsu zeme ir Latvija

Ja man jautātu, vai es varētu dzīvot Izraēlā, es droši vien atbildētu, ka jā, tomēr es esmu latviete un man ir mana zeme – Latvija. Tā ir tēvzeme, kuru mīlu, un mani satrauc, kas te notiek. Latvija ir vieta, ar kuru saistu savu nākotni. Latvija ir mūsu valsts, kurš tad cits par to iestāsies, ja, nē mēs latvieši? Mūsu zemi Dievs ir ļoti svētījis, un es ticu, ka mums ikvienam ir visas prasmes un apstākļi, it sevišķi, mums kristiešiem, lai savā zemē dzīvotu un būtu pasaules gaisma citiem tautiešiem.
Arī Izraēlā, pavadot pēdējo vakaru, kas bija 18.novembra priekšvakars, mēs visi sanācām kopā un katrs stāstīja kāpēc viņš bija nolēmis doties šajā braucienā, kādas ir viņa pārdomas un atklātās atziņas. Katrs pateicām Dievam pateicību par šo brīnišķīgo ceļojumu, aizdedzinājām sveci un nolikām izveidotā Latvijas kontūrā tanī pilsētā, no kuras esam nākuši. Pēc tam par godu mūsu valsts svētkiem, stāvot Eilatā pie Sarkanās jūras, no sirds dziedājām Latvijas himnu – „Dievs, svētī Latviju”! Jāatzīmē, ka trešā daļa no mūsu grupas bija latvieši, kuri ir pārcēlušies un šobrīd dzīvo Īrijā. Nākošā dienā, atvadoties viņi aizlidoja pirmie – mēs sirdī sajūtām lielas skumjas pēc viņiem – saviem tautiešiem, tāpēc atvadoties viņiem teicām – mēs jūs gaidām mājās – Latvijā, brauciet, lūdzu, atpakaļ uz savu zemi! Tāpēc šobrīd, kad ir lūgšanas par to, ka liela daļa latviešu ir apmetušies uz dzīvi Īrijā vai Anglijā, man sirdī ir konkrēti cilvēki, kurus esmu iepazinusi, par kuriem lūdzu, lai Dievs veido apstākļus, lai viņi varētu atgriezties Latvijā – zemē, kuru Dievs mums ir devis!

Brīnumu laiks visu gadu

Tuvojas Ziemassvētki un ņemot vērā, ka šajā rakstā esmu atļāvusies būt emocionāla, tad padalīšos, kas īpaši manas sirds stīgas sašūpoja šodien, kad rakstu šo rakstu. Man ir ļoti tuva draudzene, un iepriekš viņa pret ticību attiecās atturīgi. Tomēr ar mani kopā piekrita atnākt uz kristīgu koncertu un Cerības festivālu, turklāt liela pierunāšana nebija vajadzīga. Arī vienu rītu vasarā pamanīju, ka viņa skatījās Rika Renera raidījumu. Savukārt šodien, kad stāstīju par to, kā man gāja dievkalpojumā, viņa man atklāja, ka viņa katru vakaru lūdz Dievu! Aleluja! – tas manām ausīm bija kā medus! Lūgšanām ir liels spēks, lai arī varbūt augļus uzreiz neredzam, bet ledus tiek lauzts. Lūgšanām ir tāds SPĒKS! Es ticu, ka tas ir tikai sākums! Brīnumu laiks, mums kristiešiem, nav tikai Ziemassvētkos, bet visu gadu! Aleluja!

Priecīgus Ziemassvētkus!
„Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos,” (Vēstule Titam 1:14)