Mēs esam aplūkojuši tēmu: Kas notiek ārpus laika? Šoreiz izskatīsim šo jautājumu detalizētāk.

Einšteina speciālā relativitātes teorija skan: nekas nevar pārvietoties ātrāk par gaismas ātrumu, kur nu vēl, kustības vai informācijas pārraidīšanas iespējamība virsgaismas ātrumā. (Virs-gaismas kustība — tā ir kustība, kas ir lielāka par gaismas ātrumu.) Postulātu apstiprina atpazīstamais vienādojums E=mc2. Masa un enerģija ir ekvivalentas. (Ja, lietojot enerģiju, mēģina kaut ko paātrināt – vai tā būtu daļiņa vai kosmosa kuģis -, tā masa pieaug, līdz ar to kļūst grūtāk piešķirt vēl lielāku paātrinājumu. Paātrināt daļiņu līdz gaismas ātrumam būtu neiespējami, jo tas prasītu bezgalīgu enerģijas daudzumu.)
Kembridžas profesors Īzaks Ņūtons pierādīja, ka fizikālie likumi darbojas gan uz Zemes, gan arī uz planētām, apstiprinot domu, ka Debesu pasaule neatšķiras no Zemes pasaules. Visu cieņu Ņūtonam un Einšteinam, bet, kas būtu, ja?..

Gaismas ātrums nav absolūta konstante

Laiks: Dievs radīja Pasauli 6 dienās un tas nav vienkāršs nosacījums. Mūsu Visuma dzīves sākuma etapā gaismas ātruma konstantes nozīme bija ievērojami lielāka, nekā pašlaik. Attiecīgi kustība, jeb informācijas pārraidīšana sākotnēji varēja būt nozīmīgi lielāka nekā mūsdienu gaismas ātrums.

Balstoties uz pētījumiem, kurus veikuši laicīgie mūsdienas zinātnieki, (jo kreacionisti uzskata, ka Visuma vecums ir daudz mazāks), secinājuši, ka Visuma vecums ir apmēram četrpadsmit miljardu gadu, bet daži attālie astronomiskie objekti sasniedz divsimt miljardu gaismas gadu, bet, piemēram, pēc 300 tūkstošiem gadu pēc Lielā Sprādziena (Radīšanas akta) tās izmēri jau pārsniedza desmit miljardu gaismas gadu. Tātad ātrums kosmosā ir neizsakāmi lielāks, nekā gaismas ātrums.

Turklāt portugāļu 40 gadus vecais Londonas Karaliskās koledžas fizikas profesors João Magueijo ir izvirzījis hipotēzi, ka gaismas ātrums, kas mūsdienās tiek uzskatīts par nemainīgu vērtību, patiesībā ir mainīgs. Magueijo jauno teoriju, nosaucis par mainīgā gaismas ātruma teoriju (VSL). Tā ir alternatīva Visuma izplešanās teorijai. VSL teorijas pamatā ir pieņēmums, ka agrīnajā Visumā gaismas ātrums ir bijis par aptuveni 60 vienībām lielāks, nekā mūsdienās, kā arī gaismas ātrums ir atkarīgs no enerģijas vai no laika un telpas. Magueijo VSL teorija pilnībā izmainītu priekšstatus par Visumu. Un atrisinātu daudzas kosmoloģijas problēmas un iespaidotu kosmiskos ceļojumus, izpratni par melnajiem caurumiem, laika izplešanos un stīgu teoriju. Jāpiebilst, ka pirmo reizi VSL ideju izvirzīja Kanādas zinātnieks Džons Mofats 1992. gadā.

Ņemot vērā, Bībelē teikto, ka Zemes radīšanas laikā, tās magnētiskais lauks bija daudz lielāks, nekā pašreiz un, ka pirmie cilvēki uz Zemes, tas ir Ādams un Ieva izmantoja savas smadzenes 100% un augumā bija lielāki par šī laika iedzīvotājiem, tad kas mums liek domāt, ka viņi nevarētu pa Zemi pārvietoties daudz ātrāk, par mūsdienās dzīvojošajiem, izmantojot gaismas ātrumu vai pat virsgaismas ātrumu? Jo viņi taču dzīvoja mūžībā, nevis mums ierastā 24 stundu ierobežotā laikā, kas kļuva aktuāls pēc ūdens plūdiem.

Atkarībā no vakuuma īpašībām

Speciālā Relatīvā Einšteina teorija, piemēram, nepostulē kādu konkrētu nozīmi gaismas ātrumam. Vakuumam, kura enerģija ir mazāka par parastā fizikālā vakuuma enerģiju, gaismas ātrumam jābūt lielākam, bet signālu pārraides maksimāli pieļaujamais ātrums tiek noteikts ar negatīvās enerģijas maksimāli iespējamo blīvumu. Viens no tādiem vakuuma piemēriem ir Kazimira efekts, kas rodas šauro spraugu un kapilāru izmēros (diametros) līdz desmitu nanometru (nanometrs ir metra miljardā daļa, vai arī tas ir apmēram simtreiz lielāks par tipiskā atoma) izmēriem.

Eksotiskā matērija

Visums sastāv no dažādiem komponentiem. Astrofiziķi ir teikuši, ka tas, ko redzam – zvaigznes, miglāji, galaktikas, ir redzamā viela, un tās starojums neaizņem vairāk par 10% no Visuma sastāva. 90% ir tā sauktā tumšā matērija jeb eksotiskā, kurai nav mijiedarbības ar redzamo vielu. Tātad Visumā ir vairāk enerģētiskā forma nevis vieliskā.

Daudzi mūsdienu zinātnieki piedāvā izmantot „eksotiskās matērijas” negatīvo enerģiju, kas ir relatīva fizikālajā vakuumā, piemēram, Kazemira vakuums.
1994.gadā Migels Alkuberre piedāvāja izmantot virsgaismas kustībai piemērotu dzinēju „vērp –dzinēju„ (hronoloģiskās secības aizsardzības likums – fizikas likumi sadarbojas tā, lai neļautu makroobjektiem ceļot laikā. Vērp-dzinējs ļautu pārkāpt šo principu.) Dzinējs, varētu paplašināt Visuma telpu kosmiskā kuģa aizmugurē un priekšpusē sašaurināt.

Eksotiskās matērijas pētīšanā nākas secināt, ka gaismas ātrums sākotnējā Visuma vakuumā bijis bezgalīgi liels.
Piemērs. Hiper-telpas vakuums ir sākotnējā vakuuma pāriešanas forma. Dabiski, ka hiper-telpas vakuuma gaismas ātruma konstante vakuumā ir variatīva un tiecas uz bezgalību.

Interesanti, ka saskaņā ar kvantu nenoteiktības principu, relatīvā kustībā pārvietojoties daļiņa ar nelielu varbūtību var būt atklāta jebkurā punktā ar nelielu intervālu kustības virzienā, tas ir jebkurš fotons ar ne-nulles varbūtību spēj kustēties ātrāk vai lēnāk, nekā gaismas ātrums pat mūsu fizikālā vakuuma nosacījumos. Bet, kas būtu, ja šādu eksperimentu mēs spētu veikt atklātā kosmosā? Rezultāti noteikti būtu pārsteidzoši un mums nāktos secināt, ka gaismas ātrums ir ierobežota vienība.

Elektromagnētiskā izstarojuma izplatīšanās fāžu ātrums fizikālajā vidē, kā likums, ir zemāks nekā gaismas ātrums vakuumā; fāžu ātruma novirzes pakāpe attiecībā pret gaismas ātrumu paužama gaismas laušanas rādītājā.

Fāžu gaismas ātruma pazemināšanās gadījumā vidē, salīdzinot ar ātrumu vakuumā ir superpozīcijas principa izejošās gaismas viļņa rezultāts, kas inducējas ar izejošā lādiņa viļņa elektriskā lauka svārstībām vidē; izplatīšanās gadījumā rezultatīvā viļņa fāze vidē sajaucas attiecībā pret fāzi, kura būtu izejošā viļņa fāze neesošā vidē. Jāatzīmē, ka elektromagnētiskā lauka visi komponenti izplatās ar gaismas ātrumu vakuumā, kuru noteic integrālie Maksvela vienādojumi.

Daļiņas, kurām piemīt masa, var kustēties ar jebkuru ātrumu, kas ir zemāks nekā gaismas ātrums vakuumā, ieskaitot ātrumu, kas pārsniedz fāžu gaismas ātrumu dotajā vidē. Tādā kustības ātrumā rodas Čerenkova starojums, jeb efekts.

Secinājums: zinātnieki un viņu veiktie eksperimenti pagātnē un tagadnē attiecībā par šo tēmu, liek domāt, ka uz Zemes veiktie pētījumi, kas cenšas atrisināt kosmosa problemātiku, nespēj sniegt pareizus un efektīvus rezultātus, jo ir ierobežoti laikā un telpā un t.t. Bet neskatoties uz traucējošiem faktoriem, zinātnieki izdara pētījumus, kas liecina par to, ka gaismas ātrums nav absolutā konstante.