“Billija Grehema meita tika intervēta Early Show programmā un Džeina Kleisone viņai uzdeva jautājumu: “Kā Dievs var pieļaut terorismu?”

Uz to Anna Grehema atbildēja: “Es ticu, ka Dievs ir dziļi apbēdināts par notiekošo tāpat kā mēs. Bet mēs gadiem ilgi esam teikuši, lai Dievs aizvācas no mūsu valdības un visbeidzot arī no mūsu dzīves. Un, tā kā Dievs nevienam nekad nav uzmācies, Viņš arī pieklājīgi ir paklausījis mūsu ieteikumam. Kā mēs varam pieprasīt Viņa svētību un aizsardzību, ja mēs visu laiku pieprasām, lai Viņš mūs atstāj vienus?”

Aplūkosim lietas pēdējo notikumu gaismā – teroristu uzbrukumos, skolu apšaudēs u.c.

Liekas, tas sākās, kad Madeline Murray O’Hare (viņa tikusi atrasta noslepkavota, līķis atrasts nesen) iesniedza sūdzību, ka viņa nevēlas, lai mūsu skolās notiktu lūgšanas. Un mēs teicām: LABI. Tad kāds teica, ka skolā labāk Bībeli nelasīt… Bībele saka, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, bet gan – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un mēs teicām: LABI. Tad dr.Benjamins teica, ka mums nevajadzētu pērt (iepļaukāt) savus bērnus, ja viņi neklausa un slikti uzvedas, jo tas var iedragāt viņu personību un pašcieņu (dr.Benjamins izdarīja pašnāvību). Mēs domājām, ka ekspertam taču vajadzētu zināt, un atkal teicām – LABI. Tad kāds teica direktoriem un skolotājiem – labāk neaizrādīt un nepārmest skolēniem, kad viņi ignorē likumus un taisa nepatikšanas. Direktori ieteica pasniedzējiem – labāk neaizskart skolēnus, jo mēs taču negribam, lai laikraksti sabojātu mūsu imidžu vai kādam vēl ienāktu prātā mūs iesūdzēt. (Bet ir liela atšķirība starp disciplinēšanu un sišanu, aizskaršanu un cita veida vardarbību.) Un mēs teicām: LABI. Tad kāds teica, ļausim mūsu meitām taisīt abortus, ja viņas vēlas, un pat bez vecāku ziņas. Un mēs teicām: LABI. Tad kādi no mūsu ievēlētajiem valsts vadītājiem teica, ka nav svarīgi, ko mēs darām savā privātajā dzīvē, kamēr vien mēs turpinām labi darīt savu darbu. Un, piekrītot viņiem, mēs teicām, ka ir taču vienalga, ko kāds, ieskaitot prezidentu, dara savā privātajā dzīvē, kamēr vien mums ir darbs un valstī ir stabila ekonomika. Tad kāds ierosināja – printēsim žurnālos kailu cilvēku fotogrāfijas, un to nosauca par pilnīgu, vērtīgu ķermeņa skaistuma novērtējumu. Un mēs teicām: LABI. Un tad kāds cits, izmantojot šo novērtējumu, spēra soli tālāk un publicēja kailu bērnu fotogrāfijas. Tad gāja vēl tālāk un padarīja tās pieejamas internetā. Un mēsPIEKRITĀM, sakot, ka viņiem taču ir tiesības brīvi izteikties. No izklaides indrustijas kās teica – veidosim TV šovus, kuros ir attēlota un veicināta profonācija (apgānīšana, lamāšanās), vardarbība, amorāls sekss. Tad ierakstīsim mūziku, kas vedina uz izvarošanu, narkotiku lietošanu, slepkavošanu un citām sātaniskām tēmām. Mēs teicām, tā ir tikai izklaide, tas neietekmē, neviens to neuztver nopietni, tā ka – uz priekšu! Tagad mēs paši sev uzdodam jautājumu, kāpēc bērniem nav nekāda saprašana par to, kas ir labs un kas ir ļauns, un kāpēc sirdsapziņa viņiem neliedz nogalināt svešiniekus, savus klasesbiedrus un pašiem sevi. Iespējams, ja mēs pietiekami ilgi par to domātu, mēs varētu izdomāt… Es uzskatu, ka tam ir lielāka saistība ar teicienu – “Ko sēsi, to pļausi”. “Mīļais Dievs, kāpēc Tu neizglābi to mazo meitenīti, kuru viņas klasē nogalināja?” patiesi ieinteresēti jautāja kāds students. Un atbilde bija: “Mīļais, patiesais student, Man aizliegts ieiet skolās” – Dievs. Jocīgi, cik vienkārši cilvēkiem ir nievāt Dievu, bet pēc tam brīnīties, kāpēc pasaule pārvēršas par elli. Jocīgi, ka mēs ticam visam, kas rakstīts avīzēs, bet kritiski apšaubām visu to, kas teikts Bībelē. Jocīgi, ka visi grib tikt debesīs, domājot, ka nemaz nevajag ticēt, domāt un darīt kaut ko pēc Bībeles. Jocīgi, ka kāds var teikt: “Es ticu Dievam”, bet seko sātanam, kurš arī, starp citu, tic Dievam. Jocīgi, ka mēs rīkojamies ātri, lai tiesātu citus, bet nevis lai taptu paši tiesāti. Jocīgi, ka tu vari sūtīt tūkstošiem joku caur e-pastu, bet, kad vajadzīgs nosūtīt kādu ziņu, kas atgādina par Dievu vai Jēzu, tad tiek apsvērts divreiz, vai tas tiešām vajadzīgs. Jocīgi, cik daudz neķītrību, rupjību, vulgaritātes un piedauzības plūst caur internetu, bet atvērta diskusija par Dievu skolā vai darbavietā tiek apspiesta un ierobežota. Jocīgi – ka kāds svētdienās var būt dedzīgs Kristus sekotājs, bet visu pārējo nedēļu ir pilnīgi neredzams kristietis. Tu smejies? Jocīgi, ka tu šo vēstuli daudziem neizsūtīsi, jo neesi pārliecināts, kam viņi tic, un ko viņi par tevi padomās. Jocīgi, ka es vairāk uztraucos par to, ko cilvēki par mani padomās, nevis- ko Dievs par mani domā. Iegrimi pārdomās…?””