Foto: NASA (TIERRA DEL FUEGO)

Neskatoties uz to, ka 2009. gads zinātnes jomā ir pasludināts par Darvina gadu, tomēr milzums skaits zinātnieku skopojas ar uzslavām un apsveikumiem, bet gan gluži otrādi, aizvien vairāk parādās neapšaubāmu pierādījumu tam, ka Evolūcijas radītājam nav bijusi taisnība.

Viens no tiem – Zinātnieki uzskata, ka Darvinam nav bijusi taisnība
Otrs – Evensons pret Darvinu

Vai arī kārtējie Darvina iztrūkstošo posmu medījumi.

Amerikāņu ģeologs atspēkoja Darvina hipotēzi par neparasto Ugunīgās Zemes TIERRA DEL FUEGO gigantisko laukakmeņu virsmu izcelsmi. Evolūcijas teorijas autors uzskatīja, ka tie pārvietojās uz kontinentu ar ledāju palīdzību.
Tomēr Profesors Edvards Evensons ( Edward Evenson) no Betlemes Universitātes (Lehigh University in Bethlehem, Pennsylvania) rūpīga pētījuma laikā konstatēja, ka akmeņainās virsmas rašanās notikusi šļūdoņu laikā. Savus secinājumus Edvards Evensons ( Edward Evenson) izklāstīja Portlendes Oregonas štata Amerikāņu ģeoloģijas konferences laikā (Geological Society of America).
Čarlza Darvina interese neaprobežojās tikai ar dabisko atlasi, bet arī izrādīja interesi ģeoloģijas jomā.
Proti, kā radās simtiem gigantisko laukakmeņu, kas ir izmētāti pa Ugunīgās Zemes salu. Darvins uzskaitīja, ka izliektais reģions, kur tika atrasti akmeņus atnesis ledājs.

Prof., E. Evensons atspēkoja Darvina pieņēmumu

Profesors paskaidroja, ka akmeņu grupa, kuru pētīja Darvins, nav vienīgā Dienvidamerikā. Līdzīgs masīvs, kas sastāv aptuveni no tūkstošs laukakmeņu, tika atklāts vienā no Čīles līčiem. Mazticams, ka ledājs atnestu divus analoģiskus akmeņu blokus. Ticamāk izskatās pēc hipotēzes, kas paredz, ka akmeņi “ieradās” Dienvidamerikā ar kalnu ledāju virsotnes, bet vēlāk ledum kūstot noslīdēja.
Savukārt izliektais reģions, var kalpot par netiešu pierādījumu šīs versijas labā.

Bībeliskais uzskats

Cēlonis tādu veidu akmeņu parādīšanās ir Lielie, jeb grēku plūdi. Lielajos plūdos notika ne tikai pēkšņa ūdens līmeņa pacelšanās, bet arī uz zemes notika dažādas dabas katastrofas, kas bija lielo plūdu sekas.
Ģeologi Tolmaņi apkopoja pēdējo gadu atziņas par grēku plūdu-impaktu norisi:
Komētas (asteroīda, planetoīda) trieciens;
Impakta zemestrīce;
Atbrīvotie vulkāni;
Uguns vētra un pasaules ugunsgrēks;
Plūdu vilnis (grēku plūdi);
Impakta nakts;
Lietusgāze, sniega plūdi un verdošais okeāns;
Apkārtējo vidi saindējoši produkti;
Ozona sairšana un starojums;
Siltumnīcas efekts;
Impakta rezultātā sākusies masu izmiršana;
Strauja dzīvo radību attīstība.

Tātad secinājums neizpaliek. Laika gaitā pēc zemestrīces un vienlaicīgiem milzīgiem vulkānu izvirdumiem sekojošajai uguns vētrai un pasaules ugunsgrēkam sekoja tas, ar ko mēs saprotam grēku plūdus: Milzīgs plūdu vilnis. Tik augsts kā kalni ūdens siena gaisā esošo pelnu radītajā krēslā ar apdullinošu troksni traucās uz Zemes vidieni no vienas horizonta malas līdz otrai. Vulkānu darbība un pa zemes garozas plaisām izplūstošie, svelmainie izmeši sakarsēja jūras ūdeni. Vārošais ūdens viļņi pārsniedz daudzus kalnus un pat augstākos kalnājus. Tāda veida procesos varēja rasties masas, kas pēc plūdu perioda ūdens un masas kušanas laikā radās milzu izmēra akmeņi, bet sacietējot pārvērtās par milzu reģioniem pārklājot daudzas vietas pasaules malās.