SPEKTRS:: Kā sākās Tava kalpošana?– Mana kalpošana sākās 10 – 12 gadus atpakaļ. Sākotnēji es dziedāju un spēlēju taustiņinstrumentu jauniešu kalpošanā. Vēlāk, ļoti interesantā veidā, es iekļuvu mūsu draudzes slavēšanas komandas sastāvā. Tā nu es pamazām augu. Gāja gadi, mainījās sastāvs, bija brīži, kad gribējās pamest kalpošanu, jo viss šķita tik ļoti „sauss”. Viens un tas pats. Nekādas izaugsmes. Tajā laikā es apprecējos un dzemdēju divus brīnišķīgus bērnus. Bija pat laiks, kad es dziedāju ar punci! Arī pēcdzemdību laiks mani neatturēja no kalpošanas. Dažreiz, domāju kā tas varēja notikt, ka es tā esmu aizrāvusies ar slavēšanu, jo, ja skatās ar cilvēcīgam acīm, tad skaidrs, ka mātei jābūt ar bērniem, jākopj māja, jāgatavo ēst. Taču es zināju, ka Dievam patīk tas, ko es daru. Manā sirdī nostiprinājās – pastāvība un pilnīga atdeve Dievam.Reiz, gadu atpakaļ, tā sanāca, ka man mēnesi bija jāvada slavēšana draudzē. Protams, man bija bail, jo esmu kautrīgs cilvēks, pat ļoti! Droši vien tie, kas mani agrāk zināja, neticētu, ka es varētu darīt kaut ko tādu. Bet tieši tad es sapratu, ka Dievam ir plāns manai dzīvei. Dievs mani ved kalnā, kurā es pati saviem spēkiem nevarētu uzkāpt, patiesībā, pat nevarētu iedomāties kaut ko tādu. Dziļi sirdi es zināju, ka Dievs mani kaut kur ved, bet nespēju tam ticēt.2008.g. vasaras beigās es sapratu, ka Dievs vēlas mani vest tur, kur pati baidījos iet – vadīt tautu pielūgsmē. Es sapratu, ka, cilvēcīgām acīm skatoties, es nekādi neatbilstu vadonim! Esmu ļoti kautrīga ar daudziem kompleksiem, vel pie tam – sieviete! Bet vienīgais, ko es velējos – klausīt Dievu. Rudenī, savā dzimšanas dienā, es izjutu, ka laiks pienācis. Tieši šajā dzīves gadā sāksies īsta kalpošana – kalpošana Dievam un cilvēkiem. Es zināju, ka tas viss tuvojas, kaut gan joprojām neredzēju to skaidri. Es nezināju ko darīt, ar ko runāt, ko teikt…? Vai tas neizskatīsies tā, it kā es pati to visu esmu izdomājusi? Man bija BAIL, bet zināju – atpakaļ ceļa NAV. Ja es apstāšos, tad varbūt tā ir pēdējā reize, kad Dievs man kaut ko lūdz izdarīt. No tā es baidījos visvairāk!!! Manā sirdī visu laiku skanēja vārdi: “Ej, un es bušu ar tevi!” Es saņēmu Viņa vārda apstiprinājumu arī caur sludinātājiem un tuviem cilvēkiem, bet, kā man likās, man bija daudz iemeslu nedarīt to. Taču velēšanas paklausīt Dievam ar katru dienu auga, līdz vienu dienu es apsolīju Dievam, ka ar Jauno 2009. gadu es tiešām sākšu. Es biju ieplānojusi līdz jaunajam gadam parunāt par to ar vīru, kalpotājiem un mācītāju, bet arī šoreiz mani bailes uzvarēja. Jauno gadu es sagaidīju ar kauna sajutu Dieva priekšā. Es jau kuro reizi esmu lauzusi Dievam doto solījumu. Man bija vārdos neizsākams kauns.Nevelkot vairs garumā, es BEIDZOT parunāju ar vīru, pirms tam domājot, ka viņš būs priecīgs par to, un atbalstīs mani – tad tam visam tik tiešam jābūt no Dieva! Es ticu, ja Dievs vēlas kaut ko veikt ar “vienas pusītes” palīdzību, tad “otrai pusītei” sirdī būs miers. Neskatoties uz manām bailēm, Dievs tomēr izdarīja visu, lai nostiprinātu mani ticībā. Cilvēku reakcijas bija labvēlīga, viņi atbalstīja šo ideju.

Tagad draudzē ir organizēta otra slavēšanas grupa. Ja godīgi, sākumā es raizējos par to, ka varētu nepietikt cilvēku, kuri varētu kopā ar mums kalpot, bet tagad redzu, ka cilvēku ir pat vairāk nekā paredzēts. Slava Tam Kungam!
Tā nu mēs esam sākuši strādāt roku rokā ar Dievu!

SPEKTRS: No kā Tu visvairāk esi baidījusies savā dzīvē?

– Vienīgais no kā es bīstos – zaudēt Dieva Gara un Viņa klātbūtni. Katru reizi uzkāpjot uz skatuves, apzinos – es neko nespēju dot. Manī nav nekā īpaša. Tikai Dievs var darīt brīnumus. Tikai Viņa klātbūtne ir spējīga aizkustināt sirdis. Ja Dzīvā Dieva Gars varēs mani izmantot, lai aizsniegtu cilvēku sirdis, es būšu vislaimīgākais cilvēks pasaulē!

SPEKTRS: Pēc tavām domām, vai Latvija ir dzīva pielūgsme ar atmodas smaržu?

– Es jau sen neesmu bijusi citās draudzēs Latvijā. Varbūt kaut kur ir dzīva pielūgsme. Es nezinu. Bet to, ko esmu dzirdējusi un redzējusi, man personīgi vairāk atgādina koncertus. Un tas mani apbēdina. Cilvēki vairāk doma par to: cik labi izskatīsies, cik skaisti izklausīsies, vai pietiekami palēkās, bet par pašu galveno aizmirsuši. Taču es ticu, ka jau nāk laiks, kad Svētais Gars mūs attīrīs no visa liekā. Tad nāks arī atmoda.

SPEKTRS: Kāds ir Tavs redzējums?

– Pagājuši 10 gadi, un tikai tagad es sāku saskatīt, ko Dievs vēlas darīt. Beidzot es esmu pārstājusi skatīties uz visu pesimistiski, bet sāku skatīties ar Dieva acīm! Es zinu, ka būs atmoda, kādu vēl neesam piedzīvojuši. Es redzu Kristus līgavu – stipru, vienotu, ar paceltam rokām slavējošu To Kungu. Redzot šo ainu, es nevaru palikt vienaldzīga, paliekot kaut kur malā. Es redzu, ka Dievs mūs pārkausēs, maina mūsu sirdis, mūsu dzīves un veiks brīnumus! Cilvēki nāks uz Viņa Namu, lai satiktos ar patiesi dzīvo Dievu, lai saņemtu glābšanu, dziedināšanu un jaunu dzīvi! Es redzu šo ainu gara acīm. Es to redzu tik reāli, ka līksmoju! Man gribas slavēt To Kungu jau iepriekš par visu to, ko Viņš vēl darīs!

SPEKTRS: Ko Tu teiktu tiem, kuri ir sava aicinājuma meklējumos?

– Ko lai saku… Dievs katram cilvēkam ir iedevis kādu talantu. Katram pēc viņa spējam. Viens prot rakstīt – spēju kādreiz uzrakstīt grāmatu, kas mainīs daudzu cilvēku likteņus, otrs prot runāt ar cilvēkiem – viņš var kļūt par evaņģēlistu un palīdzēt daudziem sastapt Kristu, trešajam Dievs iedevis spējas biznesa jomā – viņš var atvērt savu restorānu, kura skanēs kristīga mūzika un Dieva Vārds, caur kuru daudzi saņems glābšanu. Ceturtajam Dievs iedevis īpašas spējas attiecībās ar bērniem – viņš var strādāt bērnudārza un mācīt topošajai paaudzei kā dzīvot svētīgu, uz Dieva standartiem balstītu dzīvi… Es varētu vēl turpināt un turpināt, jo Dievs mūs visus ir tik bagātīgi apveltījis ar tik dažādiem talantiem. Varbūt dažreiz tie nav tik redzami, ka gribētos. Taču vislielākā kļūda, ko mēs dažkārt pieļaujam, ir tā, ka mēs meklējam savu talantu, nevis To, kas dod mums to! Tāpēc vienīgais, ko es gribētu novelēt tiem, kas vēl ir meklējumos: “Meklējiet Tā Kunga Vaigu!”

SPEKTRS: Tu esi atradusi savu aicinājumu, un noteikti tajā arī pilnveidosies. Pastāsti, lūdzu, kā Tu raksti dziesmas?

– Dziesmu rakstīšana man sakas ar to, ka es uzliku melodiju kādam dzejolim no kristīgā kalendāra.

Tas bija kādos 15 gados. Tad nodomāju – kāpēc nepamēģināt uzrakstīt savu dziesmu?! Mana pirmā dziesma (kriev.val. “Iz glubini”) tika uzrakstīta kādos 16 gados, kad biju ļoti saslimusi un ilgi ārstējos gan slimnīcā, gan mājas. Tieši tajā grūtajā laikā radās velēšanās dziedāt Dievam jaunu dziesmu! Tajā gadā es uzrakstīju vel vienu dziesmu, un abas šīs dziesmas tika ierakstītas mūsu draudzes jauniešu albumā “Dievs nav aizmirsis” (kriev. val. “Bog ne zabil”). Tad nāca 10 tuksneša gadi, kad es mēģināju kaut ko uzrakstīt, bet tas man nācās ļoti grūti un es atmetu šo domu. Un tikai pagājušā gada vasarā es atkal sāku rakstīt jaunas dziesmas un tagad to ir tik daudz! Laikam katru nedēļu top viena jauna dziesma.
Alelluja!

Reiz, pēc tiem 10 tuksneša staigāšanas gadiem, uzrakstīdama dziesmu “Vienīgi Tev” (kriev.val. “Tebe Odnomu”), es nodziedāju to mūsu slavēšanas komandai. Reakcija bija dažāda – kāds teica, ka dziesma ir skaista, bet bija cilvēki, kas uzreiz pateica, ka viņiem patīk tikai un vienīgi piedziedājums u.t.t. Atnākot mājās, es nokritu ceļos Dieva priekšā un raudāju. Es jautāju Dievam, kāpēc Viņš man dod dziesmu, kas citiem nepatīk? Man taču nav vajadzīga tā dziesma. Un es sadzirdēju, ka Dievs man saka: “Tev nav jādzied cilvēkiem. Dziedi MAN!” Tad es sāku dziedat šo dziesmu Dievam katru dienu, vairākas reizes dienā. Un kārtējo reizi atnākot uz slavēšanas mēģinājumu mūsu draudzē, man paziņoja, ka mēs dziedāsim šo dziesmu dievkalpojumos!
Tā, lūk, Dievs strādāja ar manu sirdi un turpina to darīt katru dienu!

– Un noslēgumam… Tavs novēlējums lasītājiem!

– Mūsu īstā dzīve sāksies pēc tam – mūžībā, bet tagad mums tiek dota iespēja izvēlēties, kur mēs vēlamies pavadīt šo mūžību. Dzīvojiet tā, lai nonākot Dieva Troņa priekšā jūs varētu dzirdēt: “labais un uzticamais kalps, ieej Tā Kunga priekša!”